Mūsu solījumu un derību turēšana
Es jūs aicinu ar lielu godprātīgumu apdomāt solījumus un derības, ko jūs slēdzat ar To Kungu un citiem, apzinoties, ka ar savu solījumu jūs uzņematies saistības.
Dārgie brāļi un māsas, noslēdzot šo sesiju, mums vajadzētu paturēt sirdīs to liecību, kas šodien dzima attiecībā uz Jēzus Kristus evaņģēlija patiesumu. Mēs esam svētīti ar šo svēto, kopīgo laiku, kad varam nostiprināt mūsu solījumu Tam Kungam, Jēzum Kristum, — ka mēs esam Viņa kalpi un Viņš ir mūsu Glābējs.
Es esmu daudz domājis par solījumu un derību turēšanas nozīmīgumu. Cik svarīgi ir turēt savu solījumu, būt uzticīgam, darīt to, ko esat teikuši, censties cienīt savas svētās derības, būt godprātīgam? Dzīvojot saskaņā ar Tam Kungam un citiem cilvēkiem dotajiem solījumiem, mēs ejam pa derību ceļu atpakaļ pie mūsu Tēva Debesīs un sajūtam Viņa mīlestību savās dzīvēs.
Mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir lielisks Piemērs, ja mēs runājam par solījumu un derību turēšanu. Viņš ieradās uz Zemes, apsolot izpildīt Tēva gribu. Viņš mācīja evaņģēlija principus ar vārdiem un darbiem. Viņš izpirka mūsu grēkus, lai mēs atkal varētu dzīvot. Viņš ir turējis godā ikvienu no Saviem solījumiem.
Vai to pašu mēs varam teikt par sevi? Kādas briesmas mums draud, ja mēs mazliet krāpjamies, krītam kārdinājumā vai īsti neievērojam mūsu saistības? Kas notiek, ja mēs atkāpjamies no savām derībām? Vai citi nāks pie Kristus mūsu piemēra dēļ? Vai jūsu vārds ir likums? Solījumu turēšana nav ieradums; tā ir rakstura īpašība, kas piemīt Jēzus Kristus māceklim.
Vienmēr paturot prātā mūsu vājības laicīgajā dzīvē, Tas Kungs apsolīja: „Turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt.”1 Es esmu sajutis Viņa klātbūtni, kad man ir bijusi vajadzīga pārliecība, mierinājums, spēcīgas garīgās atziņas vai spēks, un es esmu izjutis dziļu pazemību un pateicību par Viņa dievišķo sadraudzību.
Tas Kungs ir teicis: „Notiks, ka katra dvēsele, kas atmet savus grēkus un nāk pie Manis, un piesauc Manu Vārdu, un paklausa Manai balsij, un tur Manas pavēles, redzēs Manu vaigu un zinās, ka Es esmu.”2 Tas, iespējams, ir Viņa lielākais apsolījums.
Jaunībā es iemācījos, cik svarīgi ir turēt savu solījumu. Viens no šādiem piemēriem bija tad, kad es, stāvot miera stājā, atkārtoju skautu zvērestu. Mūsu draudzīgās attiecības ar Amerikas Zēnu skautiem, kā tagad tiek secināts, vienmēr būs svarīgs mantojums man un šai Baznīcai. Es saku lielu paldies Skautu organizācijai, neskaitāmiem vīriešiem un sievietēm, kuri ir uzcītīgi kalpojuši par skautu vadītājiem, mammām — viņām pienākas vislielākā atzinība — un jaunajiem vīriešiem, kuri ir bijuši skauti.
Šajā sesijā mūsu dārgais pravietis Rasels M. Nelsons, kā arī elders Kventins L. Kuks ir paziņojis par izmaiņām, pateicoties kurām, mēs no jauna vērsīsim mūsu uzmanību uz jauniešiem un pielāgosim mūsu organizācijas patiesībai, kas ir tikusi atklāta. Turklāt tieši pagājušajā svētdienā prezidents Nelsons un prezidents M. Rasels Balards paskaidroja, kāda būs jaunā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas bērnu un jauniešu programma visā Baznīcā. Tā ir vispasaules iniciatīva, kas būs vērsta uz mūsu Kungu un Glābēju, Jēzu Kristu. Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ir vienoti, dodoties šajā jaunajā virzienā, un es personīgi liecinu, ka Tas Kungs mūs ir vadījis, pieņemot ikkatru lēmumu. Es priecājos, ka Baznīcas bērni un jaunieši varēs sajust, ka viņiem tiek pievērsta īpaša uzmanība gan mājās, gan baznīcā, pateicoties evaņģēlija studijām, kalpošanai, pasākumiem un personīgai attīstībai.
Jauniešu tēma 2020. gadam ir Nefija priekšzīmīgais solījums — „iet un darīt”. Viņš rakstīja: „Un notika, ka es, Nefijs, teicu savam tēvam: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis.”3 Lai arī tas tika izteikts jau sen, mēs Baznīcā joprojām ievērojam šo solījumu.
„Iet un darīt” nozīmē — pacelties pāri pasaulīgajām lietām, saņemt un rīkoties saskaņā ar personīgo atklāsmi, dzīvot taisnīgi ar cerību un ticību nākotnei, slēgt un turēt derības, lai sekotu Jēzum Kristum un tādējādi vairotu mūsu mīlestību pret Viņu, pasaules Glābēju.
Derība ir divpusējs solījums starp mums un To Kungu. Būdami Baznīcas locekļi, mēs kristoties noslēdzam derību — uzņemties Jēzus Kristus Vārdu un dzīvot tā, kā dzīvoja Viņš. Līdzīgi tiem, kuri tika kristīti Mormonas ūdeņos, mēs apņemamies kļūt par Viņa ļaudīm, „nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli; … sērot ar tiem, kas sēro; … un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās”.4 Tas, ka mēs Baznīcā cits citam kalpojam, parāda mūsu apņemšanos godāt šos solījumus.
Kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs atjaunojam šo derību — uzņemties Viņa vārdu — un dodam vēl citus solījumus, lai mēs varētu pilnveidoties. Mūsu ikdienas domas un darbi — gan lieli, gan mazi — parāda mūsu uzticību Viņam. Viņa svētais solījums, ko Viņš dod mums pretī, ir šāds: „Ja jūs vienmēr atcerēsities Mani, Mans Gars būs ar jums.”5
Mans šīs dienas jautājums ir — vai mēs turam savus solījumus un derības, vai arī dažkārt tās ir nepatiesas saistības, ko esam pavirši uzņēmušies un tādēļ viegli laužam? Kad mēs kādam sakām „es par tevi lūgšu”, vai mēs to darām? Kad mēs apņemamies „būt klāt un palīdzēt”, vai mēs to darām? Kad mēs apsolām samaksāt parādu, vai mēs to darām? Kad mēs paceļam savas rokas, lai atbalstītu kādu draudzes locekli jaunā aicinājumā, kas nozīmē — sniegt viņam atbalstu, vai mēs to darām?
Kad es biju jauns, kādu vakaru mana mamma kopā ar mani apsēdās viņas gultas kājgalī un dedzīgi runāja par to, cik svarīgi ir ievērot Gudrības vārdu. „Jau pirms ilga laika es no citu cilvēku pieredzes uzzināju,” viņa teica, „ka, neievērojot Gudrības vārdu, mēs zaudējam garīgumu un iejūtību.” Viņa ieskatījās man acīs, un es sajutu, ka viņas vārdi ieurbjas manā sirdī: „Ronij (viņa mani tā sauca), apsoli man šodien, ka tu vienmēr ievērosi Gudrības vārdu.” Es viņai svinīgi devu šo solījumu, un esmu to turējis visus šos gadus.
Šī apņemšanās man lieti noderēja jaunībā un vēlākos gados, kad es darbojos biznesa aprindās, kur alkohols plūda straumēm. Es jau iepriekš pieņēmu lēmumu sekot Dieva likumiem, un man nekad nenācās vēlreiz aizdomāties, vai es to ievērošu. Tas Kungs ir teicis: „Es, Tas Kungs, esmu saistīts, kad jūs darāt, ko Es saku, bet kad jūs nedarāt, ko Es saku, jums nav solījuma.”6 Ko Viņš saka tiem, kas ievēro Gudrības vārdu? Ka mums tiek apsolīta veselība, spēks, gudrība, zināšanas un eņģeļu aizsardzība.7
Pirms vairākiem gadiem mēs ar māsu Rasbandu bijām Soltleikas templī, lai piedalītos mūsu meitas laulības saistīšanas ceremonijā. Stāvot pie tempļa kopā ar mūsu jaunāko meitu, kura vēl nebija pietiekami veca, lai tajā piedalītos, mēs runājām par to, cik svarīgi ir tikt saistītam svētajā Dieva templī. Līdzīgi, kā mana mamma man bija mācījusi pirms vairākiem gadiem, mēs mūsu meitai teicām: „Mēs vēlamies, lai tev būtu tempļa laulība un lai tu mums apsolītu, ka tad, kad tu atradīsi savu dzīvesbiedru uz mūžību, jūs sarunāsiet datumu, kad tiksiet saistīti templī.” Viņa mums to apsolīja.
Viņa teica, ka mūsu saruna un viņas solījums bija viņu pasargājis un viņai atgādinājis, „kas ir vissvarīgākais”. Vēlāk viņa noslēdza svētās derības, salaulājoties templī.
Prezidents Nelsons ir mācījis: „Mēs vairojam Glābēja spēku savā dzīvē, slēdzot svētas derības un visos sīkumos tās ievērojot. Mūsu derības sasaista mūs ar Viņu un dāvā mums dievišķu spēku.”8
Ja mēs turam solījumus, ko esam devuši cits citam, mēs, visticamāk, turēsim arī Tam Kungam dotos solījumus. Atcerieties Tā Kunga vārdus: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”9
Aplūkosim solījumus, kas aprakstīti Svētajos Rakstos. Mormona Grāmatā ir rakstīts, ka Amons un Mosijas dēli apņēmās „sludināt Dieva vārdu”.10 Kad Amons nokļuva lamaniešu gūstā, viņš tika aizvests pie lamaniešu ķēniņa Lamonija. Viņš ķēniņam apsolīja: „Es būšu tavs kalps.”11 Kad ieradās uzbrucēji, lai nozagtu ķēniņa aitas, Amons nocirta viņiem rokas. Ķēniņš bija tik pārsteigts, ka ieklausījās Amona vēstījumā par evaņģēliju un tika tam pievērsts.
Rute Vecajā Derībā savai vīramātei apsolīja: „Kurp tu iesi, es iešu.”12 Viņa dzīvoja saskaņā ar savu solījumu. Jaunajā Derībā atrodamajā līdzībā labais samarietis iebraucamās vietas saimniekam apsolīja, ka, ja viņš parūpēsies par ievainoto ceļotāju, tad, „ja [viņš] vēl ko [izdos], atpakaļ nākdams, [viņš viņam] to [atdos]”.13 Zorams Mormona Grāmatā apsolīja doties uz tuksnesi ar Nefiju un viņa brāļiem. Nefijs stāstīja: „Kad Zorams bija mums zvērējis, mūsu bailes par viņu beidzās.”14
Kā ar seno, Svētajos Rakstos aprakstīto, „tēviem doto” solījumu, ka „bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem”?15 Pirmszemes dzīvē, kad mēs izvēlējāmies sekot Dieva iecerei, mēs apsolījām palīdzēt sapulcināt Israēlu abās priekškara pusēs. „Mēs stājāmies partnerībā ar To Kungu,” elders Džons A. Vidso pirms daudziem gadiem paskaidroja. „Tad šī plāna īstenošana kļuva ne tikai par Tēva darbu un Glābēja darbu, bet arī par mūsu darbu.”16
„Šī sapulcināšana ir vissvarīgākā lieta, kas šodien notiek uz Zemes,” teica prezidents Nelsons, apceļojot pasauli. „Kad mēs runājam par sapulcināšanu, mēs vienkārši paužam šādu fundamentālu patiesību: ikviens no mūsu Debesu Tēva bērniem priekškara abās pusēs ir pelnījis dzirdēt vēstījumu par atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju.”17
Būdams Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis, es noslēgšu savu runu ar aicinājumu un solījumu. Pirmkārt, aicinājums: es jūs aicinu ar lielu godprātīgumu apdomāt solījumus un derības, ko jūs slēdzat ar To Kungu un citiem, apzinoties, ka ar savu solījumu jūs uzņematies saistības. Otrkārt, es jums apsolu, ka, to darot, Tas Kungs nostiprinās jūsu vārdus un svētīs jūsu darbus, ja vien jūs ar nenogurstošu uzcītību centīsieties pilnveidot savu dzīvi, savu ģimeni un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Viņš būs ar jums, mani dārgie brāļi un māsas, un jūs ar pārliecību varat sagaidīt, ka tiksiet „uzņemti debesīs, lai tādējādi … varētu dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī …, jo Dievs Tas Kungs to ir sacījis”.18
Par to es liecinu un apsolu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.