19. nodaļa

Misionāru darbs — „Lai aizsniegtu katra cilvēka sirdi”

„Pastāv veids, kā aizsniegt katra cilvēka sirdi, un jūsu atbildība ir atrast ceļu uz to cilvēku sirdīm, kuriem jūs esat aicināti kalpot.”

No Lorenco Snova dzīves

Lorenco Snovs tika kristīts Kērtlandē, Ohaio, kur viņš studēja ebreju valodu vienā klasē ar Pravieti Džozefu Smitu un citiem Baznīcas vadītājiem. Viņš cerēja kādu dienu studēt „klasiskās valodas” kādā augstskolā Amerikas Savienoto Valstu austrumos.¹ Taču, turpinot strādāt pie šī mērķa sasniegšanas, viņa uzmanību sāka saistīt vēl kāds mērķis. Vēlāk viņš atcerējās:

„Es pieņēmu [evaņģēlija patiesības] ar atvērtu sirdi un biju apņēmies neapstāties pie sasniegtā. … Es sāku savā prātā nedaudz uztraukties, vai pēc šo brīnišķīgo zināšanu saņemšanas bija pareizi palikt savā agrākajā stāvoklī un neliecināt par tām. Jauni vīrieši, kuri bija sūtīti misijās, atgriezās un liecināja par svētībām, ko bija saņēmuši … , un es sāku domāt, ka tā vietā, lai gatavotos studijām kādā austrumu piekrastes augstskolā vai universitātē, man vajadzētu doties un liecināt par to, ko Tas Kungs man bija tik pilnīgi atklājis. Tajā pašā laikā es nevēlējos atteikties no saviem izglītības iegūšanas plāniem, jo es par to biju domājis ilgu laiku, un man toreiz bija gan iespējas, gan līdzekļi, lai piepildītu savus plānus.”

Pūloties izdarīt pareizu izvēli, viņš lūdza padomu kādam uzticamam draugam: „Es atklāju viņam, ko vēlējos, un viņš teica: „Brāli Snov, es jūtu, ka man tev ir jādod tāds padoms, kādu es nedotu nevienam citam, ņemot vērā tavus apstākļus. Ja es būtu tavā vietā, es turpinātu piepildīt savus nodomus un iegūtu izglītību.” Tas bija tieši tas, ko es vēlējos no viņa dzirdēt, un man tas patika. Uz kādu laiku es ar šo atbildi biju apmierināts; taču ziemas laikā, dzirdot gados jaunus Elderus liecinām par saviem panākumiem evaņģēlija sludināšanā, es atkal sāku par to aizdomāties. Tas Kungs man bija devis zināšanas, ka Viņš atgriezīsies uz Zemes un ka bija nepieciešams tam sagatavoties: Viņš man bija devis visu, ko es biju lūdzis, un pat vairāk; jo kristības, ko es biju saņēmis no Svētā Gara, un pilnīgās zināšanas, kas man tad tika dotas, bija patiesākas un pārliecinošākas nekā manis iegremdēšana aukstajā ūdenī; un es jutu, ka uz mani gūlās atbildība. Tā nu es aizvēru savas grāmatas [un] noliku pie malas latīņu un grieķu valodu.”²

Pēc šī lēmuma pieņemšanas Lorenco Snovs 1837. gadā kalpoja misijā Ohaio štatā. Vēlāk viņš kalpoja citās misijās — vispirms Misūri, Ilinoisas, Kentuki un Ohaio štatā, un tad — Anglijā, Itālijā, Havaju salās, Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumos un Vaiomingas štatā. Atrodoties Anglijā, viņš uzrakstīja vēstuli savai krustmātei, paskaidrojot, kādēļ viņš vēlējās atstāt mājas un kalpot par misionāru: „Doma par to, ka atrodos kaut kur starp 6400 un 8000 kilometru no savas bērnības mājām un no man dārgiem jaunības dienu draugiem, ļoti dabiski izraisa jautājumu: Kāpēc es esmu šeit? … Es esmu šeit tāpēc, ka Dievs ir runājis un cēlis Pravieti, caur kuru Viņš ir atjaunojis mūžīgā evaņģēlija pilnību, ar visām tā dāvanām, spēkiem, priekšrakstiem un svētībām; ar vēsti visiem cilvēkiem: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Dieva gādībā es esmu aicināts kā vēstnesis — sludināt šo vēsti pasaules tautām, un es apzinos, ka tas man uzliek lielu atbildību, ko es nevaru izpildīt bez Visuvarenā palīdzības.”³

Prezidents Snovs vienmēr bija pateicīgs par to, ka pieņēma lēmumu kalpot Tam Kungam par misionāru. 1901. gada septembrī, 87 gadu vecumā, viņš teica: „Es sajūtu prieku pat tagad, atceroties savu misionāra dienu pūliņus. Šo īpatnējo pieredžu radītās sajūtas ir kļuvušas par manas dvēseles neatņemamu sastāvdaļu.”⁴ [Skat. 1. ieteikumu 225. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Kad esam saņēmuši evaņģēlija pilnību, mēs vēlamies palīdzēt citiem gūt prieku no tām pašām svētībām.

Kad cilvēks iegūst kādas zināšanas, viņš sajūt pamudinājumu tās sniegt citiem; kad cilvēks kļūst laimīgs, tas gars, kas viņu ir apņēmis, māca viņam censties darīt laimīgus arī citus. … Vai ir kāda iespēja, ka cilvēks varētu kļūt laimīgs bez zināšanām par Kristus evaņģēliju? … Kaut arī pasaulē [cilvēki] mēģina kļūt laimīgi, tomēr viņu pūliņi ir nesekmīgi. Viņi var būt laimīgi tikai tad, ja pieņems evaņģēlija pilnību, kas mums nemāca gaidīt, līdz mēs nokļūsim mūžībā, lai varētu sākt sevi darīt laimīgus, bet gan māca mums priecāties un iepriecināt arī savus apkārtējos šeit Visuvarenā svētību dēļ, kuras Viņš dod.

Tādēļ mūsu mērķim un nolūkam jābūt šādam: iemācīties kļūt noderīgiem; būt par glābējiem saviem līdzcilvēkiem; uzzināt, kā viņus izglābt; nodot viņiem zināšanas par principiem, kas ir nepieciešami, lai viņi varētu tikt pacelti līdz tam pašam saprāta līmenim, kas ir mums pašiem.⁵

Iegūstiet sev draugus starp cilvēkiem, kas ir ap jums; vai izvēlieties vienu un centieties iedvesmot viņa jūtas, viņa ticību, viņa apstākļus un viņa prātu, un mēģiniet izglītot viņus, un, ja viņi ir grēcinieki, pūlieties izglābt viņus no viņu grēkiem un atbrīvot no jūga, kurā viņi ir ielikti, lai viņi varētu baudīt tādu gaismu un brīvību, kādu jūs baudāt, jo šādi jūs varat darīt labu tās informācijas dēļ, ko Tas Kungs jums ir devis.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 225. lpp.]

Misionāri vēlas nest upurus, lai palīdzētu citiem uzzināt patiesību.

Tiklīdz svētie bija diezgan labi iekārtojušies šajās ielejās [Jūtā], Tā Kunga kalpi atkal vērsa viņu uzmanību uz lielo misionāru darbu, kura atbildība gūlās uz Baznīcu.

Mēs dzīvojām nabadzībā un centāmies padarīt zemi apdzīvojamu, taču mēs nevarējām neizpildīt pienākumu, kas no mums tika prasīts — sludināt evaņģēliju visur; jo Tas Kungs bija devis pavēli, ka tam ir jātiek sludinātam visā pasaulē. Tas ir viens no pierādījumiem šī darba dievišķībai, ka, neskatoties uz viņu dzenāšanu un vajāšanu, Pēdējo dienu svētie ir uzticīgi centušies izpildīt šo Tā Kunga pavēli.

Baznīcas Vispārējā konferencē, kas notika 1849. gada oktobrī — tikai divus gadus pēc pionieru ierašanās [Soltleikas] ielejā — vairāki Elderi tika aicināti izveidot misijas dažādās zemeslodes daļās. Četriem no Divpadsmit apustuļiem tika uzticēta šī vadība. Apustulis Erastus Snovs tika aicināts doties uz Skandināviju, apustulis Džons Teilors — uz Franciju, es — uz Itāliju un apustulis Frenklins D. Ričards — uz Angliju, kur jau bija izveidota misija. Nelabvēlīgajos apstākļos, kādos mēs toreiz bijām, mūsu ģimenēm paliekot gandrīz bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, tas mums bija liels uzdevums; taču Tas Kungs bija aicinājis, un mēs jutām, ka mums ir jāatsaucas, lai kādus upurus tas prasītu.⁷

Mēs veltām savas dzīves Dieva darbam tik daudz, ka, šķiet, mēs nerūpējamies par savām personīgajām dzīvēm, un to mēs darām, lai pasaule varētu saprast, ka ir Dievs mūžīgajās pasaulēs; lai cilvēki varētu saprast, ka Dievam ir ietekme uz cilvēku bērnu dzīvi mūsdienās. Pasaule grimst bezdievīgās jūtās un viedokļos. Pat starp pasaules kristiešiem ir tūkstoši un desmitiem tūkstošu, kas netic, kaut arī viņi nevēlas to publiski atzīt, lai nekļūtu nepopulāri, ka Dievam būtu jelkāda ietekme uz cilvēku bērniem. Mums jārīkojas un jāuzupurējas, lai starp cilvēku bērniem būtu uzskats un zināšanas par Dieva esamību un ietekmi.⁸

Kad mēs aicinām mūsu jaunos misionārus doties pie Zemes tautām, viņi to apdomā, un, dzirdējuši tos cilvēkus, kuri ir bijuši pasaulē kā misionāri, stāstām par savām pieredzēm, viņiem nav tik patīkami nojaust tos pārbaudījumus un grūtības, kurām, kā viņi saprot, nāksies iziet cauri. Taču spēks ir rodams viņu vēlmē sākt, kā arī vēlmē izpildīt prasības.⁹

Ar misiju saistās lietas, kas nav gluži patīkamas mūsu jaunajiem Elderiem. Viņi apzinās, ka viņiem būs jāatsakās no mājas ērtībām, un viņi saprot, ka dosies starp ļaudīm, kuri ne vienmēr jutīsies gandarīti par to, ko Elderi viņiem teiks; tomēr, no otras puses, viņi uzskata, ka viņu īpašumā ir dzīvības vārdi, un, ja viņi spēs atrast kādu godīgu vīrieti vai sievieti, Tā Kunga Gars aizskars viņu sirdis, un varbūt viņi pieņems šo brīnišķīgo vēsti, kas Elderiem ir jānodod pasaules iedzīvotājiem. Tas viņiem sagādā prieku un gandarījumu. Vēl viena lieta, ko viņi saskata šajā notikumā, ir iespēja sev iegūt to, kas viņiem būs ļoti vērtīgs viņu turpmākajos pienākumos. Ir savādi, ka starp tūkstošiem vēstuļu, ko es esmu saņēmis no tiem, kuri ir tikuši aicināti doties misijās — galvenokārt jauni vīrieši — es varu atcerēties tikai vienu gadījumu, kad tika izteikts noraidījums. Kāpēc tā? Tas ir tāpēc, ka ar šiem Elderiem ir mīlestības un nemirstības gars, Visuvarenā Gars, un viņi ir saņēmuši izpausmes, kas viņus iedvesmo darīt to, ko citādi neviens cits rosinātājs nespētu viņus pamudināt darīt.¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 225. lpp.]

Misionāriem nekad nevajadzētu aizmirst, ka viņi ir debesu vēstneši, labās un priecīgās vēsts nesēji.

Mēs sūtām mūsu Elderus sludināt evaņģēliju. Kurš viņus sūta? … Israēla Dievs viņus sūta. Tas ir Viņa darbs. Nav neviena mirstīga cilvēka, kas būtu tik ļoti ieinteresēts kāda Eldera panākumu gūšanā, kad viņš sludina evaņģēliju, kā Tas Kungs, kurš viņu ir sūtījis sludināt cilvēkiem, kas ir Tā Kunga bērni. Viņš dzemdināja viņus citā pasaulē, un viņi nāca šeit, jo Tas Kungs tā vēlējās.¹¹

Mēs uzskatām, ka jūs [misionāri] gūsit lielus panākumus, tāpēc ka mēs sajūtam un zinām, ka jūs esat Dieva aicināti. Cilvēku gudrība nekad nebūtu iedomājusies par tādu darbu kā šis. Es esmu pārsteigts, kad domāju par tā diženumu. Es varu teikt, ka šis ir tieši tas darbs, kas pašreiz ir nepieciešams: un es jūtu, ka jūs to veiksit ar visu savu dvēseli. Sajūtiet sevī tādu Jēzus Garu, kā Viņš teica, — ka nespēj darīt nekā, izņemot tikai to, ko Viņa Tēvs lika Viņam darīt [skat. Jāņa 5:30].

Neuztraucieties par savām grūtībām un šķietamajiem zaudējumiem; aizmirstiet savas personīgās intereses, un jūsu panākumi būs lieli un diženi, un visa Baznīca izjutīs jūsu darba augļus.

Neuztraucieties par dažu cilvēku, starp kuriem jūs strādāsit, vienaldzību, un to, ka dažreiz piedzīvosit nelielu vilšanos; Tā Kunga Gars būs ar jums, un jūs saviļņosit to cilvēku garus, kuriem kalposit, un pārvarēsit viņu vienaldzību; … jūs jutīsities gandarīti, ka esat paveikuši darbu, ko bijāt sūtīti paveikt. …

Jums ir piešķirtas visas nepieciešamās pilnvaras, taču jums nemaz nevajag par to runāt. Jūs atklāsit, ka nav nepieciešamības par to runāt; Tā Kunga Gars apliecinās jūsu pilnvaras, un cilvēki sajutīs, ka jums tās ir, un šis apliecinājums un sajūta tad arī būs jūsu pilnvaras.

Jūs satiksit arī tādus cilvēkus, kuri uzskatīs, ka zina vairāk par jums, taču, ja jūs pildīsit savus pienākumus, kā tika mudināts, pirms jūs atstāsit viņus, viņi sajutīs, ka jums ir nedaudz vairāk nekā viņiem un ka jūs esat svētījuši viņus un palīdzējuši viņiem. …

Centieties iegūt to cilvēku labvēlību, kuriem jūs kalpojat. Jūsu izrādītā pazemība un Tā Kunga Gars, kas būs ar jums, liecinās par jūsu piemērotību tam amatam, kuru jūs esat aicināti ieņemt. Centieties saprast cilvēka dabu un atbilstoši rīkoties, lai liktu visiem justies laimīgiem. …

Pastāv veids, kā aizsniegt katra cilvēka sirdi, un jūsu atbildība ir atrast ceļu uz to cilvēku sirdīm, kuriem jūs esat aicināti kalpot. …

