Lorenco Snova dzīve un kalpošana

Kad kādu dienu 1835. gadā 21 gadu vecais Lorenco Snovs uz sava zirga devās prom no vecāku mājām, viņš bija apņēmies doties uz Oberlinas koledžu Oberlinā, Ohaio. Viņš nezināja, ka šajā īsajā ceļojumā viņš pieredzēs to, kas izmainīs viņa dzīvi.

Jājot ar zirgu pa savu dzimto Mantua pilsētu, Ohaio, viņš satika kādu vīru arī jājam zirgā. Šis vīrs, kura vārds bija Deivids V. Patens, nesen tika ordinēts par Tā Kunga Jēzus Kristus apustuli. Viņš pēc kalpošanas misijā atgriezās pie Pēdējo dienu svētajiem Kērtlandē, Ohaio. Abi vīrieši kopā ceļoja aptuveni 30 jūdzes (50 kilometrus). Lorenco Snovs vēlāk stāstīja:

„Mūsu saruna aizskāra reliģiju un filozofiju, un, būdams jauns un samērā izglītots, es sākumā biju noskaņots nenopietni izturēties pret viņa uzskatiem, it sevišķi tāpēc, ka tie ne vienmēr bija ietērpti gramatiski pareizā valodā; taču, kad viņš visā nopietnībā un pazemībā sāka manam prātam atklāt glābšanas ieceri, es, šķita, nespēju pretoties zināšanām, ka viņš ir Dieva vīrs un ka viņa liecība ir patiesa.”¹

Satiekot Elderu Patenu, Lorenco Snovs nebija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, taču viņam bija zināmas dažas Baznīcas mācības. Patiesībā, Pravietis Džozefs Smits bija apmeklējis Snovu ģimenes mājas, un Lorenco māte un māsas Leonora un Elīza bija kristītas un konfirmētas par Baznīcas loceklēm. Lai arī kā, bet tajā laikā Lorenco, kā viņš pats teica, „darbojās citos virzienos”, un šīs lietas bija „ievērojamā mērā pagaisušas no viņa prāta”.² Taču tas sāka mainīties pēc viņa sarunas ar Elderu Patenu. Atsaucoties uz šo notikumu, viņš teica: „Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē.”³ Viņš raksturoja, kā viņš jutās tās sarunas laikā:

„Es jutu, ka šie vārdi iedzēla manā sirdī. Viņš to acīmredzot saprata, jo gandrīz pēdējā lieta, ko viņš pēc savas liecības sniegšanas man pateica, bija, ka man pašam pirms došanās gulēt jāvēršas pie Tā Kunga un jājautā Viņam. Tā es arī izdarīju, un sekas bija tādas, ka kopš tās dienas, kad satiku šo dižo apustuli, visi mani centieni tika iedvesmoti un vairoti neizmērojamā veidā.”

Eldera Patena „absolūtajai sirsnībai, nopietnībai un garīgajam spēkam”⁴ bija liela ietekme uz šo jauno vīrieti, kurš kādu dienu pats kalpotu par apustuli. Šī klusā saruna rosināja gūt pieredzi, kas sagatavoja Lorenco Snovu kļūt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Prezidentu, Dieva gribas paudēju uz Zemes.

Uzaugot mājās, kur valdīja ticība un cītīgs darbs

Kad 1800. gada 6. maijā Olivers Snovs apprecēja Rozetu Leonoru Petibounu, apvienojās divas spēcīgas ģimenes ar lielu ticību un bagātām reliģiskām tradīcijām. Līgavaiņa un līgavas senči bija agrīnie eiropiešu ieceļotāji — angļu svētceļnieki, kas 1600-tajos gados šķērsoja Atlantijas okeānu un ieradās ASV, lai izbēgtu no reliģiskas vajāšanas. Olivers un Rozeta savas laulātās dzīves dažus pirmos gadus pavadīja Masačūsetsas štatā, kur piedzima viņu meitas Leonora Abigaila un Elīza Roksija. Tad viņi pārcēlās uz Mantua, Ohaio, kas bija viena no vistālāk rietumos esošajām apmetnēm ASV. Viņi bija vienpadsmitā ģimene, kas pārcēlās uz šo apgabalu. Mantua pilsētā viņu ģimenē piedzima vēl divas meitas, Amanda Pērsija un Melisa. Lorenco, kas bija Olivera un Rozetas piektais bērns un pirmais dēls, piedzima Mantua pilsētā 1814. gada 3. aprīlī. Vēlāk viņam pievienojās arī divi jaunākie brāļi: Lūcijs Augusts un Samuēls Pīrss.⁵

Liekot lietā savu ģimeņu tradīcijas, Olivers un Rozeta mācīja saviem bērniem ticības, cītīga darba un izglītības nozīmību. Kad viņi dalījās stāstos par to, kādas grūtības viņi ir pārvarējuši, lai izveidotu savas mājas, viņu bērni mācījās pārvarēt mazdūšību un novērtēt Dieva svētības savā dzīvē. Elīza rakstīja: „Par saviem vecākiem mēs patiesi varam teikt, ka viņu godaprāts bija nevainojams, un viņi bija uzticami visās savās sabiedriskajās aktivitātēs un darījumos; un viņi rūpīgi apmācīja savus bērnus būt čakliem, taupīgiem un stingri tikumiskiem.”⁶ Lorenco pauda pateicību, ka viņi vienmēr bija izturējušies pret viņu ar „rūpēm un labsirdību”.⁷

Kad Lorenco izauga, viņš centīgi strādāja laicīgos un intelektuālos darbos. Viņa tēvs bieži atradās ārpus mājām, kalpojot „sabiedriskās lietās”. Olivera prombūtnes laikā Lorenco, būdams vecākais dēls, bija atbildīgs par saimniecību — pret šo pienākumu viņš attiecās nopietni un to sekmīgi pildīja. Kad Lorenco nestrādāja, viņš parasti lasīja. „Viņa grāmata,” Elīza teica, „bija viņa pastāvīgs pavadonis.”⁸

Atskatoties uz Lorenco personības attīstību, Elīza piebilda: „Kopš agras bērnības [viņam] bija enerģisks un apņēmīgs raksturs, kas noteica viņa pilnveidošanos turpmākajā dzīvē.”⁹

Jauneklīgās godkāres pārvarēšana

Olivers un Rozeta Snovi mudināja atklātu interesēšanos un jautājumu uzdošanu par reliģiju. Viņi ļāva saviem bērniem uzzināt par dažādām baznīcām, atverot savu māju durvis „visu konfesiju labajiem un gudrajiem pārstāvjiem”. Pat šādā situācijā Lorenco „reliģijai gandrīz nepievērsa uzmanību, vismaz ne tik daudz, lai izlemtu par labu kādai konkrētai reliģijai”.¹⁰ Viņa sapnis bija kļūt par militāro komandieri, un šis sapnis pārspēja citas viņa dzīves ietekmes, „ne tāpēc, ka viņam patiktu strīdi”, rakstīja vēsturnieks Orsons F. Vitnijs, bet tāpēc, ka viņu „bija apbūrusi militārās karjeras romantika un bruņnieciskums”.¹¹ Taču drīz viņš šo godkārīgo mērķi nomainīja pret citu. Viņš atstāja mājas un iestājās netālu esošajā Oberlinas koledžā, lai varētu iegūt „koledžas izglītību”.¹²

Kad Lorenco studēja Oberlinā, viņam radās jauna interese par reliģiju. Joprojām atceroties sarunu ar Elderu Patenu, viņš ne tikai apdomāja atjaunotā evaņģēlija mācības, bet arī dalījās tajās ar citiem Oberlinā — pat ar tiem, kuri studēja, lai kļūtu par mācītājiem. Vēstulē savai māsai Elīzai, kas bija pievienojusies svētajiem Kērtlandē, viņš rakstīja: „Es tev varu apliecināt, ka man ir bijuši diezgan labi panākumi, aizstāvot mormonismu starp mācītājiem un topošajiem mācītājiem. Taisnība, ka neesmu daudzus pievērsis, jo pats neesmu pievērstais, tomēr es esmu gandrīz licis dažiem no viņiem atzīt, ka viņi saskatīja zināmu [gudrību] tavās mācībās. Aizspriedumu kliedēšana, kas pastāv Oberlinas studentu prātos par mormonismu, nav viegli izdarāma lieta.”

Šajā pašā vēstulē Lorenco atbildēja uz aicinājumu, ko bija saņēmis no Elīzas. Viņa bija nokārtojusi, ka viņš varēja uzturēties Kērtlandē kopā ar viņu un studēt ebreju valodu klasē, kurā bija Pravietis Džozefs Smits un daži Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi. Viņš teica: „Man ir prieks uzzināt, ka tu jūties ļoti laimīga Kērtlandē; lai gan pašreiz es neesmu noskaņots pamest savu pašreizējo dzīvesvietu un doties pie tevis; tomēr, ja izglītības iegūšanas iespējas tur būtu tādas pat, es domāju, ka gandrīz būtu ar mieru pārcelties. Jo, ja arī es neiegūtu neko vairāk, man būtu diezgan interesanti un, iespējams, pat noderīgi dzirdēt, kā tiek sludinātas tās mācības, kuras es tik ilgi esmu centies aizstāvēt un atbalstīt šeit Oberlinā.”

Kaut arī Lorenco bija iespaidojušas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas mācības, viņš vilcinājās pievienoties Baznīcai. Taču viņš bija ieinteresēts. Savā vēstulē Elīzai viņš uzdeva vairākus jautājumus par Baznīcu. Viņš teica, ka no studentiem Oberlinā, kuri gatavojās kļūt par mācītājiem, tika prasīts „veltīt septiņus gadus vai vairāk sarežģītām studijām, pirms viņiem tiek ļauts pateikt pagāniem, ka Debesīs ir Dievs, līdzīgi kā juristam, kuram jābūt noteiktai kvalifikācijai, pirms viņš var saņemt atļauju runāt”. Turpretī viņš teica savai māsai: „Jūsu cilvēki, kad sludina savas mācības, es pieļauju, vairāk paļaujas uz dievišķu palīdzību nekā uz to, ko var iemācīties koledžā.” Viņš izteica vēlmi saprast to, kā darbojas Gars, un jautāja, vai Svētais Gars var tikt dots cilvēkiem „šajā pasaules laikmetā”. Ja cilvēki varētu saņemt Svēto Garu, viņš vaicāja: „Vai Dievs to vienmēr piešķir ar cita cilvēka starpniecību?”¹³ Citiem vārdiem, viņš vēlējās zināt, vai priesterības pilnvaras bija nepieciešamas, lai saņemtu Svēto Garu.

