14. nodaļa

„Dievam visas lietas iespējamas”

„Mūsu reliģijas prasību raksturs ir tāds, ka neviens cilvēks nevar tās izpildīt, ja vien viņam nepalīdz Visuvarenais. … Viņš ir apsolījis nepieciešamo palīdzību.”

No Lorenco Snova dzīves

Prezidents Lorenco Snovs bija darba rūķis un sekoja paša bieži teiktajam padomam: „Mums ir jāpiepūlas. … Dīkdienība un bezdarbība nekam neder.”¹ Taču viņš apzinājās, ka savā vēlmē uzcelt Dieva valstību, viņa paša piepūle nekad nebūtu pietiekama bez Dieva labvēlības — vai „pārdabiskas palīdzības”,² kā viņš to bieži sauca. Tādēļ, mudinot Baznīcas locekļus cītīgi strādāt, lai „attīstītu [taisnīgus] principus”, tajā pašā elpas vilcienā viņš paziņoja, ka „[mums], kā Pēdējo dienu [svētajiem], [jāsaprot] un [jāpatur] prātā, ka glābšana nāk caur Dieva labvēlību”.³ Viņš liecināja, ka Dievs pievienos Savu spēku mūsu pūliņiem: „Kur Tas Kungs mūs nostāda, tur mums arī jāstāv; kad Viņš pieprasa mūsu pūliņus šo svēto principu aizstāvībai, tieši tas mums ir arī jādara; tas ir viss, par ko mums jāuztraucas; par pārējo mūsu Debesu Tēvs parūpēsies.”⁴

Prezidenta Snova māsa Elīza novēroja, ka viņš palika uzticīgs šai mācībai. Viņa raksturoja viņu kā cilvēku, kuram bija „nesatricināma paļāvība [Dieva] atbalsta spēkam un labvēlībai”. Viņa teica, ka viņš „zināja, kam uzticējās”, un tādēļ spēja izturēt „katru grūtību, katru pretestību” un „pārvarēt katru šķērsli”.⁵

Lorenco Snovs izrādīja savu paļāvību Dieva atbalsta spēkam, kad 1840. gadā bija ceļā uz Angliju, lai tur kalpotu par misionāru. 42 dienu ilgajā ceļojumā pāri Atlantijas okeānam viņš un viņa ceļabiedri iekļuva trīs spēcīgās vētrās. Viņš vēlāk pastāstīja, ka tās bija „briesmīgas vētras — tādas vētras, kuras tie, kuri bija pieraduši kuģot pa okeānu, nosauca par ļoti bīstamām”. Viņš ievēroja atšķirību starp savu reakciju uz vētrām un dažu citu ceļotāju reakciju: „Vairākos gadījumos skats bija biedējoši šausmīgs, lai neteiktu vairāk. Es nejutos pārsteigts, ka vīrieši, sievietes un bērni, kas nebija iemācījušies paļauties uz Dievu, lauzīja rokas baiļu pilnā agonijā un raudāja. Es uzticējos Viņam, kurš bija radījis jūras un noteicis to robežas. Es biju Viņa kalpībā — es zināju, ka biju sūtīts šajā misijā ar pilnvarām, kuras Viņš atzina, un, kaut arī elementi trakoja, un kuģis šūpojās un drebēja bangojošos ūdeņu vidū, Viņš bija pie stūresrata, un mana dzīvība bija drošībā Viņa gādībā.”⁶

Daudzus gadus vēlāk, kad Lorenco Snovs kļuva par Baznīcas prezidentu, viņš atkal guva mierinājumu savās zināšanās, ka vadības groži bija Tā Kunga rokās. Sapulcē, kas notika 1898. gada 13. septembrī, Divpadsmit apustuļu kvorums vienbalsīgi pauda savu apņēmību atbalstīt viņu kā Baznīcas prezidentu. Sapulces protokolā rakstīts, ka tad viņš piecēlās un teica, ka „nebija jēgas viņam aizbildināties ar savu nespēju vai ko tamlīdzīgu, lai uzņemtos daudzos pienākumus, kas atbilda šim amatam. … Viņš juta, ka viņam bija jādara vislabākais, ko viņš spēja, un jāpaļaujas uz To Kungu”.⁷ [Skat. 1. ieteikumu 174. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Ar Dieva palīdzību mēs varam izdarīt visu, kas no mums tiek prasīts.

Es vēlos runāt tā, lai mēs tiktu izglītoti un abpusēji pilnveidoti tajā, kas attiecas uz mūsu glābšanu. Šajā nolūkā es vēlos visu to cilvēku ticības un lūgšanu atbalstu, kuri tic, ka, lai saņemtu pamācības un informāciju, ir jāvēršas pie Tā Kunga.

Mums būtu jāapzinās attiecības, kādas mums ir ar To Kungu, mūsu Dievu, kā arī mūsu sevišķais stāvoklis. Lai pareizi izpildītu savus pienākumus, mums nepieciešama pārdabiska palīdzība. …

… Kādam jauneklim, kurš bija atnācis pie Jēzus un vēlējās zināt, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi, Jēzus pateica „turēt baušļus”. Jauneklis atbildēja, ka viņš bija turējis minētos baušļus kopš jaunības. Glābējs, skatoties uz viņu, redzēja, ka vēl kaut kas trūka. Jauneklis bija ievērojis morāles likumu, Mozum doto likumu, un par to Jēzus viņu mīlēja, taču redzēja, ka viena lieta viņam trūka. Viņš bija bagāts, un tādēļ viņam bija ietekme pasaulē. Jēzus zināja, ka, pirms Viņš varēja pārcelt viņu vai jebkuru citu cilvēku celestiālajā pasaulē, bija nepieciešams, lai viņš būtu pakļāvīgs visās lietās un attiektos ar vislielāko vērību pret paklausību celestiālajam likumam. Jēzus zināja, kas tika prasīts no katra cilvēka, lai iegūtu celestiālo slavu — nekas cilvēkam nevarēja būt dārgāks par paklausību debesu prasībām. Glābējs redzēja, ka šis jauneklis bija pieķēries kaut kam, kas nebija saskaņā ar celestiālās valstības likumu. Iespējams, Viņš ievēroja šajā jauneklī noslieci turēties savās sajūtās pie tā, kas viņam izrādītos kaitīgs un padarītu pakļaušanos visām evaņģēlija prasībām nepatīkamu vai neiespējamu, tādēļ Viņš pateica viņam iet un pārdot visu, kas viņam bija, un „atdot nabagiem, un staigāt Viņam pakaļ”.

Šis bauslis lika jauneklim justies bēdīgam un noskumušam. Viņš uzlūkoja bagātības kā lielu dzīves mērķi, kā kaut ko tādu, kas sniegtu viņam pasaules ietekmi un citas iekārojamas lietas; kas nodrošinātu viņam dzīves svētības un priekus, un kā līdzekli, kas ļautu viņam ieņemt augstu stāvokli sabiedrībā. Viņš nespēja iedomāties, ka cilvēks varētu sev nodrošināt dzīves svētības, prieku un privilēģijas, un tādas lietas, ko viņš dabiski vēlējās, bez bagātības. Taču evaņģēlijs pēc savas būtības nodrošināja visu, kas bija nepieciešams, lai piepildītu cilvēka vēlmes un prasības un padarītu viņu laimīgu. Bagātības nespēja to dot; un Tas Kungs vēlējās, lai viņš atteiktos no tādām domām un tiktu no tām vaļā savā prātā un sajūtās, lai Viņš varētu iegūt viņu kā Savu kalpu visās lietās. Viņš vēlējās, lai šis cilvēks pilnībā nodotos Viņa kalpošanas darbam un veiktu Viņa darbu ar patiesu sirds nolūku, un sekotu Svētā Gara pamudinājumiem, un sagatavotos celestiālajai slavai. Taču tas jauneklis to nevēlējās; tas viņam bija pārāk liels upuris. Un Glābējs tajā reizē teica: „Bagātais grūti ieies Debesu valstībā. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”

Viņa mācekļi tā iemesla dēļ „vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: „Kas tad var tapt glābts?”” Viņi domāja, ka neviens cilvēks nevarēja būt bagāts un tajā pašā laikā tikt glābts Dieva valstībā. Šādu domu viņi uztvēra no Glābēja teiktā. Taču Jēzus atbildēja: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” [Skat. Mateja 19:16–26; skat. arī Džozefa Smita tulkojums, Mateja 19:26, zemteksta piezīme a, un Marka 10:27, zemteksta piezīme a.]⁸ [Skat. 2. ieteikumu 174. lpp.]

Dievs ir apsolījis palīdzēt mums personīgajos pūliņos dzīvot pēc evaņģēlija.

Nav iespējams, ka mēs paši saviem spēkiem izpildītu visus baušļus, ko Dievs mums ir devis. Arī Jēzus pats nevarēja izpildīt Sava Tēva darbu, nesaņemot no Viņa dievišķu palīdzību. Kādā reizē Viņš teica: „Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” [Jāņa 5:30.] Ja tas bija nepieciešams Viņam, mūsu Kungam, saņemt dievišķu palīdzību, mēs atklāsim, ka vēl jo vairāk arī mums ir nepieciešams saņemt Viņa palīdzību. Jebkuros apstākļos un jebkurā stāvoklī, kurā Pēdējo dienu svētie varētu atrasties, pildot savus pienākumus, viņiem ir tiesības saņemt pārdabisku palīdzību no Svētā Gara, kas viņiem palīdzēs viņu dažādajās situācijās, kā arī pienākumos, kurus no viņiem tiek prasīts izpildīt.

… Es nevaru iedomāties neko, kas būtu tik lielā mērā svarīgs, kā strādāšana pie tā, lai iegūtu savu paaugstināšanu un slavu. Tas bez šaubām ir viens dižens nolūks, kura dēļ mēs nācām pasaulē. … Nevienam vīrietim vai sievietei nevajadzētu zaudēt drosmi, kad viņi jūt, ka nespēj izpildīt to, ko vēlētos, taču mums visiem vajadzētu darīt to, ko varam, lai paveiktu to diženo darbu, kā dēļ mēs esam šeit.⁹

Reliģijas, kuru mēs esam pieņēmuši, raksturs pieprasa noteiktu uzvedību, ko neviena cita mums zināma reliģija nepieprasa no saviem sekotājiem; un mūsu reliģijas prasību raksturs ir tāds, ka neviens cilvēks nevar tās izpildīt, ja vien viņam nepalīdz Visuvarenais. Ir nepieciešams, lai mēs saprastu, vismaz daļēji, tās lielās un svarīgās svētības, ko mēs galu galā iegūsim, ja izpildīsim reliģijas vai evaņģēlija, ko esam saņēmuši, prasības. No mums prasīto upuru raksturs ir tāds, ka neviens vīrietis vai sieviete nespētu tos nest, ja vien viņam vai viņai nepalīdzētu pārdabisks spēks; un Tas Kungs, ierosinot šādus nosacījumus, nekad nedomāja, ka no Viņa ļaudīm tiks prasīts tos ievērot bez pārdabiskas palīdzības, kas nelīdzinās nevienai citai palīdzībai, ko būtu sludinājusi kāda cita ticīgu cilvēku grupa. Viņš ir apsolījis nepieciešamo palīdzību. …

Šīs prasības … bija obligātas katrā laikmetā un laika posmā, kad vien Dievs aicināja cilvēkus kalpot Viņam un saņemt Viņa likumus. Tās bija obligātas Israēla dienās, Israēla tautas sākumposmā. Tās bija obligātas Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam. Tās bija obligātas Mozum un cilvēkiem, kurus viņš veda no Ēģiptes verdzības. Tās pieprasīja ievērot visi pravieši, kas bija no Ādama dienām līdz mūsdienām. Tās pieprasīja ievērot apustuļi, kas saņēma pilnvaras caur Jēzus Kristus, dzīvā Dieva Dēla, roku uzlikšanu, un tās reliģijas, ko apustuļi sludināja un mācīja cilvēkiem, sekotāji savā laikā, un neviens cilvēks vai cilvēku grupa vai šķira no Ādama dienām līdz mūsu laikam nevarēja ievērot šīs prasības, izņemot Dieva ļaudis, kad viņi tika apdāvināti ar spēku no augšienes, kas varēja nākt vienīgi no Tā Kunga, mūsu Dieva.¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 175. lpp.]

Kad mēs piedalāmies Dieva darbā, mums nepieciešama Dieva palīdzība.

Lai ko arī jūs veiktu Ciānas labā, jums jābūt atkarīgiem no Tā Kunga panākumu gūšanā.¹¹

Cilvēka prātam jābūt vērstam vienīgi uz Dieva godību visās lietās, ko viņš uzsāk veikt. Mums būtu jāuzskata, ka paši no sevis mēs nespējam darīt nekā. Mēs esam Dieva bērni. Mēs esam tumsā, [ja vien] Dievs neapgaismo mūsu sapratni. Mēs esam bezspēcīgi, [ja vien] Dievs nepalīdz mums. Darba, kas mums šeit jādara, raksturs ir tāds, ka mēs to nevaram izdarīt, ja vien nesaņemam palīdzību no Visuvarenā. … Pasaules iedzīvotājiem un pārāk bieži arī Israēla elderiem piemīt šāda liela problēma — mēs aizmirstam, ka strādājam Dievam; mēs aizmirstam, ka esam šeit, lai izpildītu noteiktus nodomus, ko mēs esam apsolījuši Tam Kungam. Šis darbs, kurā mēs esam iesaistījušies, ir brīnumains. Tas ir Visuvarenā darbs; un Viņš ir izvēlējies vīriešus un sievietes, kuri, kā Viņš zina pēc iepriekšējas pieredzes, izpildīs Viņa nodomus.¹²

Šis darbs, kurā jūs un es esam iesaistījušies, veiksies un gūs sekmes tikai caur Dieva svētībām pār mūsu uzticīgajiem un godīgajiem centieniem un mūsu apņēmību paveikt to, kādēļ mēs esam nākuši šajā esamībā. Kad mēs atskatāmies uz pieredzēm, caur kurām esam izgājuši, mēs bez grūtībām saprotam, ka mūsu labklājība ir bijusi atkarīga no mūsu godīgajiem pūliņiem paveikt Dieva darbu, no pūlēšanās citu cilvēku labā un, cik vien iespējams, atbrīvošanās no savtīguma. Tādēļ, ka tā ir bijis pagātnē, mēs varam droši uzskatīt, ka mūsu turpmākais progress būs atkarīgs no mūsu apņēmības darīt Dieva gribu visos apstākļos un no palīdzības, ko Viņš mums sniegs.¹³ [Skat. 4. ieteikumu 175. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet aprakstus 169.–170. lpp. Kādēļ, jūsuprāt, cilvēki, kuri paļaujas uz Dievu, reaģē uz likstām tik atšķirīgi no cilvēkiem, kuri nepaļaujas uz Dievu?
Apdomājiet stāstu par Glābēju un bagāto jaunekli (170.–172. lpp.). Kādām dažām lietām cilvēki pievērš savas sirdis, kas liek viņiem „aiziet noskumušiem”? Kādēļ mums „jātiek vaļā” no tādām lietām, pirms mēs varam saņemt Tā Kunga lielākās svētības?
Prezidents Snovs mācīja, ka pat Glābējam bija nepieciešama „dievišķa palīdzība”, lai „izpildītu Sava Tēva darbu” (172. lpp.). Kā jūs izmantotu Prezidenta Snova vārdus, lai palīdzētu kādam, kurš nejūtas pilnvērtīgs dzīvot pēc evaņģēlija prasībām?
Izlasiet šīs nodaļas pēdējo sadaļu (173.–174. lpp.). Kādēļ, pēc jūsu domām, mēs dažreiz nelūdzam Dievam palīdzību? Padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai vairāk saņemtu Viņa palīdzību savā dzīvē.

Saistītie Svētie Raksti: Filipiešiem 4:13; 2. Nefija 10:23–24; 25:23; Jēkaba gr. 4:6–7; Mosijas 24:8–22; Ticības apliecinājumi 1:3

Mācīšanas padoms: „Uzdodiet dalībniekiem izlasīt atsevišķus jautājumus nodaļas beigās (vai nu individuāli, vai nelielās grupās). Palūdziet viņiem sameklēt nodaļā ietvertās mācības, kas saistītas ar šiem jautājumiem. Pēc tam aiciniet viņus dalīties savās domās un ieskatos ar pārējiem dalībniekiem.” (vii lpp. šajā grāmatā.)

Pirms Glābējs izdziedināja neredzīgo vīru, Viņš teica: „Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis” (Jāņa 9:4).

„Darbs, kurā jūs un es esam iesaistījušies, veiksies un gūs sekmes tikai caur Dieva svētībām pār mūsu uzticīgajiem un godīgajiem centieniem.”