7. nodaļa

Uzticība pārbaudījumu laikos: „No krēslas brīnišķā gaismā”

„Katram vīrietim un sievietei, kas kalpo Tam Kungam, lai cik uzticīgi viņi arī būtu, ir savas nebaltās dienas; taču, ja viņi ir bijuši uzticīgi, gaisma atspīdēs pār viņiem un palīdzība tiks sniegta.”

No Lorenco Snova dzīves

1846. gada februārī Pēdējo dienu svētie tika izdzīti no savām mājām Navū, Ilinoisā. Gatavojoties veikt ilgo un grūto ceļojumu uz rietumiem, uz jauno apsolīto zemi, viņi rīkojās atbilstoši Prezidenta Brigama Janga padomam — pa ceļam izveidot apmetnes. Viņi dzīvoja pagaidu patvēruma vietās un sēja labību svētajiem, kuri viņiem sekoja vēlāk. Pavadījis neilgu laiku apmešanās vietā Aiovas štatā, kas tika saukta par Gardengrovu, Lorenco Snovs ar ģimeni pārcēlās uz vietu, ko svētie sauca par Pizgas kalnu, kas arī atradās Aiovas štatā. Šī apmešanās vieta tika nosaukta pēc kalna, no kura pravietis Mozus bija redzējis savu ļaužu apsolīto zemi.

Vairākus mēnešus pēc ierašanās Pizgas kalna apmetnē Lorenco tika aicināts prezidēt pār šo apmetni. „Ap to laiku,” viņš vēlāk pierakstīja, „svētie Pizgas kalna apmetnē bija ļoti trūcīgos apstākļos, viņiem trūka ne tikai uzturs un apģērbs, bet arī vērši un kravas rati, lai varētu turpināt ceļojumu. Vairākām ģimenēm pavisam nebija pārtikas krājumu, un tās bija atkarīgas no savu kaimiņu žēlsirdības, kas, vairumā gadījumu, bija slikti sagatavoti, lai izrādītu šo tikumu. Taču, papildus tam visam, apmetni bija piemeklējusi postoša slimība, un nebija pietiekoši daudz veselo, kas rūpētos par slimajiem; nāve sekoja pa pēdām, un tēvi, mātes, bērni, brāļi, māsas un dārgi draugi krita par upuriem postītājam un tika apbedīti bez lielām ceremonijām, un daži pat bez pienācīgām apbedīšanas drēbēm. Tādēļ trūkumam pievienojās arī bēdas un sēras.

Lorenco zināja šos pārbaudījumus no paša pieredzes. Viņš un viņa ģimene piedzīvoja slimību, vilšanos un sirdssāpes, ieskaitot viņa jaundzimušās meitas Leonoras nāvi. Viņš rakstīja: „Mazā Leonora saslima un nomira, un ar dziļām bēdām viņas mirstīgās atliekas tika apglabātas klusā atdusas vietā, lai tiktu atstātas vienas, tālu no sava tēva un mātes, kas bija devuši viņai dzīvību.”

Būdams šādos apstākļos, Lorenco palīdzēja svētajiem ticībā stāties pretī šiem pārbaudījumiem. Viņa māsa Elīza rakstīja: „Ar nelokāmu apņēmību — ar izdomas bagātu prātu un stingru nolūku, kas nekad nenoveda pie mazdūšības, viņš spēja mērķtiecīgi darboties šajos kritiskajos apstākļos, kas būtu šausminājuši vīriešus ar viduvējām spējām.” Viņa atcerējās: „Vispirms viņš rīkojās, lai rosinātu un apvienotu cilvēku spēkus.” Viņš organizēja vīriešus darba grupās. Daži devās uz kaimiņpilsētām, lai nopelnītu naudu uzturam un apģērbam. Citi palika nometnē, pieskatīja ģimenes, sēja labību, izgatavoja un laboja dažādas mantas, ko varētu izmantot tuvējās apmetnēs.

Lorenco palīdzēja svētajiem ne tikai kopīgi strādāt, bet arī mudināja viņus bagātināt sevi garīgi un baudīt vērtīgu izklaidi. „Ilgo ziemas mēnešu laikā,” viņš teica, „es centos uzlabot Pizgas kalna apmetnes svēto garastāvokli un uzturēt viņos drosmi, ne tikai atklājot reliģiskas sapulces un mācības dažādās apmetnes vietās, bet arī gatavojot un mudinot viņus piedalīties visdažādākā veida piemērotās izpriecās. …

Par piemēru es pacentīšos aprakstīt vienu pasākumu, ko es sameistaroju, lai izklaidētu tik daudz cilvēku, cik bija iespējams saprātīgi „iespiest” manā necilajā ģimenes savrupmājā, kas bija vienstāva ēka, četrarpus reiz deviņus metrus liela, celta no baļķiem, ar zaļo jumtu un grīdu grunts līmenī, ar pieticīga augstuma skursteni vienā galā, celtu no velēnām no Mātes Zemes klēpja. Speciāli šim gadījumam mēs izklājām grīdu ar tīru salmu plānu kārtu un pielikām pie sienām baltus palagus, ko paņēmām no mūsu bezpēļu gultām.

Mūsu zāles pienācīga apgaismošana gaidāmajam pasākumam prasīja ne mazums atjautības un izdomas. Taču tas mums izdevās. No bedres, kur tie bija aprakti, mēs izvēlējāmies vislielākos un pašus skaistākos rāceņus, izgrebām to iekšpusi, ielikām tajos īsas sveces un izvietojām tos gar sienām, un citus piekarinājām pie griestiem, kas bija veidoti no zemes un stublājiem. Gaisma, kas spīdēja caur rāceņu mizām, radīja ļoti mierīgu, klusu noskaņu un ļoti gleznainu skatu.

Vakara pasākuma gaitā vairāki mani draugi vissirsnīgākajā veidā uzslavēja mani un manu ģimeni par īpatnējo gaumi un izdomu, kas izpaudās tajos vienreizējos un ekonomiskajos rotājumos.”

Lorenco atminējās, ka „cilvēki atdzīvojās un mēs priecīgi pavadījām laiku”. Viņš un viņa ciemiņi izklaidēja cits citu ar runām, dziesmām un deklamācijām. Viņš teica: „Noslēgumā visi likās pilnīgi apmierināti un aizgāja tik priecīgi, it kā nemaz nebūtu bezpajumtnieki.”¹ [Skat. 1. ieteikumu 111. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Posts un likstas mums palīdz pilnveidoties garīgi un sagatavoties celestiālajai godībai.

Ir neiespējami, ka mēs iegūtu glābšanu un izpildītu Dieva mērķus bez pārbaudījumiem vai upuriem.²

Posts un likstas ir bijušas Pēdējo dienu svēto pieredze. Dievs to tā ir nolicis. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka brīdī, kad [pirmsmirstīgajā] garu pasaulē tika ierosināts mums nākt šajā pārbaudes stāvoklī un saņemt to pieredzi, ko mēs tagad saņemam, tas ne vienmēr bija patīkami un jauki; izredzes visādā ziņā nebija tik burvīgas, kā mēs to, iespējams, vēlējāmies. Tomēr nav nekādu šaubu, ka mēs tur skaidri redzējām un sapratām, ka, lai sasniegtu savu paaugstināšanu un slavu, šī pieredze bija nepieciešama; un lai cik arī nepatīkami tas mums varēja šķist, mēs vēlējāmies pakļauties Dieva gribai un galu galā — esam šeit.³

Tas Kungs ir nolēmis Savā sirdī, ka Viņš mūs pārbaudīs, līdz Viņš zinās, ko Viņš var darīt ar mums. Viņš pārbaudīja Savu Dēlu Jēzu. … Pirms Viņš [Glābējs] nāca uz Zemes, Tēvs bija vērojis Viņa gaitas un zināja, ka var paļauties uz Viņu, kad uz spēles bija pasauļu glābšana; un Viņš nevīlās. Tāpat ir attiecībā uz mums. Viņš mūs pārbaudīs un turpinās pārbaudīt, lai varētu mums dzīvē piešķirt augstākos amatus un pašus svētākos pienākumus.⁴

Ja mēs sekmīgi un nevainojamā uzticībā un godprātīgumā izturēsim tuvojošos ugunīgos pārbaudījumus, savu pārbaudījumu beigās mēs varēsim sagaidīt dižu un spēcīgu Dieva Gara un spēka izpausmi — lielu svētību visiem, kuri būs palikuši uzticīgi savām derībām. …

Daži mūsu brāļi ir jautājuši, vai pēc šīs dzīves viņi varēs justies cienīgi pilnīgā sadraudzībā ar seno laiku praviešiem un svētajiem, kuri izturēja pārbaudījumus un vajāšanas; un ar svētajiem … kuri cieta Kērtlandē, Misūri un Ilinoisā. Brāļi teica, ka bija pauduši nožēlu, ka viņiem nebija jāpiedalās tajos ciešanu pilnajos notikumos. Ja kāds no viņiem ir klāt, es teikšu viņiem par mierinājumu, ka jums būs jāgaida tikai īss brīdis, un jums būs līdzīgas izdevības pēc jūsu sirds patikas. Jūs un es nevaram kļūt pilnīgi bez ciešanām: Jēzus nevarēja kļūt pilnīgs bez ciešanām [skat. Ebrejiem 2:10]. Būdams agonijā Ģetzemanes dārzā, Viņš lūdza un pareģoja par attīrošo procesu, kas ir nepieciešama sastāvdaļa to cilvēku dzīvē, kuri vēlas iegūt celestiālās valstības godību. Nevienam nevajadzētu mēģināt no tā izvairīties vai ķerties pie apšaubāmas rīcības.⁵

Nav neviena cita ceļa, kā svētie var garīgi pilnveidoties un sagatavoties mantojuma saņemšanai celestiālajā valstībā, kā vien caur likstām. Tas ir process, caur kuru tiek palielinātas zināšanas, un miers tiks galu galā nodibināts visā pasaulē. Kāds ir teicis, ja visa mūsu apkārtne jau tagad būtu mierīga un labvēlīga, mēs kļūtu vienaldzīgi. Tas būtu stāvoklis, kas apmierinātu daudzus cilvēkus; viņi netiektos pēc mūžības lietām.⁶

Uztveriet to individuāli vai kolektīvi — mēs esam cietuši un mums atkal nāksies ciest, un kādēļ? Jo Tas Kungs to prasa no mums mūsu iesvētīšanai.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 111. lpp.]

Kad mēs paliekam uzticīgi pārbaudījumu un kārdinājumu laikā, mēs parādām, ka mīlam Dievu vairāk nekā pasauli.

Starp mūsu pārbaudījumiem ir kārdinājumi, kuri mums ļauj parādīt, cik augstu mēs vērtējam savu reliģiju. Šajā sakarā jūs labi zināt Ījaba pieredzi. Viņam tika dotas zināšanas par augšāmcelšanos un par Pestītāju, un viņš zināja, ka, kaut arī viņš nomirtu, viņš tomēr pēdējās dienās skatītu savu Pestītāju uz Zemes [skat. Ījaba 19:25–26]. Tie kārdinājumi, kuriem viņš bija pakļauts, parādīja, ka viņš vērtēja šos dievišķīgos apsvērumus augstāk par visu citu. …

… Tādēļ, ka Dievs ir mūsu Draugs, mēs nebaidāmies. Mums, iespējams, arī turpmāk vajadzēs būt pakļautiem daudziem nepatīkamiem apstākļiem. Caur tiem mēs varēsim parādīt eņģeļiem, ka mīlam Dieva lietas vairāk par pasaules lietām.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 111. lpp.]

Kad paliekam uzticīgi, Tas Kungs mūs stiprina, lai mēs varētu pārvarēt kārdinājumus un izturēt pārbaudījumus.

Daudziem no jums ir smagi pārbaudījumi, lai jūsu ticība un paļāvība kļūtu stiprāka un jūsu zināšanas par debesu spēkiem pieaugtu; un tam jānotiek pirms jūsu pestīšanas. Ja tumšs mākonis aizstātos priekšā apvārsnim … ; ja jums piedāvātu rūgtu ciešanu biķeri, un jūs būtu spiesti to izdzert; ja Sātans būtu palaists vaļā jūsu vidū, ar visu savu vilinošo un maldinošo spēku un izveicīgo viltīgumu; ja spēcīgā un nežēlīgā vajāšanu roka paceltos pret jums; — tad tajā stundā paceliet savas galvas un priecājieties, ka esat atzīti par cienīgiem, lai tādā veidā ciestu kopā ar Jēzu, svētajiem un Dieva praviešiem; un ziniet, ka jūsu pestīšanas laiks ir tuvu.

Mani brāļi un māsas, es no sirds vēlos jūs skubināt būt pacilātā garastāvoklī un nezaudēt cerību; jo pavisam droši tā diena strauji tuvojas, kad jūsu asaras tiks nožāvētas, jūsu sirdis mierinātas, un jūs baudīsit sava darba augļus. …

Esiet godīgi, tikumīgi, godājami, lēnprātīgi un no sirds pazemīgi, drošsirdīgi un drosmīgi, izkopiet vienkāršību, esiet kā Tas Kungs; palieciet pie patiesības kaut caur uguni vai zobenu, mokām vai nāvi.⁹

No tā brīža, kad mēs saņēmām šo evaņģēliju, līdz pat šim laikam Tas Kungs laiku pa laikam ir devis mums postu un likstas, ja to tā var saukt; un dažreiz šīs likstas ir bijušas tādas, ka mums ir bijis ļoti grūti tās pieņemt bez kurnēšanas un sūkstīšanās. Tomēr tādos brīžos Tas Kungs svētīja mūs un sūtīja Savu Garu tik daudz, lai mēs spētu pārvarēt kārdinājumus un izturēt likstas.¹⁰

Katram vīrietim un sievietei, kas kalpo Tam Kungam, lai cik uzticīgi viņi arī būtu, ir savas nebaltās dienas; taču, ja viņi ir bijuši uzticīgi, gaisma atspīdēs pār viņiem un palīdzība tiks sniegta.¹¹

Viss, kas no mums tiek prasīts, lai padarītu mūs pilnīgi drošus jebkādos nemieru vai vajāšanu apstākļos, — lai mēs darītu Dieva gribu, būtu godīgi un uzticami, un paliktu patiesi tiem principiem, kurus esam saņēmuši; rīkotos taisnīgi viens pret otru; nepārkāptu neviena cilvēka tiesības; dzīvotu ar katru vārdu, kas iznāk no Dieva mutes, tad Viņa Svētais Gars palīdzēs mums un atbalstīs mūs jebkādos apstākļos, un mēs no tā visa iznāksim laukā bagātīgi svētīti savās mājās, ģimenēs, ganāmpulkos un laukos — Dievs mūs svētīs visās lietās. Viņš mums dos zināšanas pēc zināšanām, saprātu pēc saprāta, gudrību pēc gudrības.

Kaut Dievs vairotu Savas svētības pār šiem ļaudīm. Kaut mēs būtu uzticīgi paši sev, uzticīgi visiem principiem, ko esam saņēmuši, tiecoties no visas sirds piepildīt cits cita intereses, tad Dievs izlies Savu Garu pār mums, un mēs galu galā uzvarēsim.¹² [Skat. 3. ieteikumu 111. lpp.]

Atskatoties uz grūtajiem laikiem, mēs saprotam, ka likstas mums ir palīdzējušas tuvināties Dievam.

Kad mēs apceram, ko Tas Kungs ir izdarījis mūsu labā pagātnē, savu pašreizējo stāvokli un nākotnes izredzes, cik gan svētīti ļaudis mēs esam! Dažkārt es esmu uzskatījis, ka viens no lielākajiem tikumiem, kas var piederēt Pēdējo dienu svētajiem, ir pateicība Debesu Tēvam par to, ko Viņš mums ir devis, un par to ceļu, pa kuru Viņš mūs ir vedis. Varētu būt, ka iešana pa šo ceļu ne vienmēr ir bijusi tā vispatīkamākā; taču vēlāk mēs esam atklājuši, ka šie ļoti nepatīkamie apstākļi ir mums bieži vien izrādījušies paši vērtīgākie.¹³

Katra liksta, ko cilvēks pārdzīvo, ja viņš paliek uzticīgs un pagodina Dievu un reliģiju, ko viņš ir pieņēmis, šo likstu jeb ciešanu beigās tas cilvēks būs nonācis tuvāk Dievam, tuvāk tādā ziņā, ka būs palielinājusies viņa ticība, gudrība, zināšanas un spēks, un tādēļ viņš ar lielāku paļāvību piesauks To Kungu pēc tām lietām, ko viņš vēlas. Es esmu pazinis cilvēkus, kuri ir trīcējuši aiz bailēm, apzinoties, ka viņiem būs jāsaskaras ar zināmiem smagiem pārbaudījumiem, un kuri pēc kārdinājumu uzveikšanas ir teikuši, ka spēj vērsties pie Tā Kunga ar lielāku pārliecību un lūgt no Viņa svētības saskaņā ar savām vēlmēm. …

Mums ir visi iemesli priecāties un būt priekpilniem un gandarītiem, neskatoties uz grūtībām, kas mums ir visapkārt. Cik daudz mēs esam pilnveidojušies, cik zināšanu esam ieguvuši un cik daudz vairāk varam izturēt tagad nekā pirms viena, diviem vai pieciem gadiem, tas ir, vai mēs spējam panest vairāk grūtību tagad nekā pirms dažiem gadiem? Tas Kungs ir mūs stiprinājis un vairojis mūsu spējas. Zīdainis, kurš aug un attīstās, nezina, kā tas saņēma spēku vai kādā veidā pieņēmās augumā. Tas ir lielāks šogad nekā pagājušogad. Tāpat ir ar mūsu garīgo pilnveidošanos. Mēs jūtamies spēcīgāki šodien nekā pirms gada.¹⁴

Upuri, ko jūs esat nesuši, grūtības, ko esat pārcietuši, un trūkums, ko esat pārdzīvojuši, kļūs … mazsvarīgs, un jūs priecāsities, ka esat guvuši pieredzi, ko tas ir sniedzis. … Dažas lietas mums ir jāiemācās no tā, ko mēs izciešam, un tādā veidā gūtās zināšanas, kaut arī pats mācību process var būt sāpīgs, būs mums ļoti vērtīgas nākamajā dzīvē. …

… Es zinu, ka jūsu dzīves nav bijušas viena vienīga līksmība; jūs, bez šaubām, esat pārdzīvojuši daudzas likstas un, iespējams, saskārušies ar daudzām nelaimēm; taču, turpinot būt godprātīgi, jūs drīz iziesit no krēslas un ieiesit brīnišķā celestiālās pasaules gaismā.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 111. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Apdomājiet stāstu 103.–106. lpp. Kā šajā stāstā minētie daudzi svētie spēja būt priecīgi, neraugoties uz viņu ciešanām? Ko mēs varam darīt, lai uzmundrinātu cilvēkus, kuri saskaras ar likstām?
Rūpīgi izlasiet Prezidenta Snova mācības par to, kādēļ mums ir vajadzīgi pārbaudījumi (106.–107. lpp.). Ko, jūsuprāt, nozīmē „tiekties pēc mūžības lietām”? Kādēļ, jūsuprāt, daudzi cilvēki „netiektos pēc mūžības lietām” bez pārbaudījumiem?
Kā mums vajadzētu reaģēt uz pārbaudījumiem un kārdinājumiem? (Dažus piemērus skat. 107.–109. lpp.) Kā Tas Kungs mums palīdz pārbaudījumu laikos?
Izlasiet pēdējo sadaļu šajā nodaļā. Ko jūs esat ieguvuši no savā dzīvē pārdzīvotajām grūtībām?
Sameklējiet šajā nodaļā vienu vai divus apgalvojumus, kas jums sniedz cerību. Kas jums patīk jūsu izvēlētajos apgalvojumos? Apsveriet, kā jūs varētu dalīties šajās patiesībās ar kādu ģimenes locekli vai draugu, kam nepieciešams iedrošinājums.

Saistītie Svētie Raksti: 5. Mozus 4:29–31; Psalmi 46:1; Jāņa 16:33; Romiešiem 8:35–39; 2. korintiešiem 4:17–18; Mosijas 23:21–22; 24:9–16; M&D 58:2–4

Mācīšanas padoms: Apsveriet iespēju iepriekš sazināties ar dažiem dalībniekiem un palūgt viņiem sagatavoties dalīties pieredzēs, kas attiecas uz šo nodaļu. Piemēram, pirms mācīt no šīs nodaļas, varētu būt noderīgi pajautāt dažiem cilvēkiem sagatavoties pastāstīt to, ko viņi ir iemācījušies no saviem pārbaudījumiem.

Kad Pēdējo dienu svētie tika izdzīti no savām mājām Navū, Ilinoisā, daudzi no viņiem savās ciešanās guva prieku.

Viens no Pēdējo dienu svētajiem, kurš apmetās Pizgas kalna apmetnē, uzzīmēja šo skici dienasgrāmatā.

Mūsu liecība par Jēzu Kristu var mūs stiprināt un mierināt pārbaudījumu laikos.