17. nodaļa

Priesterība — „cilvēces ģimenes glābšanai”

„Priesterība, kas mums ir, — atklāta cilvēces ģimenes glābšanai. Mums nopietni jāaizdomājas, lai saprastu, kā to pielietot, lai palīdzētu izglābt citus cilvēkus.”

No Lorenco Snova dzīves

Elders Lorenco Snovs tika ordinēts par apustuli 1849. gada 12. februārī. Astoņus mēnešus vēlāk viņu aicināja izveidot misiju Itālijā. Kopā ar citiem brāļiem, kuri arī bija aicināti kalpot, viņš devās šajā misijā 1849. gada 19. oktobrī. Viņš un viņa pārinieki garo ceļojumu veica ar kājām, jājot ar zirgu un braucot ar kuģi.

Ieradušies Itālijā 1850. gada jūnijā, viņš un viņa pārinieki atklāja, ka cilvēki lielākajās Itālijas pilsētās vēl nebija gatavi pieņemt evaņģēliju. Taču cilvēki, kas ir pazīstami kā valdensieši, piesaistīja viņa uzmanību, un viņš juta iedvesmu strādāt viņu vidū. Gadsimtiem ilgi valdensieši bija dzīvojuši nošķirtajā Pjedmontas apgabalā — ielejā, kas atrodas uz dienvidiem no Itālijas un Šveices robežas un uz austrumiem no Itālijas un Francijas robežas. Izveidojuši savu biedrību, pateicoties vēlmei īstenot reliģisku reformu, viņi bija veltījušies Bībeles studēšanai un centās sekot Glābēja apustuļu paraugam.

Elders Snovs teica, ka brīdī, kad viņš apsvēra evaņģēlija sludināšanu starp valdensiešiem, „gaismas straume šķietami pārpludināja manu prātu”.¹ Taču, neskatoties uz šo pārliecību, viņš juta, ka būtu pārsteidzīgi nekavējoties sākt aktīvu misionāru darbu, jo Baznīcas ienaidnieki bija izplatījuši melīgu informāciju par Baznīcu.² Elders Snovs ziņoja: „Es sajutu, ka tas bija Gara nodoms, ka mums bija jāsāk ar lēniem un piesardzīgiem soļiem, un es pakļāvos debesu gribai.”³

Kaut arī misionāri nesāka uzreiz sludināt, Elders Snovs pārraudzīja brošūru izdošanu itāļu un franču valodā. Papildus tam viņš un viņa pārinieki draudzīgi izturējās pret apkārtējiem. „Mēs pūlējāmies ielikt pamatus, kas būtu noderīgi nākotnē,” viņš teica, „klusām sagatavojot cilvēku prātus evaņģēlija pieņemšanai, veicinot draudzības rašanos mums apkārt esošo cilvēku sirdīs. Tomēr es jutos diezgan savādi, un tas ievērojami pārbaudīja manu pacietību — nedēļām un mēnešiem ilgi atrasties interesantu cilvēku vidū un nebūt aktīvi un publiski iesaistītam to diženo principu izplatīšanā, kurus es biju ieradies pasludināt.”⁴

Valdensiešu jūtas pret Baznīcu sāka ievērojami mainīties pēc tam, kad Elders Snovs bija iedevis priesterības svētību kādam zēnam, kurš bija smagi saslimis. Elders Snovs savā dienasgrāmatā rakstīja:

„6. sept. — Šorīt mana uzmanība tika vērsta uz Džozefu Gaju, trīsgadīgu zēnu, mūsu namatēva jaunāko bērnu. Daudzi draugi bija apmeklējuši šo bērnu, un visiem šķita, ka viņam bija drīz jāmirst. Es viņu apmeklēju pēcpusdienā: slimība bija ārkārtīgi novārdzinājusi viņa ķermeni; agrāk veselīgais ķermenis tagad bija izdēdējis, un, tikai tuvu viņu nopētot, mēs varējām saprast, ka viņš bija dzīvs.”

Norūpējies par pretestību evaņģēlija sludināšanai un nobažījies par mazo Džozefu Gaju, Elders Snovs tajā vakarā vērsās pie Tā Kunga pēc palīdzības. Vēlāk Viņš atcerējās: „Dažas stundas pirms došanās gulēt es piesaucu To Kungu pēc palīdzības tajā brīdī. To, kā es toreiz jutos, nevarēs viegli izdzēst no manas atmiņas.

7. sept. — Šorīt es ierosināju, … ka mums vajadzētu gavēt, aiziet kalnos un lūgt Dievu. Pirms aiziešanas mēs iegājām pie bērna; viņa acu āboli pagriezās uz augšu, plakstiņi ātri aizvērās, un viņa seja un ausis bija kalsnas un bālas, norādot uz tuvojošos nāvi. Auksti nāves sviedri klāja viņa ķermeni, un viņa dzīve bija gandrīz galā. Madāma Gaja un citas sievietes šņukstēja, kamēr mesjē Gajs aiz bēdām nolieca savu galvu.” Čukstot Elderam Snovam un citiem misionāriem, mesjē Gajs teica: „Viņš mirst. Viņš mirst.”

Elders Snovs turpināja: „Pēc neilga atpūtas brīža kalnos, savrup no visiem iespējamiem traucējumiem, mēs tur piesaucām To Kungu svinīgā lūgšanā, lai Viņš pasargātu tā bērna dzīvību. Man apdomājot kursu, ko mēs vēlējāmies ieturēt, un lietas, par kurām mēs drīz liecinātu pasaulei, es šo notikumu uzskatīju par bezgala svarīgu. Es nespēju iedomāties nevienu upuri, ko es nevarētu vai nevēlētos nest, lai Tas Kungs izpildītu mūsu prasības.”

Kad viņi atgriezās pie Gaju ģimenes tajā pēcpusdienā, Elders Snovs deva Džozefam priesterības svētību. Pēc pāris stundām viņi atkal apmeklēja Gaju ģimeni, un Džozefa tēvs „ar pateicīgu smaidu” atklāja viņiem, ka zēns jūtas daudz labāk.

„8. sept. — Bērns jutās tik labi, ka vecāki varēja nedaudz atpūsties, ko viņi nebija darījuši jau kādu laiku. Šodien viņi varēja atstāt viņu vienu un darīt savus darbus.” Kad Džozefa māte izteica prieku par zēna atlabšanu, Elders Snovs atbildēja: „Debesu Dievs tev to ir izdarījis.”

„No tā brīža viņš sāka atveseļoties,” stāstīja Elders Snovs, „un ar sirdi, pilnu pateicības mūsu Debesu Tēvam, es esmu priecīgs teikt, ka pēc dažām dienām viņš piecēlās no gultas un piebiedrojās saviem mazajiem spēļu biedriem.”⁵

Pēc šī notikuma Elders Snovs juta, ka apstākļi bija „tik labvēlīgi, cik varētu cerēt”, lai Tā Kunga darbs turpinātos starp tiem cilvēkiem. 1850. gada 19. septembrī, tieši 11 mēnešus pēc savu māju atstāšanas, lai kalpotu Itālijā, viņš pateica saviem pāriniekiem, ka viņiem būtu „jāsāk publiski sludināt evaņģēlijs”. Viņi atkal uzkāpa kādā kalnā, kur Elders Snovs iesvētīja zemi atjaunotā evaņģēlija sludināšanai.⁶

Eldera Snova vārdi madāmai Gajai — „debesu Dievs tev to ir izdarījis” — atspoguļoja viņa mūža mācības par priesterību. Viņš svētajiem atgādināja, ka caur priesterības nesēju darbu „Dieva godība un spēks [tiek] parādīts” citu labumam.⁷ [Skat. 1. ieteikumu 205. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Priesterības nesēji ir Visuvarenā vēstneši, ar pilnvarām, kas dotas no debesīm, izpildīt svētus priekšrakstus.

Mēs, Pēdējo dienu svētie, atklāti paziņojam, ka esam no Dieva saņēmuši mūžīgā evaņģēlija pilnību; mēs paziņojam, ka mums ir svētā priesterība — pilnvaras, ko Dievs ir devis cilvēkiem un kas mums dod tiesības izpildīt tās priekšrakstus Dievam pieņemamā veidā.⁸

Jebkurš cilvēks, kurš pazemosies Dieva priekšā un tiks iegremdēts ūdenī pēc tam, kad būs nožēlojis grēkus, lai saņemtu savu grēku atlaišanu, caur roku uzlikšanu saņems Svētā Gara dāvanu. Vai es varu viņam to dot? Nē, es, vienkārši būdams Visuvarenā vēstnesis, kam ir dotas pilnvaras, iegremdēju cilvēku ūdenī, viņa grēku atlaišanai; es vienkārši iegremdēju viņu ūdenī, jo man ir pilnvaras to darīt. Es vienkārši uzlieku savas rokas uz viņa galvas, lai viņš saņemtu Svēto Garu, tad Dievs, no Savas klātienes, atzīst manas pilnvaras, atzīst, ka es esmu Viņa vēstnesis, un dod Svēto Garu tam cilvēkam.⁹

Kad [es esmu] nokristījis cilvēkus un izpildījis šīs svētās priesterības priekšrakstus, Dievs ir apstiprinājis manis izpildītos priekšrakstus, dodot tiem cilvēkiem Svēto Garu un zināšanas un pārliecinot viņus, ka pilnvaras bija dotas no debesīm. Un katrs Elders, kurš ir devies sludināt šo mūžīgo evaņģēliju un ir rīkojies atbilstoši savam aicinājumam, var sniegt to pašu liecību, ka, pildot šos svētos priekšrakstus, Dieva godība un spēks ir pārliecinoši izpaudies pār tiem cilvēkiem, kuriem šie priekšraksti tika izpildīti. Šāda ir mūsu liecība; [1830. gadā] tā bija kāda cilvēka liecība, kurš apgalvoja, ka Dievs viņu bija pilnvarojis kristīt cilvēkus grēku atlaišanai un uzlikt viņiem rokas Svētā Gara saņemšanai, kas dotu viņiem zināšanas no mūžīgajām pasaulēm, ka viņam bija tādas pilnvaras. Šis cilvēks bija Džozefs Smits; un pilnvaras, kuras viņš saņēma no svētiem eņģeļiem, viņš nodeva citiem, kuri tika sūtīti liecināt pasaulei, ka tie, kuri saņemtu šos svētos priekšrakstus, saņemtu liecību no Visuvarenā, ka viņiem bija pilnvaras pildīt šos priekšrakstus. Šāda ir mūsu liecība; un šāda ir mana liecība šiem ļaudīm un visai pasaulei.¹⁰

Kur visā pasaulē jūs atradīsit tādus mācītājus, kas uzdrošinātos ieņemt tādu nostāju kā mūsu Elderi? Kur var atrast tādu cilvēku vai cilvēku grupu, kas uzdrošinātos uzstāties pasaules priekšā un apgalvot, ka viņi ir pilnvaroti no Dieva izpildīt cilvēkiem noteiktus priekšrakstus, caur kuriem viņi var saņemt atklāsmes no Dieva? Par katru, kurš sludinātu šādu mācību, drīz vien atklātos, vai viņš ir blēdis — viņš sevi nostādītu ļoti bīstamā stāvoklī, un tas, ja viņam nebūtu šādu pilnvaru, drīz vien kļūtu zināms. Mūsu Elderi tomēr uzdrošinās ieņemt šādu nostāju. … Dievs ir sūtījis Savus svētos eņģeļus no debesīm un ir atjaunojis cilvēkiem pilnvaras pildīt evaņģēlija priekšrakstus.¹¹ [Skat. 2. ieteikumu 205. lpp.]

Priesterība mums palīdz rast laimi šajā dzīvē un cauri visai mūžībai.

Priesterība ir atjaunota; tā ir dāvāta cilvēkiem, lai caur to visi, kuri vēlas būt labi un laimīgi, spētu tādi kļūt. Evaņģēlijs mums atklāj, kā būt diženiem, labiem un laimīgiem. Kristus evaņģēlija nolūks ir mācīt mums visu, kas ir nepieciešams mūsu pašreizējai un turpmākai labklājībai.

Mēs turam šos mērķus savā redzeslokā šodien, un mums tie būtu jāpatur prātā pastāvīgi. Paskatieties 25 gadus senā pagātnē vai tikai 10 gadus senā pagātnē — daudzi ir Baznīcas locekļu statusā šādu laika posmu, un jūs redzēsit, ko mēs esam sasnieguši. Mēs varam redzēt tālāk un saprast lietas labāk, tādējādi mēs esam labāk sagatavoti tām lietām, kas notiks uz Zemes, nekā mēs bijām sagatavoti pirms desmit, piecpadsmit, divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem, lai zinātu, kā būt noderīgiem, lai zinātu, kā paveikt lietas tā, kā tās ir jāpaveic. …

… Priesterības mērķis ir padarīt visus [cilvēkus] laimīgus, izplatīt informāciju, padarīt visus par to pašu svētību saņēmējiem savā laikā.¹²

Tieši šādam nolūkam svētā priesterība tika dāvāta mūsu dienās, lai vadītu un pilnveidotu Dieva svētos šeit, un atbilstoši tam, cik mēs iegūstam saprātu, godprātību un uzticību šajā pasaulē … , tik dižens būs paaugstinātais stāvoklis, kurā mēs nokļūsim viņpus priekškara.¹³

Tas Kungs ir teicis, ka Viņš mums dos visu, kas Viņam ir — un tas ir saskaņā ar priesterības zvērestu un derību [skat. M&D 84:33–44]. Nevienam nevajadzētu apšaubīt Jēzus vārdus, un Viņš ir paziņojis, kā tas ir rakstīts svētā Jāņa atklāsmes grāmatā: „Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” [Jāņa atkl. 3:21.] Vai var pateikt ko dižāku par šo? Vai tad tas neietver visu?¹⁴

Šis evaņģēlijs, ko esam saņēmuši, ir atklāts no debesīm, un priesterība, kas mums ir, — atklāta cilvēces ģimenes glābšanai. Mums nopietni jāaizdomājas, lai saprastu, kā to pielietot, lai palīdzētu izglābt citus cilvēkus.¹⁵ [Skat. 3. ieteikumu 206. lpp.]

Taisnīgi priesterības nesēji uzcītīgi un enerģiski cenšas iegūt garīgas dāvanas, kas viņiem palīdzētu kalpot citiem.

Saviem brāļiem priesterībā es vēlētos sniegt dažus padoma, pamācības un pārliecināšanas vārdus. Uz jums gulstas cēli un svēti pienākumi, kas attiecas ne tikai uz šīs paaudzes glābšanu, bet arī uz daudzu pagājušo un daudzu nākamo paaudžu glābšanu. Emanuēla valstības krāšņajam karogam, kas atkal ir nostiprināts pasaulē, ir jātiek attītam katrā tautā, valstībā un impērijā; brīdinājuma balsij … ir jāsasniedz visi cilvēki; jūs esat tie, kurus Tas Kungs ir izvēlējies šim nolūkam, pat Jāzepa rags (vecākais dēls), lai sabadītu visus cilvēkus [skat. 5. Mozus 33:13–17]. Pavisam noteikti jūs nevarat pārāk dedzīgi vai pārāk čakli nodoties šim darbam, cenšoties paaugstināt savus svētos amatus tā, lai tas būtu visnoderīgāk jums pašiem un visai cilvēcei.¹⁶

Šajā Baznīcā ir vīrieši, kas savās sirdīs un jūtās ir tik labi kā neviens cits, taču viņiem pietrūkst ticības un enerģijas cītīgi strādāt, un viņi nesaņem to, uz ko viņiem ir privilēģijas. Ja viņu ticība, enerģija un apņēmība līdzinātos viņu labajām jūtām un vēlmēm, viņu godīgumam un labestībai, viņi tiešām būtu vareni vīri Israēlā; un slimība un tā ļaunā spēks bēgtu viņu priekšā, kā pelavas tiek vēja dzītas. Tomēr mēs sakām, ka esam labi cilvēki un ka ne tikai darbojamies tikpat labi kā citi cilvēki, bet arī ievērojami pilnveidojamies taisnīgumā Dieva priekšā; un, bez šaubām, tā tas ir. Taču es vēlos jums uzsvērt, mani brāļi un māsas, ka starp mums ir Elderi, kuriem ir dotas garīgas dāvanas, kuras var izmantot ar Svētā Gara palīdzību. Evaņģēlija dāvanas ir jāattīsta uzcītībā un neatlaidībā. Senie pravieši, vēloties saņemt kādu īpašu svētību vai svarīgas zināšanas, atklāsmi vai vīziju, dažreiz gavēja un lūdza Dievu dienām un pat nedēļām ilgi.¹⁷

Mani jaunie brāļi, kad viss darbojas pret jums, kad viss šķiet melns, pildiet savu pienākumu un jūs kļūsit stipri un spēcīgi vīri; slimie tiks dziedināti jūsu kalpošanas dēļ; velni bēgs no jums; mirušie celsies augšā; un visu, ko cilvēki jebkad bija darījuši kopš Ādama dienām, jūs spēsit izdarīt caur Dieva spēku un pienācīgu vēlēšanos.¹⁸

Cilvēkiem ir dedzīgi jāmeklē šķīstība, tikumība, uzticība un dievbijība, vai arī viņi nevar iegūt kroni. Tiem principiem jākļūst par daļu no mums, tiem jābūt ieaustiem mūsu raksturā, padarot mūs par patiesības, taisnības, taisnīguma un žēlastības, un visa labā un diženā avotu vai centru, lai no mums varētu plūst gaisma, dzīvība, spēks un likums, lai vadītu, pārvaldītu un palīdzētu glābt nomaldījušos pasauli; rīkodamies kā Dieva dēli mūsu Debesu Tēva vietā un labā. Mēs sagaidām, ka augšāmcelšanās laikā pielietosim priesterības spēkus — mēs tos varam lietot tikai atbilstoši iegūtajam taisnīgumam un pilnībai; šīs īpašības var iegūt, tikai centīgi tās meklējot un tiecoties pēc tām, tā ka augšāmcelšanās rītā mums būs tikai tās iegūtās īpašības, kuras mēs būsim ieguvuši šajā dzīvē! Dievbijību nevar piešķirt, tā ir jāiegūst, un tas ir fakts, ko reliģiskā pasaule, lai cik dīvaini un nožēlojami tas arī nebūtu, šķiet, neapzinās. Centieties darīt labu citiem, un citi centīsies darīt labu jums; un tas, kurš vēlas būt liels, lai viņš ir labs, cenšoties uzzināt visu cilvēku intereses, kļūstot par visu kalpu.¹⁹

Mums kā Dieva svētajiem un Israēla elderiem jāziedo savs laiks un pūles, nesot katru nepieciešamo upuri, lai iegūtu pienācīgas garīgās īpašības un būtu ļoti noderīgi savos daudzajos aicinājumos. Un lai Tas Kungs iedvesmo katru sirdi šīs lietas nozīmībā, lai mēs varētu uzcītīgi un enerģiski meklēt tās dāvanas un spēkus, kas ir apsolīti evaņģēlijā, kam mēs esam paklausījuši.²⁰ [Skat. 4. ieteikumu 206. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet aprakstu 197.–200. lpp. Kā Melhisedeka priesterības nesēji var sagatavoties priesterības svētību došanai? Ko mēs visi varam darīt, lai sagatavotos priesterības svētību saņemšanai?
Izlasiet pirmo pilno rindkopu 201. lappusē. Kā priesterības priekšraksti atklāj Dieva spēku mūsu dzīvē?
Kā priesterības priekšraksti un svētības palīdz mums visiem rast laimi šajā dzīvē? Kā tie mums palīdz iegūt mūžīgu laimi? Apdomājot šos jautājumus, izlasiet Prezidenta Snova mācības 202.–203. lappusē.
203.–205. lpp. nosakiet tās garīgās dāvanas, ko Prezidents Snovs mudināja priesterības nesējus attīstīt. Ko, pēc jūsu domām, nozīmē attīstīt garīgu dāvanu? Kā šis padoms attiecas uz visu Baznīcas locekļu pūliņiem?

Saistītie Svētie Raksti: Jēkaba v. 5:14–15; Almas 13:2–16; M&D 84:19–22; 128:8–14; Ticības apliecinājumi 1:3, 5

Mācīšanas padoms: „Lai dalībniekiem palīdzētu sagatavoties atbildēt uz jautājumiem, pirms kaut kas tiek lasīts vai stāstīts, jūs viņiem varat pateikt, ka aicināsiet viņus sniegt atbildes. … Piemēram, jūs varētu teikt: „Kad es lasīšu šo fragmentu, klausieties, lai jūs varētu dalīties tajā, kas jūs visvairāk ieinteresēs” vai „Kad tiks lasīts šis Rakstu pants, padomājiet, vai jūs saprotat, ko Tas Kungs mums saka par ticību”” (Teaching, No Greater Call, 69).

Fotoattēls: Pjedmontas apgabals Itālijā mūsdienās, kur 1850-to gadu sākumā Elders Lorenco Snovs kalpoja par misionāru.

Visi uzticīgi Baznīcas locekļi saņem svētības caur priesterības priekšrakstiem un derībām.

Senie apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra Melhisedeka priesterību Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam.