Piedošanas spēks

„Nāc, mīļo brāli, jau beidzies karš, Jo kas reiz bija draugi, par draugiem atkal taps.”

No Džozefa Smita dzīves

1839. gada vasarā pravietis vietu, kur Ilinoisā, Misisipi upes krastā, pulcējās svētie, nosauca par Navū. Tas bija ebreju izcelsmes vārds, un tā nozīme ir „skaista atrašanās vieta vai vieta, kas sniedz mieru”.¹ Pravieša vadībā svētie sāka pārveidot Komercas ciematu par pievilcīgu pilsētu. Vispirms viņi telšu un būdu vietā pierobežā uzcēla baļķu namus, tad parādījas virkne karkasa māju un stabili ķieģeļu nami. Lai padarītu krāšņākus savus lielos zemes gabalus, viņi stādīja augļu un dekoratīvos kokus, vīnogulājus un krūmus. Savā skaistajā Navū pilsētā svētie cerēja atrast mierīgu patvēruma vietu, kur viņi varētu aizmirst par Misūri štatā piedzīvotajām vajāšanām.

Šajā celtniecības laikā ar Džozefu Smitu notika atgadījums, kas parādīja viņa žēlsirdīgo raksturu un gatavību piedot citiem, ļaujot viņiem nožēlot pagātnes kļūdas. Daniels Tailers atminējās šo notikumu:

„Kāds cilvēks, kurš ieņēma augstu stāvokli Baznīcā Fārvestā [Misūri štatā], saslima ar malāriju un viņu mocīja drudzis. Kad viņa prāts bija tik pat vājš kā miesa, grupa neapmierināto sajauca viņam galvu, pārliecinot viņu pamest svētos, lai dotos kopā ar viņiem. Šis vīrs pat vairākkārt liecināja pret pravieti. Laikā, kad svētie apmetās Komercā, viņš, atveseļojies no slimības, pārcēlās no Misūri štata uz Kinciju, Ilinoisas štatā. Tur viņš strādāja par malkas cirtēju, lai iegūtu līdzekļus un kopā ar ģimeni varētu nokļūt Navū un pasniegt [dāvanu] Dieva vīram, kuru viņš bija nonievājis, un, ja iespējams, saņemtu pravieša piedošanu un atļauju atgriezties pulkā. … Viņš juta, ka nekur citur viņš neiegūs pestīšanu un, ja viņš tiks atraidīts, viss būs zudis. Ar bēdu pilnu sirdi un skumju māktu skatienu viņš uzsāka ceļu uz Navū.

Kamēr [šis vīrs] vēl bija ceļā, Tas Kungs pateica brālim Džozefam, ka viņš tuvojas. Pravietis paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja vīru nākam pa ielu. Tiklīdz vīrietis pavēra vārtus, pravietis pielēca kājās no sava krēsla un izskrēja pagalmā viņam pretī, izsaukdamies: „Ak, brāli, — kā es priecājos tevi atkal redzēt!” Viņš apķērās viņam ap kaklu, un viņi abi raudāja kā bērni.

Pietiks, ja sacīsim, ka šis kritušais vīrs atbilstoši atlīdzināja savu grēku, un atkal iegāja Baznīcā caur kristīšanās vārtiem, no jauna saņēma priesterību, kalpoja vairākās svarīgās misijās, piepulcējās svētajiem Ciānā un nomira ticības pilns.”²

Džordžs K. Kenons, kas kalpoja par padomnieku Augstākajā Prezidijā, deva papildu liecību par Džozefa Smita piedodošo raksturu: „Ar visu savu nelokāmo pārliecību aizstāvēt patiesību un nepiekāpīgo uzticību ievērot Dieva baušļus, Džozefs vienmēr bija žēlsirdīgs pret vājajiem un pret tiem, kas kļūdījās. 1835. gada vasarā viņš kalpoja Kērtlandē un tās apkaimē, vadot sapulces un padomes, un viņu izraudzījās par piesēdētāju vairākās prāvās pret Baznīcas locekļiem, kurus nācās tiesāt par izteikumiem pret Baznīcas Augstāko Prezidiju. Neskatoties uz to, vai viņam piekrita loze apmierināt apsūdzētā vai apsūdzētāja lietu, un, lai gan apsūdzēto nodarījumi varēja tikt vērsti tieši pret viņu, viņš izturējās ar tādu maigumu un taisnīgumu, ka izpelnījās visu cilvēku mīlestību.”³

Džozefa Smita mācības

Mums ir jāpielieto žēlsirdības princips un jāpiedod mūsu brāļiem un māsām.

