22. nodaļa

Darīt labu citiem

„Sajūtiet sevī žēlsirdības garu; esiet gatavi citu labā darīt vairāk, nekā jūs sagaidītu no viņiem, ja situācija būtu pretēja.”

No Lorenco Snova dzīves

Lorenco Snovs un viņa ģimene bija starp tiem Pēdējo dienu svētajiem, kas pirmie pameta Navū pilsētu Ilinoisā. 1846. gada februārī kopā ar citām ģimenēm viņi devās uz rietumiem, ejot pa Aiovas štatu. Nelabvēlīgie laika apstākļi apgrūtināja ceļojumu — dienu pēc dienas viņi cīnījās ar lietu, sniegu un dubļiem.

Kādu dienu, Snovu ģimenei atrodoties ceļā, kāds no ceļabiedriem lūdza viņu palīdzību. Lorenco Snovs savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka kāds vīrs „prasīja, lai es atļautu viņam ielikt ceļasomu manos ratos, jo nekur citur viņš to nevarot likt”. Rati bija „pilni ar mantām, jo mēs bijām paņēmuši līdzi tik daudz mantu, cik nu varējām iekraut”, Lorenco atcerējās, taču „es viņam laipni atļāvu ielikt viņa ceļasomu ratos un pievienoties mums, un ceļot kopā ar mums”.

Nākamajā vakarā ģimene saskārās ar to, ko Lorenco nosauca par „ļoti nepatīkamu notikumu”: salūza viņu ratu riteņu ass. Viņš stāstīja: „Toreiz ļoti spēcīgi lija un [bija] diezgan auksts. Mēs nekavējoties uzslējām telti [un] sakūrām ugunskuru no hikorija koka. … Ūdens un dubļi bija ļoti dziļi, un mēs nevarējām nokļūt līdz ratiem, neizbrienot tiem cauri. … Mēs atradāmies aptuveni 24 kilometrus no nometnes un 14 līdz 16 kilometrus no tuvākajām mājām, un, tā kā neviens no mums nebija amatnieks, izredzes salabot mūsu ratus nebija visai spožas.”

Ļoti negaidīti palīdzība nāca no tā vīrieša, kam viņi bija palīdzējuši iepriekšējā dienā. „Es vaimanāju par savu neveiksmi,” teica Lorenco, „kad viņš pienāca man klāt un paziņoja, ka viņa profesija bija ratu izgatavošana un ka viņš bez grūtībām varēja salabot manus ratus. … Tiklīdz uzlabojās laiks, brālis Vilsons (tas bija iepriekšminētā vīrieša vārds) ķērās pie darba un uztaisīja daudz labāku ratu asi par to, ko es biju salauzis. Tā kā rati bija salaboti, mēs devāmies tālāk, pavadījuši tajā vietā vairākas dienas lietus un dubļu dēļ.”

Lorenco Snovam šis atgadījums nostiprināja vērtīgu mācību par kalpošanu un biedriskumu. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Vienas labvēlības izrādīšana kādam bieži vien ved pie citas labvēlības saņemšanas.”¹ [Skat. 1. ieteikumu 252. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Mēs esam viena Debesu Tēva bērni, un mēs tikām sūtīti šajā pasaulē, lai darītu labu cits citam.

Mēs esam cēlušies no viena Tēva, kas mīt celestiālajās pasaulēs. … Ja mēs pazītu cits citu tik labi, kā mums nāktos, … mēs justu lielāku līdzjūtību, nekā pašreiz jūtam, un katrs cilvēks vēlētos saprast savā prātā, kā viņš varētu darīt labu saviem brāļiem, kā mazināt viņu bēdas un stiprināt viņus patiesībā, kā [viņš varētu] izklīdināt tumsu viņu prātos. Ja mēs saprastu cits citu un mūsu patiesās attiecības, kādas mums ir citam pret citu, mums vajadzētu justies citādi, nekā mēs pašreiz jūtamies; taču šīs zināšanas var saņemt, vienīgi iegūstot dzīvības Garu, kā arī tad, ja vēlamies stiprināt cits citu taisnīgumā.²

Mēs tikām sūtīti pasaulē, lai darītu labu citiem cilvēkiem; un, darot labu citiem, mēs darām labu paši sev. Mums vienmēr tas ir jāpatur prātā — vīram pret savu sievu, sievai pret savu vīru, bērniem pret saviem vecākiem un vecākiem pret saviem bērniem. Vienmēr pastāv iespēja darīt labu citiem.³

Es lūdzu Dievu, Jēzus Vārdā, lai jūs un es varētu censties katru dienu būt nedaudz uzticīgāki, lai mēs varētu censties būt nedaudz labāki šodien nekā vakar, lai mēs varētu censties izjust nedaudz lielāku mīlestību un pieķeršanos pret saviem kaimiņiem, jo mums ir teikts, ka uz tā balstās visa bauslība un pravieši, tas ir, uz baušļiem — „tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta … un savu tuvāku kā sevi pašu”. [Skat. Mateja 22:37–40.] „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” [Skat. Mateja 7:12.] Šos principus mums gan vajadzētu mācīties, gan arī mums tie ir jāmācās. … Mums vajadzētu būt draudzīgiem visur un ar katru. Nav tāda Pēdējo dienu svētā, kas ienīstu pasauli: mēs esam visas pasaules iedzīvotāju draugi, mēs jūtam, ka tas ir mūsu pienākums, ciktāl tas uz mums attiecas. Mums jāmācās izrādīt žēlsirdību un jāziedo savas pūles visas cilvēces labā. Tāda ir Pēdējo dienu svēto misija — neierobežot savu žēlsirdību, izrādot to tikai pašiem sev, bet izplatīt to visur, jo ir nepieciešams, lai tā tiktu dāvāta visai cilvēcei.⁴

Esiet godīgi, taisnīgi un žēlīgi, paužot cildenu un dievbijīgu attieksmi visos savos nodomos un lēmumos — visos savos darbos un rīcībā. Sajūtiet sevī žēlsirdības garu; esiet gatavi citu labā darīt vairāk, nekā jūs sagaidītu no viņiem, ja situācija būtu pretēja. Esiet diženi nevis pēc pasaulīga vērtējuma, bet gan Dieva acīs, un esiet diženi šādā ziņā: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt … ar visu savu spēku, prātu un izturību; un … tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” Jums jāmīl cilvēce tādēļ, ka tā visa ir jūsu brāļi, Dieva bērni. Lūdziet centīgi, lai iegūtu šo filantropijas garu, lai jūsu domas un sajūtas paplašinātos un lai jūs saņemtu spēku un spējas dedzīgi pūlēties Mesijas valstības labā.⁵ [Skat. 2. ieteikumu 253. lpp.]

Mēs jūtamies laimīgāki, kad palīdzam citiem kļūt laimīgiem.

Mums vajadzētu būt stiprai vēlmei darīt labu citiem. Nekad neuztraucieties tik daudz par sevi. Mēs patiešām saņemsim labu, ja zināmā mērā savus prātus vērsīsim ārpus sevis un centīsimies palīdzēt citiem kļūt laimīgākiem, un nedaudz tuvināsim viņus Tam Kungam. … Ja jūs jūtaties nomākti, tad paraugieties sev apkārt un atrodiet kādu, kas atrodas bēdīgākā stāvoklī nekā jūs; aizejiet pie viņa un noskaidrojiet, kas viņu nomāc, tad ar Tā Kunga gudrību, ko Viņš jums devis, mēģiniet to novērst; un pirmais, ko jūs sajutīsit, būs tas, ka jūsu nomāktība ir zudusi, jūs jutīsities atvieglots, Tā Kunga Gars būs ar jums un it viss liksies gaišs.⁶ [Skat. 3. ieteikumu 253. lpp.]

Kad mēs vispirms ņemam vērā citu vajadzības, mēs paši straujāk kļūstam labāki.

Viena no labākajām lietām, ko jauns vīrietis vai jauna sieviete var ņemt vērā, cenšoties kļūt diženi, ir palīdzēt arī citiem kļūt diženiem; un neiebilst pret neilga laika veltīšanu citu pilnveidošanai. Labākais veids, kā pašiem pilnveidoties, ir darīt labu citiem. Aizvien paturiet to prātā.⁷

Turpinot jebkāda veida studijas, cilvēkam jāturpina darboties, un pēc viena kursa pabeigšanas viņam jāapgūst vēl viens, un jāturpina darboties, lai varētu kļūt par meistaru attiecīgajā jomā, un viņš nekad nevarēs apgūt savu izvēlēto jomu ne tuvu tik labi, kā tad, ja nodos saņemto informāciju citiem, kamēr pats to apgūst. Lai viņš ķeras pie darba un sapulcina savus draugus, un cenšas nodot viņiem tās pašas zināšanas, ko pats ir saņēmis, un viņš atklās, ka pats kļūst izglītotāks lietās, ko viņš nekad nebūtu zinājis, ja vien nebūtu mācījis citus un nodevis citiem informāciju, ko pats bija ieguvis. Katrs, kurš ir strādājis par skolotāju, ļoti labi sapratīs manis teikto. …

Lai tāds cilvēks atceras, ka ir citi cilvēki, kuri atrodas tumsībā un kuri nav tik daudz pilnveidojušies zināšanās, gudrībā un gara spējās, un lai tāds cilvēks sniedz zināšanas, gara spējas un spēku saviem draugiem un brāļiem, tā kā viņš ir vairāk pilnveidojies par viņiem, un, tā rīkojoties, viņš drīz vien atklās, ka viņa prātam ir cits redzējums un ka gaisma un zināšanas, ko viņš ir ieguvis, palielinās un pieaug straujāk. …

Ja jūs vēlaties iegūt savu draugu mīlestību, ķerieties pie darba un mieriniet viņus ar to gaismu, ko esat saņēmuši, atceroties, ka tās svētības nāca no Dieva un ka, tā rīkojoties, jūs darāt tikai to, kas būtu jādara karam cilvēkam. …

Lai kāds sev varētu iegūt augstākās un dižākās svētības, Visuvarenā atzinību un lai turpinātu pilnveidoties lietās, kas piederas taisnīgumam, viņam visas lietas ir jādara, cik vien labi viņš spēj. Lai viņš ķeras pie darba un ir gatavs uzupurēties savu draugu labā. Ja viņš vēlas sevi pilnveidot, labākais princips, pēc kura viņš to var izdarīt, ir pilnveidot savus draugus. …

… Ļaujiet saviem prātiem gūt citu redzējumu, lai jūs spētu saprast savu draugu intereses un spētu rūpēties par tām; un ja jūsu spēkos ir nodrošināt labumu saviem draugiem, tad dariet tā. Tā darot, jūs atklāsit, ka jums nepieciešamās lietas nonāks jūsu rīcībā ātrāk, nekā ja jūs pūlētos sev tās iegūt, nemaz neņemot vērā savu draugu intereses. Es zinu, ka šis ir labs un svarīgs princips.⁸ [Skat. 4. ieteikumu 253. lpp.]

Kad mēs uzupurējamies citu labā, mēs iegūstam dievišķas īpašības.

Mums vienkārši jāsajūt, … ka mums blakus ir citi cilvēki; mums jāieskatās citu cilvēku sirdīs un jūtās un jākļūst dievbijīgākiem, nekā mēs pašreiz esam.

… Mums vajadzēs uzupurēties to cilvēku labā, ar kuriem mēs biedrojamies. Mēs to redzam mūsu Glābējā un brālī Džozefā, un mēs to redzam mūsu Prezidentā [Brigamā Jangā]. Jēzus, brālis Džozefs un brālis Brigams vienmēr ir bijuši gatavi upurēt visu, kas viņiem pieder, cilvēku labā; tieši tas dod brālim Brigamam Dieva spēku attiecībās ar cilvēkiem, tā ir pašuzupurēšanās sajūta, ko viņš visu laiku izrāda. Tāpat tas ir ar citiem cilvēkiem; tieši tādā mērā, kā viņi ir gatavi uzupurēties citu labā, viņi kļūst dievbijīgāki un saņem svētības no mūžīgajām pasaulēm, un viņi ir tie, kas iegūs ne tikai šīs pasaules svētības, bet arī mūžības svētības. Tieši tik daudz, cik jūs … uzupurēsities cits cita labā, tieši tik daudz jūs pilnveidosities Dieva lietās. Ja jūs vēlaties iegūt debešķīgas īpašības un nokļūt debesīs, jums jārīkojas tā, kā eņģeļiem, kuri mīt debesīs. Ja jūs vēlaties zināt, kā jums ir jāpilnveidojas, es jums pateikšu — jums ir jākļūst dievbijīgākiem.

… Cilvēki var baudīt debesu klātbūtni visur. Mums centīgi jāstrādā un jārīkojas; mums jāķeras pie darba un jāizveido debesis zemes virsū, neskatoties uz ļaunumu un ļaunajiem gariem, kas mums ir visapkārt, un, neskatoties uz pastāvošo ļaunprātību un negodīgumu, mums tomēr ir centīgi jāstrādā un jāizveido debesis uz zemes.

Cilvēks nekad nevarēs izbaudīt debesis, līdz neiemācīsies, kā tās iegūt, un neiemācīsies rīkoties saskaņā ar tās principiem. Paņemiet par piemēru dažus cilvēkus un atsaucieties uz viņu apstākļiem pirms 20 gadiem, … kad viņi bija diezgan priecīgi, mierā un laimē, kaut arī daudzas lietas nebija patīkamas un ērtas. Lai arī laika gaitā viņi, iespējams, ir sev nodrošinājuši ērtus apstākļus un laicīgus līdzekļus savu fizisko vajadzību un nepieciešamību apmierināšanai, taču, ja viņi nav ieguvuši draugus, savu brāļu labvēlību, viņi ir nelaimīgāki, nekā viņi bija pirms 20 gadiem.

… Lai Tas Kungs svētī jūs, brāļi un māsas, un kaut jūs domātu par šīm lietām, un kaut mēs mīlētu cits citu un dzīvotu tā, lai paaugstinātu sevi tik daudz, cik Tas Kungs mums dos gudrību un spējas un palīdzēs iegūt citam cita uzticēšanos.⁹ [Skat. 5. ieteikumu 253. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārskatiet stāstu 247.–248. lappusē. Kad jūs esat redzējuši, ka „vienas labvēlības izrādīšana kādam bieži vien ved pie citas labvēlības saņemšanas”?
Prezidents Snovs mums atgādināja, ka mēs visi esam Dieva bērni (248.–249. lpp.). Kā šīm zināšanām vajadzētu ietekmēt mūsu rīcību citam pret citu? Kādas iespējas Palīdzības biedrība piedāvā sievietēm darīt labu citiem? Kādas iespējas priesterības kvorums piedāvā vīriešiem darīt labu citiem?
Apdomājiet pēdējo pilno rindkopu 249. lappusē. Kādēļ esam laimīgāki, kad palīdzam citiem kļūt laimīgiem? Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem iemācīties šo patiesību?
Kādēļ, pēc jūsu domām, mēs kļūstam gudrāki, kad dalāmies savā pieredzē ar citiem? (Dažus piemērus skat. 249.–251. lpp.) Kādas pieredzes jums ir bijušas, kas jums ir parādījušas šī principa patiesumu?
Rūpīgi izlasiet sadaļu, kas sākas 251. lappusē. Kādēļ, pēc jūsu domām, vienkāršiem kalpošanas darbiem ir spēks mūs tuvināt debesīm? Apdomājot vēstījumus šajā nodaļā, apsveriet, kā jūs varat padarīt savas mājas par debesīm uz Zemes.

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 25:31–45; Lūkas 6:36–38; Mosijas 2:17; 4:14–27; M&D 81:5; 82:3

Mācīšanas padoms: „Labāk ir pateikt tikai dažas labas domas un rosināt vērtīgu diskusiju un mācīšanos, nevis steigties, cenšoties iemācīt katru vārdu rokasgrāmatā. … Ja jūs vēlaties, lai jūsu nodarbībā būtu Tā Kunga Gars, ļoti būtiski ir radīt nesteidzīgu gaisotni” (Džefrijs R. Holands, „Teaching and Learning in the Church”, Ensign, 2007. g. jūn., 91).

Ceļojot cauri Aiovas štatam, Snovu ģimene saņēma palīdzību no kāda cilvēka, kuram viņi bija palīdzējuši iepriekšējā dienā.

„Ļaujiet saviem prātiem gūt citu redzējumu, lai jūs spētu saprast savu draugu intereses un spētu rūpēties par tām.”