Pastāvīga un nesatricināma paļāvība
Paļaušanās uz To Kungu ietver paļaušanos uz Viņa izvēlēto laiku un prasa pacietību un izturību, kas palīdz pārciest dzīves vētras.
Mūsu dēls Dans, kalpojot misijā Āfrikā, smagi saslima un tika aizvests uz medicīnas iestādi, kurā nebija daudz resursu, lai viņam palīdzētu. Lasot viņa pirmo vēstuli, ko viņš mums uzrakstīja pēc saslimšanas, mēs sagaidījām, ka viņš būs zaudējis drosmi, taču tā vietā viņš rakstīja: „Pat guļot neatliekamās palīdzības palātā, es jutu mieru. Es vēl nekad dzīvē nebiju juties tik pastāvīgi un nesatricināmi laimīgs.”
Kad mēs ar sievu lasījām šos vārdus, mēs tikām aizkustināti. Pastāvīgi un nesatricināmi laimīgs. Mēs nekad agrāk nebijām dzirdējuši, ka laime tiek aprakstīta šādiem vārdiem, taču tajos bija patiesība. Mēs zinājām, ka laime, ko viņš aprakstīja, nebija vienkāršs prieks vai pacilāts garastāvoklis, bet gan miers un prieks, ko mēs gūstam, ja nododamies Dievam un vienmēr uz Viņu paļaujamies.1 Arī mums dzīvē bija bijuši brīži, kad Dievs bija solījis mieru mūsu dvēselēm un licis mums paļauties uz Kristu pat tad, kad dzīve bija grūta un nedrošības pilna.2
Lehijs mācīja, ka, ja Ādams un Ieva nebūtu krituši, „viņiem būtu jāpaliek nevainībā, esot bez prieka, jo viņi nepazītu bēdas; …
Bet, lūk, viss ir darīts Tā gudrībā, kurš zina visu.
Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.”3
Paradoksālā veidā ciešanas un bēdas mūs sagatavo pieredzēt prieku, ja vien mēs paļaujamies uz To Kungu un to, ko Viņš attiecībā uz mums ir iecerējis. Šo patiesību ir skaisti aprakstījis kāds 13. gadsimta dzejnieks: „Bēdas jūs sagatavo priekam. Tās vardarbīgi aizslauka prom visu lieko no jūsu mājas, lai savu vietu tajās varētu atrast prieks. Tās nokrata dzeltenās lapas no jūsu sirds zariem, lai uz tiem varētu izaugt jaunas un zaļas. Tās izrauj sapuvušās saknes, lai to vietā varētu izspraukties jaunās, kas ir paslēpušās zem tām. Lai arī ko bēdas nokratītu no jūsu sirds, tā vietā nāks daudz kas labāks.”4
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Glābēja piedāvātais prieks … ir pastāvīgs, apliecinot mums, ka mūsu „ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu” [Mācības un Derību 121:7], un tiks iesvētītas mums par labumu.”5 Mūsu pārbaudījumi un ciešanas var radīt vietu lielākam priekam.6
Evaņģēlija labā vēsts nav apsolījums par dzīvi, kurā nebūs bēdu un nelaimju, bet gan apsolījums par dzīvi, kas būs nozīmīga un jēgpilna, — par dzīvi, kurā mūsu bēdas un ciešanas tiks „pārņemtas ar Kristus prieku”.7 Glābējs paziņoja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”8 Viņa evaņģēlijs ir cerības vēsts. Bēdas kopā ar cerību uz Jēzu Kristu ietver apsolījumu par paliekošu prieku.
Stāstu par jarediešu ceļojumu uz apsolīto zemi var izmantot kā līdzību mūsu ceļojumam cauri laicīgajai dzīvei. Tas Kungs Jareda brālim un viņa ļaudīm apsolīja, ka Viņš „[ies viņiem] pa priekšu uz zemi, kas ir izraudzīta pār visām citām zemēm uz zemes virsas”.9 Viņš tiem pavēlēja uzbūvēt baržas, un viņi paklausīgi devās tās celt, saskaņā ar Tā Kunga norādījumiem. Tomēr, darbam turpinoties, Jareda brālis sāka šaubīties, ka Tā Kunga iecere attiecībā uz baržām nav pilnīga. Viņš iesaucās:
„Ak Kungs, es esmu izpildījis to darbu, ko Tu pavēlēji man, un es uzbūvēju baržas atbilstoši tam, kā Tu man norādīji.
Un lūk, Kungs, tanīs nav gaismas.”10
„Kungs, vai Tu ļausi, lai mēs šķērsojam šos lielos ūdeņus tumsā?”11
Vai jūs kādreiz esat izlējuši savas dvēseles Dievam šādā veidā? Kad jūs cenšaties dzīvot tā, kā Tas Kungs ir pavēlējis un jūsu taisnīgās cerības netiek piepildītas, vai esat nodomājuši, ka jums ir jādodas cauri šai dzīvei tumsībā?12
Jareda brālis pauda vēl lielākas bažas par viņu spēju baržās izdzīvot. Viņš teica: „Un mēs arī aiziesim bojā, jo tanīs mēs nevaram elpot, izņemot tikai to gaisu, kas ir tanīs.”13 Vai dzīves grūtības jūs kādreiz ir tā nomocījušas, ka jums ir bijis grūti paelpot, un likušas jums prātot, kā nodzīvot kaut dienu, nemaz nerunājot par atgriešanos debesu mājās?
Kad Tas Kungs bija strādājis ar Jareda brāli, lai atrisinātu visas viņa bažas, Viņš paskaidroja: „Un lūk, Es sagatavošu jūs pret šīm lietām; jo jūs nevarat šķērsot šo lielo dziļumu, ja vien Es nesagatavošu jūs pret jūras viļņiem un vējiem, kas pūtīs, un straumēm, kas nāks.”14
Tas Kungs skaidri pateica, ka jaredieši galu galā nevarēs nonākt apsolītajā zemē bez Viņa. Viņi nekontrolēja situāciju, un vienīgais veids, kā viņi varēja šķērsot lielo dziļumu, bija paļauties uz To Kungu. Šīs pieredzes un apmācība no Tā Kunga padziļināja Jareda brāļa ticību un stiprināja viņa paļāvību uz Kristu.
Pievērsiet uzmanību tam, kā mainījās viņa lūgšanas — sākumā viņš uzdeva jautājumus un izteica bažas, taču vēlāk pauda ticību un paļāvību:
„Es zinu, ak Kungs, ka Tev ir visa vara un Tu vari darīt visu, ko gribi cilvēka labad; …
Lūk, ak Kungs, Tu vari darīt to. Mēs zinām, ka Tu esi spējīgs parādīt lielu spēku, kas liekas mazs cilvēku saprašanai.”15
Rakstos ir teikts, ka pēc tam jaredieši „uzkāpa uz [savām] … baržām un devās jūrā, uzticot sevi Tam Kungam, savam Dievam”.16 Uzticēt nozīmē — paļauties vai nodoties. Jaredieši neiekāpa baržās tāpēc, ka precīzi zināja, kā ceļojuma laikā atrisināsies visas lietas. Viņi iekāpa tajās tāpēc, ka bija iemācījušies paļauties uz Tā Kunga spēku, labestību un žēlastību un bija gatavi nodot Tam Kungam sevi un jebkādas šaubas vai bailes, kas viņiem varētu rasties.
Nesen mūsu mazdēls Eibijs vēl baidījās jāt uz karuseļa dzīvnieciņa, kas kustās uz augšu un leju. Viņš izvēlējās tādu, kas nekustējās. Viņa vecmāmiņa galu galā pārliecināja viņu, ka tas būs droši, tādēļ uzticēdamies viņš uzkāpa virsū. Tad viņš, plati smaidot, teica: „Es nejūtos drošībā, taču es esmu drošībā.” Iespējams, tā jutās jaredieši. Uzticēties Dievam ne vienmēr no sākuma šķiet droši, taču pēc tam ir prieks.
Jarediešu ceļojums nebija viegls. „Viņi daudzas reizes tika aprakti jūras dziļumos dēļ tiem viļņiem, kas kā kalni sitās tiem virsū”.17 Tomēr ir pierakstīts, ka „vējš nekad nemitējās [viņus] pūst uz apsolīto zemi”.18 Lai arī cik grūti to būtu saprast, īpaši tajos dzīves brīžos, kad pretvējš ir spēcīgs un jūra ir nemierīga, mēs varam gūt mierinājumu, apzinoties, ka Dievs Viņa bezgalīgajā labestībā mūs vienmēr ved uz mājām.
Stāsts turpinās: „Un tā viņi tika dzīti uz priekšu; un neviens jūras briesmonis nevarēja tos iedragāt, nedz valis varēja tos sabojāt; un viņiem nepārtraukti bija gaisma, vai tas bija virs ūdens vai zem ūdens.”19 Mēs dzīvojam pasaulē, kurā mūs piemeklē dažādi briesmoņi — nāve, fiziskās un garīgās slimības, kā arī dažādi pārbaudījumi un ciešanas. Tomēr, pateicoties paļāvībai uz Jēzu Kristu un izvēloties Viņam uzticēties, arī mēs nepārtraukti varam saņemt gaismu, neatkarīgi no tā, vai esam virs vai zem ūdens. Mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs nekad nemitējas mūs pūst uz mūsu debesu mājām.
Tiekot baržās svaidīti šurpu turpu, jaredieši „dziedot slavēja To Kungu; … un [viņi] pateicās un slavēja To Kungu visu dienu; un, kad nakts pienāca, viņi nepārstāja slavēt To Kungu.”20 Viņi bija priecīgi un pateicīgi pat savās ciešanās. Viņi vēl nebija ieradušies apsolītajā zemē, taču viņi jau priecājās par apsolīto svētību, pateicoties savai pastāvīgajai un nesatricināmajai paļāvībai uz Viņu.21
Jaredieši pa ūdeni tika dzīti uz priekšu 344 dienas.22 Vai jūs to varat iedomāties? Paļaušanās uz To Kungu ietver paļaušanos uz Viņa izvēlēto laiku un prasa pacietību un izturību, kas palīdz pārciest dzīves vētras.23
Galu galā jaredieši „piestāja apsolītās zemes krastā. Un, kad tie uzkāpa ar savām kājām apsolītās zemes krastā, viņi nometās uz zemes virsas un zemojās Tā Kunga priekšā, un lēja prieka asaras Tā Kunga priekšā dēļ Viņa lielās žēlastības pār tiem.”24
Ja mēs uzticīgi turēsim savas derības, arī mēs kādu dienu droši nonāksim mājās un zemosimies Tā Kunga priekšā, kā arī liesim prieka asaras par to, ka Viņš neskaitāmas reizes ir parādījis savu lielo žēlastību mūsu dzīvēs, tai skaitā bēdās, kas radīja vietu lielākam priekam.25
Es liecinu, ka, uzticoties Tam Kungam un pastāvīgi un nesatricināmi paļaujoties uz Jēzu Kristu un Viņa dievišķo nolūku mūsu dzīvēs, Viņš mums sniegs pārliecību, solīs mieru mūsu dvēselēm un darīs tā, „lai mums būtu cerība uz izglābšanos Viņā”.26
Es liecinu, ka Jēzus ir Kristus. Viņš ir visa prieka avots.27 Viņa labvēlība ir pietiekama, un Viņam ir spēks izglābt.28 Viņš ir pasaules gaisma, dzīvība un cerība.29 Viņš neļaus mums iet bojā.30 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.