11. nodaļa

„Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis”

„Mums ir jāpakļauj sava griba Tēva gribai un jāvēlas teikt: „Kāda ir mūsu Tēva griba, jo mums šeit pasaulē ir jākalpo Viņam?” Tad mums izdosies katrs mūsu darbs.”

No Lorenco Snova dzīves

1899. gada 31. martā Prezidents Lorenco Snovs brauca uz Brigama Janga akadēmiju (pašreiz Brigama Janga universitāte), kur liela Pēdējo dienu svēto grupa bija sapulcējusies, lai svinētu viņa 85. dzimšanas dienu. No rīta notika dievkalpojums, kurā viņš uzrunāja sapulcējušos vīriešus. Tajā pašā laikā sievietēm bija līdzīga sapulce, ko vadīja Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļu sievas. Pēcpusdienā visi sapulcējās kopējā sapulcē.

Pēcpusdienas sapulces laikā 23 bērni „uzkāpa uz paaugstinājuma un, pavērsušies pret Prezidentu Snovu, nodziedāja divas dziesmas … , pēc tam katrs bērns pasniedza Prezidentam ziedu pušķi”. Prezidents Snovs pateicās bērniem un pasludināja svētību pār viņiem. Tad astoņi Brigama Janga akadēmijas studenti pēc kārtas uzkāpa tribīnē. Katrs no viņiem, pārstāvot kādu skolas organizāciju, pasniedza pravietim rūpīgi sagatavotu apsveikumu. Atbildot uz šiem mīlestības un apbrīnas pilnajiem vārdiem, Prezidents Snovs teica:

„Brāļi un māsas, es nezinu, ko par šo visu lai saku. Es gribētu iet mājās un apdomāt notikušo, taču pieņemu, ka no manis tiek sagaidītas dažas piezīmes un ka man būtu kas jāsaka, bet es tiešām nezinu, ko lai saku. Tomēr es teikšu šo. Es ļoti skaidri apzinos, ka jūs neparādāt šo godu man kā Lorenco Snovam, bet gan tā amata dēļ, ko es pārstāvu kopā ar saviem brāļiem, padomniekiem un Divpadsmito kvoruma locekļiem. … Es jūtos tā, ka visu, ko dzīvē esmu sasniedzis, neesmu sasniedzis es pats, Lorenco Snovs, un visas pieredzes, kas ir vedušas mani uz Baznīcas prezidenta amatu — to nav darījis Lorenco Snovs, bet gan Tas Kungs. Kad Jēzus bija uz Zemes, Viņš teica šos zīmīgos vārdus, par kuriem es esmu domājis un kas pastāvīgi ir bijuši manā prātā visos manos darbos: „Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns.” Kādēļ Viņš teica, ka Viņa spriedums ir taisns? Viņš saka: „Jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis”. [Skat. Jāņa 5:30.] Tas ir princips, mani brāļi un māsas, pēc kura es esmu centies rīkoties, kopš man tika atklāts, ka mans Tēvs debesīs, un jūsu Tēvs debesīs, dzīvo. Es esmu centies darīt Viņa gribu. …

Kad jūs pagodināt mani un manus padomniekus, un Divpadsmito kvorumu, jūs īstenībā pagodināt To Kungu. Mēs to esam atklājuši jau sen, katrs no mums, ka paši no sevis mēs nespējam darīt nekā. Tikai tad mēs esam guvuši panākumus savos darbos, kad rīkojāmies pēc tā principa, pēc kura Jēzus rīkojās, kad Viņš bija pasaulē; tāpat tas būs arī ar jums.”¹

Lorenco Snova mācības

Kad mēs cenšamies uzzināt un pildīt Dieva gribu, mēs ieturam kursu, kurā nebūs nekādu neveiksmju.

Pastāv kurss, kuram vīrieši un sievietes var sekot un kur nebūs nekādu neveiksmju. Lai kādas būtu vilšanās un šķietamas neveiksmes, vispārējas neveiksmes patiesībā nebūs. … Dažreiz ir šķitis, ka mēs virzāmies atpakaļ; vismaz tā ir šķitis tiem, kuri nebija saņēmuši pilnīgu apgaismību attiecībā par Dieva prātu un gribu. Baznīca ir izgājusi cauri ļoti dīvainām pieredzēm, un tai piederīgie cilvēki ir nesuši lielus upurus. … Taču mēs esam izturējuši šos upurus un, kā ļaudis kopumā, neesam cietuši neveiksmi. Kāpēc mēs neesam cietuši neveiksmi? Tāpēc ka cilvēki kopumā savus prātus bija pievērsuši patiesiem dzīvības principiem un pildīja savus pienākumus. … Cilvēkiem parasti ir bijis Tā Kunga Gars, un viņi ir rīkojušies pēc Tā norādījumiem. Tādēļ cilvēki nav piedzīvojuši neveiksmi. Tāpat tas varētu būt ar atsevišķiem cilvēkiem. Katram cilvēkam pastāv kurss, kuram sekojot, netiks ciesta neveiksme. Tas attiecas gan uz laicīgām, gan garīgām lietām. Tas Kungs mums šajos pantos, ko es nolasīju no Mācības un Derību grāmatas, ir devis atslēgvārdu:

„Ja jūsu acs būs vērsta vienīgi uz Manu godību, viss jūsu ķermenis tiks piepildīts ar gaismu, un tur nebūs tumsības jūsos; un tas ķermenis, kas ir piepildīts ar gaismu, saprot visu. Tādēļ iesvētiet sevi, lai jūsu prāti pievērstos vienīgi Dievam.” [M&D 88:67–68.]

Tā ir atbilde, kā cilvēks var vienmēr būt panākumiem bagāts. Pāvils teica:

„Es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” [Filipiešiem 3:14.]

Tas ir dižs mērķis, kam pastāvīgi jābūt katra Pēdējo dienu svētā prātā. Kas ir tā balva? … „Tādēļ tam tiks dots viss, kas ir Manam Tēvam.” [M&D 84:38.]

Glābējs kādā reizē izteica neparastu apgalvojumu. Tas ir Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā:

„Es no Sevis nespēju darīt nekā.” [Jāņa 5:30.]

Tas ir zīmīgi, ka Dievs, kurš radīja pasaules, kurš nāca šajā pasaulē miesā, kurš veica varenus brīnumus un ziedoja Savu dzīvību pieres vietā cilvēces ģimenes glābšanai — ka Viņš teiktu: „Es no Sevis nespēju darīt nekā.” Tad Viņš turpina:

„Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” [Jāņa 5:30.]

Tie ir brīnišķīgi vārdi, un tiem ir liela nozīme. Mēs arī vēlamies šādu noskaņojumu katrā savā rīcībā un darbībā, vai nu laicīgā, vai garīgā, un nedomāt par sevi. Mums jācenšas noskaidrot, kā izmantot Dieva doto naudu un informāciju. Atbilde ir vienkārša — lai pagodinātu Dievu. Mūsu acij jābūt vērstai vienīgi uz Dieva godību. Tas ir īstais iemesls, kādēļ mēs atstājām iepriekšējo dzīvi un [nācām] šajā dzīvē. Mums jācenšas īstenot Visuaugstā Dieva nodomus un jājūtas līdzīgi Jēzum: „Es no sevis nespēju darīt nekā.” Ja mēs šodien un rīt, šonedēļ un nākamnedēļ rīkojamies Dieva interesēs, ar aci vērstu vienīgi uz Viņa godību, tad nevar būt nekādas neveiksmes.² [Skat. 1. ieteikumu 149. lpp.]

Kad mēs paklausām Dieva gribai, Viņš mums dod spēku, lai mēs gūtu panākumus Viņa darbā.

Paši no sevis mēs nespējam darīt nekā. Jēzus teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” [Jāņa 5:19.] Viņš nāca šajā pasaulē darīt Sava Tēva gribu, nevis Savu gribu. Mūsu vēlmēm un apņēmībai jābūt tādai pat. Kad mēs saskaramies ar lietām, kas no mums prasa piepūli, mums ir jāpakļauj sava griba Tēva gribai un jāvēlas teikt: „Kāda ir mūsu Tēva griba, jo mums šeit pasaulē ir jākalpo Viņam?” Tad mums izdosies katrs mūsu darbs. Mēs varētu arī neieraudzīt šī darba panākumus šodien vai rīt, tomēr šim darbam būs panākumi.³

„Tad Mozus sacīja uz Dievu: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?”” [Skat. 2. Mozus 3:11.] …

„Tad Mozus sacīja uz To Kungu: „Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” [Skat. 2. Mozus 4:10.] …

Šajos pantos, ko es nolasīju, mēs redzam, ka Dievs aicināja Mozu izpildīt noteiktu darbu; Mozus jutās nespējīgs un nelietpratējs tajā, kas no viņa bija prasīts. Darbs bija par lielu. Pēc savas dabas un rakstura tas bija pārāk pamatīgs, un tas prasīja tādu spēku un spējas, kādu Mozum, pēc viņa paša domām, nebija; viņš sajuta arī savu vājumu un lūdza Dievu šim darbam izvēlēties citu cilvēku. … Viņš iebilda un šādi runāja ar To Kungu: Kas es esmu, lai mani sūtītu paveikt šo lielo darbu, — jo tas nav iespējams, ka to varētu paveikt ar tādām spējam, kādas piemīt man. …

Mozum bija šādas sajūtas un uzskati, un viņš ar tiem vēlējās iespaidot Dievu. Tā tas ir bijis jau no sākuma; kad Tas Kungs aicināja cilvēkus, viņi juta savu nespēju, un tā tas ir, kad elderi tiek aicināti jūs uzrunāt. Tā tas ir ar elderiem, kas tiek aicināti doties pie Zemes tautām kā evaņģēlija kalpotāji. Viņi sajūt savu nepiemērotību. Viņi sajūt savu ierobežotību. …

Kad Jeremija tika aicināts, viņš jutās tāpat kā Mozus. Viņš teica, ka Tas Kungs bija viņu aicinājis būt par pravieti ne tikai Israēla namam, bet visām apkārtējām tautām. Viņš vēl bija tikai bērns, līdzīgi kā Džozefs Smits, kad Dievs pirmo reizi parādījās viņam. Džozefam bija tikai 14 gadi — viņš, zināmā mērā, bija bērns — nepazīstams pasaules gudrajiem un mācītajiem — tāpat arī Jeremija, kad Dievs viņu pirmo reizi aicināja, — Jeremija teica: „Es esmu tikai bērns. Kā lai es paveicu šo lielo darbu, ko Tu no manis prasi, kā lai es izpildu šos lielos pienākumus, kurus Tu vēlies uzlikt uz maniem pleciem?” Viņš savā sirdī noskaņojās pret šī lielā darba veikšanu. Taču Dievs viņam par mierinājumu pateica: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu.” Viņš teica, ka pazina Jeremiju [pirmsmirstīgajā] garu pasaulē un ka viņš izpildītu to, ko Tas Kungs no viņa prasītu; „un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām”. [Skat. Jeremijas 1:5–6.] Jeremija paklausīja un, pateicoties Visuvarenā spēkam, izpildīja to, ko Tas Kungs no viņa prasīja. …

Tas Kungs rīkojas pavisam citādi nekā cilvēki. Viņš dara citādi. Apustulis Pāvils par to runāja. Viņš teica: „Jūs esat aicināti. Dievs nav aicinājis gudros, bet ģeķīgos, lai liktu kaunā gudros.” [Skat. 1. korintiešiem 1:25–27.] Arī apustuļi, kurus Dievs aicināja, kurus aicināja Jēzus, Dieva Dēls, un uzlika viņiem Savas rokas, un deva viņiem Savu priesterību un pilnvaras izpildīt Viņa darbu, nebija izglītoti; viņi nesaprata zinātnes, viņiem nebija augsti amati Jūdejā — viņi bija nabadzīgi un neizglītoti; viņiem nebija augstu pasaulīgu aicinājumu. … Tad nu, Tas Kungs ir citāds. Viņa aicinājumi ir citādāki nekā cilvēku aicinājumi. Cilvēki ļoti ātri [apjūk] attiecībā uz to, kā Dievs aicina cilvēkus; vislabākie un visgudrākie vīrieši bieži vien [apjūk]. Mozus bija [apjucis] attiecībā uz to, kā Tas Kungs stiprinātu viņu tā darba paveikšanai, ko Viņš prasīja no Mozus, taču vēlāk tas Mozum tika paziņots. Tas Kungs nāca viņam palīgā brīnumainā veidā, pārliecinādams viņa brāļus, Israēla tautu, kad Viņš, diženais Jehova, apmeklēja Mozu un sarunājās ar viņu. Mozus apspriedās ar viņiem un pateica par savu misiju, un viņi galu galā piekrita. Viņi pieņēma un klausīja viņa padomiem un vadībai, un viņš izveda viņus no verdzības zemes Ēģiptē. Viņš guva panākumus, taču panākumi tika gūti, nevis pateicoties viņa paša gudrībai; Mozus visus savus panākumus piedēvēja Visuvarenajam Dievam, kurš viņu bija aicinājis. Arī mēs darām tāpat. …

Būtu pietiekami paziņot, ka Dievs ir aicinājis mūs. Mēs neko nesludinām, [izņemot] tikai to, ko no mums prasa Dievs. Starp Israēla elderiem varētu tik tikko atrast kādu, kurš nebūtu juties nesagatavots, kad tika aicināts sludināt evaņģēliju un pildīt pienākumus un saistības, kas viņam tika uzlikti. Es esmu ievērojis, ka daži no labākajiem runātājiem, kas ir runājuši no šīs tribīnes, bija nobijušies, kad tika aicināti, un lūdza klātesošo ticību un atbalstu. Tad viņi stāvēja Jehovas spēkā un paziņoja Viņa gribu ar bailēm un trīcēšanu; tas nebija viņu pašu spēks un gudrība, ar ko viņi uzrunāja Pēdējo dienu svētos. Kaut arī viņiem, iespējams, nebija augstskolas izglītības priekšrocību, viņi stāvēja draudzes priekšā, nepaļaujoties uz savu spēku, bet gan uz evaņģēlija spēku un varenību.⁴

Mēs nevaram vienmēr darīt to, ko vēlamies, taču mums būs spēks darīt to, ko mums vajadzētu darīt. Tas Kungs mums dos spēku, lai mēs paveiktu to, kas ir vajadzīgs.⁵ [Skat. 2. ieteikumu 149. lpp.]

Mēs tikām aicināti rīkoties Dieva vārdā, un mēs atzīstam Viņa roku visā labajā, ko veicam.

Visu, ko mēs darām, mēs darām Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā, un esam gatavi atzīt Visuvarenā roku visā, ko darām. Kad Mozus kļuva par Israēla bērnu atbrīvotāju no viņu verdzības Ēģiptē, viņš nenāca kā parasts atbrīvotājs, bet gan nāca Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā, saņēmis pavēli izpestīt viņus ar spēku un pilnvarām, ko bija saņēmis no Dieva. Un kopš brīža, kad viņš parādījās Israēla tautas priekšā, līdz brīdim, kad bija pabeidzis viņam uzticēto darbu, viņš darbojās Tā Kunga vārdā, un nevis savā gudrībā un atjautībā, ne arī pārākā saprātā pār citiem Zemes iedzīvotājiem. Tas Kungs viņam parādījās degošā krūmā un pavēlēja iet un paveikt noteiktu darbu, kas bija saistīts ar varenas tautas mieru, laimi un glābšanu; un šīs tautas panākumi un labklājība bija atkarīga no to lietu pildīšanas, ko viņam bija atklājis debesu Dievs. Viņa panākumi un labklājība bija pilnīgi droši, jo darbs, kam viņš bija nozīmēts, nebija viņa paša izgudrojums, bet gan nāca no Jehovas. …

Tāpat tas ir attiecināms uz mums. Diženais darbs, kas tagad tiek veikts — cilvēku sapulcināšana no Zemes tautām, nesākās kāda cilvēka prātā vai kādas cilvēku grupas prātos; tas nāca no Visuvarenā Kunga.⁶

Mēs esam atkarīgi no Dieva; visos mūsu darbos un pūliņos, un visos mūsu panākumos, ko gūstam savos darbos, mēs sajūtam, ka tas ir bijis Dievs, kas to ir paveicis.⁷

Mēs nācām pasaulē ar dižu mērķi, tāpat kā Jēzus, mūsu vecākais brālis, lai darītu mūsu Tēva gribu un darbus; tajā ir rodams miers, prieks un laime, un augšana Dieva gudrībā, zināšanās un spēkā; ārpus tā nav nekādu apsolītu svētību. Tādēļ apņemsimies dzīvot taisnīgi un palīdzēt jebkuram cilvēkam būt labākam un laimīgākam; darīsim visiem labu un nedarīsim nevienam ļaunu; godināsim Dievu un klausīsim Viņa Priesterībai; attīstīsim un saglabāsim apgaismotu sirdsapziņu, un sekosim Svētajam Garam; nepagursim, stingri turēsimies pie labā, izturēsim līdz galam, tad mūsu prieks būs pārpilns, jo liela būs mūsu balva par kārdinājumu apstākļos izciestajām likstām un ciešanām, par izturētajiem smagajiem pārbaudījumiem un mūsu sirds ilgām, un mūsu asarām; jā, mūsu Dievs dos mums nevīstošas slavas kroni.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 149. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Rūpīgi izlasiet sadaļu, kas sākas 143. lpp. Kā mēs varam zināt, ka mūsu acs ir vērsta vienīgi uz Dieva godību? Kā vecāki pasaules valdošajā apjukumā var palīdzēt saviem bērniem turēt savas acis vērstas vienīgi uz Dieva godību?
Pārlasiet Prezidenta Snova izteikumus par Mozu un Jeremiju (145.–146. lpp.). Kā šie stāsti varētu mums palīdzēt labāk kalpot priesterības kvorumos, Palīdzības biedrībā un citās Baznīcas organizācijās?
Prezidents Snovs mācīja, ka mums jākalpo „Tā Kunga vārdā” (147. lpp.). Kā jūs raksturotu cilvēku, kas rīkojas Tā Kunga vārdā? Padomājiet par savām iespējām kalpot Tā Kunga vārdā.
Prezidents Snovs lieto vārdus panākumi un panākumiem bagāts vairākas reizes šajā nodaļā. Kā Dieva skaidrojums vārdam „panākumi” atšķiras no pasaules sniegtā? Kādēļ mēs varam būt pilnīgi droši par panākumiem, kad rīkojamies atbilstoši Dieva gribai?

Saistītie Svētie Raksti: Filipiešiem 4:13; 2. Nefija 10:24; Mosijas 3:19; Helamana 3:35; 10:4–5; 3. Nefijs 11:10–11; 13:19–24; M&D 20:77, 79; Mozus gr. 4:2

Mācīšanas padoms: „Nebaidieties no klusuma. Cilvēkiem bieži vien ir nepieciešams laiks, lai apdomātu viņiem uzdotos jautājumus un atbildētu uz tiem vai lai izteiktu savas sajūtas. Pēc jautājuma uzdošanas, garīgas pieredzes atstāstīšanas vai tad, kad cilvēkam ir grūti izteikties, jūs varētu ieturēt pauzi” (Teaching, No Greater Call, 67).

Ģetzemanes dārzā Glābējs teica: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42).

Mozus „visus savus panākumus piedēvēja Visuvarenajam Dievam, kurš viņu bija aicinājis. Arī mēs darām tāpat”.