Mormona Grāmata — mūsu reliģijas noslēgakmens

„Es pateicu brāļiem, ka Mormona Grāmata ir vispareizākā no visām grāmatām uz zemes un mūsu reliģijas noslēgakmens.”

No Džozefa Smita dzīves

Kopš tā rīta 1820. gada pavasarī, kad Džozefs Smits bija lūdzis, lai uzzinātu, kurai baznīcai pievienoties, bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Tagad jaunais pravietis bija 17 gadus vecs, un viņš vēlējās zināt savu stāvokli Dieva priekšā un saņemt piedošanu. 1823. gada 21. septembra vakarā Džozefs devās uz savu guļamistabu augšstāvā savā ģimenes baļķu mājā Palmīrā, Ņujorkas štatā, taču viņš palika nomodā, kamēr pārējie istabā bija aizmiguši, un dedzīgi lūdza, lai uzzinātu vairāk par Dieva mērķiem attiecībā uz viņu. Viņš teica: „Es sāku skaitīt lūgšanu un pielūgt Visuvareno Dievu, lai Viņš man piedod visus manus grēkus un muļķības, un lai Viņš man arī pauž to, lai es varētu zināt savu stāvokli un situāciju Viņa priekšā; jo man bija pilnīga paļāvība, ka iegūšu dievišķu izpausmi, kā es to jau agrāk biju saņēmis” (Džozefs Smits — Vēsture 1:29).

Pēc savas lūgšanas Džozefs redzēja savā istabā parādāmies gaismu, kas kļuva spilgtāka un spilgtāka, līdz istaba kļuva “gaišāka nekā pusdienas laikā.” Pie viņa gultas parādījās Debesu vēstnesis, stāvot gaisā, un viņam mugurā bija „žilbinoši balts apmetnis.” (Džozefs Smits — Vēsture 1:30–31.) Šis vēstnesis bija Moronijs, pēdējais nefijiešu pravietis, kurš pirms daudziem gadsimtiem bija noglabājis plāksnes, uz kurām bija uzrakstīta Mormona Grāmata, un kurš tagad turēja atslēgas attiecībā uz šo svēto pierakstu (skat. M&D 27:5). Viņš bija sūtīts, lai pateiktu Džozefam, ka Dievs ir piedevis viņa grēkus¹ un ka viņam ir veicams liels darbs. Lai paveiktu daļu no šī darba, Džozefam bija jādodas uz tuvēju pakalnu, kur bija noglabāti svēti pieraksti, kas uzrakstīti uz zelta plāksnēm. Šos pierakstus bija veikuši pravieši, kuri senatnē dzīvoja Amerikas kontinentā. Ar Dieva dāvanu un spēku Džozefam šie pieraksti bija jāpārtulko un jāatklāj pasaulei.

Nākamajā dienā Džozefs devās uz pakalnu, kur bija noglabātas Mormona Grāmatas plāksnes. Tur viņš satika Moroniju un redzēja plāksnes, bet viņam tika pateikts, ka viņš tās nesaņems vēl četrus gadus. Viņam vajadzēja sākt svarīgu sagatavošanās periodu, kas padarītu viņu piemērotu svētajam uzdevumam tulkot Mormona Grāmatu. Nākamos četrus gadus, katra gada 22. septembrī Džozefs atgriezās pakalnā, lai saņemtu turpmākos norādījumus no Moronija. (Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:33–54.) Šo gadu laikā viņš pieredzēja arī “daudzus apmeklējumus no Dieva eņģeļiem, kas atklāja to notikumu majestātiskumu un godību, kas norisināsies pēdējās dienās.”²

Šis sagatavošanās periods pravieša dzīvē nesa arī laulību svētību. 1827. gada janvārī viņš apprecējās ar Emmu Heilzu, kuru viņš bija saticis, strādājot Harmonijā, Pensilvānijas štatā. Emma bija nozīmīga palīdze pravietim viņa kalpošanas laikā. 1827. gada 22. septembrī viņa kopā ar pravieti devās uz pakalnu un gaidīja pie tā, kamēr Moronijs pravietim nodeva plāksnes.

Iegūstot savā īpašumā šo svēto pierakstu, Džozefs drīz vien atklāja, kāpēc Moronijs bija viņu brīdinājis plāksnes sargāt (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:59–60). Pravieti sāka vajāt vietējā banda, veicot atkārtotus mēģinājumus plāksnes nozagt. 1827. gadā, aukstā decembra dienā, cerot atrast vietu, kur varētu mierīgi strādāt, Džozefs un Emma atstāja Smitu ģimenes mājas, lai meklētu patvērumu pie Emmas vecākiem Harmonijā. Tur pravietis sāka tulkošanas darbu. Nākamā gada februārī Martins Heriss, Smitu draugs no Palmīras, sajuta iedvesmu doties uz Harmoniju, lai palīdzētu pravietim. Martins kalpoja par pierakstītāju, un Džozefa darbs pie svēto pierakstu tulkošanas veicās ātrāk.

Pravieša darba rezultāti vēlāk tika publicēti kā Mormona Grāmata. Šī ievērojamā grāmata, kura ietver sevī evaņģēlija pilnību, ir liecība par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas un Džozefa Smita pravietiskās misijas patiesumu.

Džozefa Smita mācības

Mormona Grāmata tika pārtulkota ar Dieva dāvanu un spēku

Atbildot uz jautājumu: “Kā un kur tu ieguvi Mormona Grāmatu?” Džozefs Smits atbildēja: “Moronijs, kurš plāksnes noglabāja pakalnā Mančestrā, Ontārio apgabalā, Ņujorkas štatā, būdams nomiris un tad augšāmcēlies, parādījās man un pateica, kur tās atrodas, un deva man norādījumus, kā tās iegūt. Es saņēmu tās, kā arī Urīmu un Tumīmu, ar kuru palīdzību es plāksnes pārtulkoju; un tā radās Mormona Grāmata.”³

“Moronijs man pateica, kur ir noglabātas kādas plāksnes, uz kurām ir iegravēts seno praviešu, kuri dzīvoja šajā kontinentā, pierakstu saīsinājums. … Šie pieraksti bija iegravēti uz plāksnēm, kuras izskatījās kā no zelta; katra plāksne bija sešas collas (15 cm) plata un astoņas collas (20 cm) gara un ne tik bieza kā parastajam skārdam. Uz tām bija gravējumi ar ēģiptiešu rakstu zīmēm, un plāksnes bija savienotas sējumā kā grāmatas lapas ar trim riņķiem, kas tās saturēja kopā. Sējums bija aptuveni sešas collas (15 cm) biezs, daļa no kura bija aizzīmogota. Rakstu zīmes neaizzīmogotajā daļā bija mazas un skaisti iegravētas. Visa grāmata pēc savas uzbūves bija ar daudzām antīkām iezīmēm, un tajā bija jaušama liela gravēšanas mākslas prasme. Kopā ar pierakstiem atradās savāds instruments, ko senatnē dēvēja par Urīmu un Tumīmu, to veidoja divi caurspīdīgi akmeņi, kas ievietoti loka stīpā un piestiprināti krūšu aizsegam. Ar Urīma un Tumīma palīdzību es iztulkoju pierakstu ar Dieva dāvanu un spēku.”⁴

“Ar Dieva spēku es no hieroglifiem iztulkoju Mormona Grāmatu, zināšanas, kas bija zudušas no pasaules, un šo brīnišķīgo darbu es veicu viens, būdams neizglītots jaunietis, ar jaunu atklāsmi cīnoties pret pasaules gudrību, kuru stiprināja astoņpadsmit gadsimtu neziņa.”⁵

“Es vēlos šeit minēt, ka Mormona Grāmatas titullapa ir burtisks tulkojums no pašas pēdējās lapas kreisā atvēruma plākšņu apkopojumā jeb grāmatā, kurā bija ietverts pieraksts, kurš ir iztulkots un kura valoda bija tādā pat virzienā kā ebreju rakstība [tas ir, no labās puses uz kreiso]; un ka šī titullapa nekādā ziņā nav moderns salikums, to neesmu veicis ne es, ne kāds cits cilvēks, kurš ir dzīvojis vai dzīvo šajā paaudzē. … Tālāk es sniedzu to daļu no titullapas Mormona Grāmatas angļu versijā, kas ir īsts un burtisks titullapas tulkojums no oriģinālās Mormona Grāmatas, kā tas pierakstīts uz plāksnēm:

“MORMONA GRĀMATA

Apraksts, rakstīts uz plāksnēm ar Mormona roku, ņemts no Nefija plāksnēm.

Šis ir saīsinājums no pieraksta par Nefija tautu un arī par lamaniešiem. Rakstīts lamaniešiem, kuri ir Israēla nama atlikums, un arī jūdam un citticībniekam. Rakstīts saskaņā ar pavēli un arī ar atklāsmes un pravietojuma garu. Uzrakstīts un aizzīmogots, un noglabāts Tam Kungam, lai plāksnes nevarētu tikt iznīcinātas. Lai parādītos ar Dieva dāvanu un spēku to iztulkošanai. Aizzīmogotas ar Moronija roku un noglabātas Tam Kungam, lai parādītos noteiktā laikā caur citticībnieku, — tādēļ šis tulkojums ir ar Dieva dāvanu.

Saīsinājums, ņemts arī no Etera grāmatas, kas ir pieraksts par Jareda tautu, kura tika izklīdināta tajā laikā, kad Tas Kungs sajauca ļaužu valodu, kad tie būvēja torni, lai sasniegtu debesis; kas ir, lai parādītu Israēla nama atlikumam, kādas lielas lietas Tas Kungs ir darījis priekš viņu tēviem; un lai viņi varētu zināt Tā Kunga derības, lai viņi netiktu atmesti uz mūžiem; un arī lai pārliecinātu jūdu un citticībnieku, ka Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām; un tā, ja šeit ir kļūdas, tās ir cilvēku kļūdas, tādēļ nenosodiet Dieva lietas, lai jūs varētu tikt atrasti par neaptraipītiem Kristus soģa krēsla priekšā.”⁶

Tā Kunga gudrība ir lielāka par velna viltībām.

Līdz 1828. gada 14. jūnijam Džozefa Smita veiktās Mormona Grāmatas tulkošanas darba rezultāts bija 116 manuskripta lapaspuses. Tad notika kāds gadījums, kas pravietim sniedza pamatīgu mācību par Dieva vadošo roku šī svētā pieraksta atklāšanā. Pravietis pierakstīja: “Pēc kāda laika, kad Martins Heriss sāka man pierakstīt, viņš sāka man neatlaidīgi prasīt, lai es viņam atļauju paņemt pierakstus uz mājām un tos parādīt; un vēlējās, lai es vaicātu Tam Kungam caur Urīmu un Tumīmu, vai viņš drīkst tā darīt. Es vaicāju, un atbilde bija, ka viņš nedrīkst. Tomēr viņš nebija apmierināts ar šo atbildi, un vēlējās, lai es lūdzu vēlreiz. Es darīju tā, un atbilde bija tāda pati kā iepriekš. Joprojām viņš nesamierinājās un pastāvēja uz to, lai es vaicātu vēl vienu reizi.

Pēc daudziem lūgumiem es atkal vaicāju Tam Kungam, un viņam tika dota atļauja paņemt pierakstus ar noteiktiem nosacījumiem; tie bija, ka viņš tos drīkst parādīt tikai savam jaunākajam brālim Herisam, savai sievai, savam tēvam un savai mātei, un Kobas kundzei, savas sievas māsai. Atbilstoši šai pēdējai atbildei es no viņa pieprasīju, lai viņš stātos derībā ar mani visnopietnākā veidā, ka viņš nerīkosies citādi, kā vien viņam ticis norādīts. Viņš tā darīja. Viņš stājās derībā, kā es no viņa prasīju, paņēma pierakstus un devās prom. Tomēr, neskatoties uz lielajiem nosacījumiem, kuriem viņš bija pakļauts, un derības nopietnību, ko viņš ar mani bija noslēdzis, viņš parādīja tos citiem, un ar viltību tie viņam tika atņemti, un šie pieraksti nav atgūti līdz pat šai dienai.”⁷

Mormona Grāmatas pirmā izdevuma priekšvārdā pravietis paziņoja, ka 116 lapaspušu zudums nevar izjaukt Dieva mērķus: “Tā kā ir izplatījušies daudzi nepatiesi ziņojumi attiecībā uz [Mormona Grāmatu] un daudzi ļauni cilvēki ir lietojuši arī daudzus nelikumīgus līdzekļus, lai mani un arī šo darbu iznīcinātu, es vēlos jūs informēt, ka es iztulkoju ar Dieva dāvanu un spēku un liku pierakstīt simts un sešpadsmit lapaspuses, kuras es ņēmu no Lehija grāmatas, kas bija saīsināts pieraksts no Lehija plāksnēm, kuru bija veicis Mormons; šo pierakstu kāds cilvēks vai cilvēki ir man nozaguši un atņēmuši, neskatoties uz manu lielāko piepūli tos atgūt. Un Tas Kungs ir pavēlējis, lai es to pašu otrreiz netulkoju, jo Sātans ir ielicis viņu sirdīs kārdināt To Kungu, viņu Dievu, izmainot vārdus, lai tie būtu pretēji tam, ko es esmu iztulkojis un licis pierakstīt; un, ja es vēlreiz nestu gaismā šos vārdus jeb, citiem vārdiem, ja es vēlreiz to pašu tulkotu, viņi publicētu to, kas bija nozagts, un Sātans satrauktu šīs paaudzes sirdis, lai viņi nepieņemtu šo darbu; bet, lūk, Tas Kungs man sacīja: Es neļaušu, lai Sātans pabeigtu šo ļauno nodomu šai lietā; tādēļ tu netulkosi no Nefija plāksnēm līdz tai vietai, ko jau esi pārtulkojis, ko tu esi saglabājis; un, lūk, tu izdosi to kā Nefija pierakstu; un tā Es apklusināšu tos, kuri ir izmainījuši Manus vārdus. Es nepieļaušu, lai viņi iznīcinātu Manu darbu; jā, Es parādīšu tiem, ka Mana gudrība ir pārāka par velna viltību.” [Skat.M&D 10:38–43.]

Tādēļ, būdams paklausīgs Dieva pavēlēm, es, pateicoties Viņa labvēlībai un žēlastībai, paveicu to, ko Viņš man bija pavēlējis attiecībā uz šo darbu.”⁸

Mormona Grāmata ir Dieva vārds.

“Es pateicu brāļiem, ka Mormona Grāmata ir vispareizākā no visām grāmatām uz zemes un mūsu reliģijas noslēgakmens, un cilvēks, dzīvojot pēc tās norādījumiem, nokļūs tuvāk Dievam, nekā pēc jebkuras citas grāmatas.”⁹

Ticības Apliecinājumi 1:8: “Mēs ticam, ka Bībele ir Dieva vārds, ciktāl tā ir pareizi pārtulkota; mēs arī ticam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds.”¹⁰

“[Mormona Grāmata] mums vēsta, ka mūsu Glābējs pēc Savas Augšāmcelšanās parādījās šajā kontinentā, ka viņš šeit nodibināja Savu evaņģēliju visā tā pilnībā, bagātībā, spēkā un svētībā; ka viņiem bija apustuļi, pravieši, mācītāji, skolotāji, evaņģēlisti pēc tās pašas kārtības, pēc tās pašas priesterības, tiem pašiem priekšrakstiem, dāvanām, spēkiem un svētībām, kā tas bija austrumu kontinentā; ka cilvēki tika izdzīti savu pārkāpumu dēļ; ka pēdējam pravietim, kas bija viņu vidū, tika pavēlēts uzrakstīt saīsinājumu viņu pravietojumiem, vēsturei u.c. un noglabāt to zemē, un ka tas nāks gaismā un tiks apvienots ar Bībeli, lai piepildītu Dieva mērķus pēdējās dienās.”¹¹

Kad Džozefs Smits 1837. gadā sludināja Fārvestā, Misūri štatā, klāt bija Deivids Osborns. Viņš atcerējās šādus pravieša vārdus: “Mormona Grāmata ir patiesa, tieši tāda, kāda tā ir, un par šo liecību es domāju sniegt atskaiti tiesas dienā.”¹²

Svētie Raksti mūs iepriecina un mierina, un padara mūs gudrus pestīšanai.

“Mormona Grāmatas, Mācības un Derību, … un jaunā [Bībeles] tulkojuma iespiešana un izplatīšana ir saistīta ar Valstības celšanu. Nav nepieciešams kaut ko teikt par šiem darbiem; tie, kas tos ir lasījuši un kas ir dzēruši no šī strauta, kurā plūst zināšanas, zina, cik tie ir vērtīgi; un, kaut arī muļķi varētu tos izsmiet, tomēr tie ir domāti, lai cilvēkus padarītu gudrus pestīšanai un aizmēztu prom aizspriedumu tīmekļus, kas pastāvējuši gadsimtiem ilgi, darītu zināmus Jehovas darbus, kas jau ir paveikti, un iezīmētu nākotni visā tās briesmīgajā un godības pilnajā realitātē. Tie, kuri ir izjutuši labumu no šo darbu studēšanas, nešauboties sacentīsies cits ar citu savā degsmē, sūtot tos citiem pa visu pasauli, lai katrs Ādama dēls varētu baudīt tās pašas privilēģijas un priecāties par tām pašām patiesībām.”¹³

“[Pēdējo dienu Raksti ir iespiesti], lai godīgie sirdī varētu tikt iepriecināti un mierināti, un līksmi iet pa savu ceļu, to dvēselēm kļūstot atvērtām un sapratnei apgaismotai ar zināšanām par Dieva darbu caur priekštečiem senajos laikos, kā arī ar to, ko Viņš iecerējis darīt pēdējās dienās, lai piepildītu viņu tēvu vārdus.”¹⁴

“Mēs turam savās rokās svētos pierakstus un atzīstam, ka tie tika doti caur tiešu iedvesmu cilvēka labumam. Mēs ticam, ka Dievs ir izrādījis labvēlību, runājot no Debesīm un pasludinot Savu gribu attiecībā uz cilvēces ģimeni, dodot tiem taisnus un svētus likumus, lai labotu cilvēku uzvedību un vadītu tos pa taisnu ceļu, lai noteiktā laikā Viņš varētu tos paņemt pie Sevis un padarīt par līdzmantiniekiem līdz ar Savu Dēlu.

Taču, kad tiek pieņemts fakts, ka Svētie Raksti satur tiešu Debesu gribu, vai mēs kā racionāli domājošas būtnes neesam saistīti dzīvot saskaņā ar visiem to norādījumiem? Vai vienkārša atzīšana, ka šī ir Debesu griba, mums jebkad palīdzēs, ja mēs nepakļausimies visām Rakstu mācībām? Vai mēs nerīkojamies pret Augstāko Saprātu, ja atzīstam to mācību patiesumu, bet nepaklausām tām? Vai šādi izturoties mēs nenolaižamies zemāk par savām pašu zināšanām un labāku gudrību, ko mums ir dāvājušas Debesis? Tādēļ, ja mums no Debesīm ir dotas tiešas atklāsmes, nekādā ziņā pret šīm atklāsmēm nedrīkst izturēties vieglprātīgi, jo tādā gadījumā pār šo cilvēku nāks nepatika un atriebība, ja vien Debesīs pastāv taisnība; un to jāatzīst katram cilvēkam, kurš atzīst Dieva mācību patiesumu un spēku, Viņa svētības un lāstus, kā tas ietverts svētajā sējumā. …

… Tas, kurš spēj atzīt Visuvarenā spēku, kas ierakstīts Debesīs, spēs arī saskatīt paša Dieva rokrakstu svētajā sējumā; un tam, kurš to lasīs bieži, tas patiks arvien vairāk, un tas, kurš to iepazīs, saskatīs Dieva roku it visur; un, kad cilvēks to atklās, tas ne tikai gūs atziņu, bet arī paklausību visiem tā dievišķīgajiem priekšrakstiem.”¹⁵

“Ak, jūs Divpadsmitie un visi svētie! Izmantojiet šo svarīgo Atslēgu — lai visos jūsu pārbaudījumos, grūtībās, kārdinājumos, ciešanās, saistībās, ieslodzījumos un nāvē jūs skatītu to, lai jūs nenodotu Debesis, lai jūs nenodotu Jēzu Kristu, lai jūs nenodotu brāļus, lai jūs nenodotu Dieva atklāsmes, vai tās būtu Bībelē, Mormona Grāmatā, Mācībā un Derībās vai kur citur, kas jebkad ir bijušas vai jebkad tiks dotas un atklātas cilvēkam šajā pasaulē vai nākamajā.”¹⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Kad gatavojaties mācīt vai studējat šo nodaļu, apsveriet šīs idejas. Papildu palīdzībai skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet pieredzes, ko Džozefs Smits ieguva laika posmā starp 1823. gada 21. septembri un 1827. gada 22. septembri (59.–60. lpp.). Pēc jūsu domām, kā šīs pieredzes viņu sagatavoja zelta plākšņu tulkošanai? Kādos veidos Jūs esat tikuši sagatavoti Tā Kunga aicinājumu pieņemšanai?
Pārlasiet pirmo pilno rindkopu 62. lpp., ievērojot Mormona Grāmatas mērķus. Kādos veidos jūs esat redzējuši, ka šie mērķi piepildās jūsu un citu cilvēku dzīvē?
Apdomājot pravieša stāstu par pavēli no jauna netulkot 116 pazudušās manuskripta lapaspuses (63.–64. lpp.), ko jūs mācāties par Dievu? Kā šī stāsta izpratne var ietekmēt lēmumus, ko mēs pieņemam?
Izlasiet otro rindkopu no apakšas 64. lapaspusē. Atzīmējiet, ka no akmeņiem pagatavotā arkā noslēgakmens ir novietots virspusē, turot savās vietās visus pārējos akmeņus. Kādos veidos Mormona Grāmata ir “mūsu reliģijas noslēgakmens”? Kā Mormona Grāmata ir jums palīdzējusi nokļūt „tuvāk Dievam”?
Džozefs Smits runāja par svētībām, kas nāk, kad mēs esam “dzēruši no zināšanu avota” Rakstos un “izjutuši labumu” no Dieva vārda (65.–66. lpp.). Uz ko šie teicieni uzvedina saistībā ar Rakstu studēšanu? Ko mēs varam darīt, lai padarītu Svēto Rakstu studēšanu nozīmīgāku?
Izlasiet rindkopas sākumu 65. lapaspuses vidusdaļā. Pēc jūsu domām, kāpēc tiem, kuri studē Rakstus, rodas degsme dalīties tajos ar citiem? Ko mēs varam darīt, lai dalītos ar Mormona Grāmatu? Kādas pieredzes jums ir bijušas, kad jūs kādam esat stāstījuši par Mormona Grāmatu vai kāds cilvēks ir dalījies tajā ar jums?
Izlasiet pēdējo rindkopu 65. lapaspusē. Miniet kādus no Mormona Grāmatas pantiem, kas jūs ir iepriecinājuši un mierinājuši? Kādos veidos Mormona Grāmata ir apgaismojusi jūsu sapratni?

Saistītie Svētie Raksti: Ecēhiēla 37:15–17; Mormona Grāmatas ievads; 1 Nefija 13:31–42; 2 Nefija 27:6–26; M&D 20:6–15; Džozefs Smits — Vēsture 1:29–54.

Joseph receiving gold plates — 1827. gada 22. septembrī Džozefs Smits no Moronija saņēma zelta plāksnes. Pravietis liecināja: “Es tās ieguvu, kā arī Urīmu un Tumīmu, ar kuru palīdzību es plāksnes pārtulkoju; un tā radās Mormona Grāmata.”

first edition of Book of Mormon — Kreisajā pusē titullapa, kas bija Mormona Grāmatas pirmajā izdevumā.

couple reading scriptures — Pēdējo dienu Raksti ir iespiesti, “lai godīgie sirdī varētu tikt iepriecināti un mierināti, un līksmi iet pa savu ceļu.”