3. nodaļa

Pievēršanās mūža garumā: nepārtraukta pilnveidošanās patiesības principu apguvē

„Mūsu reliģijai jābūt vienotai ar mums, tai jākļūst par mūsu būtības daļu, ko nav iespējams atmest.”

No Lorenco Snova dzīves

Lorenco Snovs tika kristīts un konfirmēts 1836. gada jūnijā. Atceroties, kā auga viņa liecība, viņš vēlāk teica: „Es ticēju, ka viņiem [Pēdējo dienu svētajiem] bija patiesā reliģija, un es pievienojos Baznīcai. Toreiz mana pievēršanās ticībai bija tikai pārdomu rezultāts.”¹ Viņš atcerējās: „Es biju pilnībā apmierināts, ka tajos apstākļos biju izdarījis gudru izvēli.”² Kaut arī uz laiku viņš ar šādu sapratni bija apmierināts, drīz vien viņš sāka vēlēties īpašu izpausmi no Svētā Gara. Viņš teica: „Es nebiju saņēmis nekādu izpausmi, taču domāju, ka tādu saņemšu.”³

„Šī izpausme nenotika uzreiz pēc manām kristībām, kā es to biju gaidījis,” viņš atcerējās. „Taču, kaut arī laiks bija novilcināts, kad es to saņēmu, es to apzinājos daudz pilnīgāk, taustāmāk un brīnumaināk, nekā es to biju sagaidījis savās vislielākajās cerībās. Kādu dienu, būdams nodevies savām studijām, aptuveni divas vai trīs nedēļas pēc kristībām, es sāku aizdomāties par faktu, ka nebiju saņēmis zināšanas par šī darba patiesumu — ka nebiju atskārtis šī solījuma piepildīšanos: „Tas, kurš dara Manu prātu, zinās par Manu mācību,” [skat. Jāņa 7:17] un es sāku justies ļoti nemierīgs.

Es noliku malā savas grāmatas, izgāju no mājas un klejoju pa apkārt esošajiem laukiem, jūtoties nomākts, drūms un bēdu pārņemts, un šķita, ka mani apņēmis tumšs mākonis. Es biju radis katras dienas beigās doties uz netālo birztalu, lai vienatnē lūgtu Dievu, taču tajā brīdī man nebija nekādas vēlēšanās to darīt.

Lūgšanas gars bija attālinājies no manis, un debesis izlikās kā misiņa kupols virs manas galvas. Beidzot apzinoties, ka pienācis laiks manai paslepenajai vakara lūgšanai, es nolēmu neatteikties no sava ieraduma un, neizjūtot īpašu vēlēšanos, nometos ceļos savā ierastajā nomaļajā vietā, nejūtoties tā, kā es parasti jutos.

Tikko es atvēru savas lūpas, lai pūlētos noskaitīt lūgšanu, es izdzirdēju skaņu, tieši sev virs galvas, kas līdzinājās zīda drēbju čaukstoņai, un uzreiz Dieva Gars nolaidās pār mani, pilnībā mani apņemot un piepildot mani no galvas līdz kājām, un, ak, kādu prieku un laimi es sajutu! Nav iespējams aprakstīt to acumirklīgo pāreju no biezas mentālas un garīgas tumsas uz gaismas un zināšanu spožumu, kas tobrīd tika man dāvāts. Tajā brīdī es saņēmu pilnīgas zināšanas par to, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, ka Svētā Priesterība un evaņģēlija pilnība ir atjaunota.

Tās bija pilnīgas kristības — reāla iegremdēšana debesu principā jeb elementā, kas ir Svētais Gars; savā ietekmē uz katru manas būtnes daļiņu tās bija pat reālākas un fiziskākas nekā iegremdēšana ūdenī; uz visiem laikiem izkliedējot, cik vien ilgi prāta spējas un atmiņa var pastāvēt, jebkuru šaubu un baiļu iespēju attiecībā par faktu, kas mums ir nodots no seniem laikiem, ka „Bētlemes Mazulis” patiešām ir Dieva Dēls; kā arī par faktu, ka Viņš tagad tiek atklāts cilvēku bērniem un dod viņiem zināšanas tāpat kā apustuļu laikos. Es biju pilnīgi apmierināts, un es tā tiešām varēju justies, jo manas cerības bija vairāk nekā tikai īstenojušās, un, manuprāt, es varu droši teikt, ka tās bija īstenojušās bezgalīgā pakāpē.

Es nevaru pateikt, cik ilgi es paliku šādā svētlaimīgā un dievišķas apgaismības stāvoklī, taču pagāja vairākas minūtes, pirms šis celestiālais elements, kas piepildīja un apņēma mani, pamazām sāka attālināties. Es visu šo laiku biju nometies uz ceļiem, un, kad piecēlos kājās, mana sirds bija tik pilna pateicības Dievam, ka to pat nevar izteikt, es jutu — es zināju, ka Viņš man ir dāvājis to, ko tikai Visuvarena Būtne var dot, — to, kas ir vērtīgāks par visas pasaules dārgumiem un slavu.”⁴

Lorenco Snovs palika uzticīgs liecībai, ko viņš saņēma tajā dienā, un centīgi strādāja, lai papildinātu savas garīgās zināšanas un palīdzētu citiem darīt to pašu. „Kopš tā laika,” viņš teica, „es esmu centies dzīvot tā, lai nevis tikai nepazaudētu Viņa Svēto Garu, bet lai pastāvīgi sajustu tā vadību, cenšoties atbrīvoties no sava egoisma un jebkādas netaisnas godkāres, un nopūloties strādāt Viņa interesēs.”⁵ Viņš paziņoja: „Cik vien ilgi man būs atmiņa un mans saprāts darbosies, es nekad nepieļaušu, ka man dotā spēcīgā liecība un zināšanas paliktu neizpaustas.”⁶ [Skat. 1. ieteikumu 66. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Pēdējo dienu svētajiem liecības saņemšana ir labs sākumpunkts.

Pamats, uz kura mēs esam likuši savu ticību, ir dižs un slavens. Es pats to zinu. Es biju šajā Baznīcā tikai neilgu laiku, kad man izdevās iegūt vispilnīgākās zināšanas, ka Dievs ir, ka Dēls, Jēzus Kristus, arī ir un ka Dievs atzīst Džozefu Smitu kā Savu pravieti. Tās bija zināšanas, ko neviens cilvēks nespēj dot. Tās nāca caur atklāsmi no Visuvarenā. Pēdējo dienu svētajiem šādas zināšanas ir ļoti labs sākumpunkts, un tās ātrāk vai vēlāk būs vajadzīgas katram cilvēkam, kuram ir kaut vai vismazākā vēlēšanās virzīties pa šo ceļu. Tāds cilvēks nonāks situācijā, kad viņam būs vajadzīgs spēks, un šis spēks nāks no zināšanām par to, ka ceļš, pa kuru viņš iet, vedīs pie viņa augstāko un labāko vēlmju piepildīšanas.⁷

Brāļi un māsas, ir dažas lietas, par kurām jums un man būtu jādomā. Ir pienācis laiks, kad katram vīrietim un sievietei pienākas pašiem zināt par pamatu, uz kura viņi stāv. Mums visiem jācenšas nokļūt nedaudz tuvāk Tam Kungam. Mums ir nepieciešams pakāpeniski pilnveidoties un saņemt visas zināšanas par tām lietām, kuras mums vajadzētu saprast pilnīgāk. Tā ir katra Pēdējo dienu svētā privilēģija.⁸ [Skat. 2. ieteikumu 66. lpp.]

Mēs varam stiprināt savu ticību un papildināt garīgās zināšanas.

Vīrieši un sievietes var papildināt savas garīgās zināšanas; gadiem ejot, viņi var kļūt labāki.⁹

Es uzskatu, ka Pēdējo dienu svētie pilnveidojas, ka viņi attīsta savas spējas. Mēs kāpjam arvien augstāk un augstāk. Mēs virzāmies uz augstāku stāvokli un augstāku darbības lauku, un uz augstāku līmeni, un mēs saņemam tādas mācības, ka pasaules gudrībai ar visiem tās sasniegumiem un nepareizajām mācībām, un principiem nebūs nekādas ietekmes uz Pēdējo dienu svētajiem, jo viņi paceļas pāri cilvēku izgudrotajām teorijām un hipotēzēm un lido augstu patiesībā, kas pacilā prātu un paplašina sapratni, un arvien vairāk nostiprinās dzīvības un slavas patiesajos principos. Mūsu sirdis ir piepildītas ar patiesību, un, kaut arī mēs nevaram pateikt to dienu vai stundu, kad mūsu ticība tika stiprināta, taču, kad mēs atskatāmies uz pagājušo nedēļu, mēnesi vai gadu, mēs sajūtam, ka mūsu ticība un mūsu zināšanas par Dieva ticību un spēku ir pieaugušas; mēs zinām, ka esam pietuvinājušies savam Dievam, un mēs sajūtam, ka esam sadraudzībā ar Dievu, mūsu Tēvu.¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 66. lpp.]

Ja mēs vēlamies stiprināt savu ticību un pilnveidot garīgās zināšanas, mums ir jāpiepūlas.

Katram cilvēkam jāiemācās pastāvēt uz savām zināšanām; viņš nevar būt atkarīgs no sava kaimiņa; katram cilvēkam jābūt neatkarīgam; savās vajadzībās viņam pilnībā jābūt atkarīgam no Dieva. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš pretosies grūtību plūdiem un pārvarēs traucēkļus, kas ir izmētāti viņa dzīves ceļā, lai kavētu viņa attīstību. Cilvēks var saņemt informāciju ar Svētā Gara palīdzību, tuvināties Dievam un nostiprināt ticību proporcionāli savai uzcītībai.¹¹

Nav iespējams pilnveidoties patiesības principu apguvē, iegūt vairāk zināšanu no debesīm, [ja vien] mēs neizmantojam savas spriešanas spējas un nepiepūlamies pareizā veidā. Mācībā un Derībās ir minēts kāds piemērs, kad Olivers Kauderijs pārprata šo principu. Tas Kungs viņam apsolīja dāvanu, ar kuru viņš varētu tulkot senus pierakstus. Līdzīgi daudziem no mums šodien, viņam bija nepareizs priekšstats par šīs dāvanas izmantošanu. Tā kā šo dāvanu viņam bija apsolījis Dievs, Olivers Kauderijs domāja, ka viss, kas viņam bija jādara, ir tikai gaidīšana, neko nedarot, līdz dāvana pati no sevis sāks darboties. Un, kad šie pieraksti tika nolikti viņa priekšā, nekādas zināšanas netika saņemtas, pieraksti, tā sakot, joprojām palika aizzīmogoti, jo nekādu tulkošanas spēku viņš nesaņēma.

Kaut arī tulkošanas dāvana bija viņam piešķirta, viņš nevarēja turpināt darbu, jo vienkārši viņam neizdevās piepūlēties Dieva priekšā ar nolūku pilnveidot viņam doto dāvanu; tādēļ viņš bija ļoti vīlies, un Tas Kungs, Savā labestībā un žēlastībā, paskaidroja viņam kļūdu ar šādiem vārdiem:

„Lūk, tu neesi sapratis, tu domāji, ka Es tev to došu, kad tu pats nepūlēsies, izņemot tikai, kā palūgt Man. Bet, lūk, Es saku tev, ka tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi, un, ja tas ir pareizi, Es likšu, lai tava sirds tevī degtu; tādējādi tu jutīsi, ka tas ir pareizi,” utt. [Skat. M&D 9.]

Tāpat tas ir ar mums attiecībā par lietām, ko mēs apņemamies veikt. Ja mēs ceram bez kavēšanās uzlabot savas spējas un pilnveidoties, veicot savu darbu, un galu galā iegūt īpašumā Dieva dāvanas un godību, un pietuvināties tam paaugstinātajam stāvoklim, uz ko mēs ceram, mums ir jādomā un jāapsver, mums ir jāpiepūlas, un mums tas ir jādara ar visām savām spējām.¹²

Mums jāiegūst … Gars pašiem, un mums nav jābūt apmierinātiem ar staigāšanu citu cilvēku nespodrajā gaismā; mums Tas ir jāsavieno ar mūsu garīgo būtību. …

Cilvēkam, kurš ir apņēmies iemācīties spēlēt flautu, sākumā ir grūti nospēlēt pareizās notis, un, lai nospēlētu pareizi kādu melodiju, viņam jābūt ļoti uzcītīgam un pacietīgam. Viņam jāturpina spēlēt un jāpārtrauc spēlēt, jāatgriežas sākumā un jāsāk no jauna, taču pēc kāda laika, lielā mērā pateicoties savām pūlēm, viņš iegūst iemaņas un var nospēlēt melodiju. Kad vēlāk viņam palūdz nospēlēt to pašu melodiju, viņam nav jāpiepūlas, lai atcerētos, kur novietot pirkstus, un viņš to var nospēlēt brīvi un dabiski. Sākumā tas nebija dabiski; vajadzēja izrādīt lielu pacietību un pielikt pūles, pirms viņš spēja nospēlēt melodiju dabiski.

Tieši tāpat ir ar Dieva lietām. Mums ir jāpiepūlas un jāturpina virzīties no labvēlības uz labvēlību, un jāsavieno likumi, kas nosaka attiecīgo darbību, ar mūsu dvēseles sistēmām tādā mērā, lai mēs varētu dabiski izpildīt no mums prasīto.¹³ [Skat. 4. ieteikumu 66. lpp.]

Ja mēs uzcītīgi meklējam Dieva lietas un paliekam uzticīgi, mūsu reliģija kļūst par mūsu būtības daļu.

Virspusīgā attīstībā slēpjas briesmas, un tā ir mums kaitīga. Mēs runājam par staigāšanu Gara gaismā un to, ka sajūtam Garu darbojamies uz mums, taču vai tas tiešām tā ir? Mums uzcītīgi jāmeklē Dieva lietas un jāliek savs pamats uz klints, līdz mēs nonāksim līdz tam ūdenim, kas kļūs mūsos par avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.¹⁴

Starp mums ir vīri, pār kuriem reiz spēcīgi bija nolaidies Visuvarenā Gars, kuru nodomi reiz bija tik labi un šķīsti kā eņģeļiem un kuri noslēdza derības ar Dievu, ka viņi kalpos Viņam un turēs Viņa baušļus jebkuros apstākļos. … Taču kādā stāvoklī daži no šiem elderiem ir pašreiz? Šodien viņi tā nejūtas. Viņi ir pieķērušies šīs pasaules lietām, ko viņi ir ieguvuši, pateicoties Tā Kunga dotajām spējām, un tagad viņi gaida, kad tiks aicināti, un daudzos gadījumos, kad viņi tiek aicināti, viņi paklausa vairāk tādēļ, lai saglabātu savu stāvokli un amatu, nevis aiz patiesas, dziļi izjustas mīlestības pret darbu, kam viņi ir aicināti.

Šāds ir visu to cilvēku stāvoklis, neņemot vērā to, cik labi viņi ir uzsākuši šo ceļu, kuri ļauj savām domām un jūtām pieķerties pasaulīgām lietām, un tas ir skaidri un neapstrīdami pierādījies, ka tad, kad tas ar cilvēkiem notiek, viņi mīl pasauli vairāk nekā To Kungu un Viņa darbu šeit uz Zemes. Tā kā mēs esam saņēmuši mūžīgā evaņģēlija gaismu un nobaudījuši valstības labās lietas, un esam Israēla pēcnācēji un dižu un slavenu apsolījumu mantinieki, mums vajadzētu nopūlēties ar lielu uzticību un uzcītību, lai paveiktu to, ko Dievs ir iecerējis caur mums paveikt; mums vajadzētu būt vīriešiem un sievietēm ar lielu ticību un spēku, un arī labiem darbiem, un, kad mēs atklājam, ka esam bezrūpīgi vai vienaldzīgi vismazākajā lietā, mums būtu jāspēj to atzīt, lai izlabotu savu attieksmi un atgrieztos pie pilnas savu pienākumu pildīšanas.¹⁵

Nekas nevar būt muļķīgāks par uzskatu, ka cilvēks var novilkt un nolikt malā savu reliģiju kā apmetni vai apģērbu. Nav iespējams cilvēkam novilkt un nolikt malā savu reliģiju, ja vien viņš nenoliek malā pats sevi. Mūsu reliģijai jābūt vienotai ar mums, tai jākļūst par mūsu būtības daļu, ko nav iespējams atmest. Ja tomēr cilvēks spētu nolikt malā savu reliģiju, tad tajā brīdī, kad viņš to izdarītu, viņš nokļūtu uz pamata, par kuru viņš neko nezina, viņš nodotu sevi tumsības spēkiem, viņš vairs nebūtu uz paša būvētā pamata, un viņam tur nebūtu nekādas daļas. Doma par to, ka elderi Israēlā varētu lādēties, melot un nodoties skurbumam, ir gaužām zem viņu goda; viņiem vajag būt augstāk par šādām lietām. Atmetīsim visu ļauno un dzīvosim ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes [skat. M&D 98:11]. Pieķersimies katram pienākumam, kas mums ir uzlikts, ar centību un degsmi, lai mūsos pastāvīgi varētu mājot mūsu Dieva Gars, patiesības gaisma un Jēzus Kristus atklāsmes.¹⁶

Palieciet uz Ciānas kuģa. Ja citi kuģi jums piepeldētu klāt un demonstrētu savu krāšņo karogu, un dotu skaistus solījumus, nekāpiet krastā un neejiet uz citu kuģi; palieciet uz Ciānas kuģa. Ja jūs ļauni izmanto tie, kuri atrodas uz Ciānas kuģa, kuri nav saņēmuši pareizu garu, atcerieties, ka ar pašu kuģi viss ir kārtībā. Mums nevajadzētu pieļaut, ka mūsu prāti kļūst īgni, jo citi cilvēki uz Ciānas kuģa mums ir kaut ko nodarījuši; ar kuģi viss ir kārtībā, ar kuģa komandu viss ir kārtībā, un mēs būsim izvēlējušies pareizi, ja paliksim uz kuģa. Es varu jums apliecināt, ka tas jūs aizvedīs tieši uz slavas pilno viņpasauli.¹⁷

Es jums [pateikšu] kādu līdzību, kā mēs varam saņemt šādu garu un likt tam dziļi iesakņoties, lai vētras laikā mēs netiktu novirzīti no kursa. Ielieciet gurķi mucā ar etiķi uz vienu stundu, un jūs redzēsit, ka etiķa ietekme uz to ir ļoti maza, tā būs maza arī tad, ja gurķis atradīsies etiķī 12 stundas. Pārbaudiet to, un jūs atklāsit, ka marinēta būs kļuvusi tikai miza, jo, lai iemarinētu visu gurķi, ir vajadzīgs ilgāks laiks. Kad cilvēks kristās šajā Baznīcā, tas viņu ietekmē, taču ietekme nav pietiekama, lai uzreiz viņu pilnībā „iemarinētu”. Pirmo 12 vai 24 stundu laikā cilvēkā netiek nodibināts taisnības un pienākuma likums; viņam jāpaliek Baznīcā līdzīgi gurķim etiķī, līdz viņš piepildās ar pareizo garu, līdz viņš kļūst „iemarinējies mormonismā” un Dieva likumos; mums nepieciešams panākt, lai šīs lietas saaugtu kopā ar mūsu dvēselēm.

