10. nodaļa

„Nāciet uz tempļiem”

„Perspektīvas, ko Dievs ir atklājis mūsu skatienam, ir brīnišķīgas un diženas; cilvēka iztēle tās nespēj aptvert. Nāciet uz tempļiem, un mēs jums tās parādīsim.”

No Lorenco Snova dzīves

Drīzumā pēc savām kristībām un konfirmācijas Lorenco Snovs sāka apmeklēt sapulces Kērtlandes Templī. Tur kopā ar Pravieti Džozefu Smitu un citiem Baznīcas locekļiem viņš saņēma lielas garīgas svētības. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Mums tur bija pravietošanas dāvana — valodu dāvana — valodu tulkošana — vīzijas un brīnumaini sapņi tika atstāstīti — debesu koru dziedāšana tika dzirdēta un dziedināšanas spēka, kas izpaudās, pateicoties Elderu kalpošanai, brīnišķīgas izpausmes tika pieredzētas. Ļoti daudzos gadījumos slimie tika izdziedināti — kurlie sāka dzirdēt — aklie redzēt un klibie staigāt. Bija skaidri parādīts, ka svēta un dievišķa ietekme — garīga gaisotne bija izplatījusies tajā svētajā celtnē.”¹

Lorenco Snovs mīlēja Kērtlandes Templi, zinot, ka „Dieva Dēls Savā godībā bija pagodinājis to ar Savu ķēnišķīgo klātbūtni”. Viņš bija godbijības pārņemts, kad pirmo reizi tur stāvēja pie kanceles, lai mācītu. „Nekādi vārdi nevar izteikt manas sajūtas,” viņš teica, „kad es pirmo reizi piecēlos pie vienas no tām kancelēm, lai uzrunātu klātesošos pie kanceles ar aizsargsienu krūšu augstumā, pie kuras tikai neilgu laiku iepriekš bija stāvējusi šī svētā Persona, kuras „mati bija balti kā tīrs sniegs un acis kā uguns liesma”,— un kur arī Mozus, Ēlija un Elija bija atnākuši un nodevuši Džozefam Smitam savu atklāšanu atslēgas.” [Skat. M&D 110.]²

Pēc daudziem gadiem, 1892. gada 6. aprīlī, Prezidents Lorenco Snovs stāvēja citas sanāksmes priekšā, šoreiz gandrīz pabeigtā Soltleikas Tempļa priekšā. Aptuveni 40 000 Pēdējo dienu svēto bija sapulcējušies iežogojumā ap Tempļa laukumu, un aptuveni vēl 10 000 „bija izvietojušies uz blakus esošo māju jumtiem un citās vietās, no kurām bija iespējams redzēt notiekošo”.³ Daudz cilvēku bija sapulcējušies, lai noskatītos ceremoniju, kuras laikā tempļa augstākajā tornī tika uzlikts augšējais akmens jeb slēgakmens. Vēlāk tajā pašā dienā eņģeļa Moronija statuja tika nostiprināta uz torņa slēgakmens. Pēc Augstākā Prezidija norādījuma Prezidentam Snovam, kurš toreiz bija Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, bija jāvada svētie Oziannas sauciena ceremonijā. Kad viņš klātesošajiem izskaidroja Oziannas saucienu, viņš pauda arī mīlestību un entuziasmu par tempļa darbu.

„Oziannas sauciena vārdus,” viņš teica, „kas jāizkliedz slēgakmens nostiprināšanas laikā vai pēc tās, deva Pravietis Džozefs Smits Kērtlandes Templī, un tie tika lietoti kādā svinīgā sanāksmē, kuras laikā izpaudās Dieva spēks un Visuaugstākā vīzija atklājās klātesošajiem brāļiem. Tas it nemaz nav parasts apgalvojums, bet gan — un mēs vēlamies, lai tas tiktu skaidri saprasts — svēts sauciens, ko lieto tikai tādos neparastos gadījumos kā šis, kura dēļ mēs esam sapulcējušies. Mēs vēlamies, lai tiktu skaidri saprasts arī tas, ka gribam, lai klātesošie brāļi un māsas izteiktu ne tikai sauciena vārdus, bet lai viņu sirdis būtu pilnas ar pateicību Debesu Dievam, kurš, caur mūsu rīcības brīvību, ir paveicis šo vareno un neparasto darbu. Pirms trīsdesmit deviņiem gadiem šajā pašā dienā tika ielikts šī Tempļa pamatakmens jeb stūrakmens, un, atceroties un apcerot brīnišķīgās svētības, ko Dievs ir dāvājis mums, Viņa ļaudīm, visu šo gadu laikā kopš tās dienas, mēs vēlamies, lai svētie, izkliedzot šo saucienu, justu, ka tas nāk no viņu sirdīm. Lai jūsu sirdis ir piepildītas ar pateicību.” Viņš nodemonstrēja Oziannas saucienu un tad teica: „Tagad mēs dosimies pie Tempļa, un, kad atskanēs šis sauciens, mēs vēlamies, lai katrs vīrietis un sieviete izkliegtu šos vārdus, cik vien skaļi spēj, lai katra māja šajā pilsētā nodrebētu, lai to sadzirdētu katrs cilvēks katrā šīs pilsēta daļā un lai tas aizsniegtu mūžīgās pasaules.”⁴

Ziņojums slēgakmens nostiprināšanas ceremonijā parāda svēto godbijību un satraukumu tā notikuma laikā:

„Tieši pusdienas laikā Prezidents Vilfords Vudrafs iznāca platformas priekšējā daļā, būdams pilnībā atklāts klātesošo skatieniem, starp kuriem valdīja svinīgs klusums un miers. Cilvēku sirdis pārņēma saviļņojums, kad viņš sāka runāt:

„Uzmanību, visi jūs, Israēla nams, un visas zemes tautas! Tagad mēs uzliksim mūsu Dieva Tempļa augšējo akmeni, šī Tempļa pamatus ielika un iesvētīja Pravietis, Gaišreģis un Atklājējs Brigams Jangs.”

Tad Prezidents Vudrafs nospieda elektrisku slēdzi, un Tempļa slēgakmens sāka droši kustēties uz savu vietu. To, kas notika tālāk, ar vārdiem nav iespējams aprakstīt. Godājamais Divpadsmito Prezidents, apustulis Lorenco Snovs, iznāca priekšā un vadīja četrdesmit tūkstošus svēto kopīgā saucienā:

„Ozianna! Ozianna! Ozianna! Dievam un Jēram. Āmen, āmen un āmen!

Ozianna! Ozianna! Ozianna! Dievam un Jēram. Āmen, āmen un āmen!

Ozianna! Ozianna! Ozianna! Dievam un Jēram. Āmen, āmen un āmen!”

Katra sauciena laikā tika vicināti kabatlakatiņi. … Tūkstošu cilvēku acis piepildījās ar asarām, un viņu sirdis bija prieka pārņemtas. Šķita, ka zeme trīcēja no skaņas skaļuma, kas atbalsojās apkārtesošajos kalnos. Grandiozāks un iespaidīgāks skats par šo Tempļa slēgakmens likšanas ceremoniju nav pierakstīts visā cilvēces vēsturē. Tikko bija beigušies oziannas saucieni, kā lielā draudze izplūda diženās un iedvesmojošās dziesmas „Šis Dievišķais Gars” dziedāšanā.”⁵

Prezidents Vilfords Vudrafs Soltleikas Templi iesvētīja tieši gadu vēlāk, 1893. gada 6. aprīlī, kad svētie pie tā pabeigšanas bija pūlējušies 40 gadu. Prezidents Lorenco Snovs tika aicināts par pirmo šī tempļa prezidentu, un viņš turpināja kalpot šajā aicinājumā, līdz 1898. gada septembrī kļuva par Baznīcas Prezidentu. Šodien Soltleikas Templī karājas Prezidenta Snova portrets par piemiņu viņa uzticībai tam, ko viņš sauca par „varenu darbu, ko mēs veicam” Tā Kunga namā.⁶ [Skat. 1. ieteikumu 139. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Tempļos mēs uzzinām par brīnišķīgām svētībām, ko Dievs ir sagatavojis uzticīgajiem.

Perspektīvas, ko Dievs ir atklājis mūsu skatienam, ir brīnišķīgas un diženas; cilvēka iztēle tās nespēj aptvert. Nāciet uz tempļiem, un mēs jums tās parādīsim. Es pieņemu, ka daudzi no jums ir bijuši templī un jūs esat dzirdējuši tās brīnumainās lietas, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kuri Viņu mīl un paliek uzticīgi līdz galam. …

… Viņš Pēdējo dienu svētajiem ir sagatavojis visu, ko vien viņi varētu vēlēties vai iedomāties, lai panāktu viņu pilnīgu laimi cauri visām bezgalīgajām mūžībām.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 139. lpp.]

Caur tempļa priekšrakstiem mēs veidojam svētas saites, kas savieno ģimenes uz laiku un uz mūžību.

Padomājiet par apsolījumiem, kas jums tiek doti skaistajā un brīnišķīgajā ceremonijā, kas noslēdz laulības derību Templī. Kad divi Pēdējo dienu svētie tiek savienoti laulībā, viņiem tiek doti solījumi par viņu pēcnācējiem, šie solījumi sniedzas no mūžības līdz mūžībai.⁸

Mēs esam saņēmuši daudz gudrības un zināšanu par lietām, kas pārsteidz pasauli, kad mēs par tām runājam. Mēs esam uzzinājuši, ka tempļos mēs varam izveidot saites, kas netiek sarautas, kad cilvēki nomirst, bet kas sniedzas mūžībā; svētas saites, kas savieno ģimenes uz laiku un mūžību.⁹ [Skat. 3. ieteikumu 139. lpp.]

Tempļos mēs saņemam paaugstināšanas priekšrakstus mūsu mirušo radinieku labā.

Katram Dieva dēlam un meitai tiks dota iespēja, kas nepieciešama paaugstināšanas un slavas iemantošanai. … Tikai viens ceļš droši ved uz dvēseles paaugstināšanu un godību. Mums jātop kristītiem, lai saņemtu grēku atlaišanu, un ar roku uzlikšanu jāsaņem Svētais Gars. Šie un citi priekšraksti ir absolūti nepieciešami, lai iemantotu paaugstināšanu un slavu; un vietās, kur cilvēkiem nav bijis pieejams evaņģēlijs, par šīm lietām var parūpēties viņu draugi. Mēs esam nākuši pasaulē šajā laikā, lai paveiktu šīs lietas — vismaz tas ir viens no galvenajiem mērķiem, kādēļ nācām šajā pasaulē. Mēs nevaram par daudz uzsvērt šī darba nozīmību.¹⁰

Mēs neieradāmies šajā pasaulē nejauši. Mēs nācām īpaša mērķa labad, un, bez šaubām, iepriekšējā dzīvē, kurā dzīvojām, mēs noslēdzām zināmas vienošanās, lai piedzimtu šajā dzīvē. Tempļos mēs veicam lielu darbu par mūsu mirušajiem senčiem. Laiku pa laikam mēs esam saņēmuši svarīgas izpausmes, ka Dievs pieņem šo darbu, ko veicam mūsu Tempļos. Cilvēki, kuri darbojas savu senču labā, ir pieredzējuši visneparastākās izpausmes. Šis ir varens darbs, ko mēs veicam. Tūkstošiem cilvēku ir kristījušies par saviem mirušajiem Tempļos mūsu pūliņu dēļ. …

Mēs ļaujam cilvēkiem ienākt Tempļos pēc tam, kad viņi ir noteikuši savus priekštečus, neraugoties uz to, cik paaudzēs, un kristīties par viņu mirušajiem tēviem, vectēviem, vecvectēviem un tā tālāk, tik tālu pagātnē, cik vien viņi spēj atrast savus radurakstus. Tad mēs ļaujam viņiem savienot sievas ar saviem vīriem visā viņu radurakstu līnijā, cik vien tālu viņi spēj to noteikt. Apskatīsim par piemēru kādu tikumīgu jaunu vīrieti, kurš dzīvoja pirms evaņģēlija pasludināšanas cilvēku bērniem. … Viņš apprecējās un izaudzināja ģimeni; taču viņam nekad nebija tādas privilēģijas pieņemt evaņģēliju kā jums un man. Neraugoties uz to, viņš mācīja savai ģimenei tikumības principus, un viņš mīlēja un bija laipns pret savu sievu un bērniem. Ko vēl viņš varēja darīt? Viņu nevajadzētu nosodīt par to, ka viņš nesaņēma evaņģēliju; jo viņa laikā tā nebija. Viņam nevajadzētu zaudēt savu sievu, jo, kad viņš apprecēja viņu, viņš nevarēja doties uz Templi un saistīties ar viņu laulībā uz laiku un mūžību. Viņš rīkojās saskaņā ar savām labākajām zināšanām un apprecējās ar savu sievu uz laiku, kā tas bija viņa valstī ierasts. Mēs cienām tādu laulību, kas noslēgta pēc valsts likumiem. … Mēs aizzīmogojam bērnus ar viņu vecākiem un sievas ar viņu vīriem visā radurakstu līnijā.¹¹

Kādā reizē Glābējs teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi;” un Viņš turpināja un izteica šādu ievērojamu apgalvojumu: „Un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.” [ Jāņa 5:25.] Es uzskatu, ka nebūs daudzi, kas nepieņems patiesību. Viņi dzirdēs Dieva Dēla balsi; viņi dzirdēs Dieva Dēla priesterības nesēju balsis un pieņems patiesību, un dzīvos. Brāļiem un māsām, kas tik centīgi darbojas tempļos, būs iespēja kļūt, tā sakot, par glābējiem saviem radiniekiem un draugiem, kuru labā viņi ir veikuši šos priekšrakstus.¹² [Skat. 4. ieteikumu 139. lpp.]

Mums jācenšas pildīt tempļa un ģimenes vēstures darbu, pat ja tas prasa no mums zināmus upurus.

Katra vīrieša un sievietes prātā vajadzētu būt mērķim nākt uz Tempļiem un pildīt šo darbu. Tas ir dižens darbs un arī svarīgs. Kad mēs aiziesim nākamajā dzīvē un satiksim tur savus mirušos draugus, un nebūsim izpildījuši darbu, kas ir nepieciešams viņu paaugstināšanai un slavai, mēs nejutīsimies priecīgi, un tā nebūs visai patīkama tikšanās.

Mums nevajag gaidīt, lai apstākļi vienmēr būtu patīkami un atbilstoši; taču mums jācenšas sagatavoties, lai izpildītu šo darbu, pat ja tas prasa nelielu uzupurēšanos no mūsu puses. … Mēs dedzīgi vēlamies, lai brāļi un māsas neizturētos nevērīgi pret šo svarīgo darbu. Vai jūs zināt, kāds būs galvenais darbs tūkstoš atpūtas gadu [Tūkstošgades] laikā? Tas būs tas darbs, ko mēs cenšamies mudināt Pēdējo dienu svētos izpildīt pašreiz. Tempļi tiks uzcelti visā šajā zemē, un brāļi un māsas dosies tajos un, iespējams, pūlēsies dienu un nakti, lai paātrinātu darbu un izpildītu nepieciešamās lietas, pirms Cilvēka Dēls varēs stādīt priekšā Savu valstību Savam Tēvam. Šis darbs ir jāizpilda, pirms Cilvēka Dēls var nākt un saņemt Savu valstību, lai stādītu to priekšā Savam Tēvam.¹³ [Skat. 5. ieteikumu 139. lpp.]

Kad mēs ieejam templī ar šķīstu sirdi, Tas Kungs svētī mūs atbilstoši tam, kas, pēc Viņa domām, ir mums vislabāk.

Kad mēs ieejam šajos tempļos, tad spējam izbaudīt Tā Kunga Garu pilnīgāk nekā jebkurā citā vietā. Tempļi ir Tā Kunga celtnes, un to sienās tiek veikts Viņa vissvarīgākais darbs. …

… Es jūtos apmierināts, kad cilvēki ieiet šajos tempļos un no tiem iziet, jūtoties labāki, kā arī apņemoties savos prātos būt nedaudz labākiem, nekā viņi ir bijuši. Mēs vēlamies, lai svētajiem būtu tieši šādas sajūtas. …

… Esiet uzticīgi, brāļi un māsas, un neatlaidīgi; nāciet uz templi un izpildiet tajā savu darbu, un jūs gūsit tajā prieku, un būsit labāk sagatavoti, lai pretotos pasaules nepatīkamajām lietām.¹⁴

Tie, kuri [nāk] uz Templi ar šķīstu sirdi un nožēlas pilnu garu, neizies no tā, nesaņemot sevišķas svētības, kaut arī tās dažos vai, iespējams, daudzos gadījumos var būt citādas, nekā daži varētu sagaidīt. … Daži svētie varētu vēlēties ieraudzīt kalpojošos eņģeļus … vai cerēt ieraudzīt Dieva seju. Tas varētu būt jums nenoderīgi, lai dotu jums šādas izpausmes. Tas Kungs zina, kas ir vislabākais katram cilvēkam, un pielāgos Savas dāvanas, lai tās dotu vislielāko labumu tiem, kas tās saņem. Var droši cerēt, ka katrs uzticīgs svētais, kurš ieiet tajā Namā, saņems svētību, kas viņam dos lielu gandarījumu. Pirms tie, kuri gatavojas ieiet Templī, [izies] no tā, kaut kas radīsies viņu sirdīs un sapratnē, kas viņiem [būs] noderīgs turpmākajā dzīvē. Uz to viņiem, kā patiesiem Pēdējo dienu svētajiem, ir tiesības.¹⁵ [Skat. zemāk 6. ieteikumu.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet stāstu par Soltleikas Tempļa slēgakmens ceremoniju (131.–134. lpp.). Ja jūs esat piedalījušies kāda tempļa iesvētīšanā, padomājiet, kā jūs tajā jutāties. Ko mēs paužam Tam Kungam, kad piedalāmies Oziannas saucienā?
Pārlasiet Prezidenta Snova aicinājumu „nākt uz Tempļiem” (134.–135. lpp.). Padomājiet, kā jūs varētu pieņemt šo aicinājumu un kā to izteikt ģimenes locekļiem un draugiem.
Kad jūs mācīsities otro sadaļu 135.–136. lpp., apdomājiet, kādas svētības varat gūt tempļa priekšrakstu saņemšanas un tempļa derību noslēgšanas dēļ. Kā šīs svētības ir ietekmējušas jūs un jūsu ģimeni?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 135. lpp. Kā mēs rīkojamies kā „glābēji [saviem] radiniekiem un draugiem”, kad pildām šo darbu? Kādas iespējas ir nodrošinājusi Baznīca, lai mums palīdzētu?
Ko mēs varam darīt, lai veltītu tempļa un ģimenes vēstures darbam pelnītu uzmanību un laiku? (Pārlasiet sadaļu, kas sākas 136. lappuses augšā.)
Kādas ir dažas no personīgajām un garīgajām svētībām, ko varam saņemt, kad piedalāmies tempļa darbā? (Dažus piemērus skat. 138.–139. lpp.)

Saistītie Svētie Raksti: M&D 97:15–17; 109:1–23; 128:15–18; 132:19; 138:57–59

Mācīšanas padoms: „Jūs varat palīdzēt tiem, kurus mācāt, būt pārliecinātiem par savām spējām piedalīties pārrunās, ja pozitīvi reaģējat uz katru sirsnīgu piezīmi. Piemēram, jūs varētu teikt: „Paldies par atbildi. Tā bija ļoti pārdomāta” … vai „Tas ir labs piemērs”, vai „Es pateicos par visu, ko jūs šodien teicāt”” (Teaching, No Greater Call, 64).

1892. gada 6. aprīlī tūkstošiem cilvēku sapulcējās, lai redzētu, kā slēgakmens tiek nostiprināts Soltleikas Tempļa augstākajā smailē.

Vecāki var palīdzēt saviem bērniem sagatavoties pieņemt aicinājumu ienākt templī.