Lorenco bija pateicīgs par Oberlinas koledžā iegūtajiem draugiem un izglītību, taču viņu arvien vairāk neapmierināja tur pasniegtās reliģiskās mācības. Galu galā viņš pameta koledžu un pieņēma savas māsas aicinājumu studēt ebreju valodu Kērtlandē. Viņš teica, ka apmeklēja ebreju valodas klasi tikai tādēļ, lai sagatavotos koledžas apmeklēšanai ASV austrumos.¹⁴ Tomēr Elīza ievēroja, ka, papildus ebreju valodas mācībām, „viņa prāts un sirds piepildījās ar mūžīgā evaņģēlija dzīvo ticību”.¹⁵ Drīz vien viņš atrada atbildes uz jautājumiem, ko bija uzdevis Oberlinas koledžā, un 1836. gada jūnijā tika kristīts, ko veica Elders Džons Bointons, viens no sākotnējiem Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem šajā laiku atklāšanā. Viņš tika arī konfirmēts par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli.

Pēc aptuveni divām nedēļām kāds draugs viņam jautāja: „Brāli Snov, vai tu esi saņēmis Svēto Garu, kopš tiki kristīts?” Viņš atcerējās: „Tas jautājums man gandrīz iedvesa bailes. Kaut arī es, iespējams, biju saņēmis visu, kas man bija vajadzīgs, patiesībā es nebiju saņēmis to, ko biju gaidījis” — ar to domājot, ka, lai gan viņš bija konfirmēts, viņš nebija saņēmis īpašu Svētā Gara izpausmi. „Es nejutos apmierināts,” viņš teica, „nevis ar to, ko biju izdarījis, bet gan ar sevi. Šādi jūtoties, es vakarā aizgāju uz vietu, kur biju radis lūgt To Kungu.” Viņš nometās ceļos, lai lūgtu, un nekavējoties saņēma atbildi uz savām lūgšanām. „Kamēr vien mana atmiņa darbosies, tas nekad netiks no tās izdzēsts,” viņš vēlāk paziņoja. „… Es saņēmu pilnīgas zināšanas, ka Dievs ir, ka Jēzus, kurš nomira Golgātas kalnā, ir Viņa Dēls, un ka Pravietis Džozefs bija saņēmis pilnvaras, kuru esamību viņš pats apstiprināja. Gandarījumu un svētlaimi, ko tā izpausme deva, nevar vārdos izteikt! Es atgriezos savās pagaidu naktsmājās. Tagad es varēju liecināt visai pasaulei, ka droši zināju, ka Dieva Dēla evaņģēlijs bija atjaunots un ka Džozefs bija Dieva Pravietis, pilnvarots runāt Viņa vārdā.”¹⁶

Saņēmis spēku no šīs pieredzes, Lorenco gatavojās būt par misionāru. Kā teica viņa māsa Elīza, viņa pievēršana izmainīja viņa vēlmes un „atvēra viņam jaunu pasauli”. Viņa ievēroja: „Pasaulīgas militāras slavas vietā viņš tagad uzsāka sacīkstes kopā ar debesu pulkiem.”¹⁷

Pilnlaika misionāra izaicinājumu pieredze

Lorenco Snovs sāka savu misionāra kalpošanu 1837. gada pavasarī Ohaio štatā. Līdzīgi viņa lēmumam pievienoties Baznīcai, viņa lēmums kalpot par pilnlaika misionāru lika mainīt viņa uzskatus un plānus. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „1837. gadā [es] pilnībā atteicos no visām savām iemīļotākajām idejām.”¹⁸ Viņš atmeta savu ieceri studēt „klasiskās valodas” kādā koledžā ASV austrumos.¹⁹ Viņš arī piekrita ceļot bez naudas maka vai ceļa somas — citiem vārdiem, doties misijā bez naudas, paļaujoties uz citu cilvēku labestību ēdiena un pajumtes došanā. Tas viņam bija it sevišķi grūti, jo savā bērnībā viņš vienmēr bija jutis, ka bija svarīgi dzīvot savu līdzekļu robežās, lietojot naudu, ko viņš bija palīdzējis savam tēvam nopelnīt ģimenes saimniecībā. Viņš teica: „Es nebiju radis būt atkarīgs no kāda cilvēka ēdiena vai pajumtes ziņā. Ja es devos kādā ceļā, mans tēvs nodrošināja, ka man būtu pietiekami naudas saviem izdevumiem. Un tagad iet un prasīt kaut ko ēst un vietu, kur es varētu nolikt savu galvu, man bija ļoti smagi, jo tas ļoti atšķīrās no manas iepriekšējās pieredzes.”²⁰ Viņš „apņēmās to darīt”, taču tikai tāpēc, ka bija saņēmis „drošas zināšanas, ka to prasīja Dievs”.²¹

Daži Eldera Snova tēvoči, krustmātes, brālēni un māsīcas, un draugi apmeklēja pirmās sapulces, ko viņš noturēja kā misionārs. Atceroties pirmo reizi, kad viņš sludināja, viņš teica: „Es toreiz biju diezgan kautrīgs, un … man bija ļoti grūti sludināt saviem radiniekiem un kaimiņiem, kuri bija ieradušies. Es atceros, ka lūdzu gandrīz visu dienu pirms savas uzstāšanās vakarā. Es izgāju ārpus mājām un lūdzu To Kungu, lai Viņš man dotu kaut ko, ko es varētu teikt. Mana krustmāte vēlāk man pateica, ka viņa gandrīz notrīcēja, kad redzēja mani pieceļamies pirms manas runas, tomēr es atvēru savu muti, un nezinu, ko pateicu, taču mana krustmāte teica, ka es labi runāju aptuveni trīs stundas ceturkšņus.”²² Ar pateicīgu sirdi viņš atcerējās: „Es ticēju un jutu pārliecību, ka Gars mani iedvesmos un dos man to, kas man ir jārunā. Es biju lūdzis un gavējis, es biju pazemojies Tā Kunga priekšā, piesaucot Viņu varenā lūgšanā, lai Viņš man dotu svētās priesterības spēku un iedvesmu; un, kad es nostājos draudzes priekšā, lai gan es nezināju nevienu vārdu, ko varētu teikt, tiklīdz atvēru muti, lai runātu, Svētais Gars spēcīgi nolaidās pār mani, piepildot manu prātu ar gaismu un atklājot man domas un atbilstošu valodu, ar kuru es varēju tās domas izteikt.”²³ Pirms viņš devās prom no tā apgabala, viņš bija kristījis un konfirmējis tēvoci, krustmāti, vairākus brālēnus un māsīcas, un dažus draugus.²⁴

Dalījies evaņģēlijā ar savu ģimeni un draugiem, Elders Snovs turpināja savus misionāra centienus citās pilsētās, kalpojot aptuveni gadu. Viņš ziņoja: „Šīs misijas laikā es apmeklēju vairākas Ohaio štata daļas un kristīju daudzus cilvēkus, kuri bija palikuši uzticīgi patiesībai.”²⁵

Pārradies mājās no savas pirmās misijas, Lorenco Snovs visai drīz atkal sajuta vēlēšanos sludināt evaņģēliju. „Mana misionāru aicinājuma gars bija tik spēcīgi pārņēmis manu prātu,” viņš teica, „ka es ļoti vēlējos sludināt evaņģēliju.”²⁶ Šoreiz viņš atjaunoto evaņģēliju sludināja Misūri, Kentuki, Ilinoisas un atkal Ohaio štatā.

Daži cilvēki bija naidīgi noskaņoti pret Elderu Snovu un viņa vēstījumu. Piemēram, viņš pastāstīja par kādu atgadījumu Kentuki štatā, kad kāda cilvēku grupa bija sapulcējusies kādās mājās, lai klausītos viņa sludināšanā. Pēc tam, kad bija beidzis sludināt, viņš uzzināja, ka daži no tiem cilvēkiem bija iecerējuši viņam uzbrukt, tiklīdz viņš dotos prom. Viņš atcerējās, ka „starp drūzmēšanos un grūstīšanos” tajā mājā viens no vīriem „nejauši ar roku pieskārās manas žaketes apakšējai kabatai, kas pēkšņi viņam lika satraukties”. Sajutis kaut ko cietu Eldera Snova kabatā, viņš nekavējoties brīdināja savus draugus, ka misionārs bija bruņojies ar ieroci. Elders Snovs vēlāk rakstīja: „Ar to pietika — iespējamie ļaundari atmeta savus nelāgos nodomus.” Ar zināmu uzjautrinājumu Elders Snovs piebilda: „Iedomātais ierocis, kas izraisīja viņu satraukumu un sniedza man aizsardzību, bija mana kabatas izmēra Bībele, dārga dāvana, no sirsnīgi mīlētā Patriarha Džozefa Smita, [vecākā].”²⁷

Citi cilvēki ar prieku uzņēma Elderu Snovu un pieņēma viņa vēstījumu. Kādā apmetnē Misūri viņš mācīja piecus cilvēkus, kas tika kristīti ziemas laikā. Elderam Snovam un citiem vajadzēja no upes izgriezt ledu, lai viņš varētu izpildīt kristīšanas priekšrakstu. Neskatoties uz auksto laiku, daži pievērstie „iznāca no ūdens, sitot rokas un skaļi slavējot Dievu”.²⁸

Eldera Snova pirmās divas misijas aptvēra laika posmu no 1837. gada pavasara līdz 1840. gada maijam. Izvilkumi no viņa vēstulēm raksturo šo laiku, kas tika pavadīts Tā Kunga kalpībā: „Atlikušo ziemas daļu [1838.–1839. gads] es pavadīju ceļojot un sludinot, … ar dažādiem panākumiem un attieksmi — dažreiz mani uzņēma ļoti laipni un klausījās manī ar dziļu interesi, un citreiz es tiku rupji un nekaunīgi aizvainots; taču nevienā gadījumā pret mani neizturējās sliktāk kā pret Jēzu, kuram es sekoju.”²⁹ „Kad es tagad atskatos uz tiem notikumiem, ar kuriem saskāros, … es esmu pārsteigts un brīnos.”³⁰ „Tas Kungs bija ar mani, un es tiku bagātīgi svētīts, veicot savu grūto darbu.”³¹

Misija Anglijā

1840. gada maija sākumā Lorenco Snovs pievienojās svētajiem Navū, Ilinoisā, taču viņš tur neuzturējās ilgi. Viņš tika aicināts šķērsot Atlantijas okeānu un kalpot misijā Anglijā, un viņš pameta Navū tajā pašā mēnesī. Pirms aizbraukšanas viņš atvēlēja laiku, lai apmeklētu dažas no deviņu apustuļu, kuri jau kalpoja Anglijā, ģimenēm.

Kad viņš apmeklēja Brigama Janga ģimeni, viņš redzēja, ka viņu baļķu būdai nebija aiztaisītas spraugas starp baļķiem, tādēļ viņi bija „pakļauti vējiem un vētrām”. Māsa Janga bija nogurusi, jo bija tikko atgriezusies, veltīgi izmeklējusies pazudušo ģimenes piena govi. Neskatoties uz saviem grūtajiem apstākļiem, viņa teica Elderam Snovam: „Tu redzi manu stāvokli, taču pasaki viņam [manam vīram] nemaz par mani neuztraukties un neraizēties — es vēlos, lai viņš paliktu savā misijā, līdz tiks ar godu atbrīvots no kalpošanas.” Māsas Jangas „nabadzīgā un trūcīgā stāvokļa” aizkustināts, Elders Snovs vēlējās palīdzēt: „Man bija tikai nedaudz naudas — nepietiekami, lai veiktu vienu desmito daļu no attāluma līdz manas misijas vietai, bez jebkādām izredzēm iegūt atlikušo naudas daļu, un es plānoju doties misijā jau nākošajā dienā. Es izvilku no kabatas daļu no savas niecīgās naudas, … taču viņa atteicās to pieņemt; kamēr es enerģiski uzstāju, lai viņa to paņemtu, un viņa neatlaidīgi turpināja atteikties — pa daļai apzināti, pa daļai nejauši nauda nokrita uz grīdas un šķindot izkrita caur dēļu spraugām, kas atrisināja mūsu strīdu, un, atvadoties no viņas, es gāju prom, dodot viņai iespēju to pacelt brīvajā laikā.”³²

No Ilinoisas Elders Snovs devās uz Ņujorku, kur viņš uzkāpa uz kuģa, lai dotos pāri Atlantijas okeānam. 42 dienas ilgajā jūras ceļojumā trīs stipras vētras dauzīja kuģi. Lai gan citi kuģa pasažieri bija nobijušies un raudāja, Elders Snovs bija mierīgs un paļāvās, ka Dievs viņu pasargās. Kad kuģis piestāja Liverpūlē, Anglijā, Eldera Snova sirds bija „pilna visdziļākās pateicības Tam, kurš pasargā un uztur tos, kurus Viņš aicina un sūta kā glābšanas vēstnešus pie pasaules tautām”.³³

Pēc četru mēnešu kalpošanas Anglijā Elders Snovs saņēma papildus pienākumu. Viņš tika nozīmēts kalpot par Londonas Konferences prezidentu, kas mūsdienās līdzinās apgabala prezidenta aicinājumam. Viņš turpināja sludināt evaņģēliju un arī pārraudzīja tā apgabala priesterības vadītāju, tādu kā draudžu prezidentu, darbu. Kalpojot šajā vadītāja amatā, viņš bieži ziņoja Elderam Pārlijam P. Pretam, Divpadsmito kvoruma loceklim un misijas prezidentam. Viņš rakstīja par daudzajiem cilvēkiem, kuri „vaicāja, kā iegūt glābšanu”, par telpu, kas bija „pārpildīta ar cilvēkiem” kādas svētdienas sanāksmes laikā, un par „prieku, ko man sniedza [pievērsto] kristīšana un ievešana mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, ganāmpulkā”. Būdams entuziasts un optimists Dieva darbā, viņš teica: „Kaut arī Ciānu ieskauj visdažādākā patvaļa un ļaunums, tā sāk izlauzties un, es ticu, drīz vien kļūs par spožu lukturi šajā pilsētā.”³⁴

Londonas Konference pieredzēja ievērojamu izaugsmi laikā, kad prezidēja Elders Snovs. Priecājoties par šiem panākumiem, Elders Snovs arī cīnījās ar vadītāja pienākumiem. Kādā vēstulē Elderam Hiberam Č. Kimbalam no Divpadsmito kvoruma viņš atzina, ka šie izaicinājumi bija likuši viņam „izvēlēties citādu kursu vadīšanā, kādu es nekad iepriekš nebiju izvēlējies”.³⁵ Elderam Kimbalam viņš teica: „Tu un Elders [Vilfords] Vudrafs teicāt, ka tā būs jauna pieredze, kas īstenībā jau ir piepildījies. … Kopš es šeit ierados, kaut kas jauns nemitīgi parādās svēto starpā. Tiklīdz viena lieta atrisinās, tā parādās nākamā.” Viņš dalījās kādā patiesībā, ko bija ātri apguvis, pildot savus jaunos pienākumus: „Es nevarētu risināt šīs grūtības, [ja vien] man ļoti lielā mērā nepalīdzētu Dievs.”³⁶ Līdzīgas sajūtas viņš pauda vēstulē Elderam Džordžam A. Smitam no Divpadsmito kvoruma: „Tas, ko es izdarīju, nebija no manis, bet no Dieva. Viena lieta, ko pilnībā esmu iemācījies no savas pieredzes, būdams skolotājs Israēlā un cenšoties no sirds pildīt savu amatu, ir, ka no sevis es nezinu nekā, ne arī varu ko darīt: es arī skaidri redzu, ka neviens svētais nevar gūt panākumus, ja vien nepaklausa to cilvēku norādījumiem un padomiem, kas ir nolikti, lai prezidētu Baznīcā. Es esmu pārliecināts, — kamēr es ievēroju Viņa likumus, Tas Kungs Dievs atbalstīs un stiprinās mani amatā. … Kamēr es staigāju pazemīgi Viņa priekšā, Viņš man dos spēku, lai es varētu dot taisnīgus padomus citiem, un atklāsmes garu.”³⁷

Papildus evaņģēlija sludināšanai un kalpošanai par Londonas Konferences prezidentu, Elders Snovs uzrakstīja reliģisku traktātu jeb brošūru, lai palīdzētu misionāriem izskaidrot atjaunoto evaņģēliju. Šis traktāts, kas saucās The Only Way to Be Saved (Vienīgais veids, kā tikt izglābtam), vēlāk tika pārtulkots vairākās valodās un lietots visu 19. gadsimta otro pusi.

Elders Snovs kalpoja Anglijā līdz 1843. gada janvārim. Pirms aizbraukšanas viņš izpildīja uzdevumu, ko bija saņēmis no Prezidenta Brigama Janga. Uz kādas savas dienasgrāmatas lappuses malas viņš uzrakstīja savu vienīgo komentāru par šo uzdevumu: „Nogādāju divas Mormona Grāmatas ķēniņienei Viktorijai un princim Albertam pēc Prezidenta B. Janga lūguma.”³⁸

Kad Elders Snovs atstāja Angliju, viņš vadīja britu Pēdējo dienu svēto grupu, kas emigrēja uz Navū. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Manā aizgādībā bija divsimt piecdesmit cilvēku grupa, no kuriem daudzi bija mani tuvi draugi, kas bija noslēguši derības pēc tam, kad bija dzirdējuši manas mācības. Mans stāvoklis, kādā es atrados, atkal šķērsojot okeānu, taču šoreiz — draugu pulkā, bija ļoti apskaužams, salīdzinot ar manu vientuļo ceļojumu pirms divarpus gadiem.”³⁹ Eldera Snova pieredzes uz kuģa Swanton atklāja viņam piemītošās vadītāja iemaņas un viņa ticību Dievam. Šis stāsts ir lasāms viņa dienasgrāmatā:

„Es sasaucu [svētos] kopā un ar visu klātesošo piekrišanu sadalīju viņus komandās un apakškomandās, katrai nozīmējot pienācīgus vadītājus, un ieviesu noteikumus grupas pārvaldīšanai. Es atklāju, ka starp mums bija vairāki Augstie priesteri un aptuveni trīsdesmit elderu, un, pazīstot elderiem piemītošo dabisko, neatvairāmo tieksmi izdarīt pat kaut ko nelielu, ar ko viņi varētu nedaudz izcelties, un ja to neizdara vienā veidā, tas izpaudīsies citā, tādēļ es secināju, ka būtu drošāk, ja es pats noteiktu viņu rīcību; tādējādi es nozīmēju tik daudzus, cik vien varēju, veikt kādu uzdevumu un liku viņiem būt par to atbildīgiem. Katru vakaru visa grupa sapulcējās, lai skaitītu lūgšanas. Divreiz nedēļā mums bija sludināšana; sanāksmes svētdienās un Svētā Vakarēdiena baudīšana.

Mūsu kapteinis, ar kuru es vēlējos nodibināt draudzīgas attiecības, šķita ļoti vēss un atturīgs. … Es viegli varēju noprast, ka viņa prātā pret mums bija radīti aizspriedumi. — Mēs bijām jūrā aptuveni divas nedēļas, kuru laikā nekas nenotika, kas būtu svarīgāks par to, kas parasti notiek jūrā, kad atgadījās tālāk minētais notikums.

„Kapteiņa stjuarts, jauns vācietis, iekļuva negadījumā un viņa dzīvība bija apdraudēta. Tā kā jaunais vīrietis bija augsti morāls, prātīgs un nosvērts, ar kapteini pabijis vairākos ceļojumos, viņš lielā mērā bija ieguvis kapteiņa, virsnieku un komandas atzinību un mīlestību; arī svētie bija viņam stipri pieķērušies. Tādēļ viņa iespējamā nāve … izraisīja lielas bēdas un skumjas visā kuģī.

Asinis viņam plūda pār lūpām, un pats viņš raustījās krampjos un lēkmēs. Visbeidzot, pēc dažādu zāļu izmēģināšanas, kas nedeva nekādus rezultātus, visas cerības, ka viņš varētu izdzīvot, tika atmestas. Kapteinis lika jūrniekiem, pirms došanās gulēt, pa vienam ieiet viņa kajītē un pateikt ardievas; tas atbilstoši tika arī izdarīts bez vismazākajām cerībām redzēt viņu dzīvu nākamajā rītā. Daudzu acis bija asaru pilnas, kad viņi iznāca no kajītes.

Māsa Martina, [viena no Pēdējo dienu svētajām uz kuģa], viena pati sēžot pie viņa gultas, izteica viņam savu vēlēšanos, lai es tiktu paaicināts un dotu viņam svētību, un varbūt viņš vēl varētu izveseļoties. Tam viņš ar prieku piekrita. Kad aptuveni pusnaktī šī ziņa pienāca, es biju aizmidzis un gulēju savā kojā. Es nekavējoties piecēlos un devos uz viņa kajīti, [un] pa ceļam satiku kapteiņa palīgu, kurš tikko bija viņu apraudzījis. Tikko viņš bija pagājis man garām, tā satika brāli Steinsu, kurš viņam piebilda, ka Snova kungs devās pie stjuarta, lai viņam uzliktu rokas. „Bet,” viņš teica (bēdīgā tonī), „tas viss ir velti; ar to nabaga zēnu viss ir cauri.” „Ak,” teica Elders Steinss, „Tas Kungs var viņu izdziedināt ar roku uzlikšanu.” „… Tu domā, ka var?” jūrnieks atbildēja savas sirds vienkāršībā.

Nonākot pie kajītes durvīm, es satiku kapteini, kurš, šķita, bija raudājis. „Es priecājos, ka atnācāt, Snova kungs,” viņš teica, „kaut arī tam nav nozīmes, jo stjuarts drīz mirs.” Es iegāju viņa kajītē un apsēdos pie viņa gultas. Viņa elpošana bija ļoti saraustīta, un viņš izskatījās pēc cilvēka, kas drīz mirs. Viņš nevarēja skaļi parunāt, taču pavēstīja man, ka vēlas, lai es dotu viņam svētību. Izrādījās, ka viņam bija sieva un divi bērni Hamburgā, Vācijā, kuriem viņš gādāja iztikas līdzekļus. Izskatījās, ka viņš bija ļoti noraizējies par viņiem.

Es uzliku savas rokas viņam uz galvas, un, tikko biju pabeidzis dot svētību, kā viņš piecēlās gultā sēdus, sasita rokas, skaļi slavējot To Kungu par to, ka tika izdziedināts; pavisam drīz viņš piecēlās no gultas [un] izgāja no kajītes, un pastaigājās pa klāju.

Nākamajā rītā visi bija izbrīnīti, redzot stjuartu dzīvu, un pārsteigti, redzot viņu pildām savus ikdienas pienākumus. Jūrnieki visi kā viens zvērēja, ka tas bija brīnums; svētie zināja, ka tas bija brīnums, un priecājās, un slavēja To Kungu; kapteinis tam stipri ticēja un jutās dziļi pateicīgs, un kopš tā laika viņa sirds bija saistīta ar mūsu sirdīm. Viņš, cik vien spēja, mums palīdzēja un izdabāja visās lietās, un pastāvīgi rūpējās par mūsu vajadzībām; apmeklēja visas mūsu sapulces, nopirka un izlasīja mūsu grāmatas. Arī kapteiņa palīgi darīja to pašu, un, kad es atstāju viņus Jaunorleānā, [Luiziānā], viņi man apsolīja, ka tiks kristīti. Aptuveni pēc gada es saņēmu vēstuli no kapteiņa galvenā palīga, kurš mani informēja, ka viņi bija … izpildījuši savu solījumu. Kapteinis arī man darīja zināmus savus nolūkus, ka vēlāk pieņems evaņģēliju un dzīvos ar svētajiem. Stjuarts tika kristīts, kad mēs ieradāmies Jaunorleānā; un, mums šķiroties, uzdāvināja man Bībeli, ko es joprojām glabāju pie sevis.”⁴⁰

Elders Snovs rakstīja: „Vairāki jūrnieki raudāja, kad mēs galapunktā nokāpām no kuģa Swanton. Patiesībā mums visiem bija ļoti svinīgas un cēlas sajūtas.”⁴¹ Jaunorleānā Elders Snovs kopā ar saviem svētajiem uzkāpa uz prāmja un ceļoja augšup pa Misisipi upi. Viņi ieradās Navū 1843. gada 12. aprīlī.

Nepārtraukta ziedošanās Tā Kunga darbam

Pēc kalpošanas par pilnlaika misionāru septiņu gadu lielāko daļu, Lorenco Snovs redzēja, ka viņa kalpošanas iespējas uz laiku ir mainījušās. 1843.–1844. gada ziemā kādas vietējās skolas pārvaldītāji piedāvāja viņam skolotāja darbu. Viņš pieņēma šo piedāvājumu, kaut arī zināja, ka daudzi skolas audzēkņi „lepojās ar to, ka zākāja skolotājus un bojāja skolas”. Viņš nolēma, ka veids, kā iegūt audzēkņu cieņu, bija izrādīt viņiem cieņu. Viņa māsa Elīza stāstīja: „Viņš uzrunāja tos zēnus, it kā viņi būtu viscienījamākie džentlmeņi. … Viņš sevišķi pūlējās, lai radītu iespaidu, ka viņš bija ieinteresēts viņu panākumos” un vēlmē „palīdzēt viņiem turpināt mācības. … Šādā veidā, pateicoties laipnībai un pārliecināšanai, viņi kļuva pieļāvīgāki — viņš ieguva viņu uzticību, un ar pacietību un pastāvīgiem pūliņiem nekaunīgi rupekļi tika pārvērsti cienījamos studentos; un labu laiku pirms semestra beigām, pārsteidzošā izaugsmē, viņi bija iemācījušies centīgi studēt.”⁴²

1844. gadā viņš saņēmu jaunu uzdevumu Baznīcā. Viņš tika norīkots doties uz Ohaio un uzraudzīt priekšvēlēšanu kampaņu Džozefa Smita ievēlēšanai Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatā. Pravietis bija vīlies par to, kā ASV valdība izturējās pret Pēdējo dienu svētajiem, un viņš bija ieteicis esošajiem prezidenta amata kandidātiem noteikt savu attieksmi pret Baznīcu. Nebūdams apmierināts ar viņu atbildēm, viņš bija nolēmis pats kandidēt uz prezidenta amatu.

Divpadsmito kvorums nozīmēja Lorenco Snovu un citus „izveidot politisku organizāciju visā Ohaio štatā, lai veicinātu Džozefa ievēlēšanu par ASV prezidentu”.⁴³ Tā rīkojoties, viņi veicināja apziņas veidošanos cilvēkos par to, kā tika pārkāptas svēto konstitucionālās tiesības. Lorenco teica, ka tas viņam bija „ļoti interesants laiks”.⁴⁴ Daži cilvēki aizrautīgi pretojās Pravieša kandidatūrai, kamēr citi uzskatīja, ka Džozefs Smits varētu vest tautu uz panākumiem un labklājību.

„Šo galējo uzskatu laikā,” atcerējās Lorenco Snovs, „manas pūles piepeši tika apstādinātas, saņemot uzticamu ziņojumu par Pravieša un viņa brāļa Hairama noslepkavošanu.”⁴⁵ „Ar bēdīgu sirdi” viņš atgriezās Navū.⁴⁶

Pat šajā traģiskajā laikā svētie centīgi strādāja, lai celtu Dieva valstību. Lorenco vēlāk piebilda: „Saskaņā ar Visuvarenā vadību, Dieva valstība turpināja attīstīties.”⁴⁷ Viņi turpināja sludināt evaņģēliju un stiprināt cits citu un kopīgi strādāja, lai pabeigtu tempļa celtniecību savā pilsētā.

Kad Lorenco Snovs pievienojās svētajiem Navū, viņš bija nolēmis, ka nekad neprecēsies, tā vietā izvēloties ziedot savu dzīvi evaņģēlija sludināšanai. Viņa māsa Elīza vēlāk rakstīja: „Viņu bija pilnībā aizrāvusi vēlme veltīt visu savu laiku, talantus un sevi visu kalpošanas darbam.” Viņš uzskatīja, ka ģimenes dzīve kaut kādā veidā „mazinātu viņa noderīgumu” Tā Kunga darbā.⁴⁸

Lorenco uzskati par laulību un ģimeni sāka mainīties 1843. gadā, kad viņš vienatnē bija runājis ar Pravieti Džozefu Smitu Misisipi upes krastā. Pravietis liecināja par atklāsmi, ko bija saņēmis par daudzsievību. Viņš pateica Lorenco: „Tas Kungs atvērs tev ceļu, lai tu varētu pieņemt un paklausīt celestiālās laulības likumam.”⁴⁹ Saņēmis šādu padomu, Lorenco sāka saprast, ka laulība bija Tā Kunga bauslis un būtiska Debesu Tēva laimes ieceres daļa.

1845. gadā Lorenco Snovs stājās poligāmās laulībās, kā tas toreiz Baznīcā tika atklāsmes pieņemts, apprecot Šarloti Skvairsu un Mēriju Edelainu Godardu. Vēlāk viņš tika saistīts arī ar citām sievietēm. Viņa ziedošanās savām sievām un bērniem kļuva par daļu no viņa kalpošanas Tā Kunga darbam.

Svētie turpināja celt Dieva valstību Navū, taču arī vajāšanas turpinājās. 1846. gada februārī, ziemas aukstumā, pūļi piespieda viņus pamest savas mājas un templi. Viņi uzsāka ilgo pārgājienu uz rietumiem, pretī savām jaunajām mājām.

Palīdzība svētajiem sapulcēties Soltleikas ielejā

Kaut arī Lorenco Snovs un viņa ģimene atstāja Navū kopā ar citiem svētajiem, viņi ieradās Soltleikas ielejā vairāk kā gadu pēc pirmās pionieru grupas ierašanās. Līdzīgi vairumam agrīno Pēdējo dienu svēto pionieru, viņi ceļā uzturējās pagaidu apmetnēs. Lorenco ar savu ģimeni neilgu laiku uzturējās Gārdengrovas apmetnē Aiovas štatā, kur viņi būvēja baļķu būdas turpmākajiem svēto ceļiniekiem. No turienes viņi pārcēlās uz Pizgas kalna apmetni, arī Aiovas štatā.

Pizgas kalna apmetnē Lorenco kopā ar savu ģimeni un citiem svētajiem strādāja, lai nodrošinātu savas un to cilvēku vajadzības, kuri viņiem sekotu ceļā uz Soltleikas ieleju. Viņi cēla baļķu mājas un pat apstrādāja augsni un sēja labību, apzinoties, ka visticamāk citi novāks ražu. Daļu no Pizgas kalna apmetnē pavadītā laika Lorenco tika aicināts prezidēt šajā apmetnē. Kad bēdas, slimība un nāve mocīja cilvēkus, tai skaitā, viņa paša ģimeni, viņš centīgi strādāja, lai palīdzētu cilvēkiem rast cerību, stiprināt citam citu un palikt paklausīgiem Tā Kunga baušļiem.⁵⁰

1848. gada pavasarī Prezidents Brigams Jangs norādīja Lorenco Snovam atstāt Pizgas kalna apmetni un doties uz Soltleikas ieleju. Lorenco atkal tika piešķirts vadītāja amats, šoreiz būt par pionieru grupu kapteini. Viņa vadītās grupas ieradās Soltleikas ielejā 1848. gada septembrī.

Kalpošana par Divpadsmito kvoruma locekli

1849. gada 12. februārī Lorenco Snovs saņēma ziņu, ka viņam bija jāapmeklē Divpadsmit apustuļu kvoruma sanāksme. Viņš nekavējoties pārtrauca savu darbu un devās uz sanāksmi, kas jau bija sākusies. Pa ceļam viņš prātoja, kādēļ tika izsaukts Divpadsmito kvoruma priekšā. Viņš bija nesaprašanā — vai viņš bija apsūdzēts kādā ļaundarībā? Zinot, ka ir bijis uzticīgs savu pienākumu pildīšanā, viņš atvairīja šo domu. Taču viņš nespēja iedomāties, kas viņu sagaidīja. Kad ieradās, viņš sev par pārsteigumu uzzināja, ka ir ticis aicināts kalpot par šī kvoruma locekli. Tajā pašā sanāksmē viņš un trīs citi brāļi — Elders Čārlzs C. Ričs, Elders Frenklins D. Ričards un Elders Erastus Snovs, attāls radinieks — tika ordinēti par apustuļiem.⁵¹

Lorenco Snova ordinācija par apustuli noteica visu viņa atlikušo dzīves virzību. Viņa aicinājums — būt par vienu no „Kristus Vārda īpašajiem lieciniekiem” (M&D 107:23) ietekmēja visu, ko viņš darīja. Vēlāk viņš izteica savas jūtas par apustuļa īpašajiem pienākumiem:

„Pirmkārt, apustulim jābūt dievišķām zināšanām, kas saņemtas ar atklāsmi no Dieva, ka Jēzus dzīvo — ka Viņš ir dzīvā Dieva Dēls.

Otrkārt, viņam jābūt dievišķi pilnvarotam apsolīt Svēto Garu; tas ir dievišķs princips, kas atklāj Dieva lietas, dara zināmu Viņa gribu un nodomus, kas vada visā patiesībā un atklāj nākamās lietas, kā tās ir paziņojis Glābējs.

Treškārt, viņš ir ar Dieva spēku pilnvarots izpildīt evaņģēlija svētos priekšrakstus, kas katram cilvēkam tiek apstiprināti ar dievišķu liecību. Tūkstošiem cilvēku, kuri tagad dzīvo šo kalnu ielejās, kuri saņēma šos priekšrakstus manas kalpošanas laikā, ir dzīvi liecinieki šī apgalvojuma patiesumam.”⁵²

Papildus sava aicinājuma īpatnējiem pienākumiem, Elderam Snovam bija pārliecība, ko tas nozīmēja būt par Divpadsmito kvoruma locekli: „Mēs, Divpadsmitie, esam apņēmušies atteikties no jebkā, kas varētu novērst mūsu uzmanību no mūsu pienākumu pildīšanas, lai mēs varētu būt viens, kā [Augstākais] Prezidijs ir viens, un būt saistīti kopā mīlestības principā, kas saista Dieva Dēlu ar Viņa Tēvu.”⁵³

Elders Lorenco Snovs, izprotot savu aicinājumu un Divpadsmito kvoruma misiju, veltīja savu dzīvi, lai palīdzētu uzcelt Dieva valstību uz Zemes. Viņš atsaucās aicinājumam kalpot un kalpoja dažādos veidos un daudzās vietās.

Misija Itālijā

1849. gada oktobra Vispārējās konferences laikā Elders Snovs tika aicināts izveidot misiju Itālijā. Kaut arī viņš nebija pazīstams ar šo zemi, tās kultūru un valodu, viņš nevilcinājās ar aicinājuma pieņemšanu. Ātrāk nekā divas nedēļas pēc konferences viņš bija gatavs ceļam, izdarījis visu to labāko, lai noorganizētu palīdzību savām sievām un bērniem savas prombūtnes laikā.

Kad viņš un citi misionāri ceļoja uz Amerikas Savienoto Valstu austrumiem, no kurienes ar kuģi šķērsotu Atlantijas okeānu, viņa domas pievērsās gan viņa ģimenei, gan tiem cilvēkiem, kuriem viņš drīz kalpos. Vēstulē savai māsai Elīzai viņš rakstīja: „Daudzas pretrunīgas sajūtas piepildīja manu sirdi. … Mēs steidzāmies arvien tālāk un tālāk no tā spēcīgā magnēta — MĀJĀM! Taču zinājām, ka darbs, kurā bijām iesaistīti, — nest gaismu tiem, kuri sēdēja tumsā un tumšā ielejā, un mūsu sirdīs spīdēja mīlestība, un mūsu asaras tika noslaucītas.”⁵⁴

Elders Snovs un viņa ceļabiedri sasniedza Dženovu, Itāliju, 1850. gada jūlijā. Viņi saprata, ka Tā Kunga darbs ritēs lēni. Elders Snovs rakstīja: „Es esmu viens un svešinieks šajā lielajā pilsētā, gandrīz 8000 jūdzes (13 000 km) no savas mīļās ģimenes, starp cilvēkiem, kuru paražas un īpatnības man nav pazīstamas. Esmu ieradies apgaismot viņu prātus un apmācīt viņus taisnīguma principos; taču neredzu, kā to izdarīt. Šķiet, ka nav nekādu iespēju.” Nobažījies par cilvēku, kuriem viņš bija aicināts kalpot, „muļķībām, … ļaunprātību, tumsonību un māņticību”, viņš rakstīja: „Es lūdzu savu Debesu Tēvu uzlūkot šos cilvēkus ar žēlastību. Ak, Kungs, lai viņi kļūst par Tavas līdzjūtības saņēmējiem, lai viņi visi neietu bojā. Piedod viņiem viņu grēkus un palīdzi man iepazīt viņus, lai viņi varētu pazīt Tevi un zinātu, ka Tu esi sūtījis mani nodibināt Tavu Valstību. … Vai Tev nav daži izredzētie starp šiem cilvēkiem, pie kuriem es tiku sūtīts? Vadi mani pie viņiem, un Tavam vārdam būs gods caur Tavu Dēlu Jēzu.”⁵⁵

Elders Snovs atrada šos „izredzētos” starp cilvēkiem, kurus sauca par valdensiešiem. Valdensieši dzīvoja kalnu ielejā Pjedmontas apgabalā, nedaudz uz dienvidiem no Itālijas un Šveices robežas un uz austrumiem no Itālijas un Francijas robežas. Viņu priekšteči tika vajāti un dzenāti no vienas vietas — uz citu, jo ticēja senatnes apustuļu pilnvarām un vēlējās sekot apustuļu mācībām, nevis pievienoties kādai tālaika reliģijai.

Vēstulē Prezidentam Brigamam Jangam Elders Snovs rakstīja, ka valdensieši bija izcietuši „tumsības un cietsirdības” gadsimtus un „bija palikuši nesatricināmi, gandrīz kā viļņu sista klints vētrainā jūrā”. Taču tieši pirms Pēdējo dienu svēto misionāru ierašanās Itālijā valdensieši sāka baudīt „dziļa miera periodu”, un viņiem, likās, bija vairāk reliģiskās brīvības nekā citiem Itālijā. „Tādējādi,” viņš piebilda, „ceļš tika atvērts tikai īsu laiku pirms misijas norīkošanas, un neviena cita Itālijas daļa netiek pārvaldīta ar tik labvēlīgiem likumiem.”

Vēloties uzzināt vairāk par šiem cilvēkiem, Elders Snovs aizgāja uz bibliotēku, lai sameklētu par viņiem kādu grāmatu. Viņš stāstīja: „Bibliotekārs, pie kura es vērsos, pateica man, ka viņam bija manis prasītā grāmata, taču tā tikko tika paņemta. Viņš tikko bija pabeidzis savu sakāmo, kad kāda kundze ienāca ar minēto grāmatu. „Ak,” viņš teica, „šī ir zīmīga sagadīšanās, šis kungs tikko pasūtīja šo grāmatu.” Es drīz vien pārliecinājos, ka valdensieši bija pelnījuši, lai pirmie Itālijā saņemtu evaņģēlija vēsti.”⁵⁶

Elders Snovs un viņa ceļabiedri nepacietīgi vēlējās sludināt evaņģēliju Pjedmontas apgabalā, taču juta, ka viņiem tas jādara piesardzīgi, veidojot draudzīgas attiecības un parādot cilvēkiem, ka uz viņiem var paļauties. Kad viņi sajuta, ka ir nodibinājuši labas attiecības ar cilvēkiem, viņi uzkāpa kādā tuvējā kalnā, dziedāja „slava dziesmas debesu Dievam” un noskaitīja lūgšanu, iesvētot Itāliju misionāru darbam. Viņi arī pauda savu personīgo ziedošanos šim darbam, un Elders Snovs deva priesterības svētības saviem ceļabiedriem, lai palīdzētu viņiem izpildīt savus pienākumus. Pieredzētais kalnā Elderu Snovu iedvesmoja nosaukt to vietu par Brigama kalnu.⁵⁷

Pat pēc šīs pieredzes pagāja gandrīz divi mēneši, līdz kāds izteica vēlēšanos pievienoties Baznīcai. 1850. gada 27. oktobrī misionāri ar lielu prieku pieredzēja pirmās kristības un konfirmāciju Itālijā.⁵⁸ Elders Snovs vēlāk ziņoja: „Darbs šeit rit lēni un apnicīgi. … Tomēr, neskatoties uz to, Baznīca ir nodibināta. Koks ir iestādīts un dzen saknes.”⁵⁹

Kādu nakti Elderam Snovam bija sapnis, kas viņam palīdzēja saprast viņa misijas raksturu Itālijā. Sapnī viņš ar draugiem makšķerēja. „Mēs priecājāmies par lielajām un skaistajām zivīm, kuras redzējām peldam ūdens virspusē mums visapkārt līdz pat apvārsnim,” viņš teica. „Mēs redzējām daudzus cilvēkus izliekam tīklus un izmetam makšķeres; taču viņi visi likās nekustīgi; turpretim mēs bijām pastāvīgā kustībā. Slīdot garām vienam no viņiem, es pamanīju, ka uz mana āķa ir uzķērusies zivs, un nodomāju, ka, iespējams, tas aizvainos tā cilvēka jūtas, jo biju noķēris to zivi, tā sakot, viņam deguna priekšā; tomēr mēs turpinājām kustēties un iznācām krastā. Tad es satinu auklu un biju ne mazums pārsteigts un pazemots par savas balvas niecīgumu. Man tas šķita ļoti dīvaini, ka, starp tik daudzām cildenām un lieliskām zivīm, biju noķēris tik mazu lomu. Taču visas manas vilšanās pagaisa, kad es atklāju, ka noķertās zivs īpašības bija ļoti neparastas.”⁶⁰

Eldera Snova sapnis bija pravietisks. Viņš nepieredzēja lielu pievērsto skaitu Itālijā un, kā vēlāk novēroja kāds cits misionārs, tie nebija „bagātie un dižciltīgie”, kas pieņēma evaņģēliju.⁶¹ Tomēr Elders Snovs un viņa līdzgaitnieki bija darbarīki Tā Kunga rokās, ievedot labus, uzticamus cilvēkus Dieva valstībā — cilvēkus, kuri pauda pateicību, ka bija „sākuši staigāt pa jaunas un nebeidzamas dzīves taku”.⁶² Kā arī, pateicoties Eldera Snova vadībai, Mormona Grāmata tika iztulkota itāļu valodā.

Gandrīz pusotru gadsimtu vēlāk kāds cits apustulis, Elders Džeimss E. Fausts, runāja par vīriešiem un sievietēm, kas pievienojās Baznīcai, pateicoties Eldera Snova un viņa līdzgaitnieku darbam: „Daži bija pirmajās rokasratiņu grupās, kas ieradās Soltleikas ielejā. … Daudzi no viņu pēcnācējiem kopa tikko atjaunotās Baznīcas vīna dārzus un mūsdienās ziedo ārkārtīgi daudz vispasaules baznīcai, ticot, kā ticēja viņu senči, ka apustuļi tur atslēgas, kas nekad nerūsē.”⁶³

Baznīcas celšana

Vēlāk Elders Snovs kalpoja citās misijās, no sirds pildot savu Divpadsmito kvoruma locekļa aicinājumu, strādājot „Baznīcas [Augstākā] Prezidija vadībā, … lai izveidotu Baznīcu un vadītu visas tās lietas visās tautās” (M&D 107:33).

1853. gadā Prezidents Brigams Jangs aicināja Lorenco Snovu vest vairākas ģimenes uz apmetni Jūtas ziemeļos, Boksas Elderu apgabalā. Tur jau esošā apmetne bija maza, neorganizēta un nedroša. Elders Snovs uzreiz ķērās pie darba, organizējot cilvēkus pēc ziedošanās likuma principiem, kā tos bija mācījis Pravietis Džozefs Smits. Cilvēki izveidoja plaukstošu pilsētu, ko Elders Snovs par godu Prezidentam Jangam nosauca par Brigamsitiju. Kopīgi strādājot un atbalstot cits citu, tās pilsoņi izveidoja skolu sistēmu, rūpnīcas, apūdeņošanas sistēmu, tirdzniecības organizāciju un pat teātra biedrību. Kaut arī viņi nedzīvoja pēc ziedošanās likuma pilnībā, viņi vadījās pēc tā principiem un parādīja, ko iespējams kopienai sasniegt sadarbībā un centīgā darbā. „Brigamsitijā nebija dīkdieņu,” rakstīja Prezidenta Snova meita Leslija. „Tur bija tāds aktivitātes un labklājības periods, kam droši vien nebija līdzīga nevienā citā apmetnē visā štatā.”⁶⁴

Elders Snovs ar savu ģimeni dzīvoja Brigamsitijā daudzus gadus. Viņš tur prezidēja svēto vidū, laiku pa laikam dodoties prom, lai kalpotu īsās misijās citās vietās. 1864. gadā viņš bija prom aptuveni trīs mēnešus, lai kalpotu īsā misijā Havaju salās. Viņš devās ar Elderu Ezru T. Bensonu, kurš arī bija Divpadsmito kvoruma loceklis, un Elderiem Džozefu F. Smitu, Almu Smitu un Viljamu V. Klafu.⁶⁵ 1872.–1873. gadā Elders Snovs un citi pavadīja Prezidentu Džordžu A. Smitu, pirmo padomnieku Augstākajā Prezidijā, deviņu mēnešu ceļojumā pa vairākām Eiropas un Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm, kas iekļāva arī Svētās zemes apmeklējumu. Viņi devās pēc Prezidenta Brigama Janga lūguma, jo viņš cerēja, ka viņu taisnīgā ietekme palīdzēs sagatavot citas tautas atjaunotā evaņģēlija saņemšanai.⁶⁶ 1885. gadā Elders Snovs tika aicināts apmeklēt vairākas Amerikas indiāņu grupas ASV ziemeļrietumos un Vaiomingas štatā. Laikā no augusta līdz oktobrim viņš tur nodibināja misijas un organizēja Baznīcas vadītājus, lai palīdzētu tiem, kas bija kristīti un konfirmēti.

Tempļa darbs

Prezidents Hibers Dž. Grants, Baznīcas septītais prezidents, novēroja, ka Prezidents Lorenco Snovs „daudzus gadus no savas dzīves veltīja kalpošanai Templī”.⁶⁷ Mīlestība pret tempļa darbu aizsākās Prezidenta Snova pievēršanās sākumposmā un padziļinājās, kad viņš kalpoja par apustuli. Viņš apmeklēja sapulces Kērtlandes Templī drīz pēc savām kristībām un konfirmācijas. Vēlāk viņš entuziasmā pieņēma aicinājumu ziedojumu vākšanai, lai uzceltu templi Navū pilsētā. Kad Navū Templis bija pabeigts, viņš tajā kalpoja par priekšrakstu izpildītāju, palīdzot Pēdējo dienu svētajiem saņemt endaumentu un saistīšanas priekšrakstus, pirms viņu izceļošanas uz rietumiem. Viņš turpināja veikt pienākumus templī, un viņa pienākumu daudzveidība palielinājās, kad viņš tika aicināts kalpot par apustuli. Viņš uzstājās ar runu Loganas Jūtas Tempļa iesvētīšanas dievkalpojuma laikā. Pēc tam, kad Prezidents Vilfords Vudrafs iesvētīja Manti Jūtas Templi, Prezidents Snovs nolasīja iesvētīšanas lūgšanu vairākās sesijās nākamajās dienās. Kad Soltleikas Tempļa augstākajā tornī tika nostiprināts augšējais akmens, viņš vadīja sapulcējušos lielo draudzi Oziannas saucienā. Kad Soltleikas Templis tika iesvētīts, viņš kalpoja par pirmo šī tempļa prezidentu.

Prezidenta Snova 80. dzimšanas dienā vietējā laikrakstā viņam tika parādīta cieņa ar šādiem vārdiem: „Savas dzīves novakarē viņš joprojām dedzīgi darbojas tajā diženajā lietā, kurai viņš bija nodevies arī savas dzīves sākumā, Tempļa svētajā apkārtnē viņš turpina veikt to diženo darbu, kam viņš un viņa biedri ir ziedojušies — darbu, kam ir tik pamatīga nozīme šajā grēka un nāves apņemtajā pasaulē.”⁶⁸

Kalpošana cilvēkiem

Kad Prezidents Snovs ceļoja no vienas vietas — uz citu, mācot lielas cilvēku grupas, viņš veltīja laiku kalpošanai atsevišķiem cilvēkiem un ģimenēm. Piemēram, 1891. gada martā, kalpojot par Divpadsmito kvoruma prezidentu, viņš uzstājās ar runu kādā konferencē Brigamsitijā. Viņa runas laikā uz kanceles tika nolikta zīmīte. Kāds aculiecinieks teica, ka viņš „pārstāja runāt, izlasīja zīmīti un tad svētajiem paskaidroja, ka tas bija aicinājums apmeklēt kādus cilvēkus, kuriem bija lielas bēdas”. Viņš atvainojās un devās prom no kanceles.

Zīmīte bija no Brigamsitijas iemītnieka Džeikoba Džensena. Tajā bija rakstīts, ka Džeikoba meita Ella bija tajā pašā dienā nomirusi pēc nedēļām ilgas cīņas ar skarlatīnu. Brālis Džensens bija uzrakstījis zīmīti, tikai lai informētu Prezidentu Snovu par savas meitas nāvi un palūgtu viņam sagatavot bēres. Taču Prezidents Snovs vēlējās nekavējoties apmeklēt viņu ģimeni, pat ja tas viņam prasīja pārtraukt savu runu un pamest sanāksmi, kurā viņš prezidēja. Pirms Prezidents Snovs atstāja sapulci, viņš aicināja Radžeru Klāsonu, kurš toreiz bija Boksas Elderu staba prezidents, doties viņam līdzi.

Džeikobs Džensens pastāstīja, kas notika, kad Prezidents Snovs un Prezidents Klāsons ieradās viņa mājās:

„Pastāvējis pie Ellas gultas minūti vai divas, Prezidents Snovs pajautāja, vai mums mājā bija iesvētīta eļļa. Es biju ļoti pārsteigts, taču atbildēju apstiprinoši un atnesu to viņam. Viņš pasniedza eļļas pudeli brālim Klāsonam un palūdza viņam iesvaidīt Ellu. [Prezidents Snovs] tad pats teica svētības vārdus un apstiprināja iesvaidījumu.

„Svētības laikā mani jo sevišķi iespaidoja daži viņa teiktie vārdi, un es tos ļoti labi atceros pat tagad. Viņš teica: „Dārgā Ella, es pavēlu tev, Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, atgriezties un dzīvot, tava misija nav pabeigta. Tu vēl dzīvosi, lai izpildītu diženu misiju.”

Viņš teica, ka viņa vēl dzīvos, lai uzaudzinātu lielu ģimeni un būtu par mierinājumu saviem vecākiem un draugiem. Es ļoti labi atceros šos vārdus. …

… Pēc tam, kad Prezidents Snovs bija devis svētību, viņš pagriezās pret manu sievu un mani un teica: „Tagad vairs nesērojiet un nebēdājieties. Viss būs labi. Brālis Klāsons un es esam aizņemti, un mums ir jāiet, mēs nevaram palikt, taču jūs esiet pacietīgi un gaidiet, un nesērojiet, jo viss būs labi.” …

Pēc tam, kad Prezidents Snovs bija devis Ellai svētību, viņa palika tādā pašā stāvoklī ilgāk par stundu jeb kopumā ilgāk par trīs stundām, kopš bija mirusi. Mēs tur sēdējām pie gultas un vērojām, viņas māte un es, kad pēkšņi viņa atvēra acis. Viņa palūkojās apkārt istabā, ieraudzīja mūs sēžam, taču turpināja meklēt kādu citu, un pirmais, ko viņa teica, bija: „Kur viņš ir? Kur viņš ir?” Mēs jautājām: „Kas? Kur ir kas?” „Nu, brālis Snovs,” viņa atbildēja. „Viņš aicināja mani atpakaļ.””⁶⁹

Kad Ella bija garu pasaulē, viņa juta tādu mieru un laimi, ka nebija vēlējusies atgriezties. Taču viņa paklausīja Prezidenta Snova balsij. Kopš tās pašas dienas viņa mierināja ģimenes locekļus un draugus, palīdzot viņiem saprast, ka viņiem nevajag sērot par saviem mīļajiem, kas ir miruši.⁷⁰ Vēlāk viņa apprecējās, viņai piedzima astoņi bērni, un viņa uzticīgi kalpoja savos Baznīcas aicinājumos.⁷¹

Baznīcas vadīšana Tā Kunga pravieša, gaišreģa un atklājēja aicinājumā

1898. gada 2. septembrī Prezidents Vilfords Vudrafs nomira, kalpojis par Baznīcas prezidentu ilgāk par deviņiem gadiem. Kad Prezidents Lorenco Snovs, kurš toreiz kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu, saņēma ziņu par Prezidenta Vudrafa nāvi, viņš atradās Brigamsitijā. Viņš, cik vien ātri iespējams, ar vilcienu devās uz Soltleiksitiju, apzinoties, ka Baznīcas vadīšanas pienākums tagad gūlās uz Divpadsmito kvorumu.

Jūtoties nepiemērots, taču gatavs sekot Tā Kunga gribai, Prezidents Snovs devās uz Soltleikas Templi, lai lūgtu Dievu. Atbildot uz viņa lūgšanu, Tas Kungs personīgi viņu apmeklēja. Prezidents Snovs vēlāk liecināja, ka „patiesībā redzēja Glābēju … Templī un sarunājās ar Viņu vaigu vaigā”. Tas Kungs viņam pateica nekavējoties reorganizēt Augstāko Prezidiju un negaidīt, kā tas tika darīts, kad nomira iepriekšējie Baznīcas prezidenti.⁷² 1898. gada 13. septembrī Divpadsmito kvorums atbalstīja Prezidentu Snovu par Baznīcas prezidentu un viņš sāka kalpot par tās prezidentu. 9. oktobrī viņš tika atbalstīts visā Baznīcā un 10. oktobrī iesvētīts par piekto Baznīcas prezidentu.

Prezidenta Snova piemēra un viņa saņemto atklāsmju dēļ Pēdējo dienu svētie iepazina viņu kā savu pravieti. Citu ticību piederīgie arī cienīja viņu kā patiesu Dieva vīru.

Saskarsme ar Pēdējo dienu svētajiem

Prezidents Snovs, būdams Baznīcas prezidents, bieži prezidēja stabu konferencēs. Tiekoties ar svētajiem, viņš pauda viņiem savu mīlestību un cieņu. Viņa vārdi un darbi parādīja, ka, pat apzinoties sava aicinājuma svētumu, viņš neuzskatīja sevi augstāku par tiem cilvēkiem, kuriem kalpoja.

Kādā staba konferencē Prezidents Snovs apmeklēja īpašu sesiju, kas bija domāta tā staba bērniem. Bērni tika aicināti izveidot kārtīgu rindu, lai pēc kārtas varētu pieiet pie pravieša un paspiest viņam roku. Pirms viņi to izdarīja, viņš piecēlās un teica: „Kad es spiedīšu jūsu rokas, es vēlos, lai jūs skatītos man sejā, lai jūs vienmēr mani atcerētos. Es neesmu labāks par daudziem citiem vīriešiem, taču Tas Kungs man ir piešķīris lielus pienākumus. Kopš tā laika, kad Tas Kungs man atklāja Sevi tik pilnīgā veidā, es esmu pūlējies izpildīt katru man doto pienākumu. Šī augstā amata dēļ, kuru es ieņemu, vēlos, lai jūs mani atcerētos, atcerētos, ka esat paspieduši roku Jēzus Kristus Baznīcas prezidentam. Es ceru, ka neaizmirsīsit lūgt par mani un maniem padomniekiem, Prezidentu Kenonu un Smitu, un par apustuļiem.”⁷³

Prezidenta Snova dēls Lerojs pastāstīja, kas notika kādā staba konferencē Ričfīldā, Jūtā: „Prezidents Lorenco Snovs un Frensis M. Laimans [no Divpadsmito kvoruma] piedalījās konferencē Ričfīldā. Pēc ievada dziesmas staba prezidents pajautāja brālim Laimanam, kam palūgt noskaitīt sākuma lūgšanu. Brālis Laimans teica: „Pajautā Prezidentam Snovam,” domājot, lai viņš pajautā Prezidentam Snovam, kam vajadzētu noskaitīt sākuma lūgšanu. Tomēr tā vietā staba prezidents palūdza Prezidentam Snovam noskaitīt lūgšanu. Prezidents Snovs laipni piekrita un pirms skaitīt lūgšanu, pateica, ka ļoti priecājas par šo iespēju, un teica, ka bija pagājis ilgs laiks, kopš viņam tika dota šāda privilēģija. Runā, ka viņš noskaitīja brīnišķīgu ievadlūgšanu.”⁷⁴

Saskarsme ar citu ticību pārstāvjiem

Prezidenta Snova ietekme sniedzās tālāk par viņa Pēdējo dienu svēto ticības biedriem. Kad cilvēki no citām ticībām viņu satika, viņi sāka cienīt viņu un Baznīcu, ko viņš pārstāvēja. Viņa svētība V. D. Kornels, mācītājs citā baznīcā, apmeklēja Soltleiksitiju un pavadīja kādu laiku arī ar Prezidentu Snovu. Viņš rakstīja:

„Viņa pieklājīgais un pieredzējušais sekretārs mani pavadīja viņa cēlajā klātbūtnē, un es atskārtu, ka sveicinos ar vienu no vispatīkamākajiem un jaukākajiem vīriešiem, ko jebkad biju saticis — ar vīru, kam piemita īpatnējas spējas savā klātbūtnē uzreiz atbrīvot cilvēku no visa satraukuma — ar meistaru sarunas mākslā, ar neparastu ģēniju, kas ļāva cilvēkam justies mierīgam un aicinātam viņa sabiedrībā.

Prezidents Snovs ir kulturāls cilvēks gan prātā, gan dvēselē, gan ķermenī. Viņa valoda ir izmeklēta, diplomātiska, draudzīga un erudīta. Viņa manieres parāda, ka viņš ir mācījies ļoti labās skolās. Viņa gars ir tik maigs kā bērnam. Jūs iepazīstina ar viņu, un jūs esat apmierināts ar viņu. Jūs sarunājaties ar viņu, un jums viņš patīk. Jūs sarunājaties ar viņu ilgi, un jūs iemīlat viņu.” Uzrunājot savus lasītājus, kuriem acīmredzot bija aizspriedumaini priekšstati par Baznīcu, viņa svētība Kornels piebilda: „Un tomēr viņš ir „mormonis”! Nu, ja „mormonismam” jebkad izdotos izveidot rupju un brutālu cilvēku no Prezidenta Snova, tam patiešām būtu daudz kas jāpaveic. Ja „mormonisms” ir bijis veidojošais spēks, kas pasaulei ir devis tādu mierīgu, disciplinētu un intelektuāli bagātu cilvēku, tad „mormonismā” galu galā noteikti vajadzētu būt kaut kam labam.”⁷⁵

Cits mācītājs, viņa svētība Prentiss, arī rakstīja par tikšanos ar Prezidentu Snovu: „Viņa seja, kas atspoguļo dvēseli, kurā valda Miera Valdnieks, ir viņa labākais liecinieks. Reizēm savā dzīvē, kas pavadīta, pētot cilvēkus, es esmu atradis tādus lieciniekus. Tāda bija seja, ko redzēju šodien. … Es sagaidīju, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidenta sejā saskatīšu inteliģentumu, labvēlību, cieņu, nosvērtību un spēku; taču, kad mani iepazīstināja ar Prezidentu Lorenco Snovu, uz brīdi es biju pārsteigts. … Viņa sejā izpaudās miera spēks; viņa klātbūtne vēstīja par miera lūgšanu. Viņa mierpilnās acis bija ne tikai „vieta, kur mājoja klusa lūgšana”, bet arī garīgā spēka mājoklis. Kad viņš runāja par „praviešu vārdu, [kas] kļūst jo stiprs” un par drošo cerību, kas viņam bija, un dzīvo ticību, ar kuru bija pārvarēti traģiskas dzīves pārbaudījumi un grūtības, es vēroju emocijas, kas atspoguļojās viņa sejā, un ar īpašu uzmanību pētīju viņa sejas izteiksmes smalkās nianses, kas tik skaidri runāja par viņa dvēseles darbību; un mani pārņēma ļoti savāda sajūta, ka es „stāvēju uz svētas zemes”: ka šis vīrs nerīkojās ikdienišķu, politisku, personīgās ieinteresētības vai izdevīguma motīvu vadīts, bet, ka viņš „rīkojās citādāk nekā citi cilvēki”. … Ja mormoņu Baznīca var izveidot šādus lieciniekus, tad tai tikai pavisam nedaudz pietrūkst laba rakstnieka spēju vai izcila sludinātāja daiļrunības.”⁷⁶

Atklāsme par desmito tiesu

Prezidents Lorenco Snovs, iespējams, vislabāk ir pazīstams atklāsmes dēļ, ko viņš saņēma par desmitās tiesas likumu. 1899. gada maijā viņš sajuta pamudinājumu doties uz Sentdžordžu, Jūtu, kopā ar citiem Baznīcas vadītājiem. Kaut arī viņš nezināja, kādēļ viņiem bija turp jādodas, viņš un viņa brāļi ātri atsaucās uz šo pamudinājumu, un aptuveni divu nedēļu laikā viņi bija Sentdžordžā. 17. maijā, pēc ierašanās Sentdžordžā, Prezidents Snovs saņēma atklāsmi, ka viņam ir jāsludina par desmitās tiesas likumu. Nākamajā dienā viņš svētajiem izteica šādu paziņojumu: „Tā Kunga vārds jums nav nekas jauns; tas vienkārši skan šādi: LAIKS IR PIENĀCIS KATRAM PĒDĒJO DIENU SVĒTAJAM, KAS CER BŪT GATAVS NĀKOTNEI UN STĀVĒT UZ STINGRA PAMATA, DARĪT TĀ KUNGA GRIBU UN MAKSĀT PILNU DESMITO TIESU. Tas ir Tā Kunga vārds jums, un tas būs Tā Kunga vārds katrai apdzīvotai vietai visā Ciānas zemē.”⁷⁷

Pēc šī vēstījuma nodošanas Sentdžordžā, Prezidents Snovs un viņa ceļabiedri dalījās šajā pašā vēstījumā Dienvidjūtas pilsētās un citās apdzīvotās vietās starp Sentdžordžu un Soltleiksitiju. Kad 27. maijā viņi atgriezās Soltleiksitijā, viņi bija noturējuši 24 sanāksmes, kurās Prezidents Snovs bija teicis 26 runas un paspiedis roku 4417 bērniem. Viņi bija veikuši 676 kilometrus ar vilcienu un 494 kilometrus ar zirga pajūgu.⁷⁸ Šī pieredze bija ietekmējusi Prezidentu Snovu, un viņš ļoti vēlējās turpināt sludināt par desmitās tiesas likumu visā Baznīcā. „Es esmu tik apmierināts ar šī apmeklējuma rezultātiem,” viņš teica, „ka domāju apceļot visus Ciānas stabus tuvākajā nākotnē.”⁷⁹ Viņš prezidēja daudzās stabu konferencēs, kur svētajiem apsolīja, ka paklausība šim likumam sagatavos Baznīcas locekļus laicīgu un garīgu svētību saņemšanai.⁸⁰ Viņš arī apsolīja, ka paklausība desmitās tiesas likumam Baznīcai dos iespēju atbrīvoties no parādsaistībām.⁸¹

Baznīcas locekļi visā Baznīcā atjaunotā apņēmībā atsaucās Prezidenta Snova padomam. 1904. gadā vēsturnieks Orsons F. Vitnijs, kurš vēlāk kalpoja par Divpadsmito kvoruma locekli, rakstīja: „Šīs darbības rezultāts bija tūlītējs. Desmitā tiesa un ziedojumi sāka plūst ar gadiem ilgi neredzētu akurātību un pārpilnību, un Baznīcas stāvoklis daudzējādi uzlabojās, un tās izredzes kļuva spožākas. Prezidentam Snovam arī agrāk bija mīlestība un uzticība pret saviem ļaudīm, un tagad šīs labās sajūtas pastiprinājās un pieauga.”⁸² Prezidents Hibers Dž. Grants, kurš bija Divpadsmito kvoruma loceklis, kad Prezidents Snovs saņēma atklāsmi par desmito tiesu, vēlāk paziņoja: „Lorenco Snovs kļuva par Baznīcas prezidentu 85 gadu vecumā, un to, ko viņš paveica savas dzīves turpmāko trīs gadu laikā, ir vienkārši brīnišķīgi apdomāt. … Trīs īsos gados šis vīrs, kas pasaules acīs bija pārsniedzis savu rīcībspējas vecumu, kas nebija nodarbojies ar finansēm, kas gadiem ilgi bija veltījis savu dzīvi darbam Templī, ķērās pie Kristus Baznīcas finansēm, saņēmis iedvesmu no dzīvā Dieva, un tajos trīs gados izmainīja visu, finansiāli, no tumsas gaismā.”⁸³

Liecības sniegšana savas kalpošanas pēdējās dienās

1901. gada 1. janvārī Prezidents Snovs apmeklēja īpašu sanāksmi Soltleikas Tabernaklā, lai sagaidītu 20. gadsimtu. Uz šo sanāksmi tika aicināti cilvēki no visām reliģijām. Prezidents Snovs šim notikumam bija sagatavojis vēstījumu, taču nevarēja to nolasīt spēcīgās saaukstēšanās dēļ. Pēc ievada garīgās dziesmas, ievadlūgšanas un Tabernakla kora dziedātā korāļa Prezidenta Snova dēls Lerojs piecēlās un nolasīja vēstījumu — „Prezidenta Lorenco Snova apsveikums pasaulei”.⁸⁴ Prezidenta Snova vēstījuma noslēguma vārdi ar piemēru ilustrēja viņa sajūtas par Tā Kunga darbu:

„Savas zemes dzīves astoņdesmit septītā gada laikā es dedzīgi vēlos darīt to, kas nāktu par labu visai cilvēcei. … Es paceļu savas rokas un piesaucu debesu svētību pār Zemes iedzīvotājiem. Lai saules gaisma smaida pār jums. Lai zemes dārgumi un augļi tiek jums brīvi dāvāti jūsu labumam. Lai patiesības gaisma aizdzen tumsu no jūsu dvēselēm. Lai taisnīgums pieaug un netaisnība mazinās. … Lai taisnība uzvar un samaitātība tiek izskausta. Un lai tikums un šķīstums, un gods gūst virsroku, līdz ļaunums tiks uzvarēts, un Zeme tiks attīrīta no ļaundarības. Lai šis novēlējums kā „mormoņu” balss no Jūtas kalniem skan visā pasaulē un lai visi cilvēki zina, ka mūsu vēlme un misija ir visa cilvēku dzimuma svētīšana un glābšana. … Lai Dievs tiek pagodināts gaidāmajā uzvarā pār grēku un bēdām, un ciešanām, un nāvi. Lai jums visiem ir miers!”⁸⁵

1901. gada 6. oktobrī Vispārējās konferences pēdējā sesijā Prezidents Lorenco Snovs piecēlās, lai uzrunātu svētos. Vairākas dienas viņš bija diezgan slims, un, kad viņš piegāja pie kanceles, viņš teica: „Mani dārgie brāļi un māsas, tas man ir diezgan liels brīnums, ka mēģinu jūs uzrunāt šajā pēcpusdienā.” Viņš dalījās īsā vēstījumā par vadīšanu Baznīcā. Tad viņš pateica noslēdzošos vārdus, ko Baznīcas locekļu lielākā daļa no viņa dzirdēja pēdējo reizi: „Lai Dievs jūs svētī. Āmen.”⁸⁶

Pēc četrām dienām Prezidents Snovs nomira no plaušu karsoņa. Pēc bēru ceremonijas Soltleikas Tabernaklā, viņa ķermenis tika apglabāts kapsētā viņa iemīļotajā pilsētā — Brigamsitijā.

Lorenco Snova tēvs Olivers Snovs

Lorenco Snovs tika kristīts un konfirmēts Kērtlandē, Ohaio, 1836. gada jūnijā, divus mēnešus pēc Kērtlandes Tempļa (redzams fotogrāfijā) iesvētīšanas.

Elders Lorenco Snovs

Daudzi agrīnie svētie emigrēja no Eiropas, lai pievienotos svētajiem Amerikas Savienotajās Valstīs.

Uz kuģa Swanton smagi ievainots vīrietis tika nekavējoties dziedināts, kad Elders Lorenco Snovs bija viņam devis priesterības svētību.

Lorenco Snovs kalpoja par pionieru grupu kapteini, kas ieradās Soltleikas ielejā 1848. gadā.

Šajā ēkā Brigamsitijā, Jūtā, tika gatavoti zābaki, kurpes, zirglietas un cepures.

Augstākais Prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums 1898. gadā. Augšējā rinda, no kreisās uz labo: Antons H. Lands, Džons V. Teilors, Džons Henrijs Smits, Hibers Dž. Grants, Brigams Jangs, jaun., Džordžs Tīsdeils, Radžers Klāsons, Meriners V. Merils. Vidējā rinda: Frensis M. Laimans, Džordžs K. Kenons, Lorenco Snovs, Džozefs F. Smits, Frenklins D. Ričards. Apakšējā rinda: Metiass F. Kaulijs, Ābrahāms O. Vudrafs.