Vajāšanās saglabāt ticību un drosmi

„Nebaidieties, bet topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā.”

No Džozefa Smita dzīves

1838.–1839. gada ziemā Misūri štata zemessardze saņēma gubernatora pavēli padzīt Pēdējo Dienu svētos no štata, un pravietis Džozefs Smits tika ieslodzīts Libertī cietumā. Tajā ziemā un tai sekojošajā pavasarī atklājas briesmīgu ciešanu aina, kad tūkstošiem svēto bija spiesti pamest savas mājas Misūri štatā. Viņi atstāja lielāko daļu saviem īpašumiem un Brigama Janga un citu Baznīcas vadītāju vadībā uzsāka 200 jūdžu (320 kilometru) garu ceļojumu austrumu virzienā uz Ilinoisas štata rietumiem. Tikai dažiem svētajiem bija labi kravas rati un zirgi, vairākums lietū un sniegā gulēja neapsegti. Tie, kuriem nebija apavu, ietina savas kājas lupatās, lai varētu iet pa sniegu.

1839. gada februārī kāds laipns kaimiņš palīdzēja Emmai Smitai ievietot viņas četrus bērnus un nedaudzās mantas ar sienu izklātā furgonā. Kad viņu grupa nonāca līdz sasalušajai Misisipi upei, Emma šķērsoja ledu kopā ar saviem bērniem, nesot pravieša Bībeles tulkojuma manuskriptu paslēptu zem svārkiem divās drēbju somās, kas bija apsietas ap viņas vidukli. Viņa un daudzi citi trūcīgie svētie atrada patvērumu Kincijā, Ilinoisas štatā, kur viņi turpināja ciest no bada, sala un slimībām, tomēr šīs ciešanas atviegloja vietējie iedzīvotāji, kas bija norūpējušies un izrādīja laipnību.

Lai gan pravietis Džozefs izmisīgi vēlējās palīdzēt svētajiem, viņš nevarēja darīt neko citu, kā vien lūgt un ar vēstuļu starpniecību dot norādījumus Brigamam Jangam un citiem brāļiem, kas vadīja svētos viņa prombūtnes laikā. Šādos bezcerīgos apstākļos viņš rakstīja iedrošinājuma un mierinājuma vārdus Baznīcas locekļiem: „Dārgi mīļotie brāļi, darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts” (M&D 123:17).

1839. gada 6. aprīlī pravietis un viņa biedri lietas izskatīšanas vietas maiņas dēļ tika pārvesti no Libertī cietuma uz Galatinu, Deivisas apgabalu, Misūri štatā. Pēc tiesas brāļiem vēlreiz mainīja lietas izskatīšanas vietu no Galatinas uz Kolumbiju, Būnes apgabalā, Misūri štatā. Bet aprīļa vidū, kad pravietis un citi ieslodzītie tika pārvesti uz Kolumbiju, sargi atļāva viņiem izbēgt. Nedēļas laikā brāļi pievienojās svēto grupai Kincijā, Ilinoisas štatā. Elders Vilfords Vudrafs savā dienasgrāmatā rakstīja par tikšanos ar pravieti: „Mums … atkal bija laimīgā privilēģija paspiest brāļa Džozefa roku. … Viņš mūs sveicināja ar lielu prieku. Viņš tikko bija atbrīvojies no cietuma un no viņa ienaidnieku rokām un atgriezās savas ģimenes un draugu lokā. …Džozefs kā parasti bija vaļsirdīgs, atklāts un tuvs. Māsa Emma bija patiesi laimīga.”¹

Vēlāk pravietis izteica pateicību saviem biedriem, svētajiem, kas kopā ar viņu bija drosmīgi tik daudz pārcietuši, viņu ticības atjaunotajam Jēzus Kristus evaņģēlijam vārdā: „Svēto uzvedība, izciešot visas pārestības un ciešanas, ir bijusi uzslavas cienīga; drosme, ar kādu viņi aizstāvēja savus brāļus no vajātāju iznīcinošajiem uzbrukumiem; viņu pieķeršanās patiesības lietai vissmagākajos un ciešanu pilnajos apstākļos, kādus vien cilvēks spēj izturēt; viņu mīlestība citam pret citu; viņu gatavība sniegt palīdzību man un maniem brāļiem, kad atradāmies ieslodzījumā; viņu upuris, atstājot Misūri štatu, un palīdzība nabadzīgajām atraitnēm un bāreņiem, nodrošinot tiem mājas daudz viesmīlīgākā zemē — tas viss kopā izraisa visu labo un tikumīgo cilvēku atzinīgu novērtējumu un ir nodrošinājis viņiem Jehovas atzinību un vārdu tikpat neiznīcīgu kā mūžība.”²

Džozefa Smita mācības

Patiesības ienaidnieks pretojas Tā Kunga kalpiem, jo īpaši, kad viņi kļūst tuvāki Tam Kungam.

„Vajāšanas līdzīgi pērkona dārdiem laiku pa laikam ir nākušas pār mūsu galvām … mūsu reliģijas dēļ.”³

„Mūsu reliģiskie principi ir atvērti pasaulei, lai visi cilvēki varētu tos pētīt, tomēr mēs esam droši, ka visas mūsu draugu vajāšanas ir radušās kā sekas apmelojumiem [viltus apsūdzībām] un nepareiziem izskaidrojumiem, kam nav patiesa un taisnīga pamata. Mēs to esam pārcietuši tāpat kā visas citas reliģijas savos pirmsākumos.”⁴

„Nebrīnieties, ja jūs tiekat vajāti, bet atcerieties Glābēja vārdus: „Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani ir vajājuši, viņi vajās arī jūs” [skat. Jāņa 15:20]; un visas ciešanas, kas svētajiem jāpārcieš, ir to praviešu vārdu piepildījums, kas ir runājuši kopš pasaules iesākuma.”⁵

„Kad es daru labāko, ko varu, — kad es esmu paveicis vislielāko labumu, tad pret mani ceļas vislielākās ļaundarības un visnegantākās baumas. … Šīs tautas ienaidnieki nekad nenogurs, vajājot Baznīcu, līdz viņi paši tiks pieveikti. Es sagaidu, ka viņi apkopos visus savus spēkus pret mani, lai mani uzraudzītu, un ka mums priekšā stāv gara un ārkārtīgi smaga karošana. Tam, kas karos patieso kristiešu cīņu ar pēdējo dienu pagrimumu, nemitīgi stāsies pretī visi ļaunie cilvēki un velna eņģeļi, un visi pekles tumsas spēki. Kad ļauni un pagrimuši cilvēki nostājas pret kādu, tā ir zīme, kas apliecina, ka šis cilvēks karo kristiešu karu. Ja visi cilvēki runā ļaunu un apmelo jūs, svētīti jūs esat utt. [skat. Mateja 5:11]. Vai cilvēks ir uzskatāms par sliktu tāpēc, ka citi par viņu runā ļaunu? Nē! Ja cilvēks nostājas pret grēka pasauli, viņš var būt drošs, ka visi ļaunie un pagrimušie gari sacelsies pret viņu.

“Bet tas būs tikai īsu laiku, un visas šīs ciešanas tiks novērstas no mums, ja vien mēs būsim uzticīgi un neļausim ļaunumam mūs uzvarēt. Skatoties, kā piepildās endaumenta svētības un kā valstība un izplatās no jūras uz jūru, mēs priecāsimies, ka šīs muļķības mūs nav uzvarējušas.”⁶

„Daži domā, ka mūsu ienaidnieki, ja iznīcinās mani, pierims; bet es jums teikšu, ka, tiklīdz viņi būs izlējuši manas asinis, viņiem slāps pēc ikviena cilvēka asinīm, kura sirdī mīt kaut mazākā dzirksts no evaņģēlija pilnības gara. Šo cilvēku pretestību uzkurina ienaida gars, kas neieredz visu taisnīgo. Tā mērķis nav iznīcināt tikai mani vien, bet ikvienu vīrieti un sievieti, kas uzdrošinās ticēt mācībām, kuras Dievs mani ir iedvesmojis mācīt šai paaudzei.”⁷

„No pieredzes es zinu, ka patiesības ienaidnieks nesnauž, un arī nav pārtraucis noskaņot sabiedrības prātus pret Tā Kunga kalpiem, izraisot cilvēkos sašutumu par ikvienu svarīgu vai interesējošu jautājumu.”⁸

Tie, kas mīl Dievu, panesīs vajāšanas ar drosmi un ticību.

„Visi svētie! Gūstiet labumu lietojot šo svarīgo Atslēgu — visos savos pārbaudījumos, nelaimēs, kārdinājumos, bēdas, važās, ieslodzījumos un nāvē, raugieties, ka jūs nenododat Debesis; ka jūs nenododat Jēzu Kristu; ka jūs nenododat savus brāļus; ka jūs nenododat Dieva atklāsmes, vai tās būtu Bībelē, Mormona Grāmatā vai Mācībā un Derībās vai jebkur citur, kas jebkad ir bijušas dotas vai jebkad tiks atklātas cilvēkam šajā pasaulē vai tajā, kurai ir jānāk. Jā, visos saņemtajos sitienos un grūtībās, raugieties, ka jūs tā nedarāt, vai arī jūsu drēbju vīlei pielips nenoziedzīgas asinis un jūs noiesit ellē!”⁹

1830. gada pavasarī svētos vajāja par Mormona Grāmatas publicēšanu: „Jau kādu laiku Mormona Grāmata (Jāzepa vēzda Efraima rokās) tiek publicēta, un kā jau pareģoja senais pravietis, to uzskata par svešu mācību esam [skat. Hozejas 8:12]. Tās nākšana klajā izsauca ne mazumu nemieru. Tiem, kas ticēja grāmatas autentiskumam, bija jāpiedzīvo liela pretestība un daudz vajāšanu. Taču tagad ir īstenojies tas, ka patiesība ir izdīgusi no zemes un taisnība noraugās no debesīm [skat. Psalmi 85:11; Mozus gr. 7:62], tādēļ mēs nebaidāmies no mūsu pretiniekiem, jo zinām, ka mūsu pusē ir gan patiesība, gan taisnība, ka ar mums ir gan Tēvs, gan Dēls, jo mums ir Kristus mācības un mēs paļaujamies uz tām; un tādēļ mēs turpinām sludināt un dalīties zināšanās ar visiem, kas vēlās tās uzklausīt.”¹⁰

1839. gada jūlijā Vilfords Vudrafs pierakstīja: „Džozefs mūs uzrunāja ar dažiem vārdiem sakot: Atcerieties, brāļi, ja jūs ieslodzīs, brālis Džozefs ir bijis ieslodzīts pirms jums. Ja Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ jūs būsiet ieslēgti važās tādā vietā, kur savus brāļus varēsiet redzēt tikai caur loga restēm, atcerieties, ka brālis Džozefs ir atradies šādos apstākļos.”¹¹

1841. gadā Džozefs Smits un viņa padomnieki Augstākajā Prezidijā rakstīja: „Patiesība kā spēcīgs ozols ir palikusi neskarta stihiju cīņās, kas to ir plosījušas ar ārkārtīgu spēku. Vilni pēc viļņa nāca vareni plūdi, sekojot cits citam, un nav to noslaucījuši. „Tie cēlās, ak, Kungs; plūdi krāca un plīsa; bet Pulku Kungs ir varenāks par jūras bangām” [skat. Psalmi 93:3–4]; arī vajāšanu uguns ar visu ļaundaru ietekmi nespēj to iznīcināt; patiesība kā Mozus „ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega”, un tagad šajā brīdī atklāj svarīgu skatu gan cilvēkiem, gan eņģeļiem.

Kur mēs varam vērst savus skatus, lai redzētu ko tādu? Mēs aplūkojam cilvēkus, kas ir pieņēmuši reliģijas sistēmu, nepopulāru, un tās principu ievērošana ir izraisījusi pret viņiem daudzkārtējas vajāšanas. Cilvēkus, kas dēļ savas mīlestības pret Dievu un dēļ pieķeršanās Viņa lietai ir cietuši badu, kailumu, briesmas un gandrīz visa veida trūkumu. Cilvēkus, kam savas reliģijas dēļ bija jāapraud vecāku, vīru, sievu un bērnu priekšlaicīgā nāve. Cilvēkus, kas ir devuši priekšroku nāvei, nevis slepkavībām un liekulībai, un kas ar cieņu ir saglabājuši savu reputāciju un stāvējuši stingri un nelokāmi laikos, kad tika pārbaudītas cilvēku dvēseles.”¹²

Dieva varenais spēks atbalstīs tos, kuri tiek vajāti taisnības dēļ.

Atrodoties ieslodzījumā Libertī cietumā, Džozefs Smits rakstīja svētajiem: „Nedomājiet, ka mūsu sirdis kļūst vājas, it kā ar mums notiktu kaut kas neparasts [skat. 1. Pētera 4:12], jo mēs iepriekš redzējām un guvām apstiprinājumu par visām šīm lietām, un esam droši uz labāku cerību, nekā tā ir mūsu vajātājiem. Tādēļ Dievs ir padarījis mūsu plecus stiprus, atbilstoši šai nastai. Mēs gavilējam savās nelaimēs, jo zinām, ka Dievs ir ar mums, ka Viņš ir mūsu draugs un ka Viņš izglābs mūsu dvēseles. Mēs neraizējamies par tiem, kas var nokaut miesu; viņi nevar nodarīt kaitējumu mūsu dvēselēm [skat. Mateja 10:28]. Mēs neprasām labvēlību no varmāku rokas, nedz arī no pasaules, nedz no velna, nedz arī no viņa pārstāvjiem un piekritējiem, kā arī tiem, kas mīl un runā melus, lai atņemtu mums dzīvību. Mēs nekad neesam izlikušies, nedz arī to darīsim, lai paglābtu savu dzīvību. … Mēs zinām, ka esam mēģinājuši ar visu savu prātu, spēku un izturību pildīt Dieva gribu un visu, ko Viņš mums ir pavēlējis. …

… Pestītājs teica: „Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība” [skat. Mateja 18:7]. Un vēl: „Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ; esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija” [Mateja 5:11–12].

Tad nu, dārgie brāļi, ja kādam cilvēkam jebkad ir bijis iemesls pretendēt uz šo apsolījumu, tad tie esam mēs; jo mēs zinām, ka pasaule ne tikai mūs ienīst, bet arī nepatiesi runā visa veida ļaunumu neviena cita iemesla dēļ, kā vien tādēļ, ka mēs esam centušies mācīt Jēzus Kristus evaņģēlija pilnību. …

Un tagad, dārgie un ļoti mīlētie brāļi — un sakot brāļi, mēs domājam tos vīriešus, sievietes un bērnus, kas ir palikuši uzticīgi Kristum — mēs jūtam nepieciešamību aicināt jūs Tā Kunga Jēzus Vārdā būt stipriem ticībā jaunajā un mūžīgajā derībā un nebaidīties no mūsu ienaidniekiem. … Palieciet uzticīgi līdz pat nāvei; jo, „kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs,” saka Jēzus Kristus [skat. Marka 8:35].”¹³

Arī no Libertī cietuma pravietis un viņa padomnieki Augstākajā Prezidijā rakstīja Baznīcas vadītājiem: „Brāļi, nebaidieties, bet topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Kas gan ir cilvēks, ka Dieva kalpam būtu no tā jābaidās, vai kāda cilvēka dēls, ka viņam būtu jātrīc tā priekšā? Un nebrīnaties par bēdu karstumu, ar ko mēs tiekam pārbaudīti, it kā ar mums notiktu kaut kas neparasts. Atcerieties, ka visiem ir bijusi daļa pie šīm ciešanām [skat. 1. Pētera 4:12–13]. Tādēļ priecājieties savās ciešanās, ar kurām jūs tiekat darīti pilnīgi un ar kurām tika darīts pilnīgs arī mūsu Pestīšanas iesācējs. [Skat. Ebrejiem 2:10.] Lai jūsu sirdis un visu svēto sirdis saņem mierinājumu kopā ar jums un lai viņi ārkārtīgi priecājās, jo liela ir mūsu alga Debesīs, jo tā ļaunie vajāja praviešus, kas bija pirms mums [skat. Mateja 5:11–12].”¹⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet pierakstu 367.–369. lpp.. Kas jūs iespaido stāstā par to, kā Džozefs Smits un viņa biedri, pēdējo dienu svētie, atbildēja uzvajāšanām? Kāpēc, jūsuprāt, viņi bija gatavi izturēt vajāšanas?
Izlasiet tekstu 370.–371. lpp., kur pravietis Džozefs Smits māca, ka taisnīgiem cilvēkiem bieži nāksies saskarties ar vajāšanām. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek? Ar ko mūsdienu vajāšanas ir līdzīgas vajāšanām Džozefa Smita laikā? Ar ko tās atšķiras?
371. lpp. Džozefs Smits dalījās ar Atslēgu, kas palīdzētu svētajiem. Kāda pieredze ir jums parādījusi šīs atslēgas vērtību? Kādu vēl padomu jūs varētu dot kādam, kas savas ticības dēļ saskaras ar vajāšanām? (Dažus piemērus skat. 371.–372. lpp.).
Pārlasiet 373.–374. lpp., kur Džozefs Smits mums apliecina, ka Tas Kungs mūs atbalstīs, ja mēs atbildēsim uz vajāšanām ar ticību un drosmi. Ko, jūsuprāt, nozīmē teikt, ka „tādēļ Dievs ir padarījis mūsu plecus stiprus, atbilstoši šai nastai”? Kā mēs varam „gavilēt savās nelaimēs” un „priecāties savās ciešanās”? Kādā veidā, jūsuprāt, mūsu ciešanas var palīdzēt mums pilnveidoties?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 5:43–44; Romiešiem 8:35–39; 2. Nefija 26:8; Mosijas 24:8–16; 3 Nefijs 6:13

Emma fleeing Missouri — 1839. gada februārī, kad Džozefs Smits bija ieslodzīts Libertī cietumā, Emma Smita un viņas bērni šķērsoja aizsalušo Misisipi upi, bēgot no saviem vajātājiem Misūri štatā.

Saints fleeing Missouri — 1838.–1839. gada ziemā tūkstošiem Pēdējo dienu svēto bija spiesti pamest savas mājas Misūri štatā un doties 200 jūdžu (320 km) garā ceļā uz Ilinoisas štatu.