Mocekļa nāve — pravietis aizzīmogo savu liecību ar savām asinīm

„Viņš dzīvoja dižs un nomira dižs Dieva un savu ļaužu acīs.”

No Džozefa Smita dzīves

1843.–1844. gada ziema un pavasaris Navū bija ļoti saspringts laiks, jo Džozefa Smita ienaidnieki pastiprināja savus centienus iznīcināt viņu un Baznīcu. Zinādams, ka viņa laicīgā kalpošana drīz beigsies, pravietis bieži tikās ar Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, lai dotu viņiem norādījumus un nodotu priesterības atslēgas, kas nepieciešamas, lai vadītu Baznīcu. Šī gatavošanās sasniedza kulmināciju sanāksmē ar apustuļiem un dažiem tuvākajiem biedriem 1844. gada martā. Šajā ārkārtējā padomē pravietis uzdeva Divpadsmit apustuļiem vadīt Baznīcu pēc viņa nāves, paskaidrojot, ka viņš ir tiem piešķīris visus šim darbam nepieciešamos priekšrakstus, pilnvaras un atslēgas. „Es noņemu no saviem pleciem nastu un atbildību vadīt šo Baznīcu un uzlieku to jūsu pleciem,” viņš paziņoja. „Tagad iztaisnojiet savus plecus un nesiet šo nastu kā īsti vīri; jo Tas Kungs gatavojas ļaut man atpūsties kādu laiku.”¹

1844. gada 10. jūnijā Džozefs Smits, kurš bija Navū mērs, kopā ar Navū pilsētas domi nolēma slēgt laikrakstu Nauvoo Expositor un iznīcināt drukas iekārtu, uz kuras tā tika drukāta. Nauvoo Expositor bija pretmormoņu avīze, kas cēla neslavu pravietim un citiem svētajiem un aicināja atcelt Navū hartu. Pilsētas amatpersonas baidījās, ka minētās publikācijas veicinātu grautiņu rīkošanu. Taču, atbildot uz šo mēra un pilsētas domes lēmumu, Ilinoisas štata amatpersonas cēla nepamatotu apsūdzību, kurā pravietis, viņa brālis Hairams un citas Navū pilsētas amatpersonas tika apsūdzēti dumpja organizēšanā. Ilinoisas štata gubernators Tomass Fords pavēlēja vīriem stāties tiesas priekšā Kārtidžā, Ilinoisas štatā, apgabala civilajā administrācijā, un apsolīja viņiem aizsardzību. Ļaundari draudēja Džozefam, un viņš zināja, ka, dodoties uz Kārtidžu, viņa dzīvība būs lielās briesmās.

Būdami pārliecināti, ka ļaundariem vajadzīgi tikai viņi, lai pasargātu savas dzīvības, Džozefs un Hairams nolēma doties uz rietumiem. 23. jūnijā viņi šķērsoja Misisipi upi, taču vēlāk tajā pašā dienā brāļi no Navū panāca pravieti, paziņojot viņam, ka, ja viņš nepadosies Kārtidžas amatpersonām, pilsētā iebruks karaspēks. Pravietis piekrita padoties cerībā tādējādi apmierināt gan valdības amatpersonas, gan varmākas. 24. jūnijā Džozefs un Hairams Smiti pamāja ardievas savām ģimenēm un kopā ar citām Navū pilsētas amatpersonām devās uz Kārtidžu, kur nākamajā dienā brīvprātīgi padevās apgabala amatpersonām. Pēc tam, kad par sākotnējām apsūdzībām, iemaksājot drošības naudu, brāļi tika atbrīvoti, viņus nepatiesi apsūdzēja par nodevību pret Ilinoisas štatu, arestēja un ieslodzīja Kārtidžas cietumā, lai gaidītu lietas izskatīšanu. Elderi Džons Teilors un Vilards Ričards, kuri bija vienīgie no Divpadsmit apustuļiem, kas tajā laikā nekalpoja misijās, brīvprātīgi viņiem pievienojās.

