Ģimene — vismīļākā savienība uz laiku un mūžību

„Mūsu namā izplatījās jaukākā saskaņa un laime. Mūsu saticību netraucēja nedz strīdi, nedz nesaskaņas, un starp mums valdīja miers.” (Lūcija Maka Smita)

No Džozefa Smita dzīves

Lai gan līdz 1843. gadam Navū Templis vēl nebija pabeigts, pravietis pasludināja mācību par mirušo pestīšanu, un viņš izpildīja tempļa endaumenta priekšrakstu grupai uzticīgo svēto. Tomēr kāda svarīga daļa no tempļa svētā darba vēl nebija atklāta. 1843. gada 6. maijā pravietis devās no Navū uz Ramusu, Ilinoisas štatā, kur viņš apmetās sava tuva drauga Bendžamina F. Džonsona namā. Tajā vakarā viņš brālim un māsai Džonsoniem un dažiem tuviem draugiem mācīja par „jauno un mūžīgo laulības derību”. Viņš paskaidroja, ka šī derība ir „priesterības kārta”, kas nepieciešama, lai iegūtu celestiālās valstības augstāko pakāpi. (Skat. M&D 131:1–4.)Viņš mācīja arī, ka, ja vien vīrietis un sieviete nestājas mūžīgās laulības derībā, „pēc nāves viņiem nebūs pieauguma; tas ir, viņiem nebūs bērnu pēc augšāmcelšanās.” Tie, kas stājas šajā derībā un paliek uzticīgi, „turpinās pieaugt, un viņiem būs bērni celestiālajā godībā.”¹

Divus mēnešus vēlāk, 1843. gada 12. jūlijā, Sarkano ķieģeļu veikala augšstāva birojā pravietis diktēja Viljamam Kleitonam atklāsmi par mūžīgās laulības mācību (skat. M&D 132). Pravietis bija uzzinājis un mācījis šo mācību jau kādu laiku iepriekš. Šajā atklāsmē Tas Kungs pasludināja, ka, ja vīrs un sieva nav saistīti ar svētās priesterības spēku, „viņi nevar pieaugt, bet paliek atšķirti un vieni, bez paaugstināšanas, savā glābtajā stāvoklī uz visu mūžību” (skat. M&D 132:15–18).Lai saņemtu paaugstināšanu, vīriem un sievām ir jātiek saistītiem ar priesterības spēku un tad jāpaliek uzticīgiem savām derībām:

„Patiesi Es saku jums, ja vīrietis prec sievu caur Manu vārdu, kas ir Mans likums, un ar jauno un mūžīgo derību, un tā tiek aizzīmogota uz tiem ar apsolījuma Svēto Garu no tā, kurš ir iesvaidīts, kuram Es esmu nozīmējis šīs priesterības atslēgas un šo spēku; … tiem visās lietās tiks izpildīts viss, ko Mans kalps būs tiem piešķīris, laikā un caur visu mūžību; un tas pilnībā būs spēkā, kad viņi nebūs vairs šai pasaulē; un viņi paies garām eņģeļiem un dieviem, kas tur ir nolikti, uz savu paaugstināš anu un godību visās lietās, kā ticis aizzīmogots uz viņu galvām, šī godība būs pilnība un pēcnācēju turpinājums mūžīgi mūžos.

Tad viņi būs dievi, tāpēc, ka tiem nebūs gala; tādēļ viņi būs no mūžības uz mūžību, tāpēc, ka viņi turpinās; tad viņi būs pār visu, tāpēc, ka visas lietas ir pakļautas tiem. Tad viņi būs dievi, tāpēc, ka viņiem ir visa vara, un eņģeļi būs tiem pakļauti. Patiesi, patiesi Es saku jums, ja vien jūs nepakļausities Manam likumam, jūs nevarēsit sasniegt šo godību” (M&D 132:19–21).

