23. nodaļa

Pravietis Džozefs Smits

„Es pazinu Džozefu Smitu kā godīgu vīru, kā patiesības, goda un uzticības vīru, kurš bija gatavs upurēt visu, kas viņam piederēja, pat savu dzīvību, par liecību debesīm un pasaulei, ka viņš cilvēces ģimenei bija liecinājis par patiesību.”

No Lorenco Snova dzīves

„Iespējams, ka ir palikuši tikai daži vīri, kuri tik labi kā es pazina Pravieti Džozefu Smitu,” 1900. gadā teica Prezidents Lorenco Snovs. „Es bieži vien biju kopā ar viņu. Es apmeklēju viņu ģimenes lokā, sēdēju pie viņa galda, tikos ar viņu dažādos apstākļos, un man bija personīgas intervijas ar viņu, lai saņemtu padomu.”¹

Papildus personīgai saskarsmei, Lorenco Snovs redzēja Džozefu Smitu darbojamies arī publiski — viņa kalpošanā svētajiem gan drauga, gan Atjaunošanas Pravieša lomā. Viņš pastāstīja par sanāksmi, ko Džozefs Smits apmeklēja daļēji uzbūvētajā Navū Templī. Pravietis piegāja pie tribīnes kopā ar kādu mācītāju no citas ticības. Mācītājs „bija saspringts un nopietns. Kad tika pateikts kaut kas, kas izraisīja jautrību vai smieklus cilvēku starpā, [viņš] saglabāja pilnīgu klusumu, neizrādot ne vismazākās izmaiņas savā sejas izteiksmē”. Turpretī Džozefs Smits „tajā rītā jutās ļoti labi” un pirms sapulces pateica kaut ko, kas „lika cilvēkiem pasmieties”. „Pēc sanāksmes atklāšanas,” Lorenco pastāstīja, „Prezidents Smits piecēlās, un es nekad nebiju viņu dzirdējis runājam ar lielāku spēku, kā tajā reizē. Cilvēki bija sajūsmināti, viņš bija Svētā Gara pilns un runāja ar pārliecinošu spēku un ietekmi.”²

Kaut arī Prezidentu Snovu iespaidoja saskarsmes pieredzes ar Džozefu Smitu, viņa liecība par Pravieša misiju nebalstījās uz tām. Viņš vairākkārtīgi paziņoja, ka bija saņēmis liecību no Svētā Gara. Viņš teica: „To, ka [Džozefs Smits] bija patiesības un goda cilvēks, ne man, ne kādam citam, kas viņu pazina, nav ne vismazākā iemesla apšaubīt pat ne uz brīdi. Tomēr es nekad neesmu devies sludināt šī evaņģēlija principus, paļaujoties tikai uz informāciju, ko saņēmu no viņa vai no jebkura cita cilvēka; taču es ticēju viņa vārdiem, kas pie manis nāca kā patiesības vārdi no iedvesmota Dieva vīra. … Dieva Gars, Svētais Gars, ko visi cilvēki var saņemt un baudīt, … man apliecināja viņa teiktā patiesumu, un tas man kļuva par tādām zināšanām, ko neviens cilvēks nespēj ne dot, ne atņemt.”³ [Skat. 1. ieteikumu 261. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Kad Džozefs Smits saņēma savu dievišķo aicinājumu, viņš bija šķīsts, sirsnīgs un godīgs jauns vīrietis.

Džozefs Smits, kuru Dievs izvēlējās uzsākt šo darbu, bija trūcīgs un neizglītots jauneklis un nepiederēja nevienai izplatītai kristiešu konfesijai. Viņš bija tikai zēns, godīgs un godprātīgs, un viņam bija svešas politiķu un reliģisko liekuļu blēdības, viltības un sofistika, ar ko viņi centās panākt savus mērķus. Līdzīgi Mozum senos laikos, viņš jutās neprasmīgs un nepiemērots šim uzdevumam, tas ir, būt par reliģisku reformatoru situācijā, kad jācīnās pret gadsimtiem ilgi pastāvējušiem viedokļiem un ticībām, kas bija ieguvušas cilvēku piekrišanu un atbalstu un kas bija ļoti dziļi iesakņojušās dažādās reliģiskās teorijās un uzskatos; taču Dievs bija viņu aicinājis atbrīvot visas pasaules nabagos un godīgos sirdī no viņu garīgās un laicīgās verdzības. Un Dievs viņam apsolīja, ka ikviens, kurš pieņems un paklausīs viņa vēstījumam godīgā nolūkā, — taps kristīts grēku atlaišanai, — varēs saņemt dievišķas izpausmes, Svēto Garu un tās pašas evaņģēlija svētības, kas tika apsolītas un saņemtas caur evaņģēliju, ko sludināja senie apustuļi. Šis vēstījums un apsolījums būs spēkā it visur un it visiem cilvēkiem, kam Elderi, Dieva pilnvarotie vēstneši, to nodos. Tā sacīja Džozefs Smits, neizglītotais, nepieredzējušais, vienkāršais, parastais un godīgais zēns.⁴

Kad es pirmo reizi ieraudzīju Pravieti Džozefu Smitu, man bija aptuveni 18 gadu. Tas bija 1832. gadā, tā gada rudenī. Baumas klīda, ka Pravietis grasījās noturēt sanāksmi Hairamā, Portedžas apgabalā, Ohaio, apmēram trīs kilometrus no mana tēva mājām. Es par viņu biju dzirdējis daudz stāstu, tādēļ biju diezgan ziņkārīgs un domāju, ka izmantošu šo gadījumu, lai redzētu viņu un noklausītos viņa teikto. Tādēļ es kopā ar dažiem sava tēva ģimenes locekļiem devos uz Hairamu. Kad mēs tur nokļuvām, cilvēki jau bija sapulcējušies nelielā nojumē; tur bija aptuveni 150 vai 200 cilvēku. Sanāksme jau bija sākusies, un Džozefs Smits stāvēja [Džona] Džonsona mājas durvīs, skatījās uz nojumē esošajiem cilvēkiem un viņus uzrunāja. Es kritiski nopētīju viņa izskatu, apģērbu un runas manieri. Savā runā viņš galvenokārt minēja piemērus no personīgās pieredzes, it sevišķi eņģeļa apmeklējumu, sniedzot spēcīgu un ietekmējošu liecību par šīm apbrīnojamajām izpausmēm. Sākumā viņš šķita nedaudz bikls [svārstīgs] un runāja gandrīz pusbalsī, taču, turpinot savu runu, viņa balss kļuva spēcīgāka, un šķita, ka tā ietekmēja visus klausītājus, liecinot, ka viņš bija atklāts un sirsnīgs. Tas noteikti šādi ietekmēja mani un atstāja uz mani iespaidu, kas ir saglabājies līdz pat šai dienai.⁵

Kad es skatījos uz viņu [tajā pirmajā reizē] un klausījos viņā, es pie sevis nodomāju, ka cilvēks, kurš sniedz tik brīnišķīgu liecību un kuram ir tāda sejas izteiksme, kāda bija viņam, diez vai ir viltus pravietis.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 262. lpp.]

Visas savas dzīves laikā Pravietis Džozefs saglabāja savu godīgumu un augstas morāles raksturu.

Pravieti Džozefu Smitu, ar kuru es vairākus gadus biju tik tuvu pazīstams kā ar savu paša brāli, es pazinu kā godprātīgu vīru, kā cilvēku, kurš bija ziedojies cilvēces interešu īstenošanai un Dieva prasību pildīšanai visās savās dienās, kurās viņam bija ļauts dzīvot. Nekad nav bijis godprātīgāka cilvēka, kurš būtu vairāk nodevies cilvēces interesēm kā Pravietis Džozefs Smits.⁷

Es pazinu Džozefu Smitu kā godīgu vīru, kā patiesības, goda un uzticības vīru, kurš bija gatavs upurēt visu, kas viņam piederēja, pat savu dzīvību, par liecību debesīm un pasaulei, ka viņš cilvēces ģimenei bija liecinājis par patiesību.⁸

Es pazinu viņu kā Dieva vīru, pilnu apņēmības pildīt savu aicinājumu — kā cilvēku, kura godaprāts nebija apstrīdams un kurš bija godīgs visos savos darbos. Neviens, kas viņu pazina tik tuvu kā es, nevarēja viņā atrast kādu nepilnību, ciktāl tas skāra viņa morālo raksturu. … Es liecinu par Brāļa Džozefa Smita labo raksturu, par viņa godīgumu, viņa uzticību, viņa uzticamību, viņa augstsirdību un labsirdību, kas viņam piemita kā Dieva vīram un kalpam.⁹ [Skat. 2. ieteikumu 274. lpp.]

Bez jebkādas liekulības Džozefs Smits varēja piedalīties nevainīgās izpriecās un arī mācīt Dieva spēkā.

Es regulāri apmeklēju … sapulces Templī un dzirdēju, kā Pravietis runāja par visdižākajām tēmām. Dažreiz viņš bija tik ļoti Svētā Gara un Dieva spēka pārņemts, ka runāja erceņģelim līdzīgā balsī un ka viss viņa augums spīdēja, un viņa seja gaiši mirdzēja. …

Citreiz viņš runāja vispārīgi, un citreiz viņš skaidroja valstības noslēpumus. Pārmaiņas bija tik ievērojamas, ka šķita, ka viņš kļuva par debesu būtni, kamēr uzrunāja cilvēkus, kas atradās uz Zemes, līdz viņš atkal atgriezās pie ikdienišķākām tēmām. …

Džozefs Smits vienmēr izturējās dabiski un bija ļoti mierīgs, viņu nekad nemulsināja vai nekaitināja viņam apkārtesošie cilvēki vai lietas. Daudzi mācītāji viņu apmeklēja un centās viņu pieķert kādā rīcībā, kas pierādītu viņa vainu, kad viņš būtu zaudējis modrību, taču, kad viņš nebija citu cilvēku sabiedrībā, viņa rīcība vienmēr bija tāda pat. Viņš nekad neizturējās liekulīgi. Viņš nodarbojās ar visiem veselīgiem sporta veidiem un nedomāja, ka futbola spēlēšana, piedalīšanās soļošanas sacīkstēs vai jebkuros citos ārpustelpu sporta veidos būtu nepiemērota. Kāds mācītājs, ciemodamies Pravieša mājās, nejauši paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja, kā Pravietis savā dārzā cīkstējās ar kādu draugu. Šis un citi nevainīgas izklaides piemēri pārliecināja mācītāju par Pravieša atklātību un godīgumu, un pilnīgu neatkarību no liekulības. …

Kādā citā reizē Džozefs Smits spēlēja bumbu ar dažiem jauniem vīriešiem Navū pilsētā. Kad viņa brālis Hairams to ieraudzīja, viņš vēlējās aizrādīt Pravietim un pat norāja viņu, sakot, ka tāda uzvedība nebija piemērota Tā Kunga Pravietim. Pravietis rāmā balsī atbildēja: „Brāli Hairam, mana spēlēšanās ar šiem zēniem šādā nevainīgā sporta veidā nekādā veidā mani neapkauno, taisni otrādi, tas viņiem liek justies priecīgiem un satuvina viņu sirdis ar manējo.”¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 262. lpp.]

Saņemot spēku no Svētā Gara, Džozefs Smits kļuva arvien garīgi spēcīgāks un ietekmīgāks.

Džozefs Smits, diženais pravietis, nebija izglītots cilvēks, kad Dievs viņu izvēlējās un darīja viņam zināmu viņa misiju. Tas Kungs dod garīgas dāvanas un zināšanas nemācītiem cilvēkiem, un valstības diženums viņiem tiek atklāts ar Svētā Gara spēku, un viņi pakāpeniski kļūst diženi zināšanās par Dieva lietām.¹¹

Savas dzīves noslēgumā Džozefs Smits kļuva par meistaru spēka un ietekmes piemērā saviem biedriem. Tas mani spēcīgi ietekmēja, atgriežoties no misijas Eiropā. Es to pamanīju un pat viņam pateicu, ka viņš bija ļoti mainījies, kopš pēdējoreiz viņu redzēju, un ka viņš bija kļuvis stiprāks un spēcīgāks. Viņš to atzina un teica, ka Tas Kungs viņam bija dāvājis vēl vairāk Sava Gara.

Kādu dienu viņš sasauca brāļus no Divpadsmit apustuļiem un citus izcilus Baznīcas Elderus, lai norīkotu viņus vairākos darbos un misijās. Katrs sēdēja un dedzīgi gaidīja Pravieša vārdus par saviem turpmākajiem pienākumiem. Viņi jutās it kā pārāka cilvēka klātbūtnē. Atrodoties Kērtlandē, Pravietim, šķita, nepiemita tāds spēks un ietekme, … taču vēlākos gados viņš bija kļuvis tik spēcīgs Tajā Kungā, ka cilvēki to varēja sajust. Tā tas bija šajā gadījumā. Elderi apzinājās viņa pārāko spēku. „Brāli Brigam,” viņš teica, „es vēlos, lai tu dotos uz austrumiem un rūpētos par Baznīcas lietām austrumu štatos, un Brālis Kimbals var doties tev līdzi.” Pagriežoties pret kādu citu, viņš teica: „Tu pievērs savu uzmanību mūsu avīzes izdošanai” un tādā veidā katru nozīmēja viņa īpašai misijai; un visi pieņēma viņa vārdus kā Tā Kunga gribu. …

Pravietim bija spēks ievērojami iespaidot katru, kas pie viņa vērsās. Viņā bija kaut kas, kas aizskāra viņu sirdis. It īpaši tas izpaudās reizēs, kad brāļi no viņa saņēma savus norīkojumus doties sludināt evaņģēliju. Iedvesma, kas no viņa plūda, pārņēma viņu sirdis, un viņa vārdi iespiedās visattālākajos viņu dvēseļu nostūros. Viņi mīlēja viņu un ticēja viņam, un bija gatavi darīt jebko, ko viņš lika Dieva darbā. Viņš piepildīja viņus ar savas klātbūtnes spēku un saviļņoja viņus ar savas pravietiskās misijas liecību. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuriem piemīt neparasts draudzības un sirsnības gars, ko sajūt ikviens, kas tos satiek. Es esmu saticis daudzus tādus vīriešus, taču es nekad neesmu saticis vēl tādu cilvēku, kura klātbūtnē es būtu jutis tādu īpašu un spēcīgu ietekmi, kādu es jutu, atrazdamies Pravieša Džozefa Smita klātbūtnē. Lielā mērā tas bija Dieva Gara dēļ, kas bija viņā, un tikai viņa rokas paspiešana vien varēja cilvēku piepildīt ar šo ietekmi, un katrs jūtīga rakstura cilvēks apzinājās, ka spieda roku neparastam cilvēkam.¹² [Skat. 4. ieteikumu 262. lpp.]

Katrs no mums var saņemt liecību, ka Džozefs Smits bija pravietis un ka evaņģēlijs tika atjaunots caur viņu.

Es pieņēmu [Džozefa Smita] vēstījumu no visas sirds un ar patiesu nolūku uzzināt patiesību, — es paklausīju šai mācībai un visdrošākajā, un vispatīkamākajā veidā saņēmu dievišķu izpausmi — apsolīto svētību — zināšanas par šo darbu. Vai es esmu vienīgais liecinieks? Kāda pieredze šajā ziņā ir bijusi tiem tūkstošiem cilvēku, kurus es pašreiz uzrunāju? Vai arī jūs esat liecinieki?¹³

Kāda ir mūsu liecības būtība? Tā ir šāda: Šī ir laiku pilnības atklāšana; tas eņģelis, ko Jānis Atklājējs redzēja laižamies debesu vidū, kam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām, — ir parādījies un atjaunojis evaņģēliju caur Džozefu Smitu uz Zemes [skat. Jāņa atkl. 14:6].¹⁴

Džozefs Smits apgalvoja, ka Pēteris, Jēkabs un Jānis bija viņu apmeklējuši un piešķīruši viņam pilnvaras izpildīt evaņģēlija svētos priekšrakstus, caur kuriem katram sirdī godīgajam vīrietim un sievietei bija apsolīts Svētais Gars un pilnīgas zināšanas par šo mācību.¹⁵

Džozefam Smitam bija pilnvaras atvērt avotu un izstrādāt plānu, kā cilvēki varētu saņemt zināšanas par šīm lietām, lai mums nevajadzētu palikt atkarīgiem no praviešu liecībām vai seno apustuļu liecībām, vai mūsdienu apustuļu liecībām, vai no Mormona Grāmatas, vai no jebkā cita, kas tika izdarīts vai pateikts pagātnē, bet gan lai mēs to varētu zināt paši. Tās ir individuālas zināšanas.¹⁶

Es zinu, ka Džozefs Smits bija dzīvā Dieva patiess Pravietis. Es liecinu, ka viņš redzēja un sarunājās ar Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tas Kungs man deva šo dzīvo liecību, un tā ir turpinājusi degt manā dvēselē, kopš es to saņēmu. Tagad es to sniedzu visai pasaulei. Es ne tikai liecinu visai cilvēcei, ka Džozefs Smits bija Dieva sūtīts un ka darbs, kas caur viņu tika nodibināts, ir Dieva darbs, bet arī brīdinu visas pasaules tautas par pareģojumiem, ko Pravietis Džozefs Smits izteica, un patiesi nopietni liecinu, ka zinu, ka tie ir patiesi.¹⁷ [Skat. 5. un 6. ieteikumu 262. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Savā prātā iztēlojieties notikumu, kas aprakstīts 255. lappusē. Ko šis stāsts mums atklāj par Džozefu Smitu?
Pārlasiet to, kā Prezidents Snovs atklāj Džozefa Smita raksturu (256.–257. lpp.). Kā, pēc jūsu domām, Džozefa Smita raksturs viņam palīdzēja būt par darbarīku Tā Kunga rokās?
Kā jūs vērtējat Pravieša Džozefa attieksmi pret „nevainīgām izpriecām”? (258. lpp.) Kā mēs varam nodrošināt, lai mūsu izpriecas veicinātu, nevis mazinātu mūsu spējas tikt piepildītiem ar Svēto Garu?
Kā Džozefs Smits „pakāpeniski [kļuva] [dižens] zināšanās par Dieva lietām”? (Dažus piemērus skat. 259.–260. lpp.) Ko mēs varam darīt, lai sekotu Pravieša paraugam garīgā izaugsmē?
Izlasiet rindkopu, kas sākas 260. lpp. apakšpusē, un iedomājieties, ka Prezidents Snovs uzrunātu tieši jūs. Kā jūs atbildētu uz viņa jautājumiem?
Rūpīgi izstudējiet sadaļu, kas sākas 260. lappusē. Kāda ir bijusi jūsu pieredze, kad vēlējāties uzzināt, vai evaņģēlijs ir ticis atjaunots caur Pravieti Džozefu Smitu? Kādu padomu jūs dotu ģimenes loceklim vai draugam, kurš vēlas iegūt šādu liecību?

Saistītie Svētie Raksti: M&D 1:17; 5:9–10; 35:17–18; 135:3; Džozefs Smits — Vēsture 1:1–26

Mācīšanas padoms: „Kad kāds cilvēks uzdod jautājumu, apsveriet iespēju aicināt citus uz to atbildēt, nevis paši uz to atbildiet. Piemēram, jūs varētu teikt: „Tas ir interesants jautājums. Ko pārējie par to domā?” vai „Kurš no jums vēlētos atbildēt uz šo jautājumu?”” (Teaching, No Greater Call, 64).

Pravietis Džozefs Smits bija „Dieva vīrs, pilns apņēmības pildīt savu aicinājumu”.

Džozefam Smitam patika nodoties „nevainīgām izpriecām” ar ģimenes locekļiem un draugiem.