Paklausība: „Ja Tas Kungs pavēl, tad dari”

„Dzīvo pilnīgā paklausībā Dieva baušļiem un staigā pazemīgi Viņa priekšā.”

No Džozefa Smita dzīves

No 1827. gada decembra līdz 1830. gada augustam Džozefs un Emma Smiti dzīvoja Harmonijā, Pensilvānijas štatā, un pravietis, saistībā ar Baznīcas lietām, laiku pa laikam ceļoja uz Ņujorku. 1830. gada septembrī Džozefs ar Emmu pārcēlās uz Faijetu, Ņujorkas štatā, lai pievienotos svētajiem, kas dzīvoja Ņujorkas štata rietumos. Tā gada decembrī pravietis saņēma atklāsmi, kas prasīja no Ņujorkas štatā dzīvojošajiem Baznīcas locekļiem lielus upurus. Viņiem bija jāpamet savas mājas, fermas un nodarbošanās un jāpulcējas Kērtlandē, Ohaio štatā (skat. M&D 37). Tur tiem bija jāpievienojas ar pievērstajiem, kuri dzīvoja tajā apkaimē, lai celtu Baznīcu un, kā apsolīja Tas Kungs, tiktu „apdāvināti ar spēku no augšienes” (M&D 38:32). Džozefs un Emma Smiti bija vieni no pirmajiem, kuri paklausīja Tā Kunga pavēlei, atstājot Ņujorkas štatu 1831. gada janvāra beigās. Viņu ceļojums ar kamanām uz Kērtlandi bija vairāk nekā 250 jūdzes (400 km) garš, tas notika īpaši bargos ziemas apstākļos, un Emma bija stāvoklī, gaidīja dvīņus.

Kērtlandes iedzīvotājs Nevels K. Vitnejs bija viens no pirmajiem, kurš sagaidīja pravieti, kā to aprakstīja viņa mazdēls Orsons F. Vitnejs: „Aptuveni 1831. gada 1. februārī kamanas, kurās bija četri cilvēki, brauca pa Kērtlandes ielām un apstājās pie Gilberta un Vitneju veikala. … Viens no vīriem, jauns un stalts, izkāpa no kamanām un uzskrējis pa pakāpieniem, iegāja veikalā, kur to sagaidīja kāds jauns uzņēmējs.

„Nevel K. Vitnej! Tas esi tu!” Viņš iesaucās, sirsnīgi sniedzot savu roku, it kā tas būtu viņa sens paziņa.

„Jūs esat pārāks manā priekšā,” atbildēja [veikala pārzinis], mehāniski paspiežot pasniegto roku — būdams daļēji izbrīnīts un daļēji apmulsis — „es nevaru nosaukt jūsu vārdu, kā jūs manējo.”

„Es esmu Džozefs, pravietis,” smaidot sacīja svešinieks. „Es esmu šeit tavu lūgšanu dēļ; tad nu, ko tu vēlies no manis?”

Vitneja kungs, būdams izbrīnīts, taču arī priecīgs, tiklīdz atguvās no pārsteiguma, aizveda grupu … uz savām mājām, kas atradās uz ielas pretējā stūra, un iepazīstināja viņus ar savu sievu [Elizabeti Annu]. Viņa bija tikpat pārsteigta un sajūsmināta kā viņas vīrs. Džozefs par šo atgadījumu teica: „Mēs tikām laipni uzņemti un sagaidīti brāļa N. K. Vitneja mājā. Mēs ar sievu dzīvojām brāļa Vitneja ģimenē vairākas nedēļas un saņēmām vislielāko laipnību un uzmanību, kādu vien varēja sagaidīt.” [Skat. History of the Church, 1:145–46.]”¹

Orsons Vitnejs paziņoja: „Ar kādu gan spēku šis apbrīnojamais cilvēks, Džozefs Smits, varēja atpazīt kādu, ko viņš nekad iepriekš nebija redzējis miesā? Kādēļ Nevels K. Vitnejs viņu neatpazina? Tas bija tādēļ, ka Džozefs Smits bija gaišreģis, īpašs gaišreģis; patiesībā viņš bija redzējis Nevelu K. Vitneju simtiem jūdžu attālumā nometušos uz ceļiem lūdzot, lai viņš nāktu uz Kērtlandi. Brīnumaini — taču patiesi!”²

Līdz maijam gandrīz vairāk nekā 200 svēto no Ņujorkas štata bija ieradušies Kērtlandē — daži ar kamanām vai ratiem, taču vairums ar baržu pa Ēri kanālu un tad ar tvaikoni vai šoneri pāri Ēri ezeram. Šajā pārcelšanās reizē uz Kērtlandi, līdzīgi kā citos izaicinošos gadījumos viņa dzīvē, Džozefs Smits vadīja svētos, pildot Dieva pavēles, neskatoties uz to, cik grūts būtu uzdevums.

Pēc četriem gadiem, daudzu grūtību vidū vadot augošo Baznīcu Kērtlandē, pravietis pauda pārliecību, kas raksturoja viņa dzīvi: „Nekad nebiju bijis tik aizņemts kā tā gada novembrī, taču, tā kā mana dzīve sastāvēja no rosības un nepiekāpīgiem pūliņiem, es formulēju šo savu likumu: Ja Tas Kungs pavēl, tad dari.”³

Džozefa Smita mācības

Kad mēs tiecamies uzzināt Dieva gribu un darām visu, ko Viņš mums pavēl darīt, pār mums nāks Debesu svētības.

„Lai iegūtu glābšanu, mums ne tikai jāievēro atsevišķi nosacījumi, bet jādara viss, ko Dievs ir pavēlējis. Cilvēki var sludināt un praktizēt jebko, taču, ja viņi nedarīs to, ko pavēlējis Dievs, tie galu galā būs nolādēti. Mēs varam dot desmito tiesu no mētrām un dillēm, un visādiem augiem, un joprojām neievērot Dieva baušļus [skat. Lūkas 11:42]. Mans mērķis ir paklausīt un mācīt citus paklausīt Dievam tieši tā, kā Viņš mums to saka. Nav svarīgi, vai kāds princips ir populārs vai nav tāds, es vienmēr aizstāvēšu patiesu principu, pat tad, ja to ievēroju tikai es viens pats.”⁴

„Kā Baznīcai kopumā un katram atsevišķi mums pienākas būt gudriem un jācenšas uzzināt Dieva gribu, un būt gataviem to pildīt; jo svētīts ir tas, kas dzird Dieva vārdu un dara, teikts Rakstos. Esiet nomodā un vienmēr lūdziet, saka mūsu Glābējs, lai jūs būtu cienīgi izbēgt no tā, kas nāks pār Zemi, un stāties Cilvēka Dēla priekšā. [Skat. Lūkas 11:28; 21:36.] Ja Ēnohs, Ābrahāms, Mozus un Israēla bērni, un visi Dieva ļaudis tika izglābti pateicoties Dieva baušļu pildīšanai, tad mēs, ja vien tiksim izglābti, tad būsim tādi, pamatojoties uz šo pašu principu. Kā Dievs pārvaldīja Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu kā ģimenes un Israēla bērnus kā nāciju, tāpat arī mums kā Baznīcai jābūt zem Viņa vadības, ja vien mēs vēlamies zelt, tikt saglabāti un atbalstīti. Mūsu paļāvība var būt vienīgi Dievā; mūsu gudrība iegūstama vienīgi no Viņa; un vienīgi Viņam jābūt mūsu aizstāvim un sargam, garīgi un laicīgi, vai arī mēs kritīsim.

Mēs iepriekš esam tikuši Dieva pārmācīti par nepaklausību Viņa pavēlēm, lai gan mēs nekad neesam pārkāpuši nevienu cilvēku likumu, ne arī cilvēku priekšrakstu; tomēr mēs esam pavirši izturējušies pret Viņa pavēlēm un novirzījušies no Viņa priekšrakstiem; tādēļ Tas Kungs mūs ir bargi sodījis, un mēs esam izjutuši Viņa spēku un pakļāvīgi pieņēmuši sodu; būsim nākotnē gudrāki un vienmēr atcerēsimies, ka „paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki” [1. Samuēla 15:22.]”⁵

„Saņemot norādījumus, mums jāpaklausa šai balsij, jāievēro Dieva valstības likumi, lai Debesu svētība varētu nākt pār mums. Visiem jārīkojas saskaņoti, citādi neko nesasniegsim, un jārīkojas atbilstoši senajai priesterībai; tādēļ svētajiem jābūt izredzētiem cilvēkiem, nošķirtiem no visiem pasaules ļaunumiem — jābūt labiem, tikumīgiem un svētiem. Tas Kungs padarīs Jēzus Kristus Baznīcu par priesteru valstību, par svētiem ļaudīm, izredzētu cilti [skat. 2. Mozus 19:6; 1. Pētera 2:9] kā Ēnoha dienās, Baznīcu, kurai ir visas dāvanas, kā tas atainots Pāvila vēstulēs un mācībās draudzēm viņa laikā.”⁶

„Jebkurš cilvēks var ticēt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un būt laimīgs ar šādu pārliecību, un tomēr, ja viņš neievēro Dieva baušļus, tad beigās tiks nosodīts nepaklausības dēļ atbilstoši Tā Kunga taisnīguma prasībām.”⁷

„Esiet tikumīgi un tīri; esiet godprātīgi un patiesi cilvēki; ievērojiet Dieva baušļus; un tad jūs spēsiet pilnīgāk saprast atšķirību starp pareizo un nepareizo — starp Dieva lietām un cilvēku lietām; un jūsu ceļš būs līdzīgs taisnā ceļam, kas kļūst arvien gaišāks un gaišāks, līdz pilnīgi uzaust diena [skat. Sal. pam. 4:18].”⁸

Vilfords Vudrafs, kalpojot par Divpadsmito kvoruma locekli, atstāstīja: „Prezidents Džozefs … lasīja līdzību par vīnakoku un tā zariem [skat. Jāņa 15:1–8],un izskaidrojot to sacīja: Ja mēs turam Dieva baušļus, mēs nesīsim augļus un būsim Dieva draugi, un iepazīsim mūsu Kunga darbus.”⁹

Dievs dod likumus, kuri, ja mēs tiem paklausām, sagatavo mūs celestiālajam mieram.

„Dievs nepavēlēs neko tādu, kas nebūtu piemērots tieši mums, uzlabojot katra cilvēka stāvokli, lai kādos apstākļos tas arī atrastos, un neatkarīgi no tā, kādā valstībā vai zemē tas dzīvotu.”¹⁰

„Debesu likums ir dots cilvēkam, un tādēļ, ka tas ir Debesu likums, tas garantē visiem, kas to ievēro, apbalvojumu, kas būs daudz pārāks par jebkuru Zemes atlīdzību; lai gan tas neapsola, ka ticīgais jebkurā laikmetā tiks pasargāts no likstām un grūtībām, kas rodas no dažādām ļauno rīcībām uz Zemes. Tomēr, pieņemot to visu, pastāv apsolījums, kas pamatojas uz faktu, ka Debesu likums ir pārāks par cilvēku likumu, tāpat kā mūžīgā dzīve ir pārāka par laicīgo dzīvi; un līdzīgi kā svētības, ko spēj sniegt Dievs, ir lielākas par tām, ko var dot cilvēks. Tāpēc, protams, ja cilvēku likumi ir saistoši tiem, kas tos pieņem, cik daudz vairāk tas attiecināms uz Debesu likumu! Un tik pat lielā mērā, cik Debesu likums ir pārāks par cilvēku likumu, tik lielāka būs atlīdzība par paklausību. … Dieva likums apsola, ka mūžīgā dzīve, konkrēti mantojums pie Dieva labās rokas, būs aizsargs no visiem ļaunā spēkiem. …

… Dievs ir paredzējis laiku vai periodu, ko Viņš pats ir noteicis, kad Viņš vedīs Savā celestiālajā valstībā visus, kuri ir bijuši paklausīgi Viņa balsij un turējuši Viņa baušļus. Šī valstība ir tik pilnīga un godpilna, ka cilvēkam ir nepieciešams sagatavoties, lai viņš varētu tajā ieiet atbilstoši šīs valstības likumiem un baudīt tās svētības. Tieši tādēļ Dievs ir devis cilvēces ģimenei noteiktus likumus, kurus ievērojot cilvēki kļūst pietiekami sagatavoti, lai ieietu šajā mierā. Tā mēs secinām, ka tieši tāds bija Dieva nolūks, kad Viņš deva mums Savus likumus. … Visi baušļi, kas ietverti Dieva likumā, ietver arī drošu apsolījumu par apbalvojumu visiem, kas paklausa, balstoties uz faktu, ka tie patiešām ir Dieva apsolījumi, Kurš nevar melot, Kurš pārpārēm ir spējīgs piepildīt katru Sava vārda burtu.”¹¹

Džozefs Smits 1843. gada aprīlī mācīja šo, kas vēlāk tika ierakstīts Mācībā un Derībās 130:20–21: „Ir likums, neatsaucami izdots debesīs pirms šīs pasaules radīšanas, ar ko ir noteiktas visas svētības — un kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta.”¹²

„Visas svētības, kas cilvēkam tika noteiktas Debesu padomē, pamatojās uz paklausību likuma nosacījumiem.”¹³

Tie, kuri ir uzticīgi līdz galam, saņems taisnīguma kroni.

„Dzīvo pilnīgā paklausībā Dieva baušļiem un staigā pazemīgi Viņa priekšā, un Viņš paaugstinās tevi Savā paša laikā.”¹⁴

„Cik gan uzmanīgiem jābūt cilvēkiem pēdējās dienās, lai tie nezaudētu savas cerības! Un tie, kas domā, ka tie stāv, kritīs, jo tie netur Viņa baušļus; kamēr jums, kas darāt Tā Kunga gribu un turat Viņa baušļus, vajadzētu priecāties ar neizsakāmu prieku, jo tādi tiks ļoti paaugstināti, un tie tiks godībā pacelti pāri visām šīs pasaules valstībām.”¹⁵

„[Mateja evaņģēlija] pieraksta 22. nodaļā par Mesiju mēs lasām, ka Debesu valstība ir salīdzināta ar ķēniņu, kurš gatavoja kāzas savam dēlam [skat. Mateja 22:2–14]. Nav šaubu, ka šis dēls ir domāts Mesija, jo šajā līdzībā ir atainota Debesu valstība; un tas, ka svētie jeb tie, kas ir atrasti uzticīgi Tam Kungam, būs cienīgi piedalīties kāzu mielastā, ir skaidrs no Jāņa atklāsmes grāmatas, kur viņš apraksta skaņu, ko dzirdēja no debesīm, kas bija kā „liela ļaužu pulka kliegšana” vai „kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: Ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo ir atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava ir sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā. Proti, audekls ir svēto taisnības darbi” [Jāņa atkl. 19:6–8].

No Pāvila pēdējās vēstules Timotejam, kas tika uzrakstīta neilgi pirms viņa nāves, kļūst skaidrs, ka tikai tie, kuri ievēro Tā Kunga baušļus un staigā Viņa ceļus līdz galam, būs vienīgie, kuriem būs atļauts sēdēt tajā lieliskajā mielastā. Viņš saka: „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” [2. Tim. 4:7–8.] Neviens, kurš tic šim pierakstam, neapšaubīs šo Pāvila apgalvojumu, ka viņš jau tad zināja, ka drīzumā būs jāpamet šo pasauli. Lai gan agrāk viņš, saskaņā ar viņa paša vārdiem, vajāja un postīja Dieva baznīcu, tomēr pēc ticības pieņemšanas viņš nerimstoši pūlējās, lai izplatītu brīnišķīgās ziņas; un līdzīgi uzticīgam kareivim, kurš pēc aicinājuma atdot savu dzīvību par lietu, ko tas bija atbalstījis, viņš to atdeva, kā viņš teica, ar pārliecī bu par mūžības kroni.

Lasiet par šī apustuļa darbiem no viņa pievēršanās brīža līdz viņa nāvei, un jūsu priekšā būs spilgts darbīguma un pacietības piemērs Kristus evaņģēlijā sludināšanā. Viņš tika izsmiets, vajāts un nomētāts ar akmeņiem, taču, līdzko viņš izbēga no savu vajātāju rokām, viņš tikpat dedzīgi kā iepriekš sludināja Glābēja mācību. Un ikvienam ir redzams, ka viņš nepieņēma patiesību tādēļ, lai iegūtu godu šajā dzīvē, ne arī kādus pasaulīgus labumus. Kas gan lika viņam tik nenogurstoši pūlēties? Viņš teica, ka to darot, lai varētu saņemt taisnīguma kroni no Dieva rokas. Mūsuprāt, neviens nevar apšaubīt Pāvila uzticību līdz galam. Neviens neteiks, ka viņš nesaglabāja ticību, ka viņš neizcīnīja labo cīņu, ka viņš nesludināja un necentās pārliecināt līdz pat dzīves galam. Un ko viņš cerēja saņemt? Taisnības vainagu…

Padomājiet kādu brīdi, brāļi, un pajautājiet sev — vai jūs sevi uzskatāt par cienīgiem ieņemt vietu kāzu mielastā līdzās Pāvilam un citiem, viņam līdzīgiem, ja neesat uzticīgi? Ja jūs neesat izcīnījuši labo cīņu un saglabājuši ticību, vai jūs varat uz to cerēt? Vai jums pieder apsolījums par taisnības vainaga saņemšanu no Tā Kunga rokas kopā ar Pirmdzimtā Baznīcu? Mēs noprotam, ka Pāvils lika savu cerību uz Kristu, jo viņš saglabāja savu ticību un iemīlēja Viņa parādīšanos, un saņēma no Viņa rokas apsolījumu par taisnības vainagu. …

… Cilvēki senatnē, kaut arī tika citu vajāti un mocīti, saņēma no Dieva tik nozīmīgus un brīnišķīgus apsolījumus, un mūsu sirdis nereti pildās ar pateicību tādēļ vien, ka mums ir atļauts mācīties no viņiem un no jauna pārliecināties, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu un ikvienā tautā Viņam ir tīkams tas, kurš Viņu bīstas un dzīvo taisnīgi [skat. Ap. d. 10:34–35]. …

Mēs varam secināt, ka pienāks diena, kad visi tiks tiesāti par saviem darbiem un atalgoti atbilstoši tiem; ka tie, kuri saglabājuši ticību, tiks kronēti ar taisnīguma vainagu, tiks ietērpti baltās drānās, tiks ielaisti kāzu mielastā, tiks atbrīvoti no jebkādām likstām un valdīs kopā ar Kristu uz Zemes, kur, saskaņā ar senu apsolījumu, tie brīnišķīgajā valstībā kopā ar Viņu baudīs jaunu vīnu no vīnakoka augļiem; vismaz mēs zinām, ka šādi apsolījumi tika izteikti svētajiem senatnē. Un, lai arī mēs nevaram pretendēt uz šiem apsolījumiem, kas doti senatnē, jo tie nav mūsu tāpēc vien, ka tie tika doti svētajiem senatnē, tomēr, ja mēs esam Visaugstākā bērni un tiekam saukti, tāpat kā tie tika saukti, un pieņemam to pašu derību, ko tie pieņēma, un esam uzticīgi mūsu Kunga liecībai tāpat kā tie, mēs varam tuvoties Tēvam Kristus Vārdā, tāpat kā tie tuvojās, un iegūt sev tos pašus apsolījumus.

Un ja šos apsolījumus arī jelkad iegūsim, tad ne jau tāpēc, ka Pēteris, Jānis un citi apustuļi … staigāja bailēs Dieva priekšā un viņiem bija spēks un ticība izturēt, lai saņemtu šos apsolījumus; bet tikai tad, ja mums pašiem būs ticība un ja mēs tuvosimies Dievam Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Vārdā, tāpat kā viņi to darīja; un, kad mēs šos apsolījumus saņemsim, tie būs apsolījumi tieši mums, vai arī mums no tiem nebūs nekāda labuma. Tie tiks doti mūsu labumam, esot mūsu īpašumā (ar Dieva dāvanu), nopelnīti ar mūsu uzcītību, turot Viņa baušļus un staigājot taisnīgi Viņa priekšā.”¹⁶

“Mēs vēlētos atgādināt jums, brāļi, par nogurumu, pārbaudījumiem, trūkumu un vajāšanām, ko senatnes svētie izcieta viena vienīga mērķa dēļ — lai pārliecinātu cilvēkus par ticības Kristum lieliskumu un pareizību, ja tas pēc mūsu domām būtu nepieciešams vai ja tas kaut kādā veidā mudinātu jūs vēl uzcītīgāk darboties Tā Kunga vīna dārzā. Taču mums ir iemesls domāt (ja jūs pietiekami uzmanīgi studējat Svētos Rakstus), ka jums visiem ir labi zināma viņu neatlaidība, kā arī tas, ka viņi labprātāk upurēja šīs pasaules pagodinājumus un izpriecas, lai tā vietā iegūtu pārliecī bu par dzīvības vainagu no mūsu Kunga rokas; kā arī viņu lieliskais piemērs, kas parādās viņu pašaizliedzīgajā darbā un degsmē par izraudzīto lietu, kam jūs ikdienas cenšaties sekot. Un mēs ceram, ka jūsu sirdī pastāvīgi mājo ne tikai šie svēto piemēri, bet arī mūsu Kunga baušļi, mācot jums gan Viņa gribu attiecībā par Viņa evaņģēlija sludināšanu, gan arī par Viņa lēnprātību un nevainojamo izturēšanos, kuru Viņš parādīja, kad pār Viņu nāca smagas vajāšanas un apvainojumi no ļaunās un laulības pārkāpēju cilts.

Atcerieties, brāļi, ka Viņš ir aicinājis jūs uz svētumu; un vai nepieciešams teikt, ka mums jābūt līdzīgiem Viņam šķīstībā? Cik gan gudri, cik svēti, cik šķīsti un cik pilnīgi jums jāizturas Viņa priekšā; un atcerieties arī, ka Viņa acis pastāvīgi ir pār jums. Aplūkojot šos faktus pareizā gaismā, jūs nevarat nesaprast, ka bez visu Viņa dievišķo prasību precīzas ievērošanas jūs varat palikt tukšā, un, ja būs tā, jums nāksies atzīt, ka jūsu liktenis būs līdzīgs necienīgajiem kalpiem. Mēs lūdzam jūs, brāļi, pilnveidojaties it visā, kas jums uzdots, lai jūs nezaudētu savu atlīdzību.”¹⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Izlasiet pēdējo rindkopu 159. lpp., koncentrējoties uz likumu, ko Džozefs Smits piemēroja savai dzīvei. Padomājiet par noteiktām pavēlēm, ko jūs nesen esat saņēmuši caur dzīvā pravieša vārdiem vai Svētā Gara mudinājumiem. Kā jūs tikāt svētīti, kad paklausījāt šīm pavēlēm bez vilcināšanās?
Pārlasiet pirmo rindkopu 160. lapaspusē. Kādēļ mums dažkārt “jāstāv” vieniem, aizstāvot patiesu principu? Kādā ziņā mēs neesam vieni šādās reizēs? (Dažus piemērus skat. 160.–162. lpp.). Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem palikt uzticīgiem evaņģēlija principiem, pat ja tā rīkoties nav populāri?
Studējiet sadaļu, kas sākas 162. lapaspusē. Kādu iemeslu dēļ Dievs dod mums baušļus? Kādēļ mums jāklausa Viņa baušļiem?
Pārlasiet Džozefa Smita mācības par Mateja 22:2–14 un 2. Timotejam 4:7–8 (163.–167. lpp.). Padomājiet par to, kā jūs justos, ja tiktu ielaisti kāzu mielastā. Kādiem cilvēkiem mums jābūt, lai mēs būtu cienīgi tur ieiet? Pēc jūsu domām, ko nozīmē izcīnīt labo cīņu un turēt ticību? Padomājiet par kādu cilvēku, ko jūs pazīstat, kurš ir izcīnījis labo cīņu un turējis ticību. Ko jūs no šīs cilvēka varat mācīties?
Pravietis Džozefs Smits mudināja atcerēties, ka Tas Kungs ir “aicinājis [mūs] uz svētumu” (166. lpp.). Ko tas nozīmē jums — būt aicinātam uz svētumu? Kā šī aicinājuma atcerēšanās varētu izmainīt mūsu dzīvi, mūsu ģimenes locekļu un draugu dzīves?

Saistītie Svētie Raksti: Mozus 20:1–17; Jāņa 7:17; 1 Nefija 3:7; M&D 58:26–29; Ābrahāma 3:25

Joseph and Newel K. Whitney — 1831. gada 1. februārī Džozefs Smits ieradās Kērtlandē, Ohaio, iegāja Nevela K. Vitneja veikalā, un teica: “Es esmu Džozefs, pravietis. … Es esmu šeit tavu lūgšanu dēļ; tad nu, ko tu vēlies no manis?”

child paying tithing — “Ja Tas Kungs pavēl, tad dari,” paziņoja Džozefs Smits. Desmitās tiesas likums tāpat kā visi citi baušļi, ko devis Tas Kungs, sniedz lielas svētības tiem, kas tam paklausa.

Paul testifying — Pāvils liecina ķēniņa Agripas priekšā. Džozefs Smits teica: “Neviens nevar apšaubīt Pāvila uzticību līdz galam. … Un ko viņš cerēja saņemt? Taisnības vainagu.”