Glābēja pieskāriens
Ja mēs nāksim pie Dieva, Viņš mums palīdzēs vai nu mūs dziedinot, vai sniedzot spēku, saskaroties ar jebkuru situāciju.
Apmēram pirms 2000 gadu Glābējs nokāpa no kalna — pēc tam, kad bija mācījis Svētīgumus un citus evaņģēlija principus. Kamēr Viņš gāja, Viņam pietuvojās kāds vīrs, kas sirga ar spitālību. Šis vīrs izrādīja godbijību un cieņu, nokrītot ceļos Kristus priekšā un lūdzot viņam sniegt atvieglojumu viņa ciešanās. Viņa lūgums bija vienkāršs: „Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”
Glābējs pasniedza Savu roku un, pieskaroties viņam, teica: „Es gribu, topi šķīsts.”1
No tā mēs mācāmies, ka mūsu Glābējs vienmēr vēlas mūs svētīt. Dažas svētības mēs saņemsim uzreiz, citas — vēlāk un dažas — tikai pēc šīs dzīves, taču mēs tās galu galā saņemsim.
Līdzīgi spitālīgajam vīram, mēs varam gūt spēku un mierinājumu šajā dzīvē, pieņemot Viņa gribu un zinot, ka Viņš vēlas mūs svētīt. Mēs varam gūt spēku, saskaroties ar jebkuriem pārbaudījumiem, pārvarot kārdinājumus un izprotot un izturot mūsu sarežģītos apstākļus. Patiesi, tad, kad Glābējs piedzīvoja savas dzīves vissmagāko brīdi, Viņa spēks izturēt kļuva daudzkārt lielāks, kad Viņš Savam Tēvam teica: „Lai notiek Tavs prāts.”2
Spitālīgais vīrs neizteica savu lūgumu pārspīlētā vai pieprasošā veidā. Viņa vārdos atklājas pazemīga attieksme ar lielām cerībām, taču arī patiesa vēlme piepildīt Glābēja gribu. Šis ir tādas attieksmes piemērs, ar kādu mums vajadzētu nākt pie Kristus. Mēs varam nākt pie Kristus ar pārliecību, ka Viņa vēlme gan tagad, gan vienmēr būs darīt vislabāko attiecībā uz mūsu laicīgo un mūžīgo dzīvi. Viņam ir mūžības perspektīva, kuras mums nav. Mums ir jānāk pie Kristus un patiesi jāvēlas, lai mūsu griba saplūstu ar Tēva gribu, tāpat kā tas notika ar Viņu.3 Tas mūs sagatavos mūžīgajai dzīvei.
Ir ļoti grūti iztēloties fiziskās un emocionālās ciešanas, ko izjuta spitālīgais, kurš pienāca pie Glābēja. Spitālība ietekmē nervus un ādu, radot kroplību un invaliditāti. Turklāt sabiedrībā tā tika uztverta kā liels apkaunojums. Cilvēkam, kuru skāra spitālība, bija jāpamet savi tuvinieki un jādzīvo atsevišķi no pārējās sabiedrības. Spitālīgie tika uzskatīti par nešķīstiem — gan fiziski, gan garīgi. Šī iemesla dēļ Mozus likums pieprasīja, lai spitālīgie valkātu saplēstas drēbes un, ejot garām, sauktu: „Nešķīsts!”4 Slimi un nicināti, spitālīgie dzīvoja pamestās mājās vai kapenēs.5 Nav grūti iedomāties, ka spitālīgais, kurš pienāca pie Glābēja, bija garā salauzts.
Dažkārt — vienā vai otrā veidā — arī mēs varam justies salauzti vai nu mūsu pašu, vai citu rīcības dēļ, vai arī tādu apstākļu dēļ, ko mēs nevaram kontrolēt. Tādos brīžos mēs varam nodot savu gribu Viņa rokās.
Pirms vairākiem gadiem mana mīļā, labā sieva Zulma saņēma smagas ziņas tieši divas nedēļas pirms viena no mūsu bērnu kāzām. Viņas pieauss dziedzerī bija audzējs, un tas strauji auga. Viņas seja sāka pietūkt, un viņai nekavējoties bija jādodas uz sarežģītu operāciju. Viņas prātu pārņēma daudzas domas, kas nomāca viņas sirdi. Vai audzējs būs ļaundabīgs? Kā viņa atveseļosies? Vai viņas seja kļūs paralizēta? Cik ļoti viņai sāpēs? Vai uz viņas sejas paliks rētas? Vai audzējs pēc izņemšanas atgriezīsies? Vai viņa varēs apmeklēt mūsu dēla kāzas? Guļot operāciju zālē, viņa jutās salauzta.
Šajā svarīgajā brīdī Gars viņai pačukstēja, ka viņai ir jāpieņem Tēva griba. Viņa nolēma uzticēties Dievam. Viņa spēcīgi sajuta, ka neatkarīgi no rezultāta Viņa griba būs vislabākais, kas viņai paredzēts. Drīz vien narkozes iespaidā viņa ieslīga miegā.
Vēlāk viņa savā dienasgrāmatā poētiski aprakstīja šo notikumu: „Uz operāciju galda es paklanījos Tavā priekšā un, padodoties Tavai gribai, ieslīgu miegā. Es zināju, ka es varu paļauties uz Tevi, apzinoties, ka nekas slikts no Tevis nevar nākt.”
Viņa guva spēku un mierinājumu, nododot savu gribu Tēva gribai. Tajā dienā Dievs viņu ļoti svētīja.
Neatkarīgi no mūsu apstākļiem, mēs varam izrādīt ticību, nākt pie Kristus un atrast Dievu, kuram mēs varam uzticēties. Kā viens no maniem bērniem, Gabriels, reiz rakstīja:
„Saskaņā ar pravieša teikto, Dieva seja ir spožāka par sauli,
Viņa mati ir baltāki par sniegu,
Viņa balss ir kā lielu, bangojošu ūdeņu skaņa,
un blakus Viņam cilvēks nav nekas. …
Es jūtos satriekts, apzinoties, ka es neesmu nekas.
Taču tikai tādā veidā es varu aiztaustīties līdz ceļam pie Dieva, kuram es varu uzticēties.
Un tikai tad es varu atklāt Dievu, uz kuru es varu paļauties”.6
Dievs, kuram mēs varam uzticēties, sniedz cerību. Mēs varam paļauties uz Viņu, jo Viņš mūs mīl un vēlas to, kas mums ir pats labākais visos apstākļos.
Spitālīgais pienāca pie Kristus, jo viņam bija liela cerība. Pasaule viņam nesniedza ne palīdzību, ne mierinājumu. Tāpēc Glābēja vienkāršais pieskāriens noteikti bija kā glāsts visai viņa dvēselei. Mēs varam tikai iztēloties, cik pateicīgs bija spitālīgais par Glābēja pieskārienu, īpaši tad, kad viņš izdzirdēja vārdus: „Es gribu, topi šķīsts”.
Stāstā tiek apstiprināts, ka „tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības”.7
Arī mēs varam sajust Glābēja mīlošo un dziedinošo pieskārienu. Kāds gan prieks, cerība un pateicība piepilda mūsu dvēseles, zinot, ka Viņš vēlas mums palīdzēt būt šķīstiem! Ja mēs nāksim pie Viņa, Dievs mums palīdzēs vai nu mūs dziedinot, vai sniedzot spēku saskarties ar jebkuru situāciju.
Jebkurā gadījumā, Viņa — nevis mūsu — gribas pieņemšana mums palīdzēs izprast mūsu apstākļus. No Dieva nenāk nekas slikts. Viņš zina, kas mums ir tas labākais. Iespējams, Viņš mūs neatbrīvos no mūsu nastām uzreiz. Dažkārt Viņš palīdzēs tām kļūt vieglākām, kā Viņš palīdzēja Almam un viņa ļaudīm.8 Galu galā, pateicoties derībām, slogi tiks atviegloti9 vai nu šajā dzīvē, vai svētajā augšāmcelšanās dienā.
Patiesi vēloties, lai notiktu Viņa prāts, kā arī izprotot mūsu Pestītāja dievišķo dabu, mēs spēsim attīstīt tādu ticību, kādu izrādīja spitālīgais, kurš vēlējās tikt šķīstīts. Jēzus Kristus ir mīlestības Dievs, cerības Dievs, dziedināšanas Dievs — Dievs, kurš vēlas mūs svētīt un palīdzēt kļūt šķīstiem. Tas ir tas, ko Viņš vēlējās, pirms ieradās uz šīs Zemes, brīvprātīgi piesakoties mūs izglābt, kad kritīsim grēkā. Tas ir tas, ko Viņš vēlējās Ģetzemanē, kad Viņš saskārās ar cilvēka prātam neaptveramām sāpēm, izciešot ārkārtīgas mokas, lai samaksātu grēka cenu. Tas ir tas, ko Viņš vēlas, kad Viņš aizlūdz par mums.10 Tāpēc Viņa balss joprojām skan: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”11
Viņš mūs var izdziedināt un pacilāt, jo Viņš to spēj. Viņš uzņēmās visas ķermeņa un gara sāpēs, lai Viņa būtība būtu piepildīta ar žēlastību un Viņš mums varētu palīdzēt visās lietās un varētu mūs izdziedināt un pacilāt.12 Jesajas vārdi, ko citējis Abinadijs, to izsaka pavisam skaisti un aizkustinoši:
„Droši Viņš izcieta mūsu sāpes un nesa mūsu bēdas. …
… Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, Viņš bija satriekts mūsu nekrietnību dēļ; sods bija uzlikts Viņam mūsu miera labad; un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”13
Šis pats princips ir mācīts šajā dzejolī:
„Ak, Nācaretes Galdniek,
Šo sirdi salauzto, ko atpakaļ es salikt nevaru,
Šo dzīvi, gandrīz līdz nāvei lauskās sasisto,
Ak, Galdniek, vai vari salabot to Tu?”
Caur Viņa laipnību un vēlmi palīdzēt
Viņš paša dzīvē ieaudis
Ir mūsu dzīves salauztās,
Līdz tās top atkal jaunas.
„Sirds izbārstītās lauskas,
Cerību, ticību, godkāri un alkas
Tu kopā saliec nevainojami,
Ak, Nācaretes Galdniek!”14
Ja jūs jūtat, ka jebkādā veidā neesat šķīsti, ja jūs jūtaties salauzti, lūdzu, ziniet, ka jūs varat kļūt tīri, jūs varat tikt salaboti, jo Viņš jūs mīl. Ticiet, ka nekas slikts nevar nākt no Kristus.
Jo Viņš „pazemojās visam”,15 Viņš sniedz iespēju salabot visas lietas, kas mūsu dzīvē ir tikušas salauztas, un tādējādi mēs varam tikt samierināti ar Dievu. Caur Viņu visas lietas ir tikušas samierinātas — gan tās, kas ir uz zemes, gan tās, kas ir debesīs, — „nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru”.16
Nāksim pie Kristus, sperot visus nepieciešamos soļus. To darot, es ceru, ka mūsu attieksme būs šāda: „Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Ja tas tā būs, mēs saņemsim Glābēja dziedinošo pieskārienu un sadzirdēsim Viņa mīlošo balsi, kas teiks: „Es gribu, topi šķīsts.”
Glābējs ir Dievs, kuram mēs varam uzticēties. Viņš ir Kristus, Iesvaidītais, Mesija, par kuru es liecinu Viņa svētajā Jēzus Kristus vārdā, āmen.