Es no sirds vēlos jums teikt, lai Dievs jūs svētī. Pirms došanās jūs tiksiet iesvētīti savā aicinājumā, un mēs lūgsim Dievu par jums un īpaši interesēsimies par jums. Esiet no sirds lēnprātīgi un pazemīgi. Kad jūs skatīsities uz saviem klausītājiem, jūs varētu iedvesmot divi motīvi; pirmais, ka jūs varētu labi runāt un atstāt uz viņiem laba oratora iespaidu; un tad, kā nākamā lieta, parādīsies jautājums, kādēļ es esmu šeit? Lai dēstītu savu klausītāju sirdīs dzīvības vārdus; jūsu sirdīs jārodas lūgšanai: „Ak, Kungs, kaut tā varētu būt; dod man, lūdzu, spēku ar Tavu Garu aizskart šo Tavu ļaužu sirdis.” Šī ļoti īsā lūgšana ir viss, kas elderam ir jālūdz. Tas ir viss, par ko jums ir jālūdz. „Palīdzi man, lūdzu, pateikt kaut ko, lai izglābtu šīs dvēseles.” Tieši to Augstākais Prezidijs … un visi jūsu brāļi vēlas, lai jūs darītu.¹²

Vērsiet savu uzmanību uz savu garīgo bruņu spodrināšanu. Es esmu atklājis, ka brīdī, kad esmu nolicis pie malas visas savas laicīgās darīšanas, manas acis ir vērstas vienīgi uz garīgām lietām. Lūdziet, brāļi, un nedomājiet, ka gavēšana varētu nākt par sliktu. … Pārāk daudz nejokojiet, [un] esiet uzmanīgi, lai neapbēdinātu Garu. Būdams savā misijā, pēc nedēļas vai divām, es atklāju, ka spēju aizmirst par savām mājām, un Dieva Gars mani uzmundrināja. Gars tiecas uz brīvību un līksmību, taču neesiet pārlieku līksmi. … Turpiniet būt lūgšanu pilni, lai Dieva Gars varētu būt jūsos no pēdām līdz matu galiem.¹³

Elderiem, kuri strādā vīna dārzā, nekad nevajadzētu aizmirst par faktu, ka viņi ir debesu vēstneši, labās un priecīgās vēsts nesēji, cilvēkiem, kas nepazīst To Kungu. …

Kad Pravietis Džozefs Smits sūtīja pirmos Elderus uz svešām zemēm, viņš paredzēja, kā cilvēki viņus pieņems, un pateica viņiem, ka līdzās tam, ka salīdzinoši nedaudzi pieņems viņus kā Dieva kalpus, tomēr vairākums viņus noraidīs un nevērīgi izturēsies pret viņu vēstījumu. Tāds ir bijis Dieva kalpu liktenis kopš laika gala, un mums ir jābūt apmierinātiem ar savu centīgo pūliņu rezultātiem, pat ja tikai daži cilvēki caur mūsu kalpošanu tiek vesti pie patiesības zināšanām. …

Es ceru un lūdzu, lai neviens Elders, kurš kalpo misijā, … tik ļoti neaizmirstu savu uzdevumu, ka kristu par upuri pasaules vilinājumiem. Pastāv tikai viens veids, kā no tiem — no ļaunuma — izvairīties, jā, pat no tā, kas tikai izskatās pēc ļaunuma. Tā vai citādi, bet viņi tiks kārdināti. Tas ir mūsu glābšanas pretinieka darbs; taču Israēla Elderu darbs ir pacelties pāri kārdinājumiem, un, lai viņi to veiksmīgi varētu izdarīt, viņiem sevi jāpasargā neapgānītus no pasaules. … Tik daudz, cik viņi izkops un paudīs atbilstošu attieksmi savā misijā, un apzināsies savu augsto aicinājumu Kristū Jēzū, un dzīvos saskaņā ar šī augstā aicinājuma garu, viņi spēs būt cilvēku padomdevēji un glābēji, dodot viņiem debesu gaismu, un būs citādāki nekā pārējie cilvēki; taču, ja viņi ieies ienaidnieka teritorijā un pieņems pasaules domāšanas veidu, viņiem tiks atņemts viņu spēks, un viņi kļūs līdzīgi citiem cilvēkiem, un varēs vienīgi atgriezties mājās, lai baudītu kritušu cilvēku bēdas, un likt savu tuvinieku sirdīm sērot sava stāvokļa dēļ. … Tik daudz, cik viņi pastāvīgi savā pazemībā meklēs To Kungu, ar aci vērstu vienīgi uz Viņa godību un slavu, savās sirdīs vēloties glābšanu citām dvēselēm, un darot visu, ko viņi spēj, lai īstenotu citu cilvēku glābšanu, viņi baudīs neizsakāmu prieku savos darbos šajā mirstīgajā dzīvē, un galu galā līdzdarbosies kopā ar Tēvu un Dēlu tajā, ko mirstīgais cilvēks nespēj aptvert vai apcerēt tā diženuma un lieliskuma dēļ.¹⁴ [Skat. 4. un 5. ieteikumu 226. lpp.]

Mūsu sirdis priecājas, kad mēs palīdzam citiem saņemt evaņģēlija pilnību.

Kas attiecas uz mums, … mēs sagaidām, ka, lai paveiktu šo darbu, būs nepieciešams izrādīt un piedzīvot daudz pacietības, ticības, uzcītības, neatlaidības un ilgcietības; pilsētās …, kurās tūkstoši galu galā pieņēma evaņģēliju, vairākos gadījumos daudzi mēneši tika pavadīti šķietami neauglīgā darbā, pirms cilvēki sāka izrādīt pienācīgu uzmanību sludinātajiem principiem un tos ievērot. … Dažos [gadījumos] mums būs vajadzīgi ne tikai vairāki mēneši, bet, iespējams, pat gadi; taču mēs esam pārliecināti, ka ar ticību, lūgšanām, darbu un Tā Kunga svētību mēs galu galā pārvarēsim visas grūtības un svinēsim uzvaru, un tas viss būs vērsts uz Dieva godību un slavu; un turklāt arī mums pašiem būs gandarījums, ka būsim izpildījuši savu pienākumu un attīrījuši savas drānas no visu cilvēku asinīm.¹⁵

Reiz, pirms došanās uz Itāliju, es apmeklēju Mančestru, Maklsfīldu, Birmingemu, Čeltenhemu, Londonu, Saushemptonu un dienvidu konferences [Anglijā]. … Man bija tas prieks satikt daudzus cilvēkus, kurus es biju pievērsis Baznīcai [pirms astoņiem gadiem]; un man lieki ir teikt, ka atkalredzēšanās ar šiem cilvēkiem man sagādāja lielu prieku, ko vienmēr ir bijis patīkami apcerēt. Apustulis Jānis savā laikā piebilda: „Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus.” [1. Jāņa 3:14.] Šī mīlestība, kas dzimusi Baznīcas misionāru, Elderu, sirdīs pret visas pasaules iedzīvotājiem, kas viņiem zināmā mērā ir svešinieki, un mīlestība cilvēku sirdīs pret Elderiem, kas viņiem ir atnesuši evaņģēlija vēsti, pati par sevi ir pietiekama liecība, lai pārliecinātu godīgas sirdis, ka tās izcelsme ir dievišķa un ka Dievs ir ar mums. Šī svētā sajūta, ko mūsos ir uzmodinājis Svētais Gars, jau ir atšķīrusi mūs kā kopienu no pārējās cilvēces ģimenes; un šī sajūta vēl turpinās izmainīt visu pasauli un pārliecināt neticīgus cilvēkus, ka Dievs ir ne tikai mūsu visu Tēvs, bet ka mēs esam Viņa draugi un kalpi.¹⁶

