Pirmā vīzija — Tēvs un Dēls parādās Džozefam Smitam

„Es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!””

No Džozefa Smita dzīves

Pēc Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās pakāpeniski plaši izplatījās Atkrišana. Glābēja apustuļi tika noraidīti un nogalināti, Viņa mācības tika sagrozītas, un Dieva priesterība tika paņemta prom no Zemes. Senatnes pravietis Amoss bija paredzējis Atkrišanas laiku un garīgo tumsību: „Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu, grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no ziemeļiem pret austrumiem un meklētu pēc Tā Kunga vārda — un tomēr to neatrastu” (Amosa 8:11–12).

Viens no tiem, kas meklēja Tā Kunga vārdu, kas bija zudis no Zemes, bija Džozefs Smits, jauns zēns Palmīras lauku ciematā, Ņujorkas štatā, 1820. gadā. Džozefs bija stiprs un aktīvs jauneklis ar gaišu ādu, gaiši brūniem matiem un zilām acīm, piektais no vienpadsmit bērniem Džozefa Smita, vecākā, un Lūcijas Makas Smitas ģimenē. Viņš daudz strādāja, palīdzot savam tēvam un vecākajiem brāļiem cirst kokus un sēt labību savas ģimenes kokiem aizaugušajā simts akru lielajā zemnieku saimniecībā. Saskaņā ar viņas mātes pierakstu, viņš bija “ievērojami kluss, laipns bērns,”¹ kurš “mēdza vairāk domāt un dziļāk studēt” par saviem brāļiem un māsām.² Jaunais Džozefs strādāja, palīdzot uzturēt savu ģimeni, un tādēļ spēja iegūt vienīgi tik daudz pamatizglītības, lai zinātu lasīšanas, rakstīšanas un aritmētikas pamatus.

Tajā laikā caur Ņujorkas štata rietumu reģionu, kur dzīvoja Smitu ģimene, izplatījās reliģiskās degsmes gars. Smiti, līdzīgi kā daudzi citi, apmeklēja kristīgo konfesiju sapulces, kas notika šajā reģionā. Kamēr daži no viņa ģimenes locekļiem pievienojās kādai no baznīcām, Džozefs to nedarīja. Vēlāk viņš rakstīja par šo laiku:

„Mans prāts bija nopietni nodarbināts attiecībā uz visiem svarīgajiem jautājumiem saistībā ar manas nemirstīgās dvēseles labklājību, kas mani vedināja pētīt Rakstus, ticot, kā es biju mācīts, ka tie satur Dieva vārdu. Tādējādi es nodevos studēšanai, un mana tuvā pazīšanās ar citu ticību pārstāvjiem lika man ārkārtīgi brīnīties, jo es atklāju, ka viņi nerotā savu nodarbošanos ar svētu dzīvi un dievbijīgām sarunām, kas saskanētu ar to, kas ietverts svētajā grāmatā. Tas manai dvēselei sagādāja skumjas. …

Es daudz pārdomāju savā sirdī attiecībā par notiekošo cilvēku pasaulē — strīdiem un dalīšanos, bezdievīgumu un ļaundarībām, un tumsību, kas izplatījās cilvēku prātos. Mans prāts kļuva ārkārtīgi nemierīgs, jo es izjutu vainas apziņu par saviem grēkiem, un, pētot Rakstus, es atklāju, ka cilvēce nebija nākusi pie Tā Kunga, bet ka tā ir atkritusi no patiesās un dzīvās ticības, un nebija biedrības vai konfesijas, kas būtu celta uz Jēzus Kristus evaņģēlija, kā tas rakstīts Jaunajā Derībā, un es izjutu sēras par saviem paša grēkiem un par pasaules grēkiem.”³

Jaunā Džozefa Smita patiesības meklējumi ieveda viņu koku birzī, lai vaicātu Dievam gudrību, kas viņam bija nepieciešama. Atbildot uz viņa lūgšanu, viņam parādījās Debesu Tēvs un Jēzus Kristus, atverot ceļu evaņģēlija atjaunošanai pēdējās dienās. Šis brīnumainais notikums ir aprakstīts Džozefa Smita vienkāršajos, tomēr daiļrunīgajos vārdos.

Džozefa Smita mācības

Džozefa Smita patiesības meklējumi māca, ka Rakstu studēšana un sirsnīga lūgšana veicina atklāsmes saņemšanu.

Džozefs Smits — Vēsture 1:5, 7–13: „Tajā vietā, kur mēs dzīvojām, izcēlās neparasts satraukums reliģijas dēļ. To sāka metodisti, bet drīz tas izplatījās starp visām sektām šajā apvidū. Tik tiešām, viss novads likās nemieru pārņemts un milzīgi ļaužu pulki pievienojās dažādām reliģiskām grupām, radot lielus strīdus un šķelšanos cilvēku starpā, dažiem saucot: „Lūk, šeit!” un citiem: „Lūk, turp!” Daži atbalstīja metodistus, daži prezbiterāņus un vēl citi baptistus. …

Es šajā laikā biju piecpadsmit gadus vecs. Mana tēva ģimene bija pievērsusies prezbiterāņu ticībai, un četri no viņiem pievienojās tai baznīcai, proti — mana māte Lūcija, mans brālis Hairams un Samuēls Harisons, un mana māsa Sofronija.

Šajā lielajā satraukuma laikā mans prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām un lielu nemieru; bet, neskatoties uz to, ka manas sajūtas bija dziļas un bieži mokošas, es tomēr turējos savrup no visām šīm grupām, lai gan es apmeklēju dažādas to sapulces cik bieži vien apstākļi ļāva. Laika gaitā mans prāts arvien vairāk pievērsās metodistu sektai, un es jutu zināmu vēlēšanos būt kopā ar tiem; bet tik liels bija apjukums un strīdi starp dažādām konfesijām, ka bija neiespējami tik jaunam, nepieredzējušam cilvēkam, kāds biju es, nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizs un kas nepareizs.

Kņada un nemieri bija tik milzīgi un nemitīgi, ka reizēm mans prāts bija ļoti satraukts. Prezbiterāņi bija visvairāk noskaņoti pret baptistiem un metodistiem, un izmantoja visus spēkus spriešanā un maldinošos prāta spriedumos, lai pierādītu viņu kļūdas, jeb, vismaz, liktu ļaudīm domāt, ka tie maldījās. No otras puses, baptisti un metodisti, savukārt, bija tikpat dedzīgi, cenšoties pierādīt savas mācības un atspēkot visas pārējās.

Šajā vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū es bieži sev jautāju: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm grupām ir pareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?

Kamēr es mocījos ar ārkārtīgajām grūtībām, kurām par iemeslu bija šo reliģisko grupu strīdi, kādu dienu es izlasīju Jēkaba vēstules pirmās nodaļas piekto pantu, kurā teikts: Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.

Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es; jo es nezināju, kā rīkoties, un, ja es nebūtu spējis iegūt vairāk gudrības nekā man toreiz piemita, es nekad to arī neuzzinātu; jo reliģijas sludinātāji no dažādām sektām vienu un to pašu Svēto Rakstu fragmentu saprata tik dažādi, iznīcinot jebkādu paļāvību, lai, noskaidrojot jautājumu, grieztos pie Bībeles.

Beidzot es nācu pie slēdziena, ka man vai nu jāpaliek tumsībā un apjukumā, vai jādara tas, ko ieteic Jēkabs, proti, jāprasa Dievam. Beidzot es nolēmu „lūgt no Dieva”, secinot, ja Viņš deva gudrību tiem, kam tās nepietika, un deva brīvi un nepārmeta, es varētu uzdrošināties.”⁴

Džozefs Smits tika atbrīvots no visa taisnīguma ienaidnieka spēka.

Džozefs Smits — Vēsture 1:14–16: „Tā, atbilstoši šai manai apņēmībai lūgt no Dieva, es devos uz mežu, lai pamēģinātu. Bija skaistas, skaidras dienas rīts agrā pavasarī tūkstoš astoņi simti divdesmitajā gadā. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es mēģināju ko tādu, jo sava nemiera pārņemts, es nekad vēl nebiju mēģinājis lūgt balsī.

Nonācis tai vietā, kur jau es agrāk biju nolēmis iet, paskatījies visapkārt un redzēdams, ka esmu gluži viens, es nometos ceļos un sāku paust savas sirds vēlmes Dievam. Tikko biju sācis to darīt, kad pēkšņi kāds spēks mani sagrāba un pilnīgi pārņēma, un tam bija tik pārsteidzoša ietekme, ka mana mēle sastinga un es vairs nespēju parunāt. Dziļa tumsa mani apņēma un kādu brīdi man likās, ka es esmu lemts tūlītējai iznīcībai.

Bet, sakopojot visus savus spēkus, lai piesauktu Dievu atbrīvot mani no šī ienaidnieka varas, kurš bija mani sagrābis, un tieši tajā mirklī, kad es biju gatavs krist izmisumā un ļauties iznīcībai — nevis iedomātai bojāejai, bet kādas reālas būtnes no neredzamas pasaules spēkam, kurai bija tāds brīnumains spēks, kādu es nekad agrāk nebiju jutis nevienā būtnē — tieši šajā lielā satraukuma mirklī es ieraudzīju gaismas stabu spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.”⁵

Atbildot uz Džozefa pazemīgo lūgšanu, viņam parādījās Debesu Tēvs un Jēzus Kristus.

Džozefs Smits — Vēsture 1:17–20: „Tiklīdz tas parādījās, es jutos atbrīvots no ienaidnieka, kas mani turēja saistītu. Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”

Mans nolūks bija vaicāt Tam Kungam, lai uzzinātu, kura no sektām ir pareizā, lai es varētu zināt, kurai pievienoties. Tiklīdz mani spēki bija atgriezušies, tā ka es varēju parunāt, es šīm Personām, kas stāvēja virs manis gaismā, vaicāju, kura no sektām ir pareizā (jo tajā laikā man pat nebija ienācis sirdī, ka tās visas bija nepatiesas) un kurai man vajadzētu pievienoties.

Man atbildēja, ka man nevajag pievienoties nevienai no tām, jo tās visas ir nepatiesas, un Persona, kas mani uzrunāja, teica, ka visas viņu mācības bija negantība Viņa acīs, ka visi šie pasniedzēji ir samaitāti; ka: “Tie tuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis, viņi sludina mācības, kas ir cilvēku likumi, viņiem ir dievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku.”

Viņš vēlreiz man aizliedza pievienoties jebkurai no sektām un pateica man daudz ko tādu, par ko es pašlaik nevaru rakstīt. Kad es beidzot attapos, es gulēju uz muguras un skatījos augšup uz debesīm. Kad gaisma bija attālinājusies, man vairs nebija spēka; bet nedaudz atguvies, es devos mājup. Un kad es atbalstījos pret kamīnu, māte vaicāja, kas par lietu. Es atbildēju: „Nekas, viss kārtībā — ar mani viss ir kārtībā.” Tad es teicu savai mātei: „Es esmu uzzinājis, ka prezbiterānisms nav patiess.” Liekas, it kā ienaidnieks zināja, jau manas dzīves sākumā, ka es izrādīšos par traucēkli un kavēkli viņa valstībai; kāpēc gan vēl tumsības spēki cīnītos pret mani? Kāpēc gan bija tā pretestība un vajāšanas, kas cēlās pret mani, gandrīz jau no maniem bērna gadiem?”⁶

Ja mūsu liecības ir stipras, vajāšanas nevar piespiest mūs noliegt to, ko mēs zinām, ka tas ir patiess.

Džozefs Smits — Vēsture 1:21–26: „Dažas dienas pēc tam, kad biju redzējis šo vīziju, man gadījās būt kopā ar vienu no metodistu sludinātājiem, kas bija ļoti aktīvs iepriekš minētajos nemieros, un, runājot ar viņu par reliģiju, es izmantoju izdevību, lai pastāstītu viņam par vīziju, kas man bija bijusi. Es biju ļoti pārsteigts par viņa uzvešanos; viņš manu sarunu ne tikai uztvēra nenopietni, bet pat ar lielu nicināšanu, teikdams, ka tas viss nāk no velna, ka šajās dienās nenotiek tādas lietas kā vīzijas vai atklāsmes; ka visas šīs lietas ir beigušās līdz ar apustuļiem, un ka tās vairs nekad nebūs.

Tomēr es drīz vien atklāju, ka, stāstīdams par šo notikumu, biju satraucis un radījis ap sevi daudz aizspriedumu starp reliģijas pasniedzējiem, un tas bija par iemeslu manai vajāšanai, kas aizvien pieauga; un kaut gan es biju nepazīstams, tikai četrpadsmit — piecpadsmit gadus vecs zēns, un mani dzīves apstākļi neļāva man ne ar ko pasaulē izcelties, tomēr augstu stāvoši vīri mani pietiekami ievēroja, lai izsauktu sabiedrības nosodījumu pret mani, un izraisītu vēl rūgtākas vajāšanas; un tā bija parasta lieta starp visām sektām — tās visas apvienojās, lai vajātu mani.

Tas man deva iemeslu nopietnām pārdomām, toreiz un bieži vien vēlāk, cik tas dīvaini, ka nepazīstams, mazliet vairāk nekā četrpadsmit gadus vecs zēns, kurš bija spiests ikdienas darbā pelnīt trūcīgu iztiku, bija uzskatāms par tik ievērojamu, lai viņam pievērstu uzmanību vispazīstamākie tā laika sektu vadoņi, izraisot viņos visrūgtākās vajāšanas un zākāšanas garu. Bet, dīvaini vai nē, tā tas bija un bieži kalpoja par iemeslu manām lielajām bēdām.

Tomēr tas bija fakts, ka es biju redzējis vīziju. Kopš tā laika es domāju, ka es jutos līdzīgi Pāvilam, kad tas aizstāvējās ķēniņa Agripas priekšā un stāstīja par vīziju, kurā viņš redzēja gaismu un dzirdēja balsi; bet toreiz tur bija tikai daži, kas viņam ticēja; daži teica, ka viņš bija negodīgs; citi teica, ka viņš esot traks; un viņš tika izsmiets un zākāts. Bet viss tas neiznīcināja viņa vīzijas īstenību. Viņš bija redzējis vīziju, viņš zināja, ka viņš bija redzējis, un nekāda vajāšana zem debesīm nevarēja to pagriezt savādāk; un kaut viņi vajātu to līdz nāvei, viņš tomēr zināja, un būtu zinājis līdz savam pēdējam elpas vilcienam, ka viņš bija gan redzējis gaismu, gan dzirdējis balsi runājam uz viņu, un visa pasaule nevarēja piespiest viņu domāt vai ticēt citādi.

Tāpat tas bija ar mani. Es patiesi redzēju gaismu un tās gaismas vidū es saskatīju divas personas, un tās tik tiešām runāja ar mani; un kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ka teicos redzējis vīziju, tomēr tā bija patiesība; un, kamēr tie mani vajāja, zākādami un ar meliem runādami visu kaut ko ļaunu pret mani par to, ka es tā teicu, es tomēr savā sirdī sacīju: „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību? Tik tiešām es biju redzējis vīziju un kas es tāds esmu, ka drīkstu Dievam pretoties, jeb kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es tiešām biju redzējis? Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt, nedz arī iedrošinājos to darīt; vismaz es zināju, ka tā darot, es apvainotu Dievu un tiktu nosodīts.

Tagad es biju atradis mierinājumu savam prātam attiecībā uz sektantisma pasauli — ka mans pienākums nebija pievienoties nevienai no tām, bet palikt tādam, kāds es esmu, līdz man dos tālākus norādījumus. Es biju pārliecinājies, ka Jēkaba liecība ir patiesa — cilvēks, kam trūkst gudrības, to varēja prasīt Dievam un dāsni saņemt bez pārmetumiem.”⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Kad gatavojaties mācīt vai studējat šo nodaļu, apsveriet šīs idejas. Papildu palīdzībai skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet 27.–31. lpp.. Padomājiet par to, kā Džozefs Smits rāda mums piemēru, kad mēs meklējam atbildes uz saviem jautājumiem. Kad jūs studējat viņa pierakstu par Pirmo vīziju, ko jūs mācaties par Rakstu lasīšanu, par apdomāšanu un par lūgšanu?
Pārlasiet 32. lpp.. Padomājiet par patiesībām, kuras Džozefs Smits uzzināja par Dievu Tēvu un Jēzu Kristu, saņemot Pirmo vīziju. Kādēļ katram no mums vajadzīga liecība par Pirmo vīziju?
Kad Džozefs izstāstīja par pirmo vīziju citiem, daudzi cilvēki kļuva pret viņu ļauni un vajāja viņu (34. lpp.). Pēc jūsu domām, kāpēc cilvēki šādi reaģēja? Padomājiet par Džozefa attieksmi pret vajāšanām (33.Ļ34. lpp.). Kā mēs varam sekot viņa piemēram, ja mēs sastopamies ar vajāšanām vai citiem pārbaudījumiem?
Kad jūs pirmo reizi uzzinājāt par Pirmo vīziju, kādu iespaidu uz jums atstāja šis pieraksts? Kāds iespaids tam ir bijis uz jums turpmāk? Kādos veidos jūs esat stiprināts(-a), vēlreiz šajā nodaļā studējot šo pierakstu?

Saistītie Svētie Raksti: Jesajas 29:13–14; Joēla 2:28–29; Amosa 3:7; Mormona 9:7–9.

Joseph in Sacred Grove — „Es ieraudzīju gaismas stabu spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.”

Joseph reading — „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā.”