1844. gada 27. jūnija pēcpusdienā mazā brāļu grupiņa sēdēja cietumā klusi un bēdu pārņemti. Viens no vīriem lūdza elderam Teiloram, kuram bija sulīgs tenora balss tembrs, viņiem padziedāt. Drīz viņa balss pacēlās augstumos: „Savā ceļā es satiku bēdu pārņemtu ceļinieku, kurš tik pazemīgi palīdzību lūdza, ka nevarēju viņam pateikt nē!”² Elders Teilors atcerējās, ka šī Baznīcas dziesma „tajā brīdī bija ļoti atbilstoša mūsu sajūtām, jo mūsu gari bija nomākti, nospiesti un drūmi.”³

Neilgi pēc pieciem pēcpusdienā liela uzbrucēju grupa triecienā ieņēma cietumu, no saviem ieročiem atklājot uguni pret vīriem, kas atradās iekšā. Dažās minūtēs šis ļaundarības akts bija paveikts. Hairamu Smitu sašāva pirmo, un viņš nomira gandrīz tajā pašā mirklī. Elders Ričards brīnumainā kārtā guva tikai niecīgus, virspusējus ievainojumus; un elders Teilors, lai gan smagi ievainots, izdzīvoja un vēlāk kļuva par trešo Baznīcas prezidentu. Pravietis Džozefs skrēja pie loga un tika nāvējoši sašauts. Atjaunošanas pravietis un viņa brālis Hairams bija aizzīmogojuši savu liecību ar savām asinīm.

Džozefa Smita mācības

Dievs aizsargāja Džozefu Smitu, kamēr viņa misija uz Zemes bija pabeigta.

1842. gada augustā Džozefs Smits teica: „Šobrīd es domāju, ka, ievērojot to, ka Tas Kungs Visuvarenais ir pasargājis mani līdz šai dienai, Viņš turpinās mani aizsargāt, un tas notiks caur saliedētu svēto ticību un lūgšanām, līdz es būšu pilnībā pabeidzis savu misiju šajā dzīvē un tik nelokāmi nostiprinājis priesterības pilnības atklāšanu pēdējās dienās, ka visi zemes un elles spēki nekad nespēs to uzvarēt.”⁴

1843. gada oktobrī pravietis teica: „Visa pasaule nespēs iznīcināt Dieva darbu; un es pravietoju, ka viņiem nebūs spēka mani nogalināt, līdz mans darbs būs pabeigts un es būšu gatavs mirt.”⁵

1844. gada maijā pravietis teica: „Dievs vienmēr mani aizsargās, līdz mana misija būs pabeigta.”⁶

1844. gada jūnijā pravietis teica: „Mana dzīvība man nav svarīga. Es esmu gatavs kļūt par upuri šo ļaužu labad; jo ko gan mūsu ienaidnieki var izdarīt? Vienīgi nogalināt miesu, un ar to viņu spēki būs izsmelti. Esiet nelokāmi, mani draugi; nekad neatkāpieties. Necentieties glābt savas dzīvības, jo tas, kas bīstas mirt par patiesību, zaudēs mūžīgo dzīvi. Izturiet līdz galam, un mēs tiksim augšāmcelti un kļūsim kā dievi un valdīsim celestiālajās valstībās, varās un mūžīgajās valdīšanās.”⁷

1844. gada 27. jūnija rītā Kārtidžas cietumā Džozefs Smits steigā uzrakstīja vēstuli Emmai Smitai: „Es esmu pilnībā samierinājies ar savu likteni, zinot, ka esmu attaisnots un esmu darījis labāko no tā, kas būtu darāms. Nodod manu mīlestību bērniem un visiem maniem draugiem …; un, kas attiecas uz nodevību, es zinu, ka es neesmu nevienu nodevis, un viņi nevar pierādīt nevienu gadījumu, kas atbilstu šai apsūdzībai, tādēļ tev nevajag baidīties, ka mums šī iemesla dēļ varētu notikt kas ļauns. Lai Dievs svētī jūs visus! Āmen.”⁸

Pirms savas nāves Džozefs Smits nodeva Divpadsmit apustuļiem ikkatru priesterības atslēgu un spēku, ko Tas Kungs bija aizzīmogojis uz viņu.

Vilfords Vudrafs, ceturtais Baznīcas prezidents, atcerējās: „Savas dzīves pēdējā ziemā kādus trīs vai četrus mēnešus [Džozefs Smits] pavadīja kopā ar Divpadsmit apustuļu kvorumu, viņus apmācīdams. Tās nebija tikai dažas stundas, kurās viņš tiem pasniedza evaņģēlija priekšrakstus; bet viņš pavadīja dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša, mācot viņiem un vēl dažiem citiem to, kas attiecas uz Dieva valstību.”⁹

Vilfords Vudrafs stāstīja par Džozefa Smita tikšanos ar apustuļiem 1844. gada martā: „Es atceros pēdējo [Džozefa Smita] runu pirms viņa nāves. … Viņš runāja stāvot kājās aptuveni trīs stundas. Šķita, ka telpu bija piepildījusi iznīcinoša uguns, viņa seja bija skaidra kā dzintars, un viņš bija ietērpts Dieva spēkā. Viņš mums izskaidroja mūsu pienākumus. Viņš mums izskaidroja šī dižā Dieva darba pilnību; un tad viņš sacīja: „Uz manas galvas ir saistīta katra atslēga, ikviens spēks, katrs dzīves un pestīšanas princips, kuru Dievs jebkad ir devis kādam cilvēkam, kas dzīvojis uz Zemes. Un šie principi un šī priesterība un spēks pieder šim dižajam un pēdējam atklāšanas laikam, kurā Debesu Dievs ir izstiepis Savu roku, lai tos nostiprinātu uz Zemes. Tagad,” viņš teica, uzrunājot Divpadsmitos, „es esmu saistījis uz jūsu galvām katru atslēgu, ikvienu spēku un katru principu, kuru Tas Kungs ir saistījis uz manas galvas.” Un turpinot viņš sacīja: „Es esmu dzīvojis tik ilgi — līdz pat šai dienai — es esmu bijis starp šiem cilvēkiem, un esmu bijis iesaistīts šajā dižajā izpirkšanas darbā. Es vēlētos nodzīvot tik ilgi, lai redzētu šo templi pabeigtu. Bet es nedzīvošu tik ilgi; taču jūs dzīvosiet — jūs dzīvosiet.” …

Pēc tam, kad viņš bija mūs šādā veidā uzrunājis, viņš teica: „Es saku jums, šīs Valstības nasta tagad gulstas uz jūsu pleciem; jums ir pienākums nest to visā pasaulē, un, ja jūs to nedarīsit, jūs tiksit nolādēti.”¹⁰

Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi pierakstīja: „Mēs, [Divpadsmit apustuļi], … piedalījāmies padomē pagājuša gada [1844] marta mēneša beigās, kas notika Navū pilsētā. …

Šajā padomē Džozefs Smits šķita nedaudz nomākts garā, un viņš izmantoja iespēju, lai atvērtu mums savu sirdi. … „Brāļi, Tas Kungs pavēl man pasteidzināt šo darbu, kurā mēs esam iesaistīti. … Drīz notiks daži svarīgi notikumi. Ir iespējams, ka mani ienaidnieki mani nogalinās. Un, ja viņiem tas izdosies un jums netiks nodotas tās atslēgas un spēks, kas gulstas uz mani, tās tiks pazaudētas no Zemes virsas. Taču, ja tikai man izdotos nodot tās uz jūsu galvām, tad vairs nebūs nozīmes tam, vai es kritīšu par upuri no slepkavas rokas, ja Dievs to pieļaus, tad es varēšu doties prom no šīs dzīves ar prieku un apmierinājumu, zinot, ka mans darbs ir padarīts un ka ir ielikts pamats, uz kura Dieva valstība tiks celta šajā laiku pilnības atklāšanā.

No šī brīža un turpmāk uz Divpadsmit apustuļu pleciem gulstas atbildība vadīt šo Baznīcu, līdz jūs iecelsiet citus, kas jūs nomainīs. Ienaidnieki nevarēs jūs nogalināt visus vienā reizē, un, ja kāds no jums tiks nogalināts, jūs varat uzlikt savas rokas uz cita un aizpildīt savu kvorumu. Tā šis spēks un šīs atslēgas mūžīgi būs uz Zemes.” …

Mēs nekad neaizmirsīsim viņa izjūtas vai viņa vārdus šajā pēdējā sanāksmē. Pēc tam, kad viņš bija pateicis iepriekš minēto, viņš, turpinot šurp un turp staigāt pa istabu, teica: „Kopš es esmu noņēmis šo nastu no saviem pleciem, es jūtos viegls kā korķis. Es jūtu, ka esmu brīvs. Es pateicos savam Dievam par šo atbrīvošanu.”¹¹

Pārlijs P. Prets, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, rakstīja: „Šis dižais un labais vīrs tika iedvesmots, lai pirms savas nāves viņš laiku pa laikam aicinātu kopā Divpadsmit apustuļus un dotu viņiem norādījumus par visu, kas attiecas uz Valstību, priekšrakstiem un Dieva valdīšanu. Viņš bieži norādīja, ka viņš ieliek pamatus, bet Divpadsmit apustuļiem būs jāpabeidz celšana. Viņš teica: „Es nezinu kādēļ, bet kaut kāda iemesla dēļ man ir nepieciešams pasteidzināt sagatavošanos un nodot Divpadsmit apustuļiem visus priesterības priekšrakstus, atslēgas, derības, dāvinājumus un saistīšanas priekšrakstus, un stādīt viņiem priekšā visu lietu kārtību, kas attiecas uz [tempļa] svētnīcu un endaumentu, kas tur tiek dots.”

Pabeidzis šo darbu, viņš ārkārtīgi priecājās, „Jo,” viņš teica, „Tas Kungs gatavojas uzlikt nastu jūsu pleciem un ļaut man brīdi atpūsties; un pat ja viņi mani nogalinās,” viņš turpināja, „Dieva valstība virzīsies uz priekšu, jo es tagad esmu pabeidzis darbu, kas tika man uzdots, nododot jums visu, kas nepieciešams Valstības celšanai saskaņā ar Debesu vīziju un to paraugu, kas man parādīts no Debesīm.”¹²

Brigams Jangs, otrais Baznīcas prezidents, mācīja: „Džozefs piešķīra uz mūsu galvām visas apustuļu amata atslēgas un pilnvaras, kas bija viņam pašam, pirms viņš tika aizsaukts prom, un neviens cilvēks vai cilvēku grupa nevar nostāties starp Džozefu un Divpadsmit apustuļiem šajā pasaulē vai pasaulē, kas nāks. Cik bieži Džozefs ir teicis Divpadsmit apustuļiem: „Es esmu ielicis pamatus, un jums ir jāturpina celšana, jo Valstība gulstas uz jūsu pleciem.”¹³

Pravietis Džozefs Smits un viņa brālis Hairams dzīvoja diži un nomira diži savu liecību par evaņģēliju dēļ.

Kā pierakstīts Mācības un Derību 135:1–6, Džons Teilors laikā, kad viņš kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā, rakstīja: „Lai aizzīmogotu šīs grāmatas un Mormona Grāmatas liecību, mēs paziņojam par Pravieša Džozefa Smita un patriarha Hairama Smita mocekļu nāvi. Viņus nošāva Kārtidžas cietumā 1844. gada 27. jūnijā, apmēram piecos pēcpusdienā bruņots pūlis — izkrāsoti melnā — no 150 līdz 200 cilvēkiem. Hairams tika nošauts pirmais un klusi nokrita, iesaucoties: „Es mirstu!” Džozefs tika nošauts, mēģinot izlēkt pa logu un iesaucoties: „Ak Kungs, mans Dievs!” Uz viņiem abiem vēl šāva brutālā veidā, kad viņi jau bija miruši, un katrs saņēma četras lodes.

Džons Teilors un Vilards Ričards, divi no Divpadsmit, bija vienīgās personas telpā tajā brīdī; pirmais bija ievainots mežonīgā veidā ar četrām lodēm, bet ir atveseļojies; otrais, ar Dieva gādību, izglābās, bez neviena cauruma viņa apmetnī.

Tā Kunga Pravietis un Gaišreģis Džozefs Smits ir izdarījis vairāk cilvēku glābšanai šai pasaulē, kā jebkurš cits cilvēks, kas jebkad tanī ir dzīvojis, izņemot tikai Jēzu. Īsā divdesmit gadu laika posmā viņš ir atnesis Mormona Grāmatu, ko viņš pārtulkoja ar Dieva dāvanu un spēku, un kas tika izdota divos kontinentos; ir sūtījis mūžīgā evaņģēlija pilnību, ko tā satur, uz četrām zemes pusēm; ir atnesis atklāsmes un pavēles, kas veido šo Mācības un Derību grāmatu, un daudzus citus gudrus dokumentus un norādījumus cilvēku bērnu labumam; sapulcinājis daudzus tūkstošus Pēdējo dienu svētos, nodibinājis lielu pilsētu un atstājis slavu un vārdu, kas nevar tikt iznīcināti. Viņš dzīvoja dižs un nomira dižs Dieva un savu ļaužu acīs; un kā vairākums no Tā Kunga iesvaidītajiem senajos laikos, ir aizzīmogojis savu misiju un savus darbus ar savām paša asinīm; un tāpat arī viņa brālis Hairams. Dzīvē viņi nebija šķirti un nāvē viņi netika atdalīti!

Kad Džozefs devās uz Kārtidžu, lai nodotu sevi šķietamajām likuma prasībām, divas vai trīs dienas pirms viņa noslepkavošanas viņš teica: „Es eju kā jērs uz nokaušanu, bet es esmu kluss kā vasaras rīts; mana sirdsapziņa ir tīra Dieva un visu cilvēku priekšā. Es miršu nevainīgs un par mani tiks teikts: viņš tika aukstasinīgi noslepkavots.” Tajā pašā rītā, kad Hairams bija sagatavojies iet — vai mēs teiksim uz nokaušanu? Jā, jo tā tas bija — viņš izlasīja sekojošo pantu Mormona Grāmatā, Etera divpadsmitās nodaļas gandrīz pašā nobeigumā, un ielocīja pie tā lapu:

Un notika, ka es lūdzu To Kungu, lai Viņš dotu citticībniekiem labvēlību, lai tiem varētu būt žēlsirdība. Un notika, ka Tas Kungs sacīja uz mani: Ja tiem nav žēlsirdības, tas nav svarīgi tev, jo tu esi bijis uzticīgs; tādēļ tavas drānas tiks darītas tīras. Un tāpēc, ka tu esi redzējis savu vājību, tu tiksi darīts stiprs, patiesi pat līdz tam, ka sēdēsi tai vietā, ko Es esmu sagatavojis Sava Tēva mājokļos. Un tagad es … saku ardievas citticībniekiem, jā, un arī saviem brāļiem, kurus es mīlu, līdz mēs satiksimies Kristus soģa krēsla priekšā, kur visi cilvēki zinās, ka manas drānas nav notraipītas ar jūsu asinīm. [Etera 12:36–38.] Mantojuma atstājēji tagad ir miruši, un viņu testaments ir spēkā.

Hairams Smits kļuva četrdesmit četrus gadus vecs 1844. gada februārī, un Džozefs Smits kļuva trīsdesmit astoņus gadus vecs 1843. gada decembrī; un kopš šī brīža viņu vārdi būs ierindoti starp mocekļiem, kas miruši par ticību, un lasītājam katrā tautā tiks atgādināts, ka Mormona Grāmata un šī baznīcas Mācības un Derību grāmata maksāja labākās deviņpadsmitā gadsimta asinis, lai nestu šīs grāmatas pazudinātās pasaules glābšanai; un, ja uguns var nodarīt ļaunumu Dieva godības zaļajam kokam, cik viegli gan tas sadedzinās nokaltušos kokus, lai attīrītu vīna dārzu no samaitātības. Viņi dzīvoja godībai; viņi nomira godībai; un godība ir viņu mūžīgais atalgojums. No paaudzes paaudzē viņu vārdi tiks nodoti pēcnācējiem kā dārgakmens iesvētītajiem.”¹⁴

Džozefs Smits izpildīja savu misiju uz Zemes un aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm.

Brigams Jangs pasludināja: „Lai gan ienaidniekiem bija spēks nogalināt mūsu pravieti, tas ir, nogalināt viņa ķermeni, vai tad viņš nesasniedza visu, kas bija viņa sirdī, kas bija jāpaveic viņa dienās? Es droši zinu, viņš to izdarīja.”¹⁵

Brigams Jangs arī mācīja: „Kas atbrīvoja Džozefu Smitu no viņa ienaidnieku rokām līdz pat viņa nāves dienai? Tas bija Dievs; kaut arī Džozefs Smits atkal un atkal tik tuvu pietuvojās nāvei, ka pēc cilvēku domām viņš nevarēja tikt izglābts. Kad viņš bija cietumā Misūri štatā un neviens cilvēks negaidīja, ka viņš jebkad izglābies no viņu rokām, man bija Ābrahāma ticība, un es teicu brāļiem, kā Dievs Tas Kungs dzīvo, viņš izglābsies no ienaidnieku rokām. Lai gan viņš bija pravietojis, ka nenodzīvos līdz 40 gadu vecumam, tomēr mēs visi lolojām cerību, ka tas būs bijis kļūdains pravietojums un viņš būs kopā ar mums mūžīgi. Mēs domājām, ka mūsu ticība pārspēs viņa pravietojumu, bet mēs kļūdījāmies — galu galā viņš kļuva par mocekli savas reliģijas dēļ. Es teicu: tā ir pareizi — tagad viņa liecība ir piepildīta pilnībā; viņš to ir aizzīmogojis ar savām paša asinīm.”¹⁶

Vilfords Vudrafs liecināja: „Man bija īpašas sajūtas par viņa nāvi un to veidu, kādā viņam tika atņemta dzīvība. Es jutu, ka ja … Džozefs varētu darīt pēc sava prāta, viņš vadītu pāreju uz Klinšainajiem kalniem. Bet kopš tā laika es esmu pilnībā samierinājies, ka no viņa kā no šī atklāšanas laika vadītāja saskaņā ar Dieva plānu tika pieprasīts, lai viņš aizzīmogotu savu liecību ar savām asinīm un tad dotos uz garu pasauli, lai, turot šī atklāšanas atslēgas, atvērtu to misiju, kas tagad tiek veikta, sludinot evaņģēliju gariem cietumā.”¹⁷

Džozefs F. Smits, sestais Baznīcas prezidents, mācīja: „Ko mums māca [Džozefa un Hairama Smitu] mocekļu nāve? Dižo mācību, ka, „kur ir novēlējums, tur nepieciešami jāpierāda novēlētāja nāve” (Ebrejiem 9:16), lai tas būtu spēkā esošs. Vēl vairāk, tas māca, ka mocekļu asinis patiesi ir sēkla, kas liek Baznīcai augt. Tas Kungs pieļāva šo upuri, lai šo tikumīgo un taisnīgo vīru liecības varētu stāvēt kā liecība pret izvirtušo un netaisnīgo pasauli. Un vēl — viņi bija piemēri tai brīnišķīgajai mīlestībai, par kuru runā Pestītājs: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13.) Viņi parādīja šo brīnišķīgo mīlestību svētajiem un pasaulei; jo pirms došanās uz Kārtidžu viņi abi saprata, ka dodas pretī savai nāvei, un tādā veidā parādīja savu pārliecību. … Viņu drosmei, viņu ticībai, viņu mīlestībai pret cilvēkiem nebija robežu, un par saviem ļaudīm viņi atdeva visu, kas tiem bija. Šāda ziedošanās un mīlestība neatstāj vietu šaubām to cilvēku prātos, kas bauda Svētā Gara sabiedrību, par to, ka šie labie un patiesie vīri tiešām bija pilnvaroti kalpi.

Šī mocekļu nāve vienmēr bijusi iedvesma Tā Kunga ļaudīm. Tā ir palīdzējusi viņu personīgajos pārbaudījumos; ir devusi viņiem drosmi rīkoties taisnīgumā, zināt patiesību un dzīvot saskaņā ar to, un šie notikumi vienmēr jāsaglabā svēti Pēdējo Dienu svēto atmiņās, kuri ir mācījušies tās dižās patiesības, kuras Dievs viņiem ir atklājis caur Savu kalpu, Džozefu Smitu.”¹⁸

Džordžs Alberts Smits, astotais Baznīcas prezidents, pasludināja: „Džozefs Smits izpildīja savu misiju; un, kad pienāca laiks skatīt nāvi vaigu vaigā, viņš teica: „Es eju kā jērs uz nokaušanu, bet es esmu kluss kā vasaras rīts; mana sirdsapziņa ir tīra Dieva un visu cilvēku priekšā. Ja viņi paņems manu dzīvību, es miršu nevainīgs, un par mani tiks teikts: viņš tika aukstasinīgi noslepkavots.” [Skat. M&D 135:4]. Viņš nebaidījās stāvēt mūsu Debesu Tēva iepriecinošās tiesas priekšā un atbildēt par darbiem, kas tika izdarīti miesā. Viņš arī nebaidījās stāties pretī viņam uzliktajai apsūdzībai par cilvēku maldināšanu un negodīgu izturēšanos pret tiem. Viņš nebaidījās atbildēt par savas dzīves misijas iznākumu un par tā darba galīgo uzvaru, kuram, viņš zināja, bija dievišķa izcelsme un par kuru viņš atdeva savu dzīvību.”¹⁹

Gordon B. Hinklijs, piecpadsmitais Baznīcas prezidents, liecināja: „[Džozefs Smits] bija tik pārliecināts par to lietu, kuru viņš vadīja, tik drošs par viņam dievišķi doto aicinājumu, ka viņš to vērtēja augstāk par savu paša dzīvību. Pravietiskā priekšnojautā zinādams par savu tuvojošos nāvi, viņš padevās tiem, kas viņu neaizsargātu nodeva ļaundaru rokās. Viņš aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm.”²⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Neilgi, pirms Džozefs un Hairams Smiti tika nogalināti, elders Džons Teilors dziedāja „A Poor Wayfaring Man of Grief” (Bēdu pārņemts ceļinieks) (526. lpp.). Izlasiet vai nodziediet šīs Baznīcas dziesmas vārdus (Hymns, 29), un padomājiet par to, kā šie vārdi attiecas uz pravieša Džozefa Smita dzīvi. Kāpēc šī dziesma bija atbilstoša šajos apstākļos?
Pārlasiet izteikumus, kas liecina, ka Džozefs Smits nodeva priesterības atslēgas Divpadsmit apustuļiem (528.–531. lpp.). Kāpēc, jūsuprāt, apustuļi uzskatīja par nepieciešamu liecināt par šo pieredzi? Kāda ir jūsu liecība par pēctecību Baznīcas prezidijā?
Studējiet Džona Teilora pierakstu par Džozefa un Hairama Smitu mocekļu nāvi (531.–532. lpp.) Kā jūs varētu aizstāvēt apgalvojumu, ka Džozefs Smits „ir izdarījis vairāk cilvēku glābšanai šai pasaulē kā jebkurš cits cilvēks, izņemot tikai Jēzu”? Pirms došanās uz Kārtidžas cietumu, Hairams Smits lasīja no Etera gr. 12:36–38 un ielocīja lapu. Kā šis teksta fragments attiecas uz Džozefu un Hairamu? Kādas ir jūsu sajūtas, domājot par upuri, kuru Džozefs un Hairams Smiti nesa, apliecinot savu liecību par Jēzu Kristu?
Izlasiet pēdējo dienu praviešu liecības 533.–535. lpp. Ar kādiem pateicības vārdiem un liecību jūs varat papildināt viņu vārdus?

Saistītie Svētie Raksti: Ebrejiem 9:16–17; M&D 5:21–22; 98:13–14; 112:30–33; 136:37–40.

mob at Carthage Jail — 1844. gada 27. jūnija pēcpusdienā bruņots pūlis iebruka cietumā Kārtidžā, Ilinoisas štatā, nogalinot pravieti Džozefu Smitu un Hairamu Smitu.

Joseph teaching — Vilfords Vudrafs atcerējās, ka pravietis Džozefs Smits „savas dzīves pēdējā ziemā kādus trīs vai četrus mēnešus pavadīja kopā ar Divpadsmit apustuļu kvorumu, viņus apmācīdams. … Viņš pavadīja dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša.”

George Albert Smith — Džordžs Alberts Smits