Nelokāma apņēmība — sekot Jēzum Kristum
Dievs mūs aicina neatgriezeniski atmest mūsu veco dzīvesveidu un sākt jaunu dzīvi Kristū.
Šī gada aprīlī man bija privilēģija iesvētīt Kinšasas, Kongo Demokrātiskās Republikas, templi.1 Vārdi nespēj izteikt to prieku, ko sajuta uzticīgie Kongo iedzīvotāji un es, redzot, kā viņu zemē tiek iesvētīts templis.
Cilvēki, kas ieiet Kinšasas templī, redz oriģinālu gleznu ar nosaukumu Kongo ūdenskritums.2 Šī glezna unikālā veidā tempļa apmeklētājiem atgādina par nelokāmo apņemšanos, kas nepieciešama, lai noenkurotos pie Jēzus Kristus un ietu pa derību ceļu, saskaņā ar mūsu Debesu Tēva ieceri. Gleznā attēlotie ūdenskritumi atgādina par pieredzēto pirms vairāk nekā gadsimta starp tiem Kongo iedzīvotājiem, kuri bija jaunpievērsti kristietībai.
Pirms savas pievēršanās viņi pielūdza nedzīvus priekšmetus, ticot, ka šiem priekšmetiem piemīt pārdabiskas spējas.3 Pēc pievēršanās daudzi veica svētceļojumu uz kādu no neskaitāmajiem ūdenskritumiem gar Kongo upi, piemēram, Zongo ūdenskritumu.4 Šie jaunpievērstie iemeta savus kādreizējos elku pielūgsmes objektus ūdenskritumos kā simbolu Dievam un citiem, ka atmet savas senās tradīcijas un pieņem Jēzu Kristu. Viņi apzināti nemeta savus priekšmetus mierīgos, seklos ūdeņos; viņi tos iesvieda milzīgā, mutuļojošā ūdenskritumā, no kura iemestos priekšmetus nebūtu iespējams atgūt. Šī rīcība bija sākums jaunai, taču nelokāmai apņēmībai — sekot Jēzum Kristum.
Cilvēki citās vietās un laikmetos līdzīgos veidos ir parādījuši savu apņēmību — sekot Jēzum Kristum.5 Mormona grāmatā aprakstītie ļaudis, kas zināmi kā anti-nefij-lehijieši, „nolika savus nemiera ieročus”, ierokot tos „dziļi zemē”, „kā liecību Dievam … ka viņi nekad vairs neizmantos [savus] ieročus.”6 Ar šo rīcību viņi apsolīja sekot Dieva mācībām un nekad neatkāpties no savas apņemšanās. Šī rīcība bija sākums, lai viņi tiktu „pievērsti Tam Kungam” un nekad vairs neatkristu.7
Būt „pievērstam Tam Kungam” nozīmē — novērsties no tāda rīcības modeļa, ko vada sena uzskatu sistēma, un pieņemt jaunu, kas balstās uz ticību Debesu Tēva iecerei un Jēzum Kristum, un Viņa Izpirkšanai. Šīs pārmaiņas ir kas vairāk par intelektuālu evaņģēlija mācību pieņemšanu. Tas veido mūsu identitāti, maina mūsu izpratni par dzīves jēgu un noved pie nemainīgas uzticības Dievam. Personīgās vēlmes, kas ir pretrunā tam, lai nostiprinātos pie Glābēja un sekotu derības ceļam, vājinās un tiek aizstātas ar apņemšanos pakļauties Debesu Tēva gribai.
Pievēršanās Tam Kungam sākas ar nelokāmu apņēmību sekot Dievam, šo apņēmību padarot par daļu no sevis. Šīs apņēmības realizēšana ir process mūža garumā, kam nepieciešama pacietība un nepārtraukta grēku nožēlošana. Galu galā šī apņēmība kļūst par daļu no tā, kas mēs esam, iesakņojas mūsos un vienmēr ir klātesoša mūsu dzīvē. Tāpat kā mēs nekad neaizmirstam savu vārdu, lai ko mēs domātu, mēs nekad neaizmirstam savu apņemšanos, kas ir iegravēta mūsu sirdīs.8
Dievs mūs aicina neatgriezeniski atmest mūsu veco dzīvesveidu un sākt jaunu dzīvi Kristū. Tas notiek tad, kad mēs attīstām ticību Glābējam, kas sākas ar to, ka mēs dzirdam liecību no tiem, kuriem ir ticība.9 Pēc tam ticība vairojas, ja mūsu rīcība mūs stiprāk noenkuro pie Viņa.10
Tad nu būtu jauki, ja mēs varētu nodot citiem lielāku ticību, tāpat kā mēs izplatām gripu vai saaukstēšanos. Tad vienkāršs „garīgs šķaudiens” citos vairotu ticību. Taču tā tas nenotiek. Ticība pieaug tikai tad, ja cilvēks rīkojas ticībā. Šādu rīcību bieži vien pamudina citu cilvēku uzaicinājumi, taču mēs nevaram „vairot” citu cilvēku ticību, vai arī paļauties tikai uz citiem, lai atbalstītu mūsu ticību. Lai mūsu ticība pieaugtu, mums jāizvēlas tāda rīcība, kas vairo šo ticību, piemēram, lūgšanas, Svēto Rakstu studijas, Svētā Vakarēdiena pieņemšana, baušļu turēšana un kalpošana citiem.
Kad mūsu ticība Jēzum Kristum pieaug, Dievs mūs aicina dot Viņam solījumus. Šie solījumi ir zināmi kā derības, un tās apliecina mūsu pievēršanos. Derības arī liek drošu pamatu mūsu garīgajai izaugsmei. Kad mēs izvēlamies kristīties, mēs sākam uzņemties Jēzus Kristus Vārdu11 un izvēlamies identificēties ar Viņu. Mēs apsolām kļūt par tādiem, kā Viņš, un attīstīt Viņam piemītošās īpašības.
Derības noenkuro mūs pie Glābēja un virza mūs uz priekšu pa ceļu, kas ved uz mūsu debesu mājām. Derību spēks mums palīdz saglabāt vareno sirds pārmaiņu, padziļināt mūsu pievēršanos Tam Kungam un daudz lielākā mērā iegūt Kristus atveidu savā sejas izteiksmē.12 Taču, ja mēs slēgsim derības bez pilnīgas apņemšanās, mēs būsim bez solījuma.13 Mēs varam tikt kārdināti būt pavirši, pilnībā neatmest savu veco dzīvesveidu, un aprakt savus nemiera ieročus, to spalus atstājot virspusē. Taču vāja apņēmība ievērot mūsu derības nedos pieeju Debesu Tēva un Jēzus Kristus svētījošajam spēkam.
Mūsu apņēmībai pildīt savas derības nevajadzētu būt atkarīgai no mainīgajiem apstākļiem mūsu dzīvē. Mūsu nelokāmībai attiecībā uz Dievu vajadzētu līdzināties uzticamajai Kongo upei, kas plūst netālu no Kinšasas tempļa. Šai upei, atšķirībā no vairuma upju pasaulē, ir nepārtraukta plūsma visu gadu,14 un tā iepludina Atlantijas okeānā gandrīz 11 miljonus galonu jeb 41,5 miljonus litru ūdens sekundē.
Glābējs aicināja Savus mācekļus būt uzticamiem un nelokāmiem. Viņš sacīja: „Tad nu apņemieties savās sirdīs, ka jūs darīsit to, ko Es mācīšu un pavēlēšu jums.”15 Stingra apņēmība pildīt mūsu derības ļauj pilnībā īstenot Dieva solījumu attiecībā uz paliekošu prieku.16
Daudzi uzticīgi pēdējo dienu svētie ir parādījuši, ka viņi ir stingri apņēmušies pildīt savas derības ar Dievu un ir izmainīti uz mūžu. Ļaujiet man pastāstīt par trim šādām personām — brāli Banza Mukioko, māsu Banza Regine un brāli Mujī Kitabungi.
1977. gadā Banzu ģimene dzīvoja Kinšasā, Zairā, ko mūsdienās dēvē par Kongo Demokrātisko Republiku. Viņi bija ļoti cienīti savā protestantu baznīcā. Tā kā viņi bija talantīgi, viņu baznīca sarūpēja universitātei nepieciešamo stipendiju, lai viņu jaunā ģimene varētu doties studēt uz Šveici.
Būdams Ženēvā un braukdams ar autobusu uz augstskolu, brālis Banza bieži redzēja nelielu ēku ar nosaukumu „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca”. Viņš prātoja: „Vai Jēzum Kristum šajās pēdējās dienās ir svētie?” Galu galā viņš nolēma aiziet un apskatīties.
Brāli un māsu Banzas draudze silti uzņēma. Viņi uzdeva dažus no saviem pastāvīgiem jautājumiem, kas viņiem bija par Dieva dabu, piemēram: „Ja Dievs ir gars, kā vējš, kā mēs varam būt radīti pēc Viņa līdzības? Kā Viņš var sēdēt tronī?” Viņi nekad nebija saņēmuši apmierinošu atbildi, līdz misionāri īsā nodarbībā neizskaidroja atjaunoto doktrīnu. Kad misionāri aizgāja, Banzas paskatījās viens uz otru un sacīja: „Vai tad tā nav patiesība, ko mēs dzirdējām?” Viņi turpināja nākt uz baznīcu un tikties ar misionāriem. Viņi zināja, ka kristībām Jēzus Kristus atjaunotajā Baznīcā būs sekas. Viņi pazaudētu savu mācību stipendiju, viņu vīzas tiktu anulētas, un viņiem kopā ar saviem mazajiem bērniem būtu jāatstāj Šveice. Viņi izvēlējās kristīties un tikt konfirmēti 1979. gada oktobrī.
Divas nedēļas pēc savām kristībām brālis un māsa Banza atgriezās Kinšasā kā pirmie divi Baznīcas locekļi savā valstī. Ženēvas draudzes locekļi uzturēja kontaktu ar viņiem un palīdzēja viņiem sazināties ar Baznīcas vadītājiem. Banzas tika mudināti uzticīgi gaidīt apsolīto laiku, kad Dievs dibinās Savu Baznīcu Zairā.
Tikmēr Belģijā studēja vēl kāds apmaiņas students no Zairas, brālis Mujī. Viņš kristījās Briseles bīskapijā 1980. gadā. Drīz pēc tam viņš kalpoja pilnlaika misijā Anglijā. Un Dievs paveica brīnumus. Brālis Mujī atgriezās Zairā un kļuva par trešo Baznīcas locekli savā valstī. Ar vecāku atļauju Baznīcas sanāksmes tika noturētas viņa ģimenes mājās. 1986. gada februārī valdībai tika iesniegts lūgums oficiāli atzīt Baznīcu. Bija nepieciešami trīs Zairas iedzīvotāju paraksti. Trīs laimīgie petīcijas parakstītāji bija brālis Banza, māsa Banza un brālis Mujī.
Šie uzticamie Baznīcas locekļi zināja patiesību, kad to izdzirdēja, kristoties viņi noslēdza derību, kas noenkuroja viņus pie Glābēja. Viņi, metaforiski runājot, iemeta savu veco dzīvesveidu mutuļojošā ūdenskritumā, nevēlēdamies pie tā atgriezties. Šis derību ceļš nekad nav bijis viegls. Politiskie nemieri, retais kontakts ar Baznīcas vadītājiem un grūtības, kas saistītas ar svēto kopienas veidošanu, būtu varējis atturēt mazāk apņēmīgus indivīdus. Taču Brālis un māsa Banza, kā arī brālis Mujī saglabāja savu ticību. Viņi piedalījās Kinšasas tempļa iesvētīšanā, 33 gadus pēc tam, kad viņi bija parakstījuši petīciju, kuras rezultātā tika oficiāli atzīta Baznīca Zairā.
Banzu pāris šodien ir šeit, konferenču centrā. Kopā ar viņiem ir viņu abi dēli, Juniors un Fils, kā arī vedeklas — Annija un Jouju. 1986. gadā Juniors un Fils bija pirmie divi cilvēki, kas tika kristīti Baznīcā, Zairā. Brālis Mujī vēro šo konferenci, atrodoties Kinšasā kopā ar savu sievu Maguju un viņu pieciem bērniem.
Šie pionieri saprot, kāda ir nozīme un sekas derībām, pateicoties kurām viņi nokļuva „pie Tā Kunga, viņu Dieva, atziņas un prieka par Jēzu Kristu, viņu Pestītāju”.17
Kā mēs varam noenkurot sevi pie Glābēja un palikt uzticīgi kā šie un daudzi desmiti tūkstoši citu Kongo svēto, kas viņiem ir sekojuši, un miljoniem citu visā pasaulē? Glābējs mums ir mācījis, kā to paveikt. Mēs katru nedēļu pieņemam Svēto Vakarēdienu un slēdzam derību ar mūsu Debesu Tēvu. Mēs apsolām sasaistīt savu identitāti ar Glābēju, apliecinot savu gatavību uzņemties Viņa Vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un pildīt Viņa baušļus.18 Katru nedēļu apzinīgi gatavojoties un cienīgi noslēdzot šo derību, mēs tiekam noenkuroti pie Glābēja, un tas mums palīdz izprast mūsu apņēmību19, kā arī spēcīgi mūs virza uz priekšu pa derību ceļu.
Es aicinu jūs apņemties būt par mācekli visa mūža garumā. Noslēdziet un ievērojiet derības. Atsakieties no sava vecā dzīvesveida, iemetot to dziļā, mutuļojošā ūdenskritumā. Pilnībā aprociet savus nemiera ieročus, tā spalus neatstājot virspusē. Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, derību noslēgšana ar patiesu nolūku tās godāt, svētīs jūsu dzīvi uz visiem laikiem. Jūs kļūsit līdzīgāki Glābējam, ja jūs vienmēr atcerēsities Viņu, sekosit Viņam un pielūgsit Viņu. Es liecinu, ka Viņš ir drošs pamats. Viņš ir uzticams, un Viņa solījumi ir droši. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.