„Viena no vispatīkamākajām situācijām, kas var notikt uz Zemes, kad kāds cilvēks ir grēkojis pret citu, ir — šī grēka piedošana; un tad saskaņā ar cildeno un pilnīgo Glābēja paraugu, lūgt arī mūsu Tēvu Debesīs piedot [grēciniekam].”⁴

„Vienmēr pielietojiet žēlastības principu un esiet gatavi piedot mūsu brāļiem, redzot pirmās grēku nožēlošanas pazīmes vai ja viņi lūdz piedot; un ja mēs piedosim mūsu brālim vai pat mūsu ienaidniekam, pirms tas nožēlo grēkus vai lūdz piedošanu, mūsu Debesu Tēvs būs tikpat žēlsirdīgs pret mums.”⁵

„Esiet pacietīgi cits pret citu, jo tā pret mums izturas Tas Kungs. Lūdziet par saviem nelabvēļiem Baznīcā un nenolādiet savus pretiniekus ārpus tās: „Jo Man pieder atriebšana”, saka Tas Kungs, „un Es atmaksāšu” [skat. Romiešiem 12:19]. Katram ordinētam Baznīcas loceklim un ikvienam cilvēkam mēs sakām: esiet žēlsirdīgi un jūs atradīsiet žēlastību. Centieties glābt dvēseles, nevis tās iznīcināt: jo patiesi jūs zināt, ka „būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” [skat. Lūkas 15:7].”⁶

Elīza R. Snova pierakstīja šos pravieša vārdus: „[Svētajiem] ir jāapbruņojas ar žēlsirdību, neskatoties uz netaisnību, kas mums jāpiedzīvo. Viņš teica, ka viņš ir bijis par darbarīku, lai atklātu netaisnību — bija skumji un šausmīgi domāt par to, ka tik daudzi pakļaus sevi sātana nosodījumam un iedzīs postā. Ar dziļu līdzjūtību viņš teica, ka visi viņi ir mirstīgi līdzcilvēki, kurus mēs reiz mīlējām, vai tad mēs viņus neiedrošināsim uz pārmaiņām? Mēs [vēl] neesam viņiem piedevuši septiņdesmit reiz septiņas reizes, kā norādījis mūsu Glābējs [skat. Mateja 18:21–22]; iespējams mēs neesam viņiem piedevuši vēl nevienu reizi. Šī diena ir pestīšanas diena tiem, kas nožēlo grēkus un labojas.”⁷

„Iedomājieties, ja Jēzus Kristus un svētie eņģeļi aizrādītu mums par katru nenozīmīgo lietu, kā tad mēs justos? Mums ir jābūt žēlsirdīgiem citam pret citu, un nav jāpievērš uzmanība sīkumiem.”⁸

Vilards Ričards, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, rakstīja: „Džozefs atzīmēja, ka starp viņu un Debesīm viss bija labi, ka viņam nebija ienaida ne pret vienu; un Džozefs lūdza tāpat kā Jēzus vai saskaņā ar Viņa paraugu: „Tēvs, piedod man manus parādus, kā arī es piedodu saviem parādniekiem” [skat. Mateja 6:12, 14], jo es labprāt piedodu visiem cilvēkiem. Ja mēs vēlamies, lai citi mūs iemīlētu un šī mīlestība saglabātos, mums viņi ir jāmīl, arī mūsu ienaidnieki, tāpat kā mūsu draugi.”⁹

Piedošana atjauno jūtu vienotību.

„Mani apbēdina, ka mūsu vidū nav pilnīgas vienotības; kad viens loceklis cieš, jācieš arī citiem; ar vienotām jūtām mēs iegūstam spēku no Dieva. Kristus teica, ka Viņš ir nācis aicināt grēciniekus nožēlot grēkus, lai tos glābtu. Paštaisnie jūdi nosodīja Kristu, jo Viņš grēciniekus uzņēma Savā klātienē; taču Viņš tos pieņēma ar nosacījumu, ka viņi nožēlos savus grēkus. … Ja [grēcinieki] ir nožēlojuši grēkus, mēs esam saistīti viņus pieņemt, ar laipnību svētīt un ar savu ietekmi un rūpēm attīrīt viņus no visa netaisnīgā. … Labākais veids, kā palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no grēka, — ir paņemt viņus aiz rokas un ar labsirdību viņus uzraudzīt.”¹⁰

Pravietis Džozefs Smits rakstīja grupai Baznīcas vadītāju: „Tagad, brāļi, ļaujiet man jums sacīt, ka mana nostāja ir dot un piedot, paciest un izturēt, ar visu iecietību un pacietību manu brāļu un visas pasaules cilvēku trūkumus, muļķības, iegribas, vājības un ļaundarības; un mana paļāvība un mīlestība pret jums nav mazinājusies vai kļuvusi vājāka. Un turpmāk, ja jūs tiksit aicināti uzņemties kopā ar mums izciest dažas mūsu vājības un muļķības, un tāpat kā mēs saņemsit rājienu, neapvainojieties. … Kad mēs tiksimies vaigu vaigā, es jau priekšlaikus nešaubīgi zinu, ka visas domstarpības mūsu vidū būs taisnīgi atrisinājušās un virsroku gūs pilnīgā mīlestība; un svētā derība, ar kuru esam saistīti, ieņems galveno vietu mūsu sirdīs.”¹¹

Tiekoties ar saviem padomniekiem Augstākajā Prezidijā un Divpadsmitajiem, pravietis Džozefs Smits teica: „Dažreiz mirkļa impulsa iespaidā es esmu runājis pārāk skarbi un, ja esmu aizskāris jūsu jūtas, brāļi, es lūdzu jums piedošanu, jo es jūs mīlu un es jūs atbalstīšu taisnīgumā ar visu savu sirdi Tā Kunga priekšā un visu cilvēku priekšā; jo esiet droši, brāļi, es esmu gatavs aizturēt visas pretestību straumes vētrās un izvirdumos, pērkonā un zibeņos, jūrā un uz zemes, tuksnesīgā klajumā vai starp viltus brāļiem vai vajātājiem, vai arī ikvienā vietā, kur Dievs Savā tālredzībā var mūs aicināt. Un es esmu apņēmības pilns, ka ne augstumi, ne dziļumi, ne varas, ne spēki, ne lietas esošās, ne lietas nākamās, ne cita kāda radīta lieta nevarēs mani šķirt no jums [skat. Romiešiem 8:38–39].

Un tagad es gribu noslēgt ar jums derību Dieva priekšā, ka es ne uzklausīšu, ne uzticēšos nekādam noniecinošam paziņojumam ne pret vienu no jums, ne arī tiesāšu jūs, pamatojoties uz kādu liecību zem debesīm, ja vien tā būs nekļūdīga liecība, līdz mēs tiksimies vaigu vaigā un es nešaubīgi noskaidrošu patiesību; un mana paļāvība jūsu vārdiem būs nesatricināma, jo es ticu, ka jūs esat patiesības vīri. Un to pašu es prasu no jums, kad es jums ko stāstu, lai jūs tāpat paļautos uz maniem vārdiem, jo es nestāstīšu jums neko tādu, par ko es nebūtu pilnīgi pārliecināts.”¹²

1835. gada rudenī pravieša jaunākais brālis Viljams nepiekrita pravieša lēmumam un saniknojās, sāka izturēties pret pravieti ar nicinājumu un mudināja citus darīt tāpat. Šī uzvedība sāpināja pravieti un viņš Viljamam uzrakstīja šādus vārdus: „Es vēlos, brāli Viljam, lai Tu pazemotos. Es Tev pilnībā piedodu, un Tu zini manu nesatricināmo un nemainīgo nostāju; es zinu, kam esmu uzticējies; es stāvu uz klints, plūdi nevar mani aizskalot, nē, tie mani neaizskalos. Tu zini, ka mācība, kuru es mācu, ir patiesa, Tu zini, ka Dievs mani ir svētījis. … Tu zini, ka mans pienākums ir pamācīt Tevi, kad tu kļūdies. Šo privilēģiju es vienmēr izmantošu, un Tev ir tāda pati privilēģija. Es izmantoju šo privilēģiju pamācīt Tevi savas pirmdzimtības dēļ, jo esmu vecākais, un es arī Tev dāvāju šo privilēģiju, jo man ir jābūt pazemīgam un gatavam saņemt aizrādījumus un norādījumus no brāļa un no drauga. …

Un tagad, lai Dievs ir žēlsirdīgs manam tēva namam; lai Dievs atņem naidīgumu starp tevi un mani; un lai visas svētības tiek atjaunotas, bet pagātne tiek aizmirsta uz visiem laikiem. Lai pazemīga grēku nožēlošana varētu atvest mūs abus pie Tevis, ak, Dievs, un pie Tava spēka un aizsardzības, un kroņa, lai mūžīgi mierā baudītu tēva, mātes, Alvina, Hairama, Sofronijas, Samuēla, Katerinas, Karlosa, Lūcijas, kā arī svēto klātbūtni, un visu to klātbūtni, kurus Dievs ir iesvētījis. Šī ir tava brāļa lūgšana.”¹³

„1836. gada 1. janvārī pravietis par saviem pūliņiem atrisināt šo sarežģīto situāciju savā ģimenē teica: „Neskatoties uz pateicības jūtām, kas piepilda manu sirdi, pārdomājot pēdējo gadu notikumus un daudzās svētības, ar kurām tikām svētīti, mana sirds sāp to sarežģījumu dēļ, kas radušies mana tēva ģimenē. … Es esmu apņēmības pilns no savas puses darīt visu, lai sakārtotu un draudzīgā veidā nokārtotu uz šo dienu ģimenē samilzušās grūtības, lai turpmāko gadu un gadus, vai tie būs daži, vai daudzi, varētu pavadīt taisnīgumā Dieva priekšā. …

Brāļi Viljams un Hairams un tēvocis Džons Smits atnāca uz manu māju un mēs iegājām istabā kopā ar tēvu un elderu Martinu Herisu. Tēvs Smits iesāka mūsu sarunu ar lūgšanu, pēc kuras viņš ļoti izjustā un aizkustinošā veidā pauda savas izjūtas par šo atgadījumu, patiesi ar visu līdzjūtību, kas piemīt tēvam, kurš ir dziļi sāpināts to sarežģījumu dēļ, kas bija ģimenē; un, kamēr viņš mūs uzrunāja, Dieva Gars nolaidās pār mums varenā spēkā un aizkustināja mūsu sirdis. Brālis Viljams pazemīgi nožēloja grēkus un lūdza man piedošanu par man izteiktajiem apvainojumiem. Un es lūdzu piedošanu viņam par to, ko esmu darījis aplam.

Mēs visi izjutām grēku nožēlas un piedošanas garu un mēs noslēdzām derību viens ar otru Dieva un svēto eņģeļu, un brāļu priekšā, no šī brīža turpmāk censties atbalstīt vienam otru taisnīgumā visās lietās un neuzklausīt ļaunās baumas vienam par otru; bet patiesi kā brāļi doties vienam pie otra lēnprātības garā ar mūsu pārestībām, lai izlīgtu, un tādējādi veicinātu savu laimi un mūsu ģimenes laimi, un, īsāk sakot, visu cilvēku laimi un labklājību. Tad mēs iesaucām istabā manu sievu, māti un manu pierakstītāju un mēs atkārtojām noslēgto derību viņu priekšā; un pateicība piepildīja mūsu krūtis un asaras tecēja no mūsu acīm. Tad mani palūdza noslēgt mūsu sarunu, un es nobeidzu to ar lūgšanu; patiesi, tas bija prieka un līksmības laiks.”¹⁴

Izrādot iecietību, pacietību un žēlsirdību pret tiem, kas nožēlo grēkus, mēs varam palīdzēt viņiem ienākt „Dieva dārgo bērnu brīvībā.”

1838. gada beigās Viljams V. Felpss, kuru uzskatīja par uzticamu Baznīcas locekli, bija starp tiem, kas deva viltus liecību pret pravieti un citiem Baznīcas locekļiem, kas noveda pie viņu apcietināšanas Misūri štatā. 1840. gada jūnijā brālis Felps rakstīja Džozefam Smitam, lūdzot piedošanu. Pravietis Džozefs atbildēja: „Man jāsaka, ka pārdzīvoju neparastas izjūtas, cenšoties Tev uzrakstīt dažas rindiņas, lai atbildētu uz Tavu [pagājušā mēneša] 29. datuma vēstuli; tajā pašā laikā es esmu iepriecināts par man dāvāto privilēģiju.

Zināmā mērā Tu vari iedomāties, kādas bija gan manas, gan eldera Rigdona un brāļa Hairama jūtas, lasot Tavu vēstuli, — patiesi mūsu sirdis atmaiga labsirdībā un līdzjūtībā, kad mēs uzzinājām par Tavu apņemšanos u.t.t.. Es varu Tev apliecināt, ka Tavā gadījumā esmu noskaņots rīkoties tā, lai saņemtu Jehovas, (kura kalps es esmu), apstiprinājumu, kā arī saskaņā ar atklātajiem patiesības un taisnīguma principiem; un, ievērojot to, ka iecietība, pacietība un žēlastība vienmēr ir raksturojusi mūsu Debesu Tēva rīcību pret pazemīgajiem un nožēlas pilnajiem, es jūtu, ka man ir jārīkojas tāpat, jāgodā tie paši principi, un, tā darot, jābūt par savu līdzcilvēku glābēju.

Tā ir patiesība, ka mēs esam daudz cietuši Tavas izturēšanās dēļ — žults kauss, kas jau bija pietiekami piepildīts, lai mirstīgais no tā dzertu, gāja pāri malām, kad Tu — viens no tiem, ar kuru bieži mīļi satikāmies un izbaudījām spirdzinājuma dienas no Tā Kunga, vērsies pret mums, — „ja tas būtu ienaidnieks, to mēs varētu panest” [skat. Psalmi 55:12–14]. Tajā dienā, kad tu stāvēji pretinieka pusē, kad svešinieki veda projām sagūstītu viņa karaspēku, kad sveštautieši lauzās iekšā pa viņa pilsētas vārtiem un meta kauliņus par [Fārvestu], tu biji tāds pats kā ikviens no viņiem; tev nebūs nekad vairs tā sajust prieku par tavu brāli viņa nelaimes dienā, un tev nebūs ļauni priecāties par Jūdas bērniem pazušanas dienā un nebūs būt lielmutīgam viņu bailības dienā! [skat. Obadjas 1:11–12].

Tomēr kauss ir izdzerts, mūsu Tēva griba ir piepildīta, un mēs vēl esam dzīvi, par ko esam pateicīgi Tam Kungam. Un, izglābušies no ļaunu cilvēku rokām ar mūsu Dieva žēlsirdību, mēs sakām, ka Tava privilēģija ir izglābties no pretinieka spēkiem, tikt ievestam Dieva dārgo bērnu brīvībā un būt atkal pieņemtam starp Visaugstākā svētajiem, lai ar uzcītību, pazemību un neviltotu mīlestību nodotu sevi mūsu Dievam un Tavam Dievam, un Jēzus Kristus Baznīcai.

Es ticu, ka Tava atzīšanās ir patiesa un grēku nožēlošana neviltota, un es būšu laimīgs atkal sniegt Tev savu labo roku, un priecāties par pazudušo, kas nu ir atgriezies.

Pagājušajā svētdienā svētajiem tika nolasīta Tava vēstule, un viņu sajūtas izpaudās vienbalsīgā lēmumā, ka V. V. Felpss ir jāuzņem sadraudzībā.

Nāc, mīļo brāli, jau beidzies karš,

Jo reiz kas bija draugi, par draugiem atkal taps.”¹⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Šajā nodaļā aprakstīti vairāki gadījumi, kad Džozefs Smits piedeva citiem. Pārskatiet šos pierakstus 387.–389., 392.–393. lpp. un 393.–395. lpp.. Kā šie stāsti var palīdzēt cilvēkam, kuram ir grūti piedot citiem?
Kādas svētības ienāk mūsu dzīvē, kad mēs piedodam tiem, kas mūs ir aizvainojuši? Kāpēc mums dažreiz ir grūti piedot citiem? Ko mēs varam darīt, lai vairāk attīstītu piedošanas garu?
390. lpp. izklāstīti īsi, gudri izteikumi par piedošanu. Piemēram: „Esiet pacietīgi cits pret citu, jo tā pret mums izturas Tas Kungs”; „Esiet žēlsirdīgi un jūs atradīsiet žēlastību”; „Centieties glābt dvēseles, nevis tās iznīcināt”; „Mums ir jābūt žēlsirdīgiem citam pret citu, un nav jāpievērš uzmanība sīkumiem.” Ko jūs gūstat no katra šī izteikuma?
391. lpp. pirmajā rindkopā pārskatiet pravieša Džozefa Smita vārdus par laipnības un labsirdības iedarbību. Kāpēc, jūsuprāt, šis padoms ir patiess? Kā jūs esat redzējuši šos principus piepildāmies savā dzīvē?
Pārlasiet 392. lpp. pirmo rindkopu. No kādām problēmām mēs varētu izvairīties, sekojot šim padomam? Kādēļ dažreiz ir grūti sekot šim padomam? Kā mēs varam pārvarēt kārdinājumu uzticēties noniecinošiem paziņojumiem par citiem?
Cenšoties piedot citiem, pravietis runāja par savu vēlmi darīt tāpat, kā darīja Debesu Tēvs (395. lpp.) un dzīvot „saskaņā ar cildeno un pilnīgo Glābēja paraugu” (389. lpp.). Kādas rakstura īpašības mums jācenšas attīstīt, lai sekotu Debesu Tēva un Jēzus Kristus paraugam?

Saistītie Svētie Raksti: Psalmi 86:5; Mateja 18:21–35; 1. Nefija 7:16–21; Mosijas 26:29–31; M&D 64:9–11.