… Brāļi un māsas, es … atstāju šo tēmu jūsu rūpīgai apsvēršanai, apcerēšanai un pielietošanai un lūdzu, lai Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, izlietu Savu Garu pār Saviem ļaudīm. Jūs Tas Kungs ir izvēlējies, lai jūs Viņu slavinātu Viņa klātbūtnē, un lai Tas Kungs svētī un piepilda jūs ar Savu Garu, un lai jūs skaidri varētu redzēt tās lietas, kas attiecas uz jūsu glābšanu. Un, ja kāds vīrietis vai sieviete nav pietiekami modri, kaut laiks varētu drīz pienākt, kad Gars un Svētā Gara spēks varētu nākt pār viņiem, iedēstīt taisnīgumu un patiesības principus viņu dvēselēs, lai viņi varētu būt gatavi nākotnes vētrām, kas noteikti nāks.¹⁸ [Skat. zemāk 5. ieteikumu.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Vēlreiz izlasiet Lorenco Snova pieredzi, kas rakstīta 57., 59.–60. lpp. Kā jūs guvāt apliecinājumu savas liecības patiesumam? Apsveriet iespēju dalīties savā pieredzē ar kādu ģimenes locekli vai draugu, piemēram, kādu, kuram jūs kalpojat kā mājskolotājs vai apmeklējošā māsa.
Prezidents Snovs teica, ka liecības iegūšana „Pēdējo dienu svētajam ir ļoti labs sākumpunkts” (61. lpp.). Kādēļ liecība ir tikai sākumpunkts, nevis galapunkts?
Sadaļā, kas rakstīta 61. lappusē, Prezidents Snovs salīdzina pasaulīgo izglītību ar „augstāko” izglītību, ko piedāvā Tas Kungs. Kā mēs varam iegūt šo „augstāko izglītību”? Kādas svētības jūs esat saņēmuši, kad esat tā rīkojušies?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 62. lpp. Kad jums ir bijis nepieciešams „pastāvēt uz savām zināšanām”? Ko vecāki un skolotāji var darīt, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem pastāvēt uz savām zināšanām?
Vēlreiz izlasiet Prezidenta Snova padomu nodaļas pēdējā sadaļā (64.–66. lpp.). Ko, jūsuprāt, nozīmē „uzcītīgi meklēt Dieva lietas”? Ko, jūsuprāt, nozīmē apgalvojums, ka mūsu reliģijai jābūt „vienotai ar mums”?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 31:20; Mosijas 5:1–4, 15; Almas 12:9–10; 3. Nefijs 9:20; Moronija 10:5; M&D 50:24

Mācīšanas padoms: „Diezgan liela daļa mācīšanas Baznīcā tiek veikta ļoti sastingušā veidā, kas līdzinās lekcijai. Nodarbībās mēs neesam īpaši atsaucīgi, ja tās līdzinās lekcijai. Mēs sniedzam runas Svētā Vakarēdiena sanāksmēs un konferencēs, taču mācīšana var būt divvirzienu, lai jūs varētu uzdot jautājumus. Uzdot jautājumus nodarbības dalībniekiem ir vienkārši” (Boids K. Pekers, „Principles of Teaching and Learning”, Ensign, 2007. g. jūn., 87).

„Mums uzcītīgi jāmeklē Dieva lietas un jāliek savs pamats uz klints, līdz mēs nonāksim līdz tam ūdenim, kas kļūs mūsos par avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.”

Drīz pēc savām kristībām un konfirmācijas Lorenco Snovs saņēma klusu, taču dzīvi pārveidojošu izpausmi no Svētā Gara.

„Vīrieši un sievietes var papildināt savas garīgās zināšanas; gadiem ejot, viņi var kļūt labāki.”