Elderam Pārlijam P. Pretam no Divpadsmit apustuļu kvoruma zināšanas par šo mācību padziļināja viņa mīlestību pret savu ģimeni: „Tas bija Džozefs Smits, kas man iemācīja novērtēt mātes un tēva, vīra un sievas, brāļa un māsas, dēla un meitas mīļās attiecī bas. No viņa es uzzināju, ka mana sirdsmīļā sieva var būt kopā ar mani uz laiku un visu mūžību; un ka skaidrās simpātijas un pieķeršanās, kas mūs abus saistīja vienu pie otra, nāca no dievišķi mūžīgās mīlestības avota. No viņa es uzzināju, ka mēs varam attīstīt šo pieķeršanos un augt un palielināt šo pieķeršanos uz visu mūžību; līdz mūsu nebeidzamās savienības rezultāts būs pēcnācēji kā debesu zvaigznes vai kā smiltis jūras krastā. … Es tiku mīlējis iepriekš, taču nezināju kāpēc. Bet tagad es mīlu — neviltoti — ar pacilājošu, sajūsminošu jūtu intensitāti, kas paceļ manu dvēseli no šīs nožēlojamās pasaules īslaicīgām lietām un paplašina to kā okeāns. … Īsumā — tagad es varu mīlēt ar garu un arī ar sapratni.”²

Džozefa Smita mācības

Vīri un sievas ciena viens otru, izrādot mīlestību, laipnību un pieķeršanos.

„Laulība [ir] Debesu organizācija, kas iedibināta Ēdenes dārzā.”³

„Vīra pienākums ir mīlēt, lolot un rūpēties par savu sievu, un pieķerties viņai un nevienai citai [skat. M&D 42:22]; viņam viņa ir jāciena tāpat kā pašam sevi, un viņam ar labsirdību ir jāņem vērā viņas jūtas, jo viņa ir viņa miesa un viņa kauls, kas radīta, lai palīdzētu viņam gan laicīgās, gan garīgās lietās; viņai viņš var izsūdzēt visas savas bēdas bez izņēmuma, viņai, kura ir gatava (jo ar tādu mērķi ir radīta) uzņemties daļu no viņa nastas, lai ar savu maigo balsi mierinātu un iedrošinātu viņu.

Vīrieša loma ir būt par savas ģimenes galvu, … nevis valdīt pār savu sievu kā tirānam, nedz arī baidīties vai būt greizsirdīgam, ka viņa sieva pārkāptu viņai atvēlētās lomas robežas un neļautu viņam pielietot savas pilnvaras. Viņa pienākums ir būt Dieva vīram (jo Dieva vīrs ir gudrības vīrs), būt gatavam visos laikos saņemt no Svētajiem Rakstiem, atklāsmēm un no Debesu augstumiem tādus norādījumus, kas ir nepieciešami viņa ģimenes pamācīšanai un pestīšanai.”⁴

Palīdzības biedrības māsu sanāksmē Džozefs Smits teica: „Jums nevajag ķircināt savus vīrus par viņu rīcībām, bet lai ir jūtama jūsu nevainības, laipnības un pieķeršanās ietekme, kas ir daudz varenāka par dzirnu akmeni, kas iesiets kaklā; ne karš, ne strīdi [ķildas], ne nesaskaņas vai konflikti, bet lēnprātība, mīlestī ba, šķīstums — tās ir īpašības, kas jūs paaugstinās ikviena laba vīrieša acīs …

… Kad vīrieti nomāc raizes, kad rūpes un grūtības ir samulsinājuš as viņu, ja viņš strīda vai kurnēšanas vietā sastaps smaidu — ja viņš var saņemt maigumu, tas nomierinās viņa dvēseli un remdēs viņa jūtas; kad prātu sāk pārņemt izmisums, tam nepiecie-šams pieķeršanās un laipnības mierinājums. … Kad jūs ierodaties mājās, nekad saviem vīriem nesakiet dusmīgu vai nelaipnu vārdu, bet lai laipnība, žēlsirdība un mīlestība turpmāk vainago jūsu darbus.”⁵

Elīza R. Snova pierakstīja: [Pravietis Džozefs Smits] mudināja māsas vienmēr koncentrēt savu ticību, lūgšanas un paļāvību uz saviem vīriem, kurus Dievs ir noteicis viņām godāt.”⁶

Bērni godā savus vecākus, izrādot viņiem pateicību un rūpējoties par viņiem visu savu dzīves laiku.

1835. gada oktobrī vairākas dienas pravietis ik dienas apciemoja savu smagi slimo tēvu, kopjot viņu „ar lielām bažām”. Pravieša dienasgrāmatā rakstīts: „Atkal rūpējos par savu tēvu, kurš ir ļoti slims. No rīta slepenā lūgšanā Tas Kungs man teica: „Mans kalps, tavs tēvs dzīvos.” Es rūpējos par viņu visu dienu, savā sirdī raidīdams lūgšanas Dievam Jēzus Kristus Vārdā, lai Viņš atjaunotu tēvam veselību, lai es varētu tikt svētīts ar viņa klātb ūtni un padomu, jo es uzskatu par vienu no lielākajām laicīgajām svētībām — tikt svētītam ar vecāku sabiedrību, kuru brieduma gadi un pieredze ļauj viņiem sniegt visvērtīgākos padomus. Vakarā atnāca brālis Deivids Vitmers. Mēs varenā lūg-šanā piesaucām To Kungu Jēzus Kristus Vārdā un uzlikām viņamsavas rokas, un apsaucām slimību. Un — par lielu prieku un apmierinājumu mūsu dvēselēm — Dievs dzirdēja un atbildēja uz mūsu lūgšanām. Mūsu vecais tēvs piecēlās, pats apģērbās, un piesauca un slavēja To Kungu.”⁷

„Svētīta ir mana māte, jo viņas dvēseli arvien piepilda labsirdī ba un labdarība; un, neskatoties uz viņas vecumu, tomēr viņa vēl saņems spēku un atbalstu no savas ģimenes, un viņai būs mūžīgā dzīve. Un svētīts ir mans tēvs, jo Tā Kunga roka būs pār viņu, jo viņš redzēs izzūdam savu bērnu ciešanas; un, kad viņa dzīves augļi būs nobrieduši pilnībā, viņš skatīs sevi kā olīvkoku, kura zari ir noliekušies zem daudzo augļu smaguma; viņš arī iemantos mājvietu augstumos.”⁸

„Es atcerējos savas bērnības ainas. Es domāju par savu mirušo tēvu. … Viņam bija stalta stāja un stiprs, cēls, cildens un tikumīgs prāts. Viņa dvēsele stāvēja pāri visiem tiem viduvējiem un zemiskajiem principiem, kas ir tik raksturīgi cilvēka sirdij. Es tagad saku, ka, cik man zināms, viņš savā dzīvē nav veicis nevienu zemisku rīcību, kuru varētu nosaukt par netaisnīgu. Es mīlu savu tēvu un viņa piemi ņu; un atmiņas par viņa cēlajiem darbiem ir dziļi ietekmējušas manus uzskatus, un daudzi no viņa laipnajiem un tēvišķajiem vārdiem ir ierakstīti uz manas sirds piemiņas plāksnēm.

Svētas man ir domas, kuras es glabāju par viņa dzīves gājumu; tās ir ritējušas cauri manam prātam, un es tās ieguvu caur saviem vērojumiem kopš agras bērnības. Svēti man ir viņa pīšļi un vieta, kur viņš ir guldīts. Svēts man ir kapa piemineklis, kuru es esmu uztaisījis, lai noliktu virs viņa galvas. Lai mūžīgi dzīvas ir atmiņas par manu tēvu! … Lai Dievs, kuru es mīlu, noraugās lejup no augšas un pasargā mani no ienaidniekiem šeit, un paņem mani aiz rokas, lai es varētu stāvēt Ciānas kalnā, un tur lai Dievs mūžīgi kronē mani un manu tēvu!

Vārdi un sacītais nespēj izteikt pateicību, ko esmu parādā Dievam, kurš man devis tik godājamus vecākus.

Arī mana māte ir viena no cēlākajām un labākajām starp visām sievietēm. Lai Dievs dāvā, ka manas un viņas dienas varētu tikt pagarinātas, lai mēs ilgi varētu baudīt viens otra sabiedrību!”⁹

„Kad mēs pārdomājam to, ar kādām rūpēm un kādu nemitī gu uzcītību mūsu vecāki ir centušies mūs uzraudzīt, un cik daudzas bēdu un nemiera stundas viņi ir pavadījuši pie mūsu šūpuļiem un slimības gultām, cik gan iejūtīgi mums ir jāizturas pret viņiem vecuma dienās! Mēs nevarēsim ļauties maigām atmiņām, ja darīsim vai teiksim ko tādu, kas novedīs viņu sirmās galvas ar skumjām kapā.”¹⁰

Mīlestība starp brāļiem un māsām var būt jauka un nezūdoša.

Par diviem saviem brāļiem, kuri nomira vēl jauni būdami, pravietis rakstīja: „Alvins, mans vecākais brālis — es labi atceros tās asās bēdu sāpes, kas piepildīja manas jauneklīgās krūtis un gandrīz sagrāva manu jutīgo sirdi, kad viņš nomira. Viņš bijavecākais un cēlākais no mana tēva bērniem. Viņš bija viens no cēlākajiem cilvēku dēliem. … Viņā nebija viltības. Kopš pašas bērnības viņš dzīvoja bez vainas. … Viņš bija viens no visnosvērtākajiem cilvēkiem, un, kad viņš mira, viņa pēdējos dzīves mirkļos to apmeklēja Tā Kunga eņģelis. …

Mans brālis Dons Karloss Smits … arī bija cēls zēns; es nekad viņā neatradu kādu vainu; kopš viņa dzimšanas līdz nāves brī-dim es šajā bērnā ne reizi neredzēju nekādu negodbijīgu vai nekrietnu noslieci. Viņš bija piemīlīgs, labsirdīgs, labestīgs, tikumī gs un uzticīgs, godīgs bērns; un, kur ies viņa dvēsele, tur lai iet arī manējā.”¹¹

Džozefs Smits uzrakstīja šādu vēstuli savam vecākajam brālim Hairamam: „Mans mīļotais brāli Hairam, es esmu ļoti norū-pējies par Tevi, bet es vienmēr atceros Tevi savās lūgšanās,piesaucot Dievu, lai Viņš Tevi pasargā gan no cilvēkiem, gan velna spēkiem. … Lai Dievs aizsargā Tevi!”¹²

Par Hairamu pravietis rakstīja: „Es varētu lūgt savā sirdī, lai visi mani brāļi būtu līdzīgi manam mīļotajam brālim Hairamam, kuram piemīt jēra maigums un Ījaba godprātīgums, un, īsāk sakot, Kristus lēnprātība un pazemība; un es mīlu viņu ar to mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi.”¹³

Vecāki, kuri mīl un atbalsta savus bērnus un lūdz par viņiem, ienes savu bērnu dzīvē neizmērojamas svētības.

Pēc tam, kad 1823. gada septembrī Džozefs Smits apmeklēja Kumoras kalnu, viņš atstāstīja šo pieredzi savai ģimenei un turpmāk dalījās ar tiem visā, ko pieredzēja. Pravieša māte pierakstī ja: „Katru vakaru mēs saaicinājām kopā savus bērnus. Es domāju, ka mēs radījām visneparastāko ainu jebkurā ģimenē, kas jebkad ir dzīvojusi uz Zemes, kad mēs visi apsēdušies aplī — tēvs, māte, dēli un meitas — ar aizturētu elpu dedzīgi klausījāmies [septiņpadsmit] gadus veca zēna reliģiskās mācības. …

Mēs bijām pārliecināti, ka Dievs gatavojās celt gaismā ko tādu, kas stiprinātu mūsu garu, ko tādu, kas dotu mums daudz skaidrāku izpratni nekā viss iepriekš mācītais, un mēs priecājāmies tajā ar ārkārtīgi lielu prieku. Mūsu namā izplatījās jaukākā saskaņa un laime. Mūsu saticību netraucēja nedz strīdi, nedz nesaskaņas, un mūsu starpā valdīja miers.”¹⁴

Tuvojoties Ciānas nometnes gājiena beigām, 1834. gada jūnijā Džozefs un Hairams Smiti līdz ar daudziem citiem saslima ar holeru. Viņu māte par viņu piedzīvoto atcerējās šādi: „Hairamam un Džozefam … bija ārkārtīgi liels, neizmērojams prieks mūs atkal veseliem, to briesmu dēļ, no kurām viņi bija izbēguši savas prombūtnes laikā. Viņi apsēdās man blakus katrs savā pusē, Džozefs turēja vienu manu roku un Hairams otru, un viņi man stāstīja par piedzīvoto: …

„Slimība mums uzbruka vienā mirklī, un dažu minūšu laikā mūs pārņēma šausmīgas sāpes. Ar žestiem sazinoties viens ar otru, mēs atstājām namu, lai dotos uz kādu nošķirtu vietu un vienotos lūgšanā, lai Dievs mūs atbrīvo no šīs šausmīgās slimības. Bet, pirms mēs paguvām noiet pietiekamu ceļa gabalu, lai būtu droši, ka mūs nepatraucēs, mēs tik tikko spējām nostāvēt kājās un bijām ļoti uztraukti bailēs no tā, ka mēs varētu nomirt šajā rietumu tuksnesīgajā apgabalā tik tālu prom no savām ģimenēm, pat bez iespējas svētīt savus bērnus vai arī sniegt viņiem kādu padomu uz atvadām. Hairams izsaucās: „Džozef, ko mēs iesāksim? Vai tiešām šis šausmīgais lāsts mūs izdeldēs no zemes virsas?” „Nu,” teica [Džozefs], „metīsimies uz ceļiem un lūgsim Dievu, lai Viņš paņem mūsu krampjus un citas sāpes un atjauno mums veselību, lai mēs varētu atgriezties pie savām ģimenēm.” Mēs tā izdarījām, taču nesaņēmām nekādu uzlabojumu, kļuva tikai sliktāk. …

„Drīz mēs nonācām pie slēdziena, ka mums no jauna jālūdz Dievam žēlastību un ka mēs necelsimies no ceļiem, kamēr viens vai otrs no mums nesaņems liecību, ka mēs tiksim izdziedināti. … Kādu laiku mēs lūdzām, vispirms viens, tad otrs, un drīz aptvērām, ka krampji sāk zaudēt savu tvērienu. Un neilgu brīdi pēc tam Hairams pielēca kājās un iesaucās: „Džozef, mēs atgriezī simies, jo es esmu skatījis parādību, kurā es redzēju māti uz ceļiem zem ābeles, lūdzot par mums, un pat šajā brīdī viņa ar asarām lūdz Dievu saglabāt mūsu dzīvības, lai viņa varētu mūs atkal skatīt miesā. Un Gars man liecina, ka viņas lūgšanas un mūsu lūgšanas tiks uzklausītas.” Un kopš tā brīža mēs tikām izdziedināti un priecīgi turpinājām savu ceļu.”

„Ak, mana māte,” teica Džozefs, „cik gan bieži tavas lūgšanas ir mums palīdzējušas, kad mūs ielenca nāves ēnas!”¹⁵

Lūcijas Makas Smitas mīlestība pret saviem dēliem ir atspoguļota viņas pierakstos par pravieti un viņa brāli Hairamu, kurus 1838. gada novembrī aizveda kā ieslodzītos no Fārvestas, Misūri štatā, uz Independenci un pēc tam uz Ričmondu, Misūri štatā, kur viņus ieslodzīja. Ģimene baidījās, ka Džozefu un Hairamu varētu nogalināt: „Kad mēs uzzinājām, ka mūsu dēlus grasās aizvest prom, vēstnesis mums sacīja — ja mēs vēl reizi vēlamies redzēt savus dēlus dzīvus, mums ir jāiet pie viņiem, jo viņi jau atrodas kravas ratos, kuros tos pēc dažām minūtēm aizvedīs. Mans vīrs tajā laikā bija pārāk slims, lai spētu paiet, tāpēc es un Lūcija [meita] devāmies divatā, jo vienīgās mūsu ģimenē bijām veselas.

Kad mēs pienācām aptuveni 400 jardus (366 m) no kravas ratiem, mēs nevarējām piekļūt tuvāk daudzo cilvēku dēļ, kas tos ieskāva. „Es esmu pravieša māte,” es kliedzu, „un vai šeit nav neviena godavīra, kas man palīdzētu tikt cauri šim pūlim pie kravas ratiem, lai es varētu pēdējo reizi skatīt savus bērnus un runāt ar viņiem pirms viņu nāves?” Kāds cilvēks brīvprātīgi pieteicās izbrīvēt man ceļu cauri armijai, un mēs devāmies cauri zobeniem, musketēm, pistolēm un durkļiem, pie katra soļa dzirdot nāves draudus, līdz mēs beidzot nokļuvām galā. Vīrs, kas mani pavadīja, uzrunāja Hairamu, kas sēdēja priekšā, sakot viņam, ka viņa māte ir šeit un vēlas, lai viņš pasniegtu viņai savu roku. Hairams tā izdarīja, taču man nebija ļauts viņu uzlūkot, jo kravas ratu pārklājs bija darināts no ļoti biezas drānas un cieši sasiets ratu priekšas apakšā un rūpīgi pienaglots sānos. …

Tad mūsu draugs aizvadīja mūs līdz kravas ratu aizmugurei, kur atradās Džozefs, un uzrunāja viņu sakot: „Smita kungs, jūsu māte un māsa ir šeit un vēlas paspiest jums roku.” Džozefs izbāza savu roku starp kravas ratiem un pārklāju, kur tas bija pienaglots pie dēļa gala. Mēs cieši pieķērāmies viņa rokai, bet viņš ar mums nerunāja. Es nevarēju viņu pamest, nedzirdot viņa balsi. „Ak, Džozef,” es sacīju, „runā ar savu nabaga māti vēl reizi. Es nevaru aiziet, kamēr neesmu dzirdējusi tevi runājam.”

