24. nodaļa

Pārdomas par Jēzus Kristus misiju

„Mēs visi esam atkarīgi no Jēzus Kristus, no Viņa nākšanas pasaulē, jo Viņš atvēra ceļu, pa kuru ejot, mēs varam iegūt mieru, laimi un paaugstināšanu.”

No Lorenco Snova dzīves

1872. gada oktobrī Prezidents Brigams Jangs nozīmēja savu pirmo padomnieku, Prezidentu Džordžu A. Smitu, apceļot dažas Eiropas un Tuvo un Vidējo Austrumu daļas. Vēstulē Prezidentam Smitam Prezidents Jangs un viņa otrais padomnieks, Prezidents Daniēls H. Velss, rakstīja: „Mēs vēlamies, lai tu uzmanīgi vērotu, kādas iespējas pastāv tagad un kur tās varētu tikt atklātas evaņģēlija pasludināšanai dažādās valstīs, kuras tu apmeklēsi.” Ceļojumam bija jābeidzas Svētajā zemē, kur Prezidents Smits „iesvētītu un veltītu to zemi Tam Kungam”. Prezidents Jangs un Velss rakstīja: „Mēs lūdzam, lai tu tiktu pasargāts ceļā un ceļotu mierīgi un droši, lai tu pārpilnībā tiktu svētīts ar gudrības vārdiem un varētu brīvi izteikties par svēto evaņģēliju visās savās sarunās, kliedējot aizspriedumus un sējot taisnīguma sēklas starp cilvēkiem.”¹ Prezidents Smits paņēma sev līdzi nelielu Pēdējo dienu svēto grupu, kurā bija arī Elders Lorenco Snovs, kurš tolaik bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. Eldera Snova māsa Elīza R. Snova, kura toreiz kalpoja par Palīdzības biedrības vispārējo prezidenti, arī bija kopā ar viņiem.

Savā ceļojumā Elders Snovs bieži rakstīja vēstules, raksturojot ģeogrāfiju, ēkas un cilvēku paražas, un dzīves apstākļus. Taču, kad viņš un viņa ceļabiedri apmeklēja ievērojamas vietas Svētajā zemē, viņa vēstuļu tonis mainījās. Viņa domas pievērsās Dieva Dēlam, kurš bieži bija apmeklējis tās pašas vietas pirms daudziem gadsimtiem. Piemēram, 1873. gada februārī viņš rakstīja par savu pieredzi, kad ceļotāju grupa pietuvojās Jeruzālemes pilsētai:

„Pēc vienas stundas brauciena … mēs nokļūsim Jeruzālemē. Mēs turpinām ceļu un galu galā uzbraucam kalnā, un vērīgi skatāmies uz „Svēto pilsētu”, Jeruzālemi. Tālu labajā pusē ir Ciānas kalns, Dāvida pilsēta. Mums pa kreisi, tas cēlais uzkalns, kas izskatās tik neauglīgs, ir Eļļas kalns, ko reiz tik bieži apmeklēja mūsu Glābējs, un beidzamā vieta, ko mina Viņa svētās pēdas, pirms Viņš uzkāpa debesīs pie Sava Tēva. Šīs interesantās vēsturiskās vietas, ar visām to svētajām asociācijām, iedveš iespaidīgas un nopietnas domas un pārdomas. Jā, tur ir Jeruzāleme! Vieta, kur Jēzus dzīvoja un mācīja, un tika sists krustā; kur Viņš sacīja: „Viss piepildīts!” un tad nokāra galvu, un nomira! Mēs lēnīgi un domīgi līkumojam lejā no kalna, … līdz sasniedzam pašu pilsētu.”²

Pēc viesošanās pie Jordānas upes Elders Snovs rakstīja: „Kad mēs padzērāmies no tās saldajiem un atspirdzinošajiem ūdeņiem un nomazgājāmies tās svētajā straumē, mūsu domas atgriezās bērnības dienās, kad mēs bijām raduši lasīt Svētos Rakstus, kuros ir aprakstīti nozīmīgi notikumi, kas ir notikuši šajā apkārtnē — israēliešu pāriešana Jordānas upei, kad tās ūdeņi izsīka, priesteriem, kas uz saviem pleciem nesa derības šķirstu, iebrienot plūstošajā ūdenī; Jordānas ūdeņu pašķiršana, ko izdarīja Elija, pirms viņš šķērsoja upi pa sausu zemi un tika vētrā aizrauts debesīs no lauka upes otrā pusē; un Elīsa, kas, atpakaļ nākot, pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeņus, sakot: „Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?”, un tā trešo reizi pašķīra Jordānas ūdeņus. Taču ar šo vietu ir saistīts vēl kāds daudz nozīmīgāks notikums — mūsu Glābēja kristības, par ko ir teikti šādi vārdi — Tanīs dienās nāca Jānis un sludināja Jūdejas tuksnesī un Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts; [skat. Mateja 3] un mēs bijām tajā pašā vietā vai tuvu tai, kur viss šis neaizmirstamais bija noticis, stāvējām uz sēkļa, noraudzījāmies uz šauro ieleju un peldējāmies tajā pašā vietā, kas ir bijusi par klusu liecinieci šiem cildenajiem notikumiem.”³ [Skat. 1. ieteikumu 271. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Jēzus Kristus nāca pasaulē darīt Tēva gribu un sagatavot ceļu mūsu mieram, laimei un paaugstināšanai.

Evaņģēlijs ir ticis dots pasaulei dažādos laikmetos. Tas bija zināms praviešiem. Viņi skaidri un nepārprotami saprata, ka Jēzus bija kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs [skat. Jāņa atkl. 13:8; Mozus gr. 7:47] un ka savā laikā Viņš parādīsies cilvēku bērniem, nomirs par viņu grēkiem un tiks sists krustā, lai piepildītu glābšanas ieceri.⁴

Kad Jēzus gulēja silītē, būdams bezpalīdzīgs zīdainis, Viņš nezināja, ka ir Dieva Dēls un ka agrāk Viņš bija radījis Zemi. Kad tika izdots Hēroda rīkojums, Viņš par to neko nezināja; Viņam nebija spēka izglābt pašam Sevi; un [Jāzepam un Marijai] vajadzēja Viņu paņemt un [bēgt] uz Ēģipti, lai pasargātu Viņu no rīkojuma sekām. … Viņš sasniedza briedumu, un Viņa attīstības laikā Viņam tika atklāts, kas Viņš bija un kāda iemesla dēļ Viņš bija pasaulē. Slava un spēks, kas Viņam bija, pirms Viņš atnāca šajā pasaulē, tika Viņam darīti zināmi.⁵

Kamēr Jēzus ceļoja šeit uz Zemes, piepildot Savu misiju, Viņš pateica cilvēkiem, ka brīnumus, ko paveica viņu vidū, Viņš nedarīja ar Savu paša spēku, ne ar Savu paša gudrību; bet ka Viņš tur bija, lai izpildītu Sava Tēva gribu. Viņš nenāca, lai meklētu cilvēku godu un slavu; bet gan lai meklētu Sava Tēva godu un slavu, kas Viņu sūtīja. Viņš teica: „Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” [Jāņa 5:43.]

Viņa misijas īpatnība un tas, kas to atšķīra no citām misijām, bija šāda: Viņš nenāca meklēt cilvēku godu un slavu, bet meklēt Sava Tēva godu un slavu un izpildīt Sava Tēva darbu, kurš Viņu sūtīja. Te slēpjas Viņa veiksmes atslēga; un te slēpjas katra cilvēka panākumu un veiksmes atslēga, kas rīkojas pēc tāda pat principa.⁶

Jēzus Kristus, Dieva Dēls, reiz tika nolikts situācijā, kurā bija nepieciešams pielikt vislielākās pūles, lai īstenotu miljoniem Dieva bērnu glābšanu. Dieva Dēlam bija nepieciešams pielikt vislielākās pūles un izrādīt vislielāko apņēmību, pirms Viņš varēja pārdzīvot nepieciešamās mocības un nest nepieciešamo upuri.⁷

Jēzus, Dieva Dēls, tika sūtīts pasaulē, lai tev un man būtu iespējams saņemt šīs neparastās svētības. Viņam vajadzēja nest lielu upuri. Tas no Viņa prasīja visus spēkus, kas Viņam bija, un visu ticību, ko Viņš varēja sakopot, lai izpildītu to, ko Tēvs no Viņa prasīja. … Viņš necieta neveiksmi, lai gan pārbaudījums bija tik smags, ka lielas asins lāses pilēja no Viņa kā sviedri. … Viņa sajūtas droši vien bija neaprakstāmas. Viņš pats mums to pasaka Mācības un Derību grāmatas 19. sadaļā, ka Viņa ciešanas bija tik lielas, ka tās lika pat Viņam „trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties”. Taču Viņš Savā sirdī pastāvīgi teica: „Tēvs, ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.” [Skat. M&D 19:15–19.]⁸

Mēs visi esam atkarīgi no Jēzus Kristus, no Viņa nākšanas pasaulē, jo Viņš atvēra ceļu, pa kuru ejot, mēs varam iegūt mieru, laimi un paaugstināšanu. Un, ja Viņš nebūtu pielicis vajadzīgās pūles, mēs nekad nevarētu saņemt tās svētības un privilēģijas, kas mums ir garantētas evaņģēlijā, caur Jēzus Kristus starpniecību, jo Viņš izpildīja savu uzdevumu. …

… Kaut arī Viņš ir upurējis Sevi un izpildījis Savu daļu cilvēku pestīšanas plānā, tomēr, ja vien cilvēki necentīsies nodibināt vienotību starp Viņu un sevi, viņu glābšana nekad nevarēs tikt īstenota.⁹

Mēs pilnībā saprotam — tā kā Jēzus Kristus dzīvoja šeit uz Zemes ķermenī un tā kā Viņš saņēma šo ķermeni un tagad mīt tanī kā slavas pilna būtne, ka mums ir tiesības uz tām pašām svētībām, to pašu paaugstināšanu un to pašu slavu.¹⁰ [Skat. 2. un 3. ieteikumu 271. lpp.]

Jēzus Kristus ir apmeklējis Zemi pēdējās dienās, atklājot debesu patiesības mūsu glābšanai.

Tā Būtne, kas mājoja Debesīs, kas tur valdīja pirms pasaules radīšanas, kas radīja Zemi un kas laika zenītā nonāca lejā, lai padarītu pilnīgu un izglābtu to, ko Viņš bija radījis, ir parādījusies cilvēkiem šajā laikmetā.¹¹

Mēs liecinām visai pasaulei, ka caur dievišķu atklāsmi, pat caur Svētā Gara izpausmēm, zinām, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, un ka Viņš atklāja Sevi Džozefam Smitam tikpat personīgi kā Saviem apustuļiem senos laikos, kad bija uzcēlies no kapa, un ka Viņš darīja zināmas viņam debesu patiesības, ar kurām vienīgi cilvēce var tikt izglābta.¹²

Divi cilvēki Viņu redzēja Kērtlandes Templī. … Dieva Dēls viņiem parādījās, Tas, ko bija nogalinājuši jūdi, un šie divi cilvēki teica: „Priekškars tika noņemts no mūsu prātiem un mūsu sapratnes acis tika atvērtas. Mēs redzējām To Kungu stāvam uz kanceles margām mūsu priekšā.” … Zem Viņa kājām bija tīrs zelts. Viņa vaigs spīdēja spožāk par sauli. Viņa balss bija kā lielu bangojošu ūdeņu skaņa. Tā bija Jehovas balss, kas teica: „Es esmu pirmais un pēdējais. Es esmu Tas, kurš dzīvo. Es esmu Tas, kurš tika nokauts. Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā. Lūk, jūsu grēki ir jums piedoti. Jūs esat tīri Manā priekšā; tādēļ paceliet savas galvas un priecājieties. Jūs esat uzcēluši šo namu Manam Vārdam. Es pieņemšu šo namu, un Es izliešu Savu Garu pār tiem, kas tur Manus baušļus, un Es nepieļaušu, lai šis svētais nams tiktu apgānīts.” [Skat. M&D 110:1–8.] Tā bija tās pašas personas balss, ko atraidīja jūdi, un Viņš tur tika redzēts. Es zinu, ka šīs lietas ir patiesas, tāpat kā Dievs ir patiess. Taču pasaules tautas nezina to, ka Jēzus, Dieva Dēls, ir atnācis un parādījies cilvēkiem, un devis viņiem pilnvaras sludināt evaņģēliju un apsolīt Svēto Garu visiem, kas ticēs un paklausīs šiem principiem, kā arī apsolīt, ka viņi saņems zināšanas par šo principu patiesumu.¹³ [Skat. 4. ieteikumu 272. lpp.]

Glābējs nāks atkal, un mums ir jāsagatavojas Viņa atnākšanai.

Mums ir liecība par Kristu, ka Viņš nāks uz Zemes, lai valdītu.¹⁴

Ar laiku Jēzus nāks un parādīsies mūsu vidū, tāpat kā Viņš parādījās uz Zemes starp jūdiem, un Viņš ēdīs un dzers ar mums, un runās ar mums, un izskaidros Valstības noslēpumus, un pateiks mums to, ko pašreiz nav ļauts izrunāt.¹⁵

Ja jūs atrodaties braucošā vilcienā, tad, kamēr vien jūs paliekat savā vietā, šis vilciens jūs aizvedīs uz jums vēlamo vietu; taču, ja jūs izkāpsit no vilciena, tad situācija var kļūt bīstama, un var paiet ilgs laiks, līdz pienāks vēl kāds vilciens. Tāpat ir ar mums — ja mēs dzīvojam pareizi, darām savu darbu, tad mēs virzāmies uz priekšu, un ja mēs ievērojam savas derības, mēs darām Dieva darbu un īstenojam Viņa nodomus, un mēs būsim gatavi tam laikam, kad Jēzus, Dieva Dēls, nāks godībā un slavā un piešķirs visiem tiem, kas būs pierādījuši savu uzticību, visas gaidītās svētības un tūkstoškārt vairāk. …

… Es saku Pēdējo dienu svētajiem — ja kāds no jums ir miegains, izlasiet Glābēja vārdus, ko Viņš, būdams uz Zemes, teica par desmit jaunavām, no kurām piecas bija gudras un paņēma eļļu savos lukturos, un, kad Līgavainis nāca, tikai puse bija sagatavojušās iziet un Viņu satikt [skat. Mateja 25:1–13; M&D 45:56–59]. Nepieļaujiet, lai ar mums, kā ar Pēdējo dienu svētajiem, būtu tāpat. Centīsimies būt uzticīgi mūžīgajām derībām, ko esam noslēguši, un uzticīgi Dievam. Lai Dievs svētī Pēdējo dienu svētos un izlej pār jums Savu Garu. Kaut jūs būtu uzticīgi savam Dievam un savām ģimenēm un būtu gudri visās lietās, un strādātu Dieva valstības interesēs, un lai mēs neatrastos starp ģeķīgajām jaunavām, bet tiktu atrasti par cienīgiem būt starp tiem, kas tiks kronēti kā ķēniņi un ķēniņienes un valdīs cauri visai mūžībai.¹⁶ [Skat. 5. un 6. ieteikumu 272. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Apdomājiet Prezidenta Snova pieredzēto Svētajā zemē (265.–266. lpp.). Kādēļ, jūsuprāt, viņa domas kļuva „iespaidīgas un nopietnas”, kad viņš tur atradās? Kā mēs varētu izkopt līdzīgas jūtas pret Glābēju, neapmeklējot Svēto zemi?
Rūpīgi izlasiet sadaļu, kas sākas 267. lappusē, domājot par to, ko Jēzus Kristus ir izdarījis jūsu labā. Domājot par Glābēja vēlmi „meklēt Sava Tēva godu un slavu”, apsveriet, kas jums būtu jādara, lai sekotu Dieva gribai.
267. lappusē Prezidents Snovs dalās „panākumu un veiksmes atslēgā”. Kā šī atslēga darbojas jūsu dzīvē?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 269. lappusē. Kā jūsu liecība par Jēzu Kristu ietekmē jūsu dzīvi? Apdomājiet, kā mēs varam veikt savu daļu, lai dalītos liecībā par Jēzu Kristu ar pasaules iedzīvotājiem. Piemēram, ko mēs varam darīt, lai dalītos savā liecībā ar savām ģimenēm, ar tiem, kuriem mēs kalpojam kā mājskolotāji vai apmeklējošās māsas, ar kaimiņiem un ar cilvēkiem, kurus satiekam dienu no dienas?
Kā mēs varam sagatavoties Jēzus Kristus Otrajai Atnākšanai? (Dažus piemērus skat. 270. lpp.) Kā mēs varam palīdzēt sagatavoties citiem?
Kā Prezidenta Snova mācības ir ietekmējušas jūsu liecību par Jēzu Kristu? Meklējiet iespējas, kā dalīties savā liecībā ar ģimenes locekļiem un citiem.

Saistītie Svētie Raksti: Lūkas 12:31–48; 2. korintiešiem 8:9; 2. Nefija 2:7–8; 25:23, 26; Almas 7:11–13; M&D 35:2; Džozefs Smits — Vēsture 1:17

Mācīšanas padoms: „Palūdziet dalībniekiem izvēlēties vienu sadaļu un klusi pie sevis to izlasīt. Aiciniet viņus apvienoties grupās pa diviem vai trim cilvēkiem, kuri izvēlējušies to pašu sadaļu, un pārrunāt to, ko viņi ir mācījušies” (šīs grāmatas vii lpp.).

„Mēs liecinām visai pasaulei, ka caur dievišķu atklāsmi, pat caur Svētā Gara izpausmēm, zinām, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

1872. gada nogalē un 1873. gada sākumā Elders Lorenco Snovs un citi ceļoja pa Svēto zemi.

Prezidents Snovs mudināja svētos sekot piecu gudro jaunavu piemēram no Glābēja līdzības par desmit jaunavām.