Es esmu veltījis savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam; sevi visu es esmu licis uz ziedojumu altāra, lai varētu godināt Viņu, pienācīgi pildīt Viņa gribu un izplatīt dzīvības principus starp cilvēku bērniem. Kad es apdomāju pagātnē notikušo un sāku apzināties, cik brīnumaini Tā Kunga roka mani ir vadījusi un palīdzējusi man gūt panākumus it visās manās misijās, pārsniedzot manas visaugstākās cerības, es jūtu divtik lielu pamudinājumu spraukties uz priekšu pretī nākotnei; vārdi tiešām nespēj izteikt manas sirds dziļo pateicību par Viņa svētībām. Lai pār tiem brāļiem un svētajiem, kuru dvēseļu augstsirdība un līdzdalība Dieva darbā ir it īpaši izpaudusies šajās misijās, Visaugstākā svētības tiek izlietas tikpat augstsirdīgi, un, kad turpmākajos gados viņi dzirdēs tūkstošu un desmitiem tūkstošu cilvēku liegās balsis no daudzām tautām slavējam Visuvareno par saņemto atklāsmes gaismu, tad arī viņu sirdis līksmosies priekpilnā apziņā, ka arī viņi ir piedalījušies šīs brīnišķās pestīšanas īstenošanā.¹⁷ [Skat. 6. ieteikumu 226. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet 217.–218. lappusi un apdomājiet Lorenco Snova atbildes uz jautājumu: „Kāpēc es esmu šeit?” Kā šis jautājums varētu ietekmēt visus Baznīcas locekļus, apsverot iespējas — dalīties evaņģēlijā?
Apdomājiet Prezidenta Snova padomus sadaļā, kas sākas 218. lappuses apakšpusē. Padomājiet, kā jūs varētu rīkoties atbilstoši šiem padomiem, lai palīdzētu kādam būt patiesi laimīgam.
Prezidents Snovs pastāstīja par upuriem, ko viņš un citi nesa, lai varētu dalīties evaņģēlijā (219.–221. lpp.). Kādu upuru piemērus jūs esat redzējuši, ko cilvēki ir nesuši, lai varētu dalīties evaņģēlijā? Kādēļ, pēc jūsu domām, cilvēki ir ar mieru nest šos upurus?
Kā 220.–221. lpp. minētie apgalvojumi varētu palīdzēt pilnlaika misionāram? Kā tie var palīdzēt katram no mums, kad mēs dalāmies evaņģēlijā? Kā mēs varētu izmantot šīs mācības, lai palīdzētu kādam, kas vilcinās pieņemt lēmumu — kalpot misijā?
Pārlasot Prezidenta Snova padomus 221.–223. lpp., padomājiet, kā tie attiecas uz visu Baznīcas locekļu dzīvēm. Piemēram: Ko, pēc jūsu domām, nozīmē „aizmirst savas personīgās intereses”? Kā mēs varētu „aizsniegt katra cilvēka sirdi”?
Izlasiet nodaļas pēdējo rindkopu, kurā Prezidents Snovs stāsta par misionāru darba paliekošo prieku. Kad jūs esat izjutuši prieku par misionāru darbu? Kāpēc mums dažreiz jābūt pacietīgiem, lai pilnībā varētu izbaudīt šo prieku?

Saistītie Svētie Raksti: Almas 26:1–8, 35–37; M&D 12:7–8; 18:10–16; 84:88

Mācīšanas padoms: „Palūdziet dalībniekiem izvēlēties vienu sadaļu un klusi pie sevis izlasīt. Aiciniet viņus apvienoties grupās pa diviem vai trim cilvēkiem, kuri izvēlējušies to pašu sadaļu, un pārrunāt to, ko viņi ir mācījušies” (šīs grāmatas vii lpp.).

„Kad cilvēks iegūst kādas zināšanas, viņš sajūt pamudinājumu tās sniegt citiem; kad cilvēks kļūst laimīgs, tas gars, kas viņu ir apņēmis, māca viņam censties darīt laimīgus arī citus.”

„Aizmirstiet savas personīgās intereses, un jūsu panākumi būs lieli un diženi, un visa Baznīca izjutīs jūsu darba augļus.”