Vadīšana pēc Tā Kunga parauga

„Es mācu viņiem pareizus principus, un viņi pārvalda sevi paši.”

No Džozefa Smita dzīves

Kad Kērtlandē svētie sāka strādāt un upurēt, lai uzceltu templi, svētie Džeksonas apgabalā, Misūri štatā, cieta no spēcīgām vajāšanām. Jo vairāk Baznīcas locekļu pārcēlās uz dzīvi Misūrī, jo saspīlētākas kļuva attiecības ar vietējiem kolonistiem. Misūrieši baidījās zaudēt administratīvo pārvaldi, viņi ar aizdomām raudzījās uz nepazī stamajām Baznīcas reliģijas mācībām, un viņiem nepatika tas, ka svētie centās slēgt tirdznieciskos darījumus tikai savā starpā. Uzbrukumi svētajiem kļuva īpaši nežēlīgi, un 1833. gada novembrī padzina svētos no viņu mājām. Atstājot lielāko daļu no saviem mājlopiem un saimniecības lietām, svētie bēga uz ziemeļiem, galvenokārt uz Kleijas apgabalu, Misūri, kur tie uz laiku ieguva patvērumu.

Pravietis Džozefs Smits, dzīvojot Kērtlandē, bija ārkārtīgi noraizējies par svēto ciešanām Misūri, un viņš ļoti vēlējās tiem palīdzēt. 1834. gada februārī Tas Kungs atklāja viņam, ka viņam ir jāorganizē svēto grupa, kas dotos uz Džeksonas apgabalu. Šī grupa, kas pazīstama kā Ciānas nometne, tika izveidota, lai palīdzētu atgūt zemes un īpašumus, kas bija nelikumīgi atņemti Baznīcas locekļiem. (Skat. M&D 103:21–40.) Nometne oficiāli tika izveidota 1834. gada 6. maijā, un vēlāk tajā bija vairāk nekā 200 cilvēku. Brāļi, kas bija apbruņoti un organizēti militārā vienībā, pēc vairāk nekā 900 jūdžu (1450 km) gara ceļojuma jūnija vidū ieradās Džeksonas apgabalā.

Nometnes dalībnieki katru dienu nogāja lielus attālumus, bieži vien spiedīgā karstumā, un viņiem nebija pietiekamu pārtikas un ūdens krājumu. Ciešās savstarpējās attiecības vairāku nedēļu ilgā ceļojumā, ko māca nogurums un izsalkums, noveda dažus vīriešus līdz strīdiem vienam ar otru un pat līdz vēlmei kritizēt pravieti.

Neskatoties uz visām grūtībām šajā bīstamajā un sarežģītajā ceļojumā, Džozefs Smits mācīja nometnes dalībniekiem svarīgus vadības principus, vadot tos dienu pēc dienas. Vilfords Vudrafs, Ciānas nometnes dalībnieks, kurš vēlāk kļuva par ceturto Baznīcas prezidentu, paziņoja: „Mēs ieguvām tādu pieredzi, ko nekad nebūtu guvuši nekādā citā veidā. Mums bija privilēģija redzēt pravieša seju un mums bija privilēģija noiet ar viņu kopā tūkstošiem jūdžu, un pieredzēt, kā viņš darbojas Dieva Garā, kā saņem Jēzus Kristus atklāsmes un kā šīs atklāsmes piepildās.”¹

Kad grupa ieradās Misūri štatā, viņi uzsāka pārrunas ar štata amatpersonām, taču centieni rast risinājumu miera ceļā cieta neveiksmi. Kad jau likās, ka no bruņota konflikta neizbēgt, pravietis lūdza pēc vadības un 1834. gada 22. jūnijā saņēma atklāsmi par nometnes izformēšanu, un paziņoja, ka Ciāna šinī brīdī netiks pestīta (skat. M&D 105). Attiecībā uz Ciānas nometnes dalībniekiem Tas Kungs teica: „Es esmu izdzirdējis viņu lūgšanas un pieņemšu viņu ziedojumu; un ir nepieciešams Manī, lai viņi tiktu vesti tik tālu viņu ticības pārbaudīšanai” (M&D 105:19).

Ciānas nometne nesasniedza savus politiskos mērķus, taču tā sniedza paliekošu garīgo pieredzi. 1835. gada februārī, kad pravietis organizēja Divpadsmit apustuļu kvorumu un Septiņdesmito kvorumu, deviņi no Divpadsmit apustuļiem un visi no Septiņdesmitajiem bija Ciānas nometnes dalībnieki. Kā atcerējās Džozefs Jangs, viens no sākotnējiem Septiņdesmito locekļiem, pravietis skaidroja šai brāļu grupai: „Dievs nevēlējās, lai jūs karotu. Viņš nespētu organizēt Savu valstību, kurā divpadsmit vīriem jāatver evaņģēlija durvis pasaules tautām, un septiņdesmit vīriem, to vadībā, jāseko viņu norādījumiem, ja vien Viņš tos neizraudzītos no vīriem, kas nebaidījās ziedot savu dzīvi un nesa tikpat lielu upuri kā Ābrahāms.”²

Tieši Ciānas nometnē Brigams Jangs, Hibers Č. Kimbals, Vilfords Vudrafs un citi brāļi ieguva praktisku apmācību, kas noderēja viņiem 1839. gadā vedot svētos no Misūri štata uz Ilinoisas štatu un vēlāk uz Sālsezera ieleju. No šīs kopā ar pravieti iegūtās pieredzes brāļi iemācījās vadīt pēc Tā Kunga parauga.

Džozefa Smita mācības

Vadītāji māca pareizus principus un palīdz tiem, kurus viņi vada, mācīties vadīt sevi pašiem.

Džons Teilors, trešais Baznīcas prezidents, atstāstīja: „Pirms dažiem gadiem Navū kāds džentlmenis, kurš bija likumdevēja iestādes darbinieks, manā klātbūtnē vaicāja Džozefam Smitam, kā tas iespējams, ka viņš spēj pārvaldīt tik daudzus cilvēkus un saglabāt tik nevainojamu kārtību, tajā pat laikā atzīmējot, ka viņiem to nekur citur nav izdevies panākt. Smita kungs teica, ka to darīt ir ļoti viegli. „Kādā veidā?” jautāja džentlmenis; „mums tas nākas ļoti grūti.” Smita Kungs atbildēja: „Es mācu viņiem pareizus principus, un viņi pārvalda sevi paši.”³

Brigams Jangs, otrais Baznīcas prezidents, atstāstīja: „Šo jautājumu bezgala daudz reižu uzdevuši džentlmeņi, kad ierodas apraudzīt Džozefu Smitu un viņa ļaudis: Kā tas var būt, ka jūs tik viegli varat vadīt savus ļaudis? Liekas, ka viņi nedara neko citu, kā vien to, ko jūs sakāt; kā tas var būt, ka jūs tik viegli viņus pārvaldāt? Viņš teica: „Es viņus vispār nepārvaldu. Tas Kungs no Debesīm ir atklājis noteiktus principus, pēc kuriem mums ir jādzīvo šajās pēdējās dienās. Tuvojas laiks, kad Tas Kungs sapulcinās Savus ļaudis no bezdievīgo vidus, un Viņš ātri pabeigs Savu darbu taisnībā, un principus, kurus Viņš ir atklājis, es mācu ļaudīm, un viņi cenšas dzīvot saskaņā ar tiem, un tā viņi pārvalda paši sevi.”⁴

Atbildot uz apsūdzību, ka viņš tiecoties pēc varas, Džozefs Smits teica: „Attiecībā uz varu pār cilvēces prātiem, kuru es turu, es vēlos teikt: Tas ir pateicoties patiesības spēkam doktrīnās, kuras es, būdams instruments Dieva rokās, esmu viņiem sniedzis, un nevis tāpēc, ka es kādu būtu piespiedis. … Es jautāju: Vai es jebkad kādu cilvēku esmu piespiedis? Vai es neesmu devis izvēles brīvību neticēt kaut vienai manis sludinātai doktrīnai, ja kāds tā vēlās? Kādēļ mani ienaidnieki neuzbrūk doktrīnai? Viņi to nespēj — tā ir patiesība, un es izaicinu ikvienu pacensties to apgāzt.”⁵

„Kāds brālis, kurš strādā St. Louis Gazette birojā, … vēlējās zināt, caur kādu principu es esmu ieguvis tik lielu varu. … Es viņam pateicu, ka esmu ieguvis varu ar patiesības un tikumības principiem, kuri pastāvēs arī tad, kad es būšu miris un manis vairs nebūs.”⁶

Vadītāji sev nepieciešamo gudrību saņem no Gara, un atzīst Tā Kunga dāvātās svētības.

„Dieva cilvēkam ir jātiek apveltītam ar gudrību, zināšanām un izpratni, lai mācītu un vadītu Dieva ļaudis.”⁷

Džozefs Smits rakstīja Divpadsmito kvoruma locekļiem un citiem priesterības vadītājiem, kuri kalpoja misijās Lielbritānijā: „Es varu teikt, ka, ciktāl es esmu iepazinis jūsu darbošanos, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka to veicat gudrībā; un man nav šaubu, ka vienīgi Tā Kunga Gars ir vadījis jūs; un tas kalpo man par pierādījumu, ka jūs esat bijuši pazemīgi, un jūsu vēlēšanās bija glābt savus līdzcilvēkus, nevis izcelt sevi vai piepildīt savtīgas intereses. Tik ilgi, kamēr svētie izrādīs šādu rīcību, viņu nodomi tiks atzinīgi novērtēti un viņu pūles vainagos panākumi.

Ir daudz ļoti svarīgu jautājumu, kuros jūs lūdzat padomu, bet, manuprāt, jūs paši daudz labāk spētu tos atrisināt, jo jūs labāk nekā es pazīstat to īpašos apstākļus; un es pilnībā paļaujos uz jūsu vienoto gudrību. …

Mīļotie brāļi, jums kaut mazliet vajadzētu saprast manas izjūtas, kad es domāju par šo diženo darbu, kas tagad norisinās, un manu saistību ar to, laikā, kad tas paplašinājies līdz attālākajām zemēm, iesaistot tajā tūkstošiem cilvēku. Es apjaušu, zināmā mērā, savu atbildību un nepieciešamību saņemt atbalstu no augšienes un gudrību no Debesīm, lai es spētu mācīt šiem ļaudīm, kuri tagad ir kļuvuši par varenu tautu, taisnīguma principus, un vadīt tos atbilstoši Debesu gribai; lai viņi varētu pilnveidoties un gatavotos satikt To Kungu, Jēzu Kristu, kad Viņš parādīsies diženā godībā. Vai es varu paļauties uz jūsu lūgšanām mūsu Debesu Tēvam par mani un uz visu manu brāļu un māsu lūgšanām Anglijā, (kurus es neesmu redzējis, tomēr mīlu), lai es spētu izbēgt no ikvienas Sātana viltības, pārvarēt jebkuras grūtības un vest šos ļaudis baudīt tās svētības, kuras ir pataupītas taisnīgajiem? Es to jums lūdzu Tā Kunga, Jēzus Kristus vārdā.”⁸

1833. gadā pravietis un citi Baznīcas vadītāji rakstīja Baznīcas locekļiem Tomsonā, Ohaio štatā, sakot tiem, ka brālis Salmons Gī ir nozīmēts prezidēt pār tiem: „Mūsu dārgais brālis Salmons … tika mūsu ordinēts … vadīt jūs un mācīt jums to, kas atbilst dievbijībai, mēs viņam ļoti uzticamies un ceram, ka jūs arī. Tādēļ mēs sakām jums — jā, ne tikai mēs, bet arī Tas Kungs — pieņemiet viņu kā jūsu vadītāju, zinot, ka Tas Kungs ir iecēlis viņu šajā amatā jūsu labā, atbalstiet viņu ar savām lūgšanām, lūdzot par viņu nemitīgi, lai viņš tiktu apdāvināts ar gudrību un sapratni zināšanās par To Kungu, lai caur viņu jūs būtu pasargāti no ļaunajiem gariem un visiem strīdiem un domstarpībām, un pieaugtu mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, žēlastībā un zināšanās.

… Visbeidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai mēs spētu darīt to darbu, kuram mēs esam tikuši aicināti, lai jūs varētu gūt prieku, baudot Dieva noslēpumus, patiesi visā to pilnībā.”⁹

Pravietis deva sekojošus norādījumus priesterības vadītāju grupai, kā viņiem vadīt pārrunas: „Katram ir jārunā pēc kārtas un savā vietā, un savā laikā un brīdī, lai it visā būtu nevainojama kārtība; un … katram cilvēkam … vajadzētu būt pārliecinātam, ka viņš var izgaismot attiecīgo tematu, nevis izplatīt tumsu, … un to spēj īstenot cilvēki, kas cītīgi studē Tā Kunga prātu un gribu, Kura Gars vienmēr parāda un apliecina patiesību visu to sapratnei, kuriem piemīt Gars.”¹⁰

„Kad Divpadsmitie vai jebkuri citi liecinieki stājas zemes tautu priekšā un sludina ar Dieva Gara spēku un pārliecību, un cilvēki ir pārsteigti un apjukuši mācībā, un saka: „Šis cilvēks sludināja spēcīgi, tas bija lielisks sprediķis” — tad lai šis cilvēks vai cilvēki piesargās, lai tie nepiedēvētu slavu sev, bet rūpējas, lai viņi būtu pazemīgi un piedēvētu slavu un godu Dievam un Jēram; jo vienīgi ar svētās priesterības un Svētā Gara spēku tiem ir spēks runāt šādā veidā. Kas tu esi, cilvēk, ja ne pīšļi? Un no kurienes tu saņem spēku un svētības, ja ne no Dieva?”¹¹

Vadītāji Tā Kunga valstībā mīl tos, kuriem viņi kalpo.

„Kļūstot vecākam, mana sirds piepildās ar maigumu pret jums. Jebkurā brīdī es esmu gatavs atmest visu, kas ir nepareizs, jo es vēlos, lai šiem ļaudīm būtu tikumīgs vadītājs. Es esmu virzījis jūsu prātus uz brīvību, atklājot jums zināšanas par Jēzu Kristu. … Manā sirdī nav citu jūtu, kā vien pašas labākās.”¹²

„Sektu priesteri izsaucas attiecībā uz mani, jautājot: „Kāpēc gan šis pļāpa gūst tik daudzus sekotājus un notur tos?” Es atbildu, ka tas ir tāpēc, ka man piemīt mīlestības princips. Viss, ko es varu pasaulei piedāvāt, ir laba sirds un gādīgas rokas.”¹³

Dažas dienas pirms došanās uz Kārtidžas cietumu pravietis pauda svētajiem savu mīlestību: „Dievs ir pārbaudījis jūs. Jūs esat labi ļaudis, tāpēc es mīlu jūs no visas sirds. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem [skat. Jāņa 15:13]. Jūs bijāt kopā ar mani grūtībās, un es esmu gatavs upurēt savu dzīvību, lai paglābtu jūs.”¹⁴

Tā Kunga valstībā vadītāji māca ar savu kalpošanu un piemēru.

