Zināt, mīlēt un pilnveidoties
Kaut mēs katrs izprastu savu lomu šajā dižajā kalpošanas darbā, kļūstot līdzīgāki Viņam.
2016. gadā Tempļa skvēra Tabernakla koris apmeklēja Nīderlandi un Beļģiju. Un, tā kā es biju iesaistīts šī aizraujošā pasākuma norisē, man bija iespēja divas reizes izbaudīt viņu sniegumu.
Viņu priekšnesuma laikā es prātoju par to, cik liels uzdevums bija šī lielā kora transportēšana. Manu prātu piesaistīja lielais gongs, kuru bija grūti un laikam arī ļoti dārgi pārvadāt, salīdzinot ar vijoli, trompeti vai citiem mūzikas instrumentiem, kurus viegli var nest rokās. Taču, aplūkojot šī gonga reālo iesaistīšanos, es aptvēru, ka tas tika lietots tikai dažas reizes, turpretī pārējie, mazākie instrumenti bija iesaistīti koncerta lielākajā daļā. Es domāju, ka bez gonga izdotās skaņas priekšnesums nebūtu tik pilnvērtīgs, tāpēc bija jāpieliek pūles, lai šis lielais gongs šķērsotu visu okeānu.
Dažreiz mums var būt sajūta, ka mēs esam tādi, kā šis gongs — tikai tik labi, lai nospēlētu kādu nelielu lomu priekšnesumā. Bet ļaujiet man jums pateikt — jūsu līdzdalība ir ļoti svarīga.
Mums ir nepieciešami visi instrumenti. Daži no mums ātri mācās, un viņiem ļoti labi klājas skolā, kamēr citiem ir mākslinieciski talanti. Daži projektē un kaut ko būvē, vai ārstē, sargā un māca citus. Mēs visi esam nepieciešami, lai piešķirtu šai pasaulei krāsainību un nozīmi.
Tiem, kuri jūt, ka viņiem nav, ko dot, vai uzskata, ka viņi nav svarīgi vai nevienam neko nenozīmē, kā arī tiem, kuriem šķiet, ka viņi atrodas pasaules centrā, kā arī tiem, kas atrodas kaut kur pa vidu, es vēlētos sniegt savu vēstījumu.
Lai arī kādā dzīves posmā jūs būtu, daži no jums var justies tik pārslogoti, ka pat nedomā, ka ir uz šī ceļa. Es aicinu jūs iznākt no tumsas gaismā. Evaņģēlija gaisma nodrošinās ar siltumu un dziedināšanu un jums palīdzēs saprast, kas jūs patiesībā esat un kāds ir jūsu dzīves mērķis.
Daži no mums ir klejojuši pa aizliegtām takām, mēģinot tur atrast laimi.
Mīlošais Debesu Tēvs mūs aicina iet pa māceklības ceļu un atgriezties pie Viņa. Viņš jūs mīl ar pilnīgu mīlestību.1
Kas ir šis ceļš? Tas nozīmē caur kalpošanu palīdzēt cits citam saprast, kas mēs esam.
Es ar kalpošanu saprotu dievišķas mīlestības pielietošanu.2 Šādā veidā mēs radām vidi, kurā gan devējs, gan ņēmējs iegūst vēlmi nožēlot grēkus. Citiem vārdiem, mēs mainām savu virzienu un tuvojamies, un kļūstam līdzīgāki mūsu Glābējam Jēzum Kristum.
Piemēram, nav nepieciešams teikt savam dzīvesbiedram vai bērniem, ko viņiem uzlabot; viņi to jau zina. Radot šo mīlestības vidi, viņi tiks pilnvaroti veikt nepieciešamās izmaiņas savā dzīvē un kļūt par labākiem cilvēkiem.
Tādā veidā grēku nožēlošana kļūst par ikdienas attīrīšanās procesu, kas var ietvert atvainošanos par sliktu rīcību. Es atceros un joprojām pieredzu situācijas, kad esmu pārāk ātri izteicis spriedumu vai pārāk gausi klausījies. Dienas beigās savas personīgās lūgšanas laikā esmu jutis mīlošu padomu no debesīm — nožēlot grēkus un kļūt labākam. Mīlošā vide, kuru vispirms radīja mani vecāki, brālis un māsas, vēlāk arī mana sieva, bērni un draugi, palīdzēja man kļūt par labāku cilvēku.
Mēs visi zinām, ko mēs varam darīt labāk. Nav nepieciešams vairākkārt atgādināt cits citam, bet ir nepieciešams mīlēt un savstarpēji kalpot, un, to darot, jānodrošina apstākļi, kuros ir vēlme mainīties.
Šajā pašā vidē mēs mācāmies, kas mēs patiesībā esam un kāda būs mūsu loma šajā pasaules vēstures pēdējā nodaļā pirms Glābēja Otrās atnākšanas.
Ja jūs prātojat par savu lomas daļu, es gribētu jūs aicināt atrast kādu vietu, kur jūs varētu palikt vienatnē un lūgt Debesu Tēvam darīt jums to zināmu. Atbilde droši vien nāks pakāpeniski un tad skaidrāk, kad būsim stabilāk nostājušies uz derības un kalpošanas takas.
Mēs piedzīvojam dažas tādas grūtības, ar kurām saskārās Džozefs Smits, kad viņš bija vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū. Viņa pierakstā mēs lasām, ka viņš bieži sev jautāja: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm kopienām ir pareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?”3
Ar tām zināšanām, ko viņš atklāja Jēkaba vēstulē, kurā tika teikts: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots,”4 Džozefs pēc kāda laika apņēmās „lū[gt] Diev[u]”.5
Mēs tālāk lasām, ka tā bija pirmā reize viņa mūžā, kad viņš mēģināja ko tādu, jo visās savās raizēs viņš nekad vēl nebija mēģinājis lūgt balsī.6
Un tā tas varbūt arī ar mums, kad mēs pirmo reizi vēršamies pie sava Radītāja tā, kā mēs to nekad neesam darījuši.
Pateicoties tam, ka Džozefs mēģināja, viņam parādījās Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, nosaucot viņu vārdā, un tā rezultātā mums ir daudz skaidrāka izpratne par to, kas mēs esam un ka mēs tiešām esam nozīmīgi.
Mēs tālāk lasām, ka viņa jaunības gados viņu vajāja tie, kuriem vajadzēja būt viņa draugiem un kuriem vajadzēja izturēties pret viņu laipni.7 Un tāpēc mēs varam sagaidīt zināmu pretestību, dzīvojot māceklības dzīvi.
Ja jūs šobrīd jūtat, ka nevarat būt orķestra sastāvā, un grēku nožēlošanas ceļš jums šķiet grūts, lūdzu, ziniet: ja mēs turpināsim censties, nasta tiks novelta no mūsu pleciem un atkal spīdēs gaisma. Debesu Tēvs nekad mūs neatstās, ja mēs tieksimies pēc Viņa. Mēs varam nokrist un piecelties, un Viņš palīdzēs mums notīrīt netīrumus no mūsu ceļiem.
Daži no mums ir ievainoti, bet Tā Kunga pirmās palīdzības aptieciņā ir pārsēji, kas ir pietiekami lieli, lai pārklātu visas mūsu brūces.
Tā ir tā mīlestība, šī pilnīgā mīlestība, ko mēs saucam arī par žēlsirdību jeb tīro Kristus mīlestību8, kas nepieciešama mūsu mājās, kur vecāki kalpo saviem bērniem un bērni — vecākiem. Sirdis tiks izmainītas, un radīsies vēlme darīt Viņa gribu.
Tā ir tā mīlestība, kas ir nepieciešama savstarpējās attiecībās kā mūsu Debesu Tēva bērniem un Viņa Baznīcas locekļiem, un tā mums ļaus iekļaut visus mūzikas instrumentus mūsu orķestros, lai mēs spētu krāšņi uzstāties kopā ar eņģeļu koriem debesīs, kad Glābējs atgriezīsies.
Tā ir tā mīlestība, tā gaisma, kurai jāspīd un jāizgaismo mūsu apkārtne, kamēr mēs dodamies ikdienas gaitās. Cilvēki pamanīs šo gaismu, un tā viņus piesaistīs. Tas ir tāds misionāru darbs, kas piesaistīs citus „nākt un ieraudzīt”, „nākt un palīdzēt” un „nākt un palikt”.9 Lūdzu, kad būsim saņēmuši liecību par šo lielo darbu un savu lomu tajā, priecāsimies kopā ar savu mīļoto pravieti Džozefu Smitu, kurš paziņoja: „Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt.”10
Es liecinu par to, ka es zinu, kas es esmu, un es zinu, kas jūs esat. Mēs visi esam Debesu Tēva bērni, kurš mūs mīl. Un Viņš nesūtīja mūs uz šejieni, lai mēs ciestu neveiksmi, bet gan lai ar prieku atgrieztos pie Viņa. Mana lūgšana: lai mēs visi saprastu savu lomu šajā lielajā kalpošanas darbā un lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, kad Glābējs atgriezīsies, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.