Vērsties pie Kristus katrā domā
Cīņā pret kārdinājumu vajadzīga centība un uzticība visas dzīves garumā. Taču, lūdzu, ziniet, ka Tas Kungs ir gatavs mums palīdzēt.
Savā poētiskajā slavas dziesmā psalmists paziņoja:
„Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini — vai es sēdu vai ceļos — Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi.”1
Šajā dzejolī semantiskajā paralēlismā psalmists slavē Tā Kunga dievišķo viszinību, jo Viņš patiešām pārzina ikvienu mūsu dvēseles dzīslu.2 Apzinoties visu, kas mums ir vajadzīgs šajā dzīvē, Glābējs mūs aicina vērsties pie Viņa katrā domā un sekot Viņam no visas savas sirds.3 Tas sniedz mums solījumu, ka mēs varēsim staigāt Viņa gaismā un ka Viņa vadība novērsīs tumsas ietekmi mūsu dzīvē.4
Vēršanās pie Kristus katrā domā un sekošana Viņam no visas sirds prasa, lai mēs pieskaņotu savu prātu un vēlmes Viņam.5 Svētie Raksti atsaucas uz šo pieskaņošanu kā uz „[pastāvēšanu] iekš Tā Kunga”.6 Šāds rīcības modelis nozīmē, ka mēs pastāvīgi dzīvojam saskaņā ar Kristus evaņģēliju un katru dienu koncentrējamies uz visu, kas ir labs.7 Tikai tad mēs varam iegūt „Dieva [mieru], kas ir augstāks par visu saprašanu”, kas „pasargās [mūsu] sirdis un [mūsu] domas Kristū Jēzū”.8 Pats Glābējs pamācīja Baznīcas elderus 1831. gada februārī: „Paglabājiet šīs lietas savās sirdīs, un lai mūžības nopietnība paliek jūsu prātos.”9
Par spīti mūsu nemitīgajiem centieniem meklēt To Kungu, mūsu prātā var iekļūt nevēlamas domas. Kad šādas domas tiek pieļautas un pat aicinātas palikt, tās spēj ietekmēt mūsu sirds vēlmes un vadīt mūs pie tā, kādi mēs kļūsim šajā dzīvē un ko mēs galu galā iemantosim mūžībā.10 Elders Nīls A. Maksvels reiz uzsvēra šo principu, sakot: „Vēlmes … nosaka arī rezultātu nianses — arī to, kāpēc „daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.””11
Mūsu senie un mūsdienu pravieši ir pastāvīgi atgādinājuši, ka mums ir jāpretojas kārdinājumam, lai mēs nezaudētu garīgo „saķeri” un nekļūtu apjukuši, dezorientēti un vīlušies dzīvē.
Metaforiski runājot, padošanās kārdinājumam ir kā tuvošanās magnētam ar metāla priekšmetu. Magnēta neredzamais spēks pievelk metāla priekšmetu un cieši to tur. Magnēts zaudē savu spēku pār to tikai tad, kad šis priekšmets tiek novietots tālu no tā. Tāpēc līdzīgi magnētam, kas nespēj īstenot varu pār tālumā esošu metāla priekšmetu, — ja mēs pretojamies kārdinājumam, tas izgaist un zaudē savu varu pār mūsu prātu un sirdi un līdz ar to arī pār mūsu rīcību.
Šī līdzība man atgādina kādu pieredzi, kurā pirms kāda laika ar mani dalījās kāda ļoti uzticīga Baznīcas locekle. Šī Baznīcas locekle man pastāstīja, ka, pamostoties kādā rītā, viņas prātā ienākusi kāda nepiedienīga doma, ko viņa nekad agrāk nebija piedzīvojusi. Lai gan tā viņu pilnīgi pārsteidza, viņa acumirklī reaģēja uz šo situāciju, teikdama sev un šai domai: „Nē!”, un aizstāja to ar kaut ko labu, lai novirzītu savu prātu no nepatīkamās domas. Viņa man pastāstīja, ka tad, kad viņa pielietoja savu rīcības brīvību taisnīgumā, šī negatīvā, nevilšā doma tūlīt pat izzuda.
Kad Moronijs aicināja ļaudis ticēt Kristum un nožēlot grēkus, viņš mudināja viņus nākt pie Glābēja no visas savas sirds, noplēšot no sevis katru netīrību. Turklāt Moronijs viņus aicināja lūgt Dievu ar nesatricināmu apņēmību, lai viņi nekristu kārdinājumā.12 Lai piemērotu šos principus savā dzīvē, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai ticība, — mums ir jāpieskaņo šiem dievišķajiem principiem savs prāts un sava sirds. Līdztekus paļāvībai uz Glābēju šāda pieskaņošanās prasa ikdienas un pastāvīgus personiskos centienus, jo mūsu mirstīgās tieksmes nepazudīs pašas no sevis. Cīņai pret kārdinājumu vajadzīga centība un uzticība visas dzīves garumā. Taču, lūdzu, ziniet, ka Tas Kungs ir gatavs mums palīdzēt mūsu personīgajos centienos un apsola ievērojamas svētības, ja mēs izturēsim līdz galam.
Kādā sevišķi grūtā laikā, kad Džozefam Smitam un citiem ieslodzītajiem Libertī cietumā nebija nekādas brīvības, izņemot viņu domas, Tas Kungs sniedza noderīgu padomu un apsolījumu, kas attiecas uz mums visiem:
„Lai arī tava sirds ir pilna žēlsirdības pret visiem cilvēkiem, un pret ticības saimi, un lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē; …
Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis, un tavs zizlis nemainīgs taisnīguma un patiesības zizlis.”13
To darot, mūsu prātu pastāvīgi rotās svētas domas, un šķīstas vēlmes mūs vadīs pie taisnīgas rīcības.
Arī Moronijs atgādināja saviem ļaudīm nenodoties savām iekārēm.14 Vārds iekāre attiecas uz dedzīgām ilgām un nepiedienīgu vēlmi pēc kaut kā.15 Tas ietver visa veida netīrās domas un ļaunās vēlmes, kas cilvēkam liek koncentrēties uz savtīgām nodarbēm vai pasaulīgām lietām, nevis uz to, lai darītu labu, laipni izturētos, turētu Dieva baušļus un tā tālāk. Tas bieži izpaužas caur vismiesiskākajām dvēseles izjūtām. Apustulis Pāvils nosauca dažas no tām, piemēram, netīrību, baudkāri, naidu, dusmas, nesaskaņas, greizsirdību un tamlīdzīgas izjūtas.16 Papildus visiem iekāres ļaunajiem aspektiem, mēs nedrīkstam aizmirst, ka ienaidnieks to izmanto kā savu slepeno un maldinošo ieroci pret mums, vilinot mūs darīt kaut ko nepareizu.
Mani mīļotie brāļi un māsas, es liecinu, ka, paļaujoties uz pestīšanas klinti, mūsu dvēseļu Glābēju, un sekojot Moronija padomam, mūsu spēja kontrolēt savas domas ievērojami pieaugs. Es varu jums apliecināt, ka mūsu garīgais briedums pieaugs arvien straujāk, izmainot mūsu sirdi un padarot mūs līdzīgākus Jēzum Kristum. Turklāt Svētā Gara ietekme mūsu dzīvē būs spēcīgāka un pastāvīgāka. Tad pretinieka kārdinājumi pamazām zaudēs varu pār mums, kā rezultātā dzīve kļūs laimīgāka, tikumīgāka un pilna ziedošanās.
Tiem, kas kaut kāda iemesla dēļ ir krituši kārdinājumā un dzīvo netaisnīgā rīcībā, es jums apliecinu, ka pastāv atpakaļceļš, ka Kristū ir cerība. Pirms dažiem gadiem man bija iespēja apciemot kādu dārgu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli, kura dzīvē bija ļoti grūts periods pēc liela pārkāpuma izdarīšanas. Kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju, es viņa acīs saskatīju skumjas, ko pavadīja cerības spožums viņa sejas izteiksmē. Viņa sejas izteiksme atspoguļoja pazemīgu un izmainītu sirdi. Viņš bija uzticīgs kristietis, un Tas Kungs viņu bija bagātīgi svētījis. Tomēr viņš bija pieļāvis, ka viņa prātā bija ieperinājusies viena nepareiza doma, kas vēlāk noveda pie citām. Kad viņš pakāpeniski arvien vairāk un vairāk ļāvās šīm domām, tās drīz vien iesakņojās viņa prātā un sāka augt dziļi viņa sirdī. Galu galā viņš rīkojās atbilstoši šīm necienīgajām vēlmēm, kas vedināja viņu pieņemt lēmumus pretēji visam, kas bija visvērtīgākais viņa dzīvē. Viņš man pastāstīja: ja viņš sākumā nebūtu devis vietu šai muļķīgajai domai, viņš nebūtu kļuvis ievainojams un uzņēmīgs pret pretinieka kārdinājumiem — kārdinājumiem, kas vismaz uz kādu laiku viņa dzīvē ienesa tik daudz bēdu.
Par laimi, viņš līdzīgi kā pazudušais dēls pazīstamajā līdzībā, kas atrodama Lūkas evaņģēlijā, nāca pie atziņas un pamodās no sava murga.17 Viņš atjaunoja savu uzticību Tam Kungam un izjuta patiesu nožēlu, un galu galā viņam bija vēlēšanās atgriezties Tā Kunga ganāmpulkā. Tajā dienā mēs abi izjutām Glābēja pestījošo mīlestību pret mums. Mūsu īsās tikšanās beigās mūs abus pārņēma emocijas, un līdz pat šai dienai es atceros, kā viņa sejā bija atplaucis prieks, kad viņš izgāja no mana kabineta.
Mani dārgie draugi, kad mēs pretojamies maziem kārdinājumiem, kas bieži vien mūsu dzīvē ienāk negaidīti, mēs esam labāk sagatavoti, lai izvairītos no nopietniem pārkāpumiem. Kā teicis prezidents Spensers V. Kimbals: „Reti kad kāds veic nopietnāku pārkāpumu, ja sākumā nav pieļāvis mazākus pārkāpumus, kas pavēruši durvis kam lielākam. … Tīrs lauks pēkšņi [nekļūst] nezālēm apaudzis.”18
Gