9. nodaļa

Ģimenes svētās attiecības

„Ja mēs esam uzticīgi, mēs būsim saistīti cits ar citu nemirstīgā un slavas pilnā stāvoklī. … Šeit izveidotās draudzīgās saites, kurām ir visilgstošākais raksturs, pastāvēs mūžībā.”

No Lorenco Snova dzīves

Gaidot savu 70-to dzimšanas dienu, Lorenco Snovs ielūdza visus savus bērnus un viņu ģimenes uz Brigamsitiju, Jūtā, uz „diženu atkalapvienošanos un jubilejas svinībām”. Viņš sameklēja viņiem naktsmājas, parūpējās par ēdienu un pasākumiem, kas patiktu visiem, ieskaitot mazus bērnus. „Jo vairāk es domāju par [ģimenes pulcēšanās] tēmu,” viņš rakstīja, „jo dedzīgāk es vēlos sapulcināt savu ģimeni, lai varētu jūs visus ieraudzīt vienreiz dzīvē un dot jums tēva svētību.” Viņš mudināja viņus nepieļaut, lai kaut kas atturētu viņus no ierašanās, „izņemot pašus nopietnākos un nepārvaramākos šķēršļus”.¹

Snovu ģimene sapulcējās no 1884. gada 7. līdz 9. maijam un baudīja mūziku, teatrālus uzvedumus, runas, dzeju, spēles, ēdienu un draudzīgas sarunas.² Prezidenta Snova māsa Elīza stāstīja, ka visa notikuma gaitā viņš apmeklēja „daudzas ģimenes sapulces un kā patriarhs … deva ģimenes locekļiem svētības”, kā arī sniedza „daudz tēvišķu padomu, norādījumu un pamācību”. Kad ģimenes pulcēšanās tuvojās noslēgumam, visi sanāca kopā, lai uzklausītu viņu. Saskaņā ar Elīzas pierakstu, viņš pauda „savu prieku un pateicību Dievam, ka ar laimes sajūtu sirdī varēja skatīties savu daudzo ģimenes locekļu priecīgajās un smaidīgajās sejās un baudīt to labo, ko, apliecinot viņa gaidas, sniegtu šī pulcēšanās”. Veroties uz savu ģimeni, Prezidents Snovs izsaucās: „Mana sirds ir pilna un plūst pāri malām ar vissiltākajām pateicības jūtām manam Debesu Tēvam. … Vārdi nevar izteikt manas sirds dziļās jūtas par šo svēto iespēju savas septiņdesmitās dzimšanas dienas svinībās stāvēt šeit un redzēt šo diženo, debešķīgo un iedvesmojošo skatu.”

Prezidents Snovs turpināja: „Mums ir pamats uzskatīt, ka šī ir pēdējā ģimenes pulcēšanās šaipus garu pasaulei. Lai mūsu tēvu Dievs palīdz mums ievērot Viņa likumus, dzīvot godājamu dzīvi, saglabāt mūsu tikumību un godprātību, klausīties Svētā Gara čukstos un centīgi censties šķīstīt sevi, lai neviens šīs ģimenes loceklis nenovirzītos no taisnās un šaurās takas un nepazustu, bet lai mēs visi varētu izrādīties cienīgi, lai celtos augšā pirmās augšāmcelšanās rītā un tiktu kronēti ar slavu, iemūžinātu mūsu ģimenes vienību nemirstībā un turpinātu pieaugt cauri mūžības nebeidzamajiem laikmetiem.”³ [Skat. 1. ieteikumu 129. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Ģimenes attiecības ir svētas un var kļūt stiprākas mūžībā.

Mudiniet cilvēkus stāties laulībā … un iedvesiet viņos apziņu par šīs savienības svētumu, kā arī pienākuma sajūtu par tā lielā baušļa pildīšanu, ko Dievs deva mūsu pirmajiem vecākiem — vairoties un piepildīt zemi [skat. 1. Mozus 1:28]. Tas kļūst arvien nepieciešamāks, ņemot vērā mūsdienu pasaules tendences ignorēt šo likumu un necienīt laulības derību. Ir apbēdinoši pieminēt šķiršanās biežumu mūsu valstī un pieaugošo noslieci — skatīties uz bērniem kā uz apgrūtinājumu, nevis kā uz dārgu Tā Kunga mantojumu.⁴

… Šeit izveidotās draudzīgās saites, kurām ir visilgstošākais raksturs, pastāvēs mūžībā.⁵

Tās draudzīgās saites, kas ir izveidotas šeit, [mums] būs arī mūžīgajās pasaulēs. Tēvi, mātes, māsas, brāļi — jā, mātes, kas redz savus mīļos nomirstam sev blakus, zina, ka viņi piederēs cits citam garu pasaulē un ka viņu šķiršanās ir īslaicīga. Kad sieva redz savu vīru mirstam, kad viņas vīra dzīvība sāk izdzist, viņa zina, ka viņš atkal viņai piederēs, un viņa sajūt atbalstu, mierinājumu un prieku, ko dod atklāsmes no Visuaugstākā, caur ko viņai tiek pavēstīts, ka viņas vīrs piederēs viņai mūžīgajās pasaulēs. Tie paši attiecību veidi, kas pastāv šeit, joprojām pastāvēs arī aiz priekškara; šeit izveidotie sakari kļūs stiprāki nākamajā dzīvē. Un Pēdējo dienu svētie ir par to pārliecināti, jo to viņiem ir devis Dievs.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 129. lpp.]

Uzticīgi Pēdējo dienu svētie, kas nevar apprecēties vai audzināt bērnus šajā dzīvē, varēs saņemt visas paaugstināšanas svētības nākamajā dzīvē.

Nesen mūsu birojā ienāca kāda kundze un vēlējās mani satikt un aprunāties par kādu privātu lietu. Viņa man pateica, ka jūtas ļoti slikti, jo viņa nav spējusi sev atrast piemērotu vīru. … Viņa vēlējās zināt, kāds būs viņas stāvoklis nākamajā dzīvē, ja viņai neizdosies atrast vīru šajā dzīvē. Es pieņemu, ka mūsu jauniešu sirdīs rodas šāds jautājums. … Es vēlos sniegt nelielu paskaidrojumu par atbalstu un mierinājumu tiem cilvēkiem, kas atrodas šādā stāvoklī. Nav neviena Pēdējo dienu svētā, kurš, nodzīvojis uzticīgu dzīvi un nomiris, kaut ko zaudēs, jo viņam vai viņai nebija izdevies izdarīt noteiktas lietas tādēļ, ka viņam vai viņai nebija sniegtas tādas iespējas. Citiem vārdiem sakot, ja jaunam vīrietim vai jaunai sievietei nav iespēju apprecēties, un viņi dzīvo uzticīgi līdz savai nāvei, viņiem būs visas svētības, paaugstināšana un slava tāpat kā jebkuram vīrietim vai sievietei, kuriem bija šāda iespēja un kuri to izmantoja. Tas ir drošs un noteikts apgalvojums. …

Cilvēkiem, kam nav nekādu iespēju apprecēties šajā dzīvē, ja viņi nomirs Tai Kungā, tiks sniegtas iespējas, ar kurām viņi varēs sev iegūt visas svētības, kas nepieciešamas laulātiem cilvēkiem. Tas Kungs ir žēlīgs un laipns, un Viņš nav netaisns. Viņā nav nekādas netaisnības; turklāt, ja kāda sieviete vai vīrietis nomirst, nesaņēmuši iespēju apprecēties, un ja to nav iespējams izlabot nākamajā dzīvē, mēs tik tikko spējam uz to raudzīties kā uz taisnīgumu. Tajā būtu netaisnība, bet mēs zinām, ka Tas Kungs nav netaisna Būtne. Mana māsa Elīza R. Snova, es uzskatu, bija tikpat laba sieviete, kā jebkura cita Pēdējo dienu svēto sieviete, un viņa dzīvoja neprecējusies, līdz sasniedza vecumu, kad viņai vairs nebija iespējams audzināt bērnus. … Es nevaru pat ne uz brīdi iedomāties, ka viņa šajā ziņā zaudēs pat vismazāko iespēju. Tas viņai tiks atlīdzināts nākamajā dzīvē, un viņai būs tikpat liela valstība kā tajā gadījumā, ja viņai būtu bijusi iespēja nodibināt ģimeni šajā dzīvē.⁷

Kad starp vīru un sievu valda vienotība un saskaņa, viņi veicina mīlestības un laipnības gaisotnes veidošanos savās mājās.

Pielūkojiet, lai sīki un nenozīmīgi pārpratumi par ikdienišķām lietām nesamaitātu jūsu laimi.⁸

Sievas, esiet uzticīgas saviem vīriem. Es zinu, ka jums nākas samierināties ar daudzām nepatīkamām lietām, un jūsu vīriem arī nākas samierināties ar dažām lietām. Bez šaubām, jūsu vīri dažreiz jūs nogurdina, iespējams, tas ir jūsu vīru zināšanu trūkuma dēļ, vai varbūt dažreiz jūsu pašu zināšanu trūkuma dēļ. …

… Es tikai saku, ka slikti ir jūsu vīri — viņi ir tikpat slikti kā jūs, un laikam daži no viņiem ir sliktāki; taču neuztraucieties: mēģiniet izturēt nepatīkamās lietas, kas dažreiz rodas, un, kad jūs satiksities nākamajā dzīvē, jūs būsit priecīgi, ka samierinājāties ar tām.

Vīriem es saku: daudzi jūs pienācīgi nenovērtējat savas sievas. … Esiet laipni pret viņām. Kad viņas iet uz kādu sapulci, jums vajadzētu nēsāt uz rokām savu mazuli vismaz pusi no viņu prombūtnes laika. Kad viņu vajag ieaijāt un jūs neesat ne ar ko svarīgu aizņemts, ieaijājiet viņu. Esiet laipni, ja dažreiz, lai būtu laipni, jums vajag nedaudz uzupurēties; esiet laipni visos gadījumos, lai kāds arī būtu jūsu upuris.⁹

Mājās vīriešiem jābūt tēvišķīgākiem, viņiem jābūt smalkākām, laipnākām un dievišķākām jūtām pret savām sievām un bērniem, kaimiņiem un draugiem. Kad es apciemoju kādu ģimeni, es apbrīnoju tādu ģimenes galvu, kas kalpo savai ģimenei kā Dieva vīrs — laipnībā un maigumā, Svētā Gara un debesu gudrībā, un sapratnē.¹⁰

Ja jums jebkad izdotos izveidot ģimeni Ciānā, ja jums jebkad izdotos noslēgt celestiālo laulību, kas ir nepieciešama, lai dzīvotu Ciānā, jums jāsasaista šī jaunizveidotā ģimene pilnīgā vienotībā, un ģimenes galvai jāvadās pēc Svētā Gara pamudinājumiem un jābūt tai gaismai un saprātam, kas, ja ģimenes locekļi to pieņems savās ikdienas gaitās un uzvedībā, nodrošinās glābšanu ģimenei, jo tās glābšana atrodas viņa rokās.

Viņš ķeras pie darba un sasaista savas jūtas un mīlestību ar savas ģimenes locekļu jūtām un mīlestību tik lielā mērā, cik vien viņš to spēj, un nopūlas, lai nodrošinātu visas tās lietas, kas nepieciešamas viņu ērtībām un labklājībai, un viņiem, no savas puses, ir jāmaina savi uzskati un jāpauž tādas pašas jūtas, tāda pati laipnība un tāds pats noskaņojums, un ar visām savām spējām jāpauž pateicība par svētībām, ko viņi saņem.

Tas ir nepieciešams, lai būtu vienotības sajūta jeb saskanīgas jūtas un atbilstoša mīlestība, lai viņi, būdami kā viens, varētu šādi tikt saistīti kopā.¹¹

Kad [vīri] nometas ceļos savu sievu un bērnu klātbūtnē, viņiem jāsaņem iedvesma caur Svētā Gara dāvanu un spēku, lai vīrs varētu būt tāds vīrietis, kuru laba sieva godātu, un lai Dieva dāvana un spēks varētu būt pār viņiem pastāvīgi. Lai Svētais Gars varētu nolaisties pār viņiem, viņiem jābūt kā vienam savās ģimenēs un jādzīvo tā, lai sieva caur lūgšanu varētu tikt iesvētīta, lai viņa sava vīra un bērnu klātbūtnē varētu apzināties nepieciešamību iesvētīt sevi, lai viņi kopā varētu būt kā viens un lai vīrs un sieva varētu būt pilnīgi vienoti, lai viņi varētu uzņemt sevī tīru garu un sniegtu tīras pamācības saviem bērniem un bērnu bērniem.¹² [Skat. 3. ieteikumu 129. lpp.]

Bērni mācās evaņģēliju vislabāk tad, kad vecāki meklē iedvesmu un rāda labus piemērus.

Darbs, ko mēs esam uzņēmušies veikt, nav mūsu, tas ir Dieva darbs. Pārāks saprāts vada mūs rīcībā. … Šīs valstības nākotne būs atkarīga no mūsu pēcnācējiem; un tās spēks un galīgā uzvara — no viņu izglītošanas un pareizas apmācīšanas. Ja mēs vēlamies ietekmēt savas ģimenes pareizi, mums tām gan jārāda labi paraugi, gan jāmāca labi principi. Mums jāspēj pateikt gan dari, kā es daru, gan dari, kā es saku.¹³

Centieties mācīt savus bērnus gan ar piemēru, gan pamācīšanu tā, lai viņi nevilcinoties sekotu jūsu pēdās un kļūtu tikpat drosmīgi patiesības aizstāvji kā jūs.¹⁴

Vīriešiem, kas vēlas saglabāt savu stāvokli svētajā priesterībā Dieva priekšā, jābūt pravietojuma garam un jābūt apmācītiem dzīvības un glābšanas principu sniegšanā cilvēkiem; un [pat] ja viņi nespēj to darīt pasaules iedzīvotājiem, viņiem tas jādara mājās savās ģimenēs, savos veikalos un ielās, lai viņu sirdis garīgajos vakaros varētu būt iedvesmotas ar dzīvības vārdiem, gan kad viņi māca evaņģēliju saviem bērniem un kaimiņiem, gan kad uzrunā savus brāļus no šīs tribīnes. Tas, ka viņiem ir nedaudz Gara, kad viņi atrodas citu cilvēku priekšā, taču vēlāk to atmet, nebūs pietiekami. Daži vīrieši runā citu cilvēku priekšā un tad dodas mājās … , un tā vietā, lai sevī saglabātu dzīvības vārdus, viņi kļūst garīgi pilnībā nedzīvi, taču ar to vairs nebūs pietiekami.

Tēvu pienākums Israēlā ir atmosties un kļūt par cilvēku glābējiem, lai viņi varētu staigāt Tā Kunga priekšā ar tik stipru ticību un apņēmību, kas viņiem nodrošinās Visuvarenā iedvesmu, lai mācītu dzīvības vārdus savām ģimenēm. …

Tā izpaudīsies apņēmības gars, kas palīdzēs mums kļūt vienotiem, lai mēs varētu mācīties, kā mīlēt vienam otru, un es lūdzu To Kungu, lai Viņš atklātu šo mīlestību katra mūsu sirdī, tāpat kā Sava Dēla Jēzus sirdī, un lai Viņš turpinātu krāt mūsu sirdīs zināšanas par labo.¹⁵

Tēva pienākums ir būt gatavam un spējīgam mācīt un pamācīt savus bērnus, un sniegt viņiem principus, lai, izpildot tēva pamācības, viņi varētu būt tik laimīgi, cik vien laimīgi bērni var būt, tajā pašā laikā mācoties principus, pēc kuriem viņi var gūt visvairāk laimes un gandarījuma pieauguša cilvēka dzīvē.¹⁶

Mūsu bērni, ja mēs uzcītīgi attīstīsim sevī dzīvības un glābšanas šķīstos principus, uzaugs ar zināšanām par šīm lietām un vēl labāk nekā mēs spēs ieviest sabiedrībā debesu kārtību un nodibināt sev visapkārt laimi un mieru.¹⁷ [Skat. zemāk 4. un 5. ieteikumu.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Vēlreiz izlasiet Prezidenta Snova sajūtas, kad viņš gatavojās sapulcināt visu savu ģimeni (123.–124. lpp.) Kāds pozitīvs ieguvums ir tam, ka mēs sapulcinām savas ģimenes? Kā mēs varam palīdzēt savām ģimenēm palikt vienotām?
Kā otrā pilnā rindkopa 124. lpp. attiecas uz mūsdienām? Ko mēs varam darīt, lai Baznīcas jauniešiem palīdzētu saprast laulības derības svētumu? Ko mēs varam darīt, lai viņiem palīdzētu ar prieku gaidīt laulības noslēgšanu un vecāku lomu?
Prezidents Snovs teica, ka „sīki, nenozīmīgi pārpratumi” var „samaitāt [mūsu] laimi” mājās (126. lpp.). Kādas konkrētas lietas mums varētu palīdzēt izvairīties no šīs „maitājošās ietekmes”? (Dažus piemērus skat. 126.–129. lpp.)
Rūpīgi izlasiet sadaļu, kas sākas 127. lpp. Kādēļ, jūsuprāt, vecākiem papildus tam, lai pateiktu „dari, kā es saku”, jāspēj pateikt „dari, kā es daru”? Kā vecāki var mācīt ar savu paraugu? Kādus principus jūs esat apguvuši, pateicoties savu vecāku labajiem paraugiem?
Prezidents Snovs izteica bažas par vecākiem, kas ar spēku māca Baznīcā, bet ne mājās (128.–129. lpp.). Padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai dalītos „dzīvības vārdos” ar savu ģimeni.

Saistītie Svētie Raksti: 1. Nefija 8:10–12; Helamana 5:12; M&D 68:25–28; 93:40–50; 132:19–20

Mācīšanas padoms: „Uzmanieties, lai jūs nerunātu vairāk, kā ir nepieciešams, vai lai neizteiktu savu viedokli pārāk bieži. Tāda rīcība var izraisīt intereses zudumu audzēkņos… . Jūsu galvenajām rūpēm vajadzētu būt, kā palīdzēt citiem mācīties evaņģēliju, nevis kā sniegt iespaidīgu prezentāciju. Tas nozīmē arī sniegt iespēju audzēkņiem mācīt citam citu” (Teaching, No Greater Call, 64).

Bērni ir „dārgs Tā Kunga mantojums”.

Vecākiem jācenšas „sasaistīt ģimeni pilnīgā vienotībā”.