6. nodaļa

Kļūstot pilnīgiem Tā Kunga priekšā: „Nedaudz labāki dienu no dienas”

„Neceriet kļūt pilnīgi uzreiz. Ja jūs tā darīsit, jūs būsit vīlušies. Esiet labāki šodien, nekā bijāt vakar, un esiet labāki rīt, nekā esat šodien.”

No Lorenco Snova dzīves

Prezidents Lorenco Snovs reiz apmeklēja priesterības sapulci, kurā katra elderu kvoruma pārstāvis sniedza mutisku ziņojumu par sava kvoruma paveikto darbu. Kad Prezidents Snovs klausījās jaunajos vīriešos, viņš atminējās sevi pirms daudziem gadiem. Viņš piecēlās, lai runātu, teikdams:

„Es, ja iespējams, vēlos pateikt ko tādu, ko jūs nekad neaizmirstu, un es domāju, ka varbūt varu to izdarīt.

Gandrīz vienmēr, kad es redzu gados jaunus elderus, sapulcējušos kopā, un patiesībā arī, kad vidēja gadagājuma elderi ir sapulcējušies kopā, es redzu tādu kā viņu nepatiku runāt auditorijas priekšā. Es to redzu šeit šajā rītā jaunajos vīriešos, kas bija piecēlušies, lai izteiktos un dotu informāciju par savu paveikto darbu.

Iespējams, tas būtu itin labi, ja es jums nedaudz pastāstītu par savu pieredzi, kad sāku runāt publikas priekšā, pat pirms es kļuvu par elderu. Es atceros, kad mani pirmo reizi aicināja sniegt savu liecību. … Tas bija kaut kas, no kā es ļoti baidījos, tomēr tajā pašā laikā es jutu, ka mans pienākums bija piecelties, taču es nogaidīju un nogaidīju. Viens sniedza liecību, tad otrs un trešais, un viņi bija jau gandrīz pabeiguši, taču es joprojām baidījos piecelties. Es nekad iepriekš nebiju runājis auditorijas priekšā. … [Beidzot] es nolēmu, ka pienācis mans laiks piecelties. Es piecēlos. Kā jūs domājat, cik ilgi es runāju? Es pieņemu, ka aptuveni pusminūti — tas noteikti nevarēja būt ilgāk par minūti. Tāds bija mans pirmais mēģinājums; un otrais, man šķiet, bija tāds pats. Es biju bikls, … taču biju stingri un nelokāmi nolēmis — ja man kāds lūgs izpildīt šāda vai jebkāda cita veida pienākumu, es to pildīšu, neskatoties uz rezultātiem. Šādu pienākumu pildīšana ir daļa no manu, kā eldera Israēlā, panākumu pamata.

Prezidents Snovs pastāstīja jaunajiem vīriešiem, ka neilgi pēc šīs pieredzes viņš noturēja savu pirmo sapulci kā pilnlaika misionārs. „Es ne no kā savā dzīvē nebiju tā baidījies, kā es baidījos no tās sapulces,” viņš atminējās. „Es lūdzu Dievu visu dienu, noslēdzos sevī un piesaucu To Kungu. Es nekad pirms tam nebiju runājis [publikas priekšā], izņemot tās liecību sapulces. Es tiešām baidījos. Es nedomāju, ka kāds cilvēks būtu vairāk baidījies no kāda notikuma, kā es baidījos tajā reizē. Sapulce tika sasaukta, un telpā sapulcējās diezgan daudz cilvēku. … Es sāku runāt un domāju, ka runāju aptuveni 45 minūtes.”¹ Citā tās pašas sapulces atstāstījumā viņš minēja: „Kad es nostājos draudzes priekšā, lai gan es nezināju nevienu vārdu, ko varētu teikt, tiklīdz atvēru muti, lai runātu, Svētais Gars spēcīgi nolaidās pār mani, piepildot manu prātu ar gaismu un atklājot man domas un atbilstošu valodu, ar kuru es varēju tās domas izteikt. Cilvēki bija izbrīnīti un pieprasīja vēl vienu sapulci.”²

Prezidents Snovs dalījās mācībā, ko viņš vēlējās, lai jaunie vīrieši iemācītos no viņa pieredzes: „Mani jaunie draugi, jums ir iespēja kļūt diženiem — tik diženiem, cik jūs vēlaties. Sākot savu dzīvi, jūs varētu pievērst savas sirdis lietām, kuras ir ļoti grūti iegūt, taču iespējams. Cenšoties apmierināt savas vēlmes, sākumā jūs varētu ciest neveiksmi, un arī jūsu turpmākās pūles varētu izrādīties neveiksmīgas. Taču, tā kā jūsu pūles bija taisnīgas, tā kā jūsu vēlmes balstījās taisnīgumā, pieredze, ko jūs gūsit, cenšoties apmierināt savas sirds vēlmes, noteikti nāks jums par labu, arī jūsu kļūdas, ja jūs tādas pieļausit, tiks vērstas jums par labu.”³

Tas bija Prezidenta Snova iemīļotais temats. Viņš bieži atgādināja svētajiem Tā Kunga pavēli būt pilnīgiem, un viņš apliecināja viņiem, ka, būdami uzcītīgi un ar Tā Kunga palīdzību, viņi varēja izpildīt to pavēli. Viņš mācīja: „Mums jājūt savās sirdīs, ka Dievs ir mūsu Tēvs, un, kaut arī mēs pieļaujam kļūdas un esam vāji, tomēr, ja mēs dzīvosim tik pilnīgi, cik spēsim, ar mums viss būs labi.”⁴

Lorenco Snova mācības

Esot uzcītīgi, pacietīgi un saņemot dievišķu palīdzību, mēs varam paklausīt Tā Kunga pavēlei būt pilnīgiem.

„Un Ābrāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Tas Kungs atklājās Ābrāmam un sacīja uz viņu: „Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.” [1. Mozus 17:1.]

Saistībā ar šo tēmu es citēšu Glābēja vārdu daļu, kas atrodami Kalna sprediķī, un tieši — Mateja evaņģēlija 5. nodaļas pēdējā pantā.

„Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” [Mateja 5:48.] …

Mēs uzzinām, ka Tas Kungs parādījās Ābrahāmam un deva viņam ļoti lielus solījumus, un, pirms viņš tos varēja saņemt, viņam bija jāizpilda noteikta prasība, t. i., ka viņam [Ābrahāmam] vajadzēja kļūt pilnīgam Tā Kunga priekšā. Un tādu pašu prasību Glābējs deva Saviem mācekļiem, ka viņiem bija jākļūst pilnīgiem, tāpat kā Viņš un Viņa Tēvs Debesīs ir pilnīgi. Es uzskatu, ka šī tēma Pēdējo dienu svētajiem ir ļoti svarīga; un es vēlos ieteikuma veidā izteikt dažas piezīmes par šo tēmu, lai tās varētu apdomāt tie, uz kuriem tās attieksies.

Tas Kungs piedāvā Pēdējo dienu svētajiem pašas lielākās svētības; taču, līdzīgi Ābrahāmam, mums jāsagatavojas, lai tās saņemtu, un, lai to izdarītu, tas pats likums, ko Tas Kungs deva Ābrahamam, ir dots mums, lai mēs to ievērotu. Arī no mums tiek prasīts kļūt pilnīgiem Tā Kunga priekšā; un Tas Kungs šajā gadījumā, tāpat kā visos citos, nav devis prasību, ko nevar izpildīt, gluži otrādi, Viņš Pēdējo dienu svētajiem ir devis līdzekļus, ar kuriem viņi var pakļauties Viņa svētajai kārtai. Kad Tas Kungs deva šo prasību Ābrahāmam, Viņš deva viņam līdzekļus, ar kuriem viņš varēja sagatavoties, lai pakļautos šim likumam un pilnībā atbilstu dotajai prasībai. Viņam bija privilēģija saņemt Svēto Garu, jo, kā mums ir pateikts, evaņģēlijs tika sludināts Ābrahāmam, un caur evaņģēliju viņš varēja saņemt nepieciešamo dievišķo palīdzību, kas viņam dotu iespēju saprast Dieva lietas, bez kā neviens cilvēks nespēj saprast Dieva lietas; bez tā neviens cilvēks nevar kļūt pilnīgs Tā Kunga priekšā.

Tāpat tas attiecas uz Pēdējo dienu svētajiem; viņi nekādā gadījumā nevarētu sasniegt šādu morālu un garīgu standartu, nesaņemot pārdabisku [debesu] palīdzību un atbalstu. Mēs arī nesagaidām, ka Pēdējo dienu svētie uzreiz spēs vai spēj pakļauties šim likumam, lai kādos apstākļos viņi būtu. Lai paklausītu šim bauslim, ir nepieciešams laiks un liela prāta un sirds pacietība un disciplinētība. Un kaut arī mūsu pirmie centieni varētu izrādīties neveiksmīgi, tomēr mums, Pēdējo dienu svētajiem, nevajadzētu zaudēt drosmi un apņēmību un pārstāt pūlēties, lai izpildītu šo dižo prasību. Kaut arī Ābrahāmam bija ticība, lai dzīvotu savu dzīvi Tā Kunga priekšā atbilstoši šim dievišķajam likumam, tomēr bija reizes, kad viņa ticība tika ļoti stipri pārbaudīta, bet, neskatoties uz to, viņš nezaudēja drosmi, jo bija apņēmies izpildīt Dieva gribu.

Mēs varētu domāt, ka nevaram dzīvot pēc pilnīga likuma, ka sevis pilnveidošanas darbs ir pārāk grūts. Daļēji tā varētu būt patiesība, taču fakts paliek nemainīgs, ka Visuvarenais mums ir devis šo pavēli, un mēs nevaram to ignorēt. Kad mēs saskaramies ar grūtiem brīžiem, tad mums ir laiks pielietot šo lielo privilēģiju — piesaukt To Kungu pēc spēka un sapratnes, saprāta un labvēlības, ar ko mēs varam pārvarēt miesas vājības, pret kurām mums ir pastāvīgi jācīnās.⁵ [Skat. 1. un 2. ieteikumu 100. lpp.]

Kad mēs izpildām kādu Tā Kunga prasību, attiecīgajā darbībā mēs kļūstam pilnīgi.

Ābrahāms tika aicināts atstāt savus radiniekus un zemi [skat. Ābrahāma 2:1–6]. Ja viņš nebūtu izpildījis šo prasību, viņš nebūtu izpelnījies Tā Kunga atzinību. Taču viņš to izpildīja; un, kad viņš atstāja savas mājas, viņš, bez šaubām, dzīvoja paklausībā šim dievišķajam pilnveidošanās likumam. Ja viņam tas nebūtu izdevies, viņš noteikti nebūtu paklausījis Visuvarenā prasībām. Un, kad viņš pameta sava tēva mājas, kad viņš pakļāva sevi šādam pārbaudījumam, viņš darīja to, ko viņa sirdsapziņa un Dieva Gars viņam lika, tādēļ šajā lietā viņš bija attaisnots, un neviens to nebūtu izdarījis labāk, ar nosacījumu, ka Ābrahāms nedarīja neko nepareizi, pildot šo uzdevumu.

Kad Pēdējo dienu svētie tālās zemēs pieņēma evaņģēliju un kad Visuvarenā Dieva balss, kas runāja uz viņiem, lika pamest savu tēvu zemes un pamest radiniekus — līdzīgi Ābrahāmam, tad tik lielā mērā, cik viņi pildīja šo prasību, viņi bija paklausīgi šim likumam un savos apstākļos un savā darbības sfērā bija tik pilnīgi, cik vien pilnīgs cilvēks var būt. Tas nenozīmē, ka viņi bija pilnīgi zināšanās vai spēkā u. tml.; taču viņi bija pilnīgi savās sajūtās, godprātīgumā, motīvos un apņēmībā. Un, kad viņi šķērsoja lielo okeānu, ar nosacījumu, ka viņi nekurnēja un nesūdzējās, bet paklausīja viņiem dotajiem padomiem un visās lietās pienācīgi uzvedās, viņi bija tik pilnīgi, cik Dievs to no viņiem prasīja.

Tas Kungs ir iecerējis mūs vest uz celestiālo valstību. Ar tiešas atklāsmes palīdzību Viņš mums ir atklājis, ka esam Viņa pēcnācēji, dzemdināti mūžīgajās pasaulēs, ka esam nākuši šajā pasaulē ar noteiktu mērķi sagatavoties, lai saņemtu mūsu Tēva pilnību, kad atgriezīsimies Viņa klātbūtnē. Tādēļ mums jātiecas iegūt spējas, lai varētu ievērot šo likumu ar nolūku iesvētīt savus motīvus, vēlmes, sajūtas un mīlestību, lai tā varētu būt šķīsta un svēta, un mūsu griba visās lietās būtu pakļauta Dieva gribai, un mums nebūtu nekādas savas gribas, izņemot tikai darīt mūsu Tēva gribu. Tāds cilvēks ir pilnīgs savā darbības sfērā un saņem Dieva svētību visā, ko dara, un visur, kurp vien viņš iet.

Taču mums ir savas iegribas un miesas vājības, un mēs esam lielākā vai mazākā mērā nezinoši, tādēļ viegli kļūdāmies. Jā, taču tas nav iemesls, lai mēs nevēlētos izpildīt šo Dieva pavēli, it sevišķi redzot, ka Viņš mums ir sagatavojis līdzekļus, ar kuriem mēs varam izpildīt šo darbu. Tā es saprotu vārdu „pilnība”, kā to ir teicis mūsu Glābējs un Kungs Ābrahāmam.

Cilvēks var būt pilnīgs dažās lietās, bet citās ne. Cilvēks, kurš uzticīgi paklausa Gudrības Vārdam, ir pilnīgs šā likuma ievērošanā. Kad mēs nožēlojām savus grēkus un tikām kristīti grēku atlaišanai, mēs šajā ziņā bijām pilnīgi.⁶ [Skat. 3. ieteikumu 100. lpp.]

Tā vietā, lai zaudētu drosmi, kad pieļaujam kļūdas, mēs varam nožēlot grēkus un lūgt Dievam spēku, lai darītu labāk.

Apustulis Jānis mums ir teicis, ka „mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš, Kristus, ir šķīsts.” [Skat. 1. Jāņa 3:2–3.] Pēdējo dienu svētie cer sasniegt šādu pilnību; mēs ceram, ka kļūsim līdzīgi mūsu Tēvam un Dievam, gatavi un cienīgi Viņa bērni, lai dzīvotu Viņa klātbūtnē; mēs ceram, ka brīdī, kad Dieva Dēls parādīsies, mēs saņemsim savus ķermeņus, kas būs atjaunoti un slavas pilni, un ka Kristus „pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai”. [Skat. Filipiešiem 3:21.]

Tādas ir mūsu cerības. Tagad lai visi klātesošie uzdod sev šādu jautājumu: vai mūsu cerības ir pamatotas? Citiem vārdiem — vai mēs cenšamies šķīstīt sevi? Kā Pēdējo dienu svētais var justies attaisnots, ja vien viņš necenšas šķīstīt sevi, kā Dievs ir šķīsts, un ja vien viņš necenšas turēt savu sirdsapziņu tīru no apvainojumiem Dieva un cilvēku priekšā katru savas dzīves dienu? Daudzi no mums, bez šaubām, no dienas dienā, no nedēļas nedēļā un no mēneša mēnesī staigā Dieva priekšā, nejūtot nekādu nosodījumu, pienācīgi uzvedoties un dedzīgi un visā lēnprātībā cenšoties iegūt Dieva Garu, lai Tas vadītu mūsu ikdienas dzīvi; un tomēr mūsu dzīvē var būt laiks, kad tiekam smagi pārbaudīti un, iespējams, uzvarēti; pat ja tas tā notiktu, tas nav iemesls, lai mēs nemēģinātu vēlreiz, turklāt, ar divkāršu spēku un apņēmību sasniegt savu mērķi.⁷

Tas Kungs vēlas izrādīt iecietību pret Saviem bērniem uz Zemes, taču Viņš prasa no viņiem patiesu grēku nožēlošanu, kad viņi izdara kādu pārkāpumu vai neizpilda kādu pienākumu. Viņš sagaida, ka viņi būs paklausīgi un ka viņi pūlēsies, lai novērstos no visiem grēkiem, lai šķīstītu sevi un patiesi kļūtu par Viņa ļaudīm, Viņa svētajiem, lai viņi varētu būt gatavi ienākt Viņa klātbūtnē, kļūtu līdzīgi Viņam visās lietās un valdītu ar Viņu Viņa godībā. Lai to sasniegtu, viņiem ir jāiet pa taisno un šauro taku, jāpadara savas dzīves spožākas un labākas, jābūt piepildītiem ar ticību un žēlsirdību, kas ir Kristus tīrā mīlestība, un uzticīgi jāpilda visi evaņģēlija pienākumi.⁸

Ja mēs varētu detalizēti iepazīties ar Ābrahāma vai citu dižu un svētu vīru dzīvēm, mēs, bez šaubām, atklātu, ka viņu taisnīgie centieni ne vienmēr vainagojās panākumiem. Tādēļ mums nevajadzētu zaudēt drosmi, ja mēs kādā vājuma brīdī tiekam pieveikti; taču, tieši pretēji, uzreiz nožēlotu savu kļūdu vai to, ko varētu būt izdarījuši slikti, un, cik vien iespējams, to izlabotu un tad vērstos pie Dieva, lai Viņš atjaunotu mūsu spēku, lai mēs varētu turpināt savu dzīvi un rīkotos labāk.

Ābrahāms spēja būt pilnīgs Dieva priekšā dienu pēc dienas, kad viņš atstāja sava tēva mājas, un, kad viņa lopu gani strīdējās ar viņa brāļadēla Lata lopu ganiem, viņš parādīja, ierosinot katram izvēlēties iet savu ceļu, ka viņam piemīt pārāks un labi disciplinēts prāts [skat. 1. Mozus 13:1–9]. Tomēr Ābrahāma dzīvē pienāca ļoti grūts laiks; patiesībā jebko smagāku ir grūti iedomāties; tas bija, kad Tas Kungs pavēlēja viņam upurēt savu mīļoto un vienīgo dēlu, to dēlu, caur kuru, kā Ābrahāms cerēja, tiks piepildīts diženais solījums, ko Tas Kungs viņam bija devis; taču tādēļ, ka Ābrahāms saglabāja pareizu attieksmi, viņam tika dots spēks, lai pārvarētu šo pārbaudījumu un pierādītu Dievam savu ticību un godprātīgumu [skat. 1. Mozus 22:1–14]. Ir grūti iedomāties, ka Ābrahāms būtu mantojis šādu prāta stāvokli no saviem elkus pielūdzošajiem vecākiem; taču ir pamatoti uzskatīt, ka ar Dieva svētību viņš spēja to iegūt, pēc tam, kad bija uzvarējis cīņā ar miesu, kas līdzinās mūsu cīņām, un, bez šaubām, dažreiz būdams pieveikts un tad pārvarot to, līdz viņam tika dots spēks izturēt tik smagu pārbaudījumu.

„Savā starpā turiet tādu pat prātu,” saka apustulis Pāvils, „kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” [Skat. Filipiešiem 2:5–6.] Katrs cilvēks, kuram ir šāds mērķis, šķīstīs sevi, kā Dievs ir šķīsts, un centīsies būt pilnīgs Viņa priekšā. Mums ir mūsu mazie untumi un vājības; mums jācenšas tās pārvarēt pēc iespējas ātrāk, un mums jāieaudzina šāda sajūta mūsu bērnu sirdīs, lai Dieva bijība būtu viņos no pašas bērnības un lai viņi varētu iemācīties pareizi uzvesties Viņa priekšā visos apstākļos.

Ja vīrs var sadzīvot ar savu sievu bez strīdēšanās vai neesot ne pret vienu nelaipns, vai nesarūgtinot Dieva Garu vienu dienu, tad tiktāl tas ir labi; tiktāl viņš ir pilnīgs. Tad lai viņš cenšas tāpat dzīvot arī nākamajā dienā. Taču pieņemot, ka viņam tas neizdotos nākamajā dienā, tas nav iemesls, kādēļ viņam tas nevarētu izdoties trešajā dienā. …

Pēdējo dienu svētajiem vajadzētu pastāvīgi attīstīt šādu vēlmi, ko tik skaidri izrādīja apustuļi agrākos laikos. Mums jācenšas katru dienu dzīvot tā, lai mūsu sirdsapziņa būtu tīra no jebkādiem aizvainojumiem. Dievs ir devis Baznīcā noteiktus līdzekļus, kas mums var palīdzēt, proti, apustuļus, praviešus, evaņģēlistus utt., „[svēto pilnveidošanai]” utt. [Skat. Efeziešiem 4:11–12.] Viņš mums ir devis arī Savu Svēto Garu, kas ir nekļūdīgs pavadonis, kas kā Dieva eņģelis stāv mums blakus, sakot, kas mums jādara, dodot mums spēku un atbalstu, kad saskaramies ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kļūstam bezcerīgi, kad vien atklājam savas vājības. Mēs ar grūtībām varēsim atrast gadījumu starp visiem senlaiku un mūsdienu praviešu dižajiem paraugiem, kad viņi būtu ļāvuši tam Ļaunajam laupīt viņiem drosmi; taisni otrādi, viņi vienmēr centās pārvarēt grūtības, iegūt balvu un tādā veidā sagatavoties slavas pilnībai.⁹ [Skat. 4. ieteikumu 101. lpp.]

Ar dievišķu palīdzību mēs varam dzīvot pāri pasaules muļķībām un iedomībai.

Kad mēs sāksim skaidri apzināties, ka mūsos tiešām ir spēks evaņģēlija dēļ, kuru esam saņēmuši, pārvarēt savas kaislības un kāres, un visās lietās pakļaut savu gribu Debesu Tēva gribai, un tā vietā, lai būtu nepatīkamu sajūtu avots savā ģimenē un savu paziņu lokā, mēs centīsimies radīt nelielas debesis virs zemes, tad varētu teikt, ka cīņa būs pa pusei uzvarēta. Viena no lielākajām grūtībām, no kuras daudzi cieš, ir, ka mēs ļoti ātri aizmirstam dzīves lielo mērķi, Debesu Tēva nolūku, sūtot mūs šeit, mirstīgajā dzīvē, kā arī aizmirstam to svēto pienākumu, kurā mēs esam aicināti; un tādēļ, tā vietā, lai paceltos pāri mazvērtīgajām un pārejošajām šīs dzīves lietām, mēs pārāk bieži atļaujam sev nolaisties līdz pasaules līmenim un neizmantojam to dievišķo palīdzību, ko Dievs ir noteicis un kas ir vienīgā, ar ko mēs varam pārvarēt šīs pasaules lietas. Mēs ne ar ko neesam labāki par pārējiem pasaules iedzīvotājiem, ja neattīstām sevī vēlmi būt pilnīgiem, kā mūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.

Šādu aicinājumu izteica Glābējs agrīnajiem svētajiem, kas bija cilvēki ar līdzīgām kaislībām un kas bija pakļauti tādiem pašiem kārdinājumiem kā mēs, un Viņš zināja, vai cilvēki varēja izpildīt Viņa aicinājumu, vai nē; Tas Kungs nekad nav prasījis un neprasīs Saviem bērniem izpildīt to, ko viņi nav spējīgi izpildīt. Israēla elderiem, kuri gatavojas doties pasaulē, lai sludinātu glābšanas evaņģēliju samaitātai un izvirtušai paaudzei, morāli pagrimušiem cilvēkiem, kas ir pilni ļaunuma, it īpaši ir jāizkopj šis gars. Un ne tikai viņiem, bet arī katram cilvēkam, katram jaunam vīrietim un jaunai sievietei, kas pieder šai Baznīcai un kas ir cienīgi, lai tiktu saukti par svētajiem, ir jāizkopj vēlme dzīvot saskaņā ar šo prasību, lai viņu sirdsapziņas būtu tīras Dieva priekšā. Tas ir brīnišķīgi, ka šāds mērķis ir gan jauniem, gan veciem; īpaši patīkami ir redzēt, ka mūsu jaunatne izvēlas ceļu, pa kuru ejot, Dieva gaisma un saprāts atspīdēs viņu sejās, viņiem būs pareizs priekšstats par dzīvi, un viņi spēs dzīvot pāri pasaules muļķībām un iedomībai un cilvēku maldiem un ļaunumam.¹⁰

Nav nekādas nepieciešamības, lai Pēdējo dienu svētie uztrauktos par šīs pasaules lietām. Tās visas tik un tā izgaisīs. Mūsu sirdīm jābūt pievērstām augstākām lietām; mums jācenšas sasniegt to pilnību, kas bija Kristū Jēzū, kurš visās lietās bija pilnīgi paklausīgs Tēvam un tā ieguva Savu dižo paaugstināšanu, un kļuva par paraugu Saviem brāļiem. Kādēļ mums jāraizējas un jāuztraucas par šīm laicīgajām lietām, kad mūsu liktenis ir tik dižens un slavens? Ja mēs pievērsīsimies Tam Kungam, turēsim Viņa baušļus, veidosim savu dzīvi pēc Viņa pilnīgā parauga un sniegsimies pēc Viņa Debesu valstības mūžīgajām patiesībām, ar mums viss būs labi, un beigās mēs gūsim uzvaru un triumfēsim.¹¹

Katrā savā rīcībā un uzvedībā vienmēr apzinieties, ka tagad jūs gatavojaties un veidojat dzīvi, kas turpināsies cauri mūžībām; nerīkojieties saskaņā ne ar vienu tādu principu, par kuru jūs kaunētos vai saskaņā ar kuru jūs nevēlētos rīkoties debesīs, neizmantojiet nekādus līdzekļus kāda mērķa sasniegšanai, kas būtu nosodāmi celestiāli apgaismotai sirdsapziņai. Kaut arī sajūtas un kaislības kairina jūs uz kādu rīcību, ļaujiet, lai jūs vienmēr vadītu un pārvaldītu šķīsti, godājami, svēti un tikumīgi principi.¹²

Mēs nevaram kļūt pilnīgi uzreiz, taču ar katru dienu mēs varam būt nedaudz labāki.

Bērns izaug par pusaudzi, un pusaudzis — par pieaugušu cilvēku pastāvīgā un vienmērīgā ceļā; taču viņš nevar pateikt, kā un kad augšana notiek. Viņš neapzinās, ka aug; taču, ievērojot veselības saglabāšanas likumus un esot apdomīgam savā dzīves ceļā, viņš galu galā kļūst par pieaugušu cilvēku. Tāpat tas ir attiecībā uz mums kā uz Pēdējo dienu svētajiem. Mēs augam un pieaugam. Pašreiz mēs to neapzināmies; taču pēc kāda gada mēs atklājam, ka esam, tā sakot, augstāk kalnā, tuvāk kalna virsotnei. Mēs sajūtam, ka mums ir ticība Tam Kungam; ka Viņa dievišķā vadība ir vienmēr labvēlīga; ka mēs esam saistīti ar Viņu; ka Viņš īstenībā ir mūsu Tēvs un vada mūs pa dzīvi.¹³

Neceriet kļūt pilnīgi uzreiz. Ja jūs tā darīsit, jūs būsit vīlušies. Esiet labāki šodien, nekā bijāt vakar, un esiet labāki rīt, nekā esat šodien. Neļaujiet tiem kārdinājumiem, kas, iespējams, daļēji mūs pieveic šodien, pieveikt mūs tikpat lielā mērā rīt. Tādā veidā turpiniet būt nedaudz labāki ar katru dienu; un neļaujiet dzīvei aizritēt bez laba darīšanas citiem un sev.¹⁴

Katrai pagājušai dienai un pagājušai nedēļai vajadzētu būt vislabākajai mūsu dzīvē, tas ir, mums vajadzētu katru dienu nedaudz pilnveidoties zināšanās un gudrībā, un spējā darīt labu. Kļūstot vecākiem, mums vajadzētu dzīvot tuvāk Tam Kungam ar katru dienu.¹⁵ [Skat. 5. ieteikumu 101. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Prezidents Snovs atzina, ka pavēle būt pilnīgiem sagādā raizes dažiem Pēdējo dienu svētajiem (92.–94. lpp.). Studējot šo nodaļu, mēģiniet atrast padomu, kas varētu mierināt kādu, kas ir noraizējies par pavēli būt pilnīgiem.
Sadaļā, kas sākas 92. lpp., frāze „pārdabiska palīdzība” attiecas uz palīdzību no Tā Kunga. Kā Tas Kungs mums palīdz kļūt pilnīgiem?
94. lpp. izlasiet Prezidenta Snova komentārus par Ābrahāmu un agrīnajiem Pēdējo dienu svēto pionieriem. Ko, jūsuprāt, nozīmē būt pilnīgiem „savā darbības sfērā”? Apdomājiet, ko jūs varat darīt, lai kļūtu pilnīgāki savās „sajūtās, godprātīgumā, motīvos un apņēmībā”.
Prezidents Snovs teica: „Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kļūstam bezcerīgi, kad vien atklājam savas vājības” (98. lpp.). Kā mēs varam pārvarēt mazdūšības sajūtu? (Dažus piemērus skat. 95.–98. lpp.)
Kā jums palīdz apziņa, ka jums nevajadzētu „cerēt kļūt pilnīgiem uzreiz”? (Skat. 99.–100. lpp.) Padomājiet, kā konkrēti jūs varētu sekot Prezidenta Snova padomam — „ar katru dienu būt nedaudz labākiem”.
Sameklējiet šajā nodaļā vienu vai divus apgalvojumus, kas jums ir īpaši iedvesmojoši. Kas jums patīk šajos apgalvojumos?

Saistītie Svētie Raksti: 1. Nefija 3:7; 3. Nefijs 12:48; Etera 12:27; Moronija 10:32–33; M&D 64:32–34; 67:13; 76:69–70

Mācīšanas padoms: „Cilvēki jūtas saviļņoti, kad viņu sniegums tiek atzinīgi novērtēts. Jūs varētu pielikt īpašas pūles, lai izteiktu atzinību par katra cilvēka komentāriem un, ja iespējams, pārrunāt šos komentārus kopā ar citiem nodarbības dalībniekiem” (skat. Teaching, No Greater Call, 35–36).

Kalna sprediķī Glābējs teica: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja 5:48).

Tas Kungs pavēlēja Ābrahāmam: „Staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns” (1. Mozus 17:1).

Katru dienu mums jācenšas uzlabot savas attiecības ar ģimenes locekļiem.