„Lai Dievs tevi svētī, māt,” viņš teica, un tad atskanēja sauciens un kravas rati parāvās uz priekšu, atraujot manu dēlu no mums brīdī, kad Lūcija spieda sev klāt viņa roku, lai sniegtu pēdējo māsas skūpstu, jo mēs zinājām, ka viņi ir notiesāti uz nošaušanu..

Mēs veiksmīgi atgriezāmies atkal mājās, lai gan mēs tik tikko spējām sevi savaldīt. … Kādu brīdi mājā nedzirdēja neko citu kā tikai nopūtas un vaidus, jo mēs toreiz domājām, ka Džozefu un Hairamu esam redzējuši pēdējo reizi. Taču savā postā un bēdās es sajutu mierinājumu, kas pārspēja visu pasaulīgo atbalstu. Mani piepildīja Dieva Gars, un es ar pravietojuma dāvanu saņēmu šādu vēstījumu: „Lai tava sirds saņem mierinājumu attiecībā uz taviem bērniem, jo tie nenodarīs pāri ne matiņam uz viņu galvām!” … „Mani bērni,” es teicu, „neraudiet vairs. Ļaundari viņus nenogalinās, jo Tas Kungs man ir darījis zināmu, ka Viņš tos atbrīvos no viņu ienaidnieku rokas.” Tas mums visiem bija liels mierinājums, un pēc tam mēs vairs nebijām tik nobēdājušies par to, ka viņiem varētu atņemt dzīvību.”¹⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Pārlasiet eldera Pārlija P. Preta izteikumu par to, kā viņa dzīvi ir svētījušas zināšanas par mūžīgās laulības mācību (478. lpp.). Kā šī mācība ietekmē mūsu jūtas attiecībā uz mūsu ģimenēm? Un to, kā mēs izturamies cits pret citu mājās?
Izlasiet Džozefa Smita padomu vīriem un sievām (479.–480. lpp.). Pārdomājiet, kā daļa no šī padoma attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Kādēļ ir svarīgi tas, lai tēvi un mātes studētu Svētos Rakstus un saņemtu atklāsmes ģimenes vadī-šanai? Ko varētu darīt vīrietis, ja viņš redz, ka viņa sievu nomāc grūtības? Kāpēc gan vīriem, gan sievām ir jāizvairās no nelaipnu vārdu sacīšanas?
Būdams pieaudzis, pravietis Džozefs turpināja baudīt savu vecāku klātbūtni, pieņemot viņu padomu un cienot viņus (480.–482. lpp.). Kuri no pravieša izteikumiem par viņa vecākiem jūs īpaši iespaido? Kādus piemērus jūs esat redzējuši ilgstošai, labvēlīgai vecāku ietekmei uz viņu bērniem? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai vairāk godātu savus vecākus.
Pārlasiet pravieša izteikumus par viņa brāļiem Alvinu, Donu Karlosu un Hairamu (482.–483. lpp.). Kādēļ, jūsuprāt, attiecības starp brāļiem un māsām var būt tik ilgstošas un stipras? Ko vecāki var darīt, lai mudinātu viņu dēlus un meitas būt par labiem draugiem? Ko var darīt māsas un brāļi, lai palīdzētu izkopt draudzību citam ar citu?
Pārlasiet Lūcijas Makas Smitas atmiņas par to, kā viņas dēls Džozefs mācīja viņu ģimeni 483. lpp.). Vai varat dalīties kādās pieredzēs, kad jūs esat jutuši „saskaņu un laimi” ar saviem ģimenes locekļiem? Ko vecāki var mācīties no Džozefa un Hairama pieredzes, kad viņi tika izdziedināti no holeras? (Skat. 483.–485. lpp.)

Saistītie Svētie Raksti: Mozus 20:12; 1. korintiešiem 11:11; Efeziešiem 6:1–4; Mosijas 4:14–15; Mozus gr. 3:18, 21–24