Būdami kopā ar Džozefu Smitu Ciānas nometnes dalībnieki, ceļojot no Kērtlandes, Ohaio štatā, uz Misūri štatu, apguva daudzus vadības principus. Džordžs A. Smits, Ciānas nometnes dalībnieks, atminējās: „Pravietis Džozefs ceļojumā pilnā mērā dalījās ar mums visās tā grūtībās. Papildus rūpēm par nometnes apgādāšanu un tās vadīšanu, viņš lielākoties gāja kājām, tādēļ arī viņam kājas bija tulznainas, asiņainas un jēlas, kas bija dabiski gada karstākajā laikā noejot 25 līdz 40 jūdzes (40–65 km) dienā. Taču visa ceļojuma laikā viņš nekad nekurnēja un nežēlojās, kamēr vairākums nometnes vīriešu žēlojās viņam par noberztajiem kāju pirkstiem, tulznām, garajiem pārgājieniem, trūcīgajiem pārtikas krājumiem, slikto maizes kvalitāti, slikto kukurūzas miltu maizi, sabojājušos sviestu, negaršīgu medu, tārpainu gaļu un sieru utt.. Daži pat žēlojās Džozefam, ka uz tiem ir rējis suns. Ja viņiem bija jāapmetas vietā, kur bija slikts ūdens, tas gandrīz vai izraisīja sacelšanos. Mēs tomēr bijām Ciānas nometne, kaut gan daudzi no mums nelūdza Dievu, bija neapdomīgi, vieglprātīgi, nevērīgi, negudri un velnišķīgi, pašiem to nezinot. Džozefam bija mūs jāpacieš un jāauklē kā bērnus. Tomēr Ciānas nometnē bija daudzi, kuri nekad nekurnēja un vienmēr bija gatavi un labprātīgi darīt to, ko vēlējās mūsu vadītājs.”¹⁵

Tālāk ir sniegti izvilkumi no pravieša dienasgrāmatas ierakstiem 1834. gada maijā: „Katru vakaru pirms došanās pie miera pēc taures skaņām mēs nometāmies Tā Kunga priekšā savās teltīs un izteicām savu pateicību ar lūgšanām un pielūgšanām; un pēc rīta taures skaņām, kas bija aptuveni četros no rīta, katrs vīrs atkal bija uz ceļiem Tā Kunga priekšā, lūdzot no Viņa svētības šai dienai.”¹⁶

1834. gada 27. maijs: „Neskatoties uz to, ka mūsu ienaidnieki nepārtraukti raidīja savas varmācības draudus, mēs nebaidījāmies, mēs arī nešaubījāmies, vai turpināt ceļojumu, jo Dievs bija ar mums un Viņa eņģeļi gāja mūsu priekšgalā, un mūsu mazās grupas ticība bija nelokāma. Mēs zinājām, ka eņģeļi ir mūsu sabiedrotie, jo mēs tos redzējām.”¹⁷

1834. gada 29. maijs: „Es atklāju, ka vienai no grupām bija iedota ieskābusi maize, kaut gan es no tā paša pavāra saņēmu labu, saldu maizi. Es aizrādīju brālim Cebedejam Koltrinam par šo nevienlīdzību, jo es vēlējos, lai mani brāļi saņemtu to pašu, ko es.”¹⁸

Džons M. Čaidesters, Ciānas nometnes dalībnieks, atminējās: „Ciānas nometnei, ejot cauri Indiānas štatam, bija jāšķērso ļoti lieli purvi; tādēļ mums pie furgoniem bija jāpiesien virves, lai tos vilktu, un pravietis bija pirmais, kurš basām kājām vilka virvē furgonu. Tas bija raksturīgi visos grūtajos brīžos.

Mēs turpinājām savu ceļojumu, noejot divdesmit piecas jūdzes (40 km) bez atpūtas un ēšanas, līdz mēs sasniedzām [Vakendas] upi. Mums nācās šķērsot ar prāmi; un otrajā krastā mēs pamanījām ļoti piemērotu vietu atpūtai, kas ļoti iepriecināja nogurušos un izsalkušos vīrus. Taču sasniedzis šo vietu, pravietis paziņoja, ka viņš sajūt iedvesmu turpināt ceļu, un, uzņēmies vadību, aicināja brāļus sekot viņam.

Tas nometnē izraisīja šķelšanos. Laimans Vits un vēl citi sākumā atteicās sekot pravietim, taču galu galā tos panāca. Turpmākie notikumi parādīja, ka pravietis tika iedvesmots turpināt ceļojumu vēl aptuveni septiņas jūdzes (11 km). Vēlāk atklājās, ka aptuveni astoņas jūdzes (13 km) no vietas, kur mēs šķērsojām upi, vīru grupa plānoja naktī mums uzbrukt.”¹⁹

Ciānas nometnes pārgājiena laikā daži dalībnieki kurnēja un žēlojās. Pravietis tos norāja brīdinot par briesmām, kas nāks pār tiem, ja viņi nenožēlos grēkus. Lai gan daži uzklausīja šo padomu, citi turpināja kurnēt. Drīz vien izplatījās holēra, un daži nometnes dalībnieki nomira. Orsons Haids, kurš vēlāk kalpoja Divpadsmito kvorumā, atcerējās: „Vai pravietis pārstāja rūpēties par nometnes labklājību? Vai viņš kļuva vienaldzīgs savās jūtās pret saviem draugiem viņu pārmācības un nelaimju laikā? Vai viņš kļuva par viņu ienaidnieku tāpēc, ka viņam uz tiem bija jārunā smagi vārdi? Nē! Viņa sirds kusa līdzcietībā — viņa dvēselē kvēloja mīlestība, līdzjūtība un laipnība; un ar dedzību un uzticību, kā pieklājas uzticīgam draugam briesmu brīdī, viņš personīgi kalpoja slimajiem un mirstošajiem un palīdzēja apglabāt aizgājējus. Katra viņa rīcība šī smagā pārbaudījuma laikā nometnes dalībniekiem sniedza papildus pārliecību, ka, neskatoties uz visiem viņu trūkumiem, viņš joprojām tos mīl.”²⁰

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Izlasiet pirmo rindkopu 283. lpp.. Kādas stiprās puses jūs saskatāt pravieša Džozefa Smita uzskatos par vadību? Kā, pēc jūsu domām, uz šādu vadības veidu reaģēs vairākums cilvēku?
Pārlasiet pravieša mācības par to, ka vadītājiem ir nepieciešama gudrība no Gara (284.–285. lpp.). Kas var palīdzēt vadītājiem iegūt tiem nepieciešamo gudrību?
Pārlasiet otro rindkopu 284. lpp.. Kādēļ pazemība un nesavtība ir būtiskas vadītāju īpašības? Kādām vēl īpašībām, pēc jūsu domām, ir jāpiemīt vadītājiem?
Džozefs Smits atklāti runāja par savu mīlestību un maigajām sajūtām pret svētajiem (286. lpp.). Kā jūs zināt, vai vadītājs patiešām jūs mīl? Kādā veidā jūs esat svētīti, pateicoties vadītāja mīlestībai?
Studējiet pierakstus par Ciānas nometni 281.–282. lpp. un 286.–288. lpp.. Kādas vadītāja īpašības pravietis uzskatāmi parādīja?
Padomājiet par atbildībām vadīt jūsu ģimenē, Baznīcā, jūsu profesijā, skolā, sabiedrībā un citur. Apsveriet to, ko jūs varat darīt, lai sekotu Džozefa Smita piemēram.

Saistītie Svētie Raksti: 2. Mozus 18:13–26; Sal. pam. 29:2; Mateja 20:25–28; Almas 1:26; M&D 107:99–100.

council meeting — Vadītājiem Tā Kunga valstībā, „ir jātiek apveltītiem ar gudrību, zināšanām un izpratni, lai mācītu un vadītu Dieva ļaudis.”

men pulling wagon — „Pravietis bija pirmais, kurš basām kājām vilka virvē furgonu,” atcerējās Ciānas nometnes dalībnieks. „Tas bija viņam raksturīgi visos grūtajos brīžos.”