16. nodaļa

„Lai mēs varētu kļūt vienoti”

„Visuvarenā balss mūs aicināja laukā no neskaidrības …, lai mēs izveidotu savienību un morāli skaidru brālību, kurā mums vajadzētu mīlēt citam citu tā, kā mēs mīlam paši sevi.”

No Lorenco Snova dzīves

Pirms svētie tika izdzīti no Navū, Baznīcas vadošie brāļi satikās templī. Viņi noslēdza derību, ka „nekad nepārstās pūlēties un pielietot visus [viņiem] pieejamos līdzekļus un ietekmi, līdz visi svētie, kuri bija spiesti pamest Navū, nebūs apmetušies uz dzīvi kādā svētajiem nozīmētā pulcēšanās vietā”.¹ Apņēmies ievērot šo derību, Prezidents Brigams Jangs 1849. gadā nodibināja Pastāvīgo emigrācijas fondu. Saskaņā ar šo programmu, Baznīca aizņēmās naudu emigrējošajiem svētajiem ar nodomu, ka viņi atmaksās savus aizņēmumus pēc ierašanās Jūtā un darba atrašanas.

Prezidents Jangs aicināja Elderu Lorenco Snovu un citus vākt līdzekļus šiem mērķiem. Elderam Snovam bija grūti prasīt ziedojumus no trūcīgajiem svētajiem, kuri tika vajāti no vienas vietas uz otru pirms ierašanās Soltleikas ielejā. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Kad es pildīju misiju, saskaņā ar kuru man vajadzēja lūgt naudu no svētajiem, kuri pēc tam, kad bija apzagti un aplaupīti, bija veikuši vairāk nekā 1600 kilometru garu pārgājienu un tikko kā apmetušies neapūdeņotā, neapdzīvotā Amerikas tuksneša nomalē, es atklāju, ka esmu iesaistīts grūtā uzdevumā. Ar ļoti retiem izņēmumiem, cilvēkiem bija ļoti maz vai nebija nemaz, ko atlicināt.” Taču, lai kur Elders Snovs gāja, cilvēki deva visu, ko varēja. Viņš stāstīja: „Visur paustā gatavība un piespiešanās dot daļu no mazumiņa — dvēseles dāsnuma un diženuma sajūta, ko es sastapu visur, kur valdīja nabadzība, sirsnīgie sveicieni, ko saņēmu pat vietās, kur nabadzība bija visizplatītākā cilvēku vidū, piepildīja manu sirdi ar ārkārtīgi lielu prieku. Kāds vīrs uzstāja, lai es paņemu viņa vienīgo govi, sakot, ka Tas Kungs bija atbrīvojis viņu un svētījis viņu, lai viņš varētu atstāt savu dzimto valsti un ierasties miera zemē; un, atdodot savu vienīgo govi, viņš juta, ka darīja tikai to, kas bija viņa pienākums un ko viņš sagaidītu no citiem, ja situācija būtu pretēja.”

Pēc ziedojumu savākšanas Ziemeļjūtā Elders Snovs piebilda: „Svēto sirdis bija atvērtas, un, ņemot vērā viņu apstākļus, viņi ziedoja dāsni un bagātīgi, un, protams, ar prieku.”²

Kaut arī katram cilvēkam bija maz, ko dot, viņu kopīgie pūliņi svētīja daudzu cilvēku dzīvi. Pastāvīgais emigrācijas fonds paplašinājās un pārsniedza savu sākotnējo mērķi, nodrošinot palīdzību vairāk nekā tikai tiem Baznīcas locekļiem, kuri bija Navū. Tas pastāvēja 38 gadus, palīdzot desmitiem tūkstošu pievērsto no daudzām zemēm piepulcēties svētajiem ASV rietumos. [Skat. 1. ieteikumu 195. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Kad mēs esam vienoti evaņģēlijā, Tas Kungs caur mums atklāj pasaulei Savu raksturu.

Jēzus lūdza Savam Tēvam, lai tie, kurus Viņš bija devis Viņam no pasaules, varētu būt viens, kā Viņš un Tēvs ir viens, un Viņš saka — Es lūdzu, lai Tu dotu viņiem tādu pašu mīlestību, kāda Tev ir pret Mani, lai Es varētu būt viņos un Tu Manī, lai visi varētu būt viens. Šajā lūgšanā ir kaut kas ļoti svarīgs, un mums ir jāvingrinās, līdz mēs kļūsim kā Tēvs un Dēls, viens visās lietās.³

Pantos, kurus es nolasīju [Jāņa 17:19–21], ir parādīts, cik nozīmīgi un būtiski ir apustuļiem būt vienotiem, lai Tā Kunga nolūki varētu īstenoties. Jo, ja vien apustuļi un tie, kuri viņiem ticēja, nebija vienoti, pasaule nevarēja ticēt Glābēja misijai un nolūkiem. Tādēļ Jēzus lūdza Tēvu, lai visi tie, kurus Tēvs bija Viņam devis, būtu viens kā Viņš un Tēvs ir viens, lai pasaule varētu ticēt, ka Tēvs Viņu bija sūtījis. Patiesībā tieši to Tas Kungs bija iecerējis paveikt caur Israēlu, izvedot viņus no Ēģiptes verdzības; Viņš vēlējās no viņiem izveidot vienotus ļaudis, svētu tautu, tādus cilvēkus, kurus Dievs varētu godāt un cienīt, lai pasaule varētu ticēt un lai viņi varētu saņemt svētības, ko Viņš vēlējās viņiem dot, tā kā viss cilvēku dzimums ir Dieva atvases; un, ja Israēls būtu izpildījis Viņa prasības, pasaulei, bez šaubām, tas būtu lielā mērā nācis par labu, un Dieva nodomi būtu pilnīgāk īstenoti. Tas Kungs vēlējās atklāt Savu raksturu un Debesu raksturu un vēlējās dāvāt Savu mīlestību un svētības caur Israēlu visai cilvēces ģimenei; taču Israēls nebija paklausīgs Viņa balsij. …

Ja mūsu vidū valda nevienprātība; ja mēs esam dalīti vai nu garīgi, vai laicīgi, mēs nekad nevaram kļūt tādi cilvēki, par kādiem Dievs mūs ir iecerējis izveidot, ne arī mēs jebkad kļūsim par darbarīkiem Viņa rokās, lai liktu pasaulei noticēt, ka svētā priesterība ir tikusi atjaunota un ka mums ir mūžīgais evaņģēlijs. Lai varētu īstenot Dieva nolūkus, mums būs jādara tā, kā Jēzus darīja — mums būs jāpakļauj sava personīgā griba Dieva gribai, ne tikai kādā vienā lietā, bet visās lietās, un jādzīvo tā, lai Dieva griba mājotu mūsos.⁴ [Skat. 2. ieteikumu 195. lpp.]

Vienotība ir būtiska Baznīcā un mūsu ģimenēs.

Mūsu vidū vajadzētu valdīt lielākai vienotībai nekā pašreiz. Divpadsmito kvorumā valda pilnīga vienotība. Vai tajā kvorumā nevajadzētu būt pilnīgai vienotībai? Bez šaubām katrs teiktu: „Jā, Divpadsmit apustuļu kvorumā jābūt pilnīgai vienotībai.” … Pilnīga vienotība ir arī Augstākajā Prezidijā, un vai tad tai tādai nevajadzētu būt? Katrs teiktu, protams, vajadzētu. Un vai tad nevajadzētu būt pilnīgai vienotībai septiņu Septiņdesmito prezidentu starpā? Bez šaubām, vajadzētu; mēs visi teiktu: „Jā”. Vai nevajadzētu būt pilnīgai vienotībai Augstajās padomēs dažādajos Ciānas stabos? Noteikti vajadzētu, un ir veids, kā sasniegt šādu vienotību. Tāpat ir ar dažādām citām organizācijām un kvorumiem. Vai nevajadzētu būt pilnīgai vienotībai stabu prezidijos? Protams, un, ja es būtu staba prezidents, es neliktos mierā, līdz nebūtu panācis vienotību ar saviem padomniekiem. Vai nevajadzētu būt vienotībai starp bīskapu un viņa padomniekiem? Bez šaubām, vajadzētu.

Nu, kas tad ir svarīgāk? Vai vienotībai nevajadzētu būt ģimenē? … Bez šaubām, vajadzētu. Kādēļ gan kāds vīrietis, kādēļ gan kādas ģimenes vīrs un tēvs liktos mierā un justos apmierināts, kamēr nav izveidojis pilnīgu vienotību, tas ir, tik pilnīgu vienotību, cik vien pilnīgu to var izveidot? Šajā lietā tēvam vajadzētu padarīt sevi tik pilnīgu savas ģimenes priekšā, cik vien cilvēks šajā dzīvē pilnīgs var kļūt. Un sievai vajadzētu padarīt sevi tik pilnīgu, cik vien sievietei tas ir iespējams šajā dzīvē. Tad viņi ir gatavi audzināt savus bērnus tik pilnīgus, cik pilnīgi viņu bērni vēlas un spēj būt. Tēvam un mātei jābūt ļoti uzmanīgiem. Sievai nekad nevajadzētu negodbijīgi runāt par savu vīru savu bērnu klātbūtnē. Ja viņa domā, ka viņas vīrs ir rīkojies nepareizi (iespējams, ka viņš ir rīkojies nepareizi), viņai nekad nevajadzētu par to runāt savu bērnu klātbūtnē. Viņai būtu jāpaaicina savs vīrs prom no savu bērnu klātbūtnes un tur pieklājīgi jāpasaka viņam par viņa kļūdām, taču nekad nebūtu jārunā negodbijīgi bērnu klātbūtnē par viņu tēvu. Tāpat jādara arī tēvam. Viņam nav nekādu tiesību negodbijīgi runāt par savu sievu viņas bērnu klātbūtnē. Un es lūdzu Dievu, lai Viņš dotu vīram un sievai vēlēšanos un sapratni, kā pilnveidot sevi šādās lietās. Es zinu, ka lielākā daļa sarežģījumu, kas tagad parādās, un necieņa, kas tiek pausta pret priesterību jaunatnes vidū, rodas tādēļ, ka sarežģījumi ir bijuši ģimenes lokā un ka jauniešu klātbūtnē māte ir paudusi necieņu pret tēvu vai tēvs — pret māti. Es zinu, ka tas tā ir.⁵ [Skat. 3. ieteikumu 195. lpp.]

Mēs kļūstam vienoti, kad palīdzam cits citam iegūt mieru un laimi.

Mēs krietni daudz runājam par principu, ka mums ir jāmīl savi tuvākie, tāpat kā mēs mīlam sevi pašus; mēs par to runājam un dažreiz arī domājam, taču cik lielā mērā mēs patiešām iedziļināmies šo lietu būtībā un konstatējam, ka problēma ir mūsos pašos? Mums jāsaprot, ka mums jārīkojas saskaņā ar noteiktiem principiem, ar kuriem mēs varam kļūt vienoti kā tauta, apvienot savas jūtas, lai varētu kļūt viens, un to ir iespējams paveikt tikai tad, ja mēs darām noteiktas lietas — tādas lietas, kas no mums prasa piepūli.

Kā jūs rīkotos, lai veicinātu vienotības veidošanos? Ko cilvēks varētu darīt, lai kļūtu vienots ar savu kaimiņu? Ja divi vīrieši, kuri viens otru nebūtu pazinuši iepriekš, būtu kolēģi, kas viņiem būtu jādara, lai iegūtu viens otra sadraudzību un mīlestību? Kādēļ kaut kas būtu jādara, turklāt ne tikai vienai pusei, bet gan abām? Nebūtu piemēroti, ja tikai viens no viņiem veiktu nepieciešamo darbu; nebūtu pietiekami, ja tikai viens no viņiem atsauktos uz jūtām un darītu nepieciešamo darbu pats, bet, lai viņi varētu kļūt kā viens savās jūtās un mīlestībā, būtu nepieciešama viņu abu rīcība. …

… Kaut kas ir jādara [katrai] pusei, lai mēs spētu iegūt viens otra draudzību un kļūtu saliedēti kā sabiedrība. …

… Ļaujiet saviem prātiem gūt citu redzējumu, lai jūs spētu saprast savu draugu intereses un spētu rūpēties par tām; un ja jūsu spēkos ir nodrošināt labumu saviem draugiem, tad dariet tā. Tā darot, jūs atklāsit, ka jums nepieciešamās lietas nonāks jūsu rīcībā ātrāk, nekā, ja jūs pūlētos sev tās iegūt, nemaz neņemot vērā savu draugu intereses. Es zinu, ka šis ir labs un svarīgs princips. …

… Mums jāapzinās, ka mūsu pienākums ir mācīties nodrošināt mums apkārt esošo cilvēku mieru un laimi un nekad nebradāt ar kājām savu kaimiņu jūtas un tiesības. Ja cilvēks sāks mīdīt kājām sava brāļa tiesības, tad cik gan ātri viņš būs iznīcinājis to uzticības sajūtu, kas iepriekš starp viņiem būs pastāvējusi? Un, kad tā ir iznīcināta, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai to atkal nodibinātu? Tas prasīs ilgu laiku. Lūk, tam mums ir jāpievērš sava uzmanība; es jūtu, ka tas tā ir; katrā savā domā un rīcībā, un personīgā apcerēšanā mums jāatceras apkārt esošo cilvēku intereses un jāņem vērā, ka viņiem ir tiesības un privilēģijas tāpat kā mums; mums tas cieši jānostiprina savos prātos.

Iedomājieties cilvēku, kurš pastāvīgi ievēro savu tuvāko intereses un sajūt vēlmi svētīt jebko un visu, kas pieder viņa brāļiem; tādā veidā viņš nostiprinās laimes sajūtu sevī un sev apkārt. Turpretī, ja kāds cilvēks izvēlas rīkoties pretēji, un tā vietā, lai svētītu citus un pūlētos citu labā, meklē citos kļūdas un pazemo citus, vai viņš līdzīgi pilnveidosies? Noteikti, ka nē.

… Ja mēs sajūtam, ka mūsu pienākums ir strādāt enerģiskāk, nekā mēs līdz šim esam strādājuši, lai iegūtu kāda uzticību, mēs sāksim rīkoties, ja tas ir mūsu spēkos, un dosim laicīgas svētības un laicīgus labumus, lai iegūtu mūsu apkārtējo cilvēku draudzību. Šādā veidā un ne citādāk mēs varam kļūt vienoti un parādīt, ka mums ir laipnas un brālīgas jūtas — mums jāizrāda šādas jūtas ar saviem darbiem … tā vietā, lai paspiestu cilvēka roku un pateiktu: „Lai Dievs tevi svētī, mans labais draugs,” un nākamajā dienā nepievērstu nekādu uzmanību tam, ko iepriekš esam teikuši, un aizvainotu viņa labākās jūtas.⁶

Kad cilvēks nevēlas uzupurēties savu brāļu labumam un kad viņš zina, ka aizvaino savu brāļu jūtas, … tāds cilvēks nav taisnīgs Tā Kunga priekšā, un kur ir tā cilvēka mīlestība pret savu brāli?

Kad kāds brālis nevēlas ciest sava brāļa vietā, kā tad viņš spēj parādīt, ka viņam ir mīlestība pret savu brāli? Es jums saku, ka tā ir mūsu muļķība un vājība, ka mēs nevēlamies ciest kopā ar saviem brāļiem, bet gan, ja viņi pārkāpj mūsu tiesības, mēs uzreiz atriebjamies, un ja viņi uzkāpj mums uz pirkstgaliem, mēs uzreiz lecam uz viņu pirkstgaliem. … Kad es redzu kādu brāli, kuram ir nodarīta kāda netaisnība, apgriežamies un metamies virsū savam aizvainotājam, tad es saku, cik tālu tas brālis ir novirzījies no savu pienākumu takas, un es saku viņam, ka viņam ir jāmācās sevi pārvaldīt, vai arī viņš nekad netiks izglābts Dieva valstībā.⁷

Es nolasīšu dažas rindkopas Mācības un Derību grāmatā:

„Mani mācekļi senās dienās meklēja vainas viens pret otru un nepiedeva viens otram savās sirdīs; un dēļ šī ļaunuma viņi tika mocīti un stipri pārmācīti.

Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks.” [M&D 64:8–9.] …

Kā es te lasu, bija viena lieta, ko Glābēja mācekļi neizdarīja — viņi nespēja sasniegt tādu gara un jūtu vienotību, kādu viņiem vajadzēja sasniegt, un Tas Kungs viņus par to pārmācīja. Tas Kungs pieprasa, lai cilvēki piedotu viens otram, pat septiņdesmit reiz septiņas reizes. Un, pat ja cilvēks nelūdz piedošanu, mums ir jāpiedod. … Mums ir teikts, ka viņā, kas nepiedod savam brālim, paliek lielāks grēks — tas ir, viņš ir lielāks grēcinieks par to cilvēku, kas viņu aizvainoja. Tas Kungs pieprasa no mums, lai mēs mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu — tā ir diezgan sarežģīta lieta daudzu apstākļu dēļ; taču mums vajadzēs sasniegt šādu pilnību, un mēs to sasniegsim.⁸ [Skat. 4. ieteikumu 195. lpp.]

Kad mēs kļūstam vienoti evaņģēlijā, mēs pieaugam gaismā un saprātā un sagatavojamies dzīvot Dieva klātbūtnē.

Mūsu sirdīm jātop saistītām kā vienai, un mums jārīkojas tik vienoti, kā to darīja Dāvids un Jonatāns [skat. 1. Samuēla 18:1], un drīzāk jāļauj, lai mūsu pašu roka tiek nocirsta, nevis ka mēs ievainojam viens otru. Kādi vareni ļaudis mēs būtu, ja atrastos šādā stāvoklī, un mums tādiem ir jākļūst, lai cik maz sadraudzības mums pašreiz arī būtu. Es jums varu pateikt tikai to, ka pienāks diena, kad mums būs jākļūst vienotiem, lai mēs jebkad spētu nonākt Dieva klātbūtnē. Mums būs jāiemācās mīlēt savi tuvākie kā pašiem sevi. Mums būs jāsasniedz šāds līmenis, un nav nozīmes tam, cik tālu mēs no tā varētu būt pašreiz; mums ir jāiemācās šie principi un jānostiprina tie savās sirdīs. Es to ļoti skaidri apzinos, un tas ir iemesls, kāpēc es par šīm lietām runāju šādā veidā, jo es vēlos tās iedēstīt svēto prātos, lai viņiem būtu šādas jūtas viņu ikdienas gaitās.⁹

Visuvarenā balss mūs aicināja laukā no neskaidrības, kas ir Bābele, lai mēs izveidotu savienību un morāli skaidru brālību, kurā mums vajadzētu mīlēt citam citu tā, kā mēs mīlam paši sevi. Kad mēs novirzāmies no šī mērķa, Dieva Gars aiziet no mums tādā mērā, cik mēs esam novirzījušies. Taču, ja mēs turpinām ievērot derības, kuras noslēdzām, kad saņēmām evaņģēliju, tad, atbilstoši mūsu paklausībai, mēs saņemam vairāk gaismas un saprāta, un mēs pamatīgi sagatavojamies turpmākajiem notikumiem. Un, pateicoties mūsu uzticībai noslēgtajām derībām un stingrai to ievērošanai, pamats, uz kura mēs stāvam, kļūst kā debesu balsti — nesatricināms.¹⁰ [Skat. 5. ieteikumu 203. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet Lorenco Snova pieredzēto darbā ar Pastāvīgo emigrācijas fondu (187.–189. lpp.). Kādas mums ir iespējas Baznīcā mūsdienās ziedot naudu vai mantas, lai palīdzētu citiem? Kā šie centieni mums palīdz kļūt vienotiem?
Apdomājiet Prezidenta Snova mācības par to, kādēļ Tas Kungs vēlas, lai mēs būtu vienoti (189.–190. lpp.). Kādēļ, pēc jūsu domām, citi cilvēki drīzāk iegūs liecību par To Kungu un Viņa atjaunoto Baznīcu, kad redzēs, ka mēs esam vienoti? Kā viņu jūtas varētu mainīties, ja viņi redzētu, ka mēs esam sašķelti?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 190. lappusē. Kā šis padoms attiecas uz mūsu mājām? Apdomājiet, ko jūs varat darīt, lai veicinātu lielākas vienotības veidošanos savas ģimenes attiecībās.
Kā mēs varam sasniegt vienotību Palīdzības biedrībā vai priesterības kvorumā pat tad, kad mums ir atšķirīgas intereses un idejas? (Dažus piemērus skat. 191.–194. lpp.) Kādas pozitīvas pārmaiņas jums ir sniegusi vienotība ģimenē, Baznīcā un sabiedrībā?
Kādēļ, pēc jūsu domām, mīlestība citam pret citu var padarīt mūs par „vareniem ļaudīm”? Kā mīlestība pret citiem iespaido to, kā mēs dzīvojam? Kad jūs apdomāsit vai pārrunāsit šos jautājumus, pārskatiet šīs nodaļas pēdējās divas rindkopas (194.–195. lpp.).

Saistītie Svētie Raksti: Psalmi 133; Jāņa 13:34–35; Romiešiem 12:5; Mosijas 18:21; 4. Nefijs 1:15–17; M&D 51:9; Mozus gr. 7:18

Mācīšanas padoms: „Evaņģēlija mācīšanas spēks, kas pārliecina un pievērš ticībai, izpaužas tad, kad iedvesmots skolotājs saka: „Pateicoties Svētā Gara spēkam, pateicoties atklāsmēm, ko Svētais Gars ir atklājis manai dvēselei, es zinu, ka mācības, ko es mācīju, ir patiesas”” (Brūss R. Makkonkijs, citēts Teaching, No Greater Call, 43).

Pirms svētie pameta Navū, priesterības vadītāji stājās derībā palīdzēt visiem svētajiem, kas vēlējās izceļot.

„Vai vienotībai nevajadzētu būt ģimenē? … Bez šaubām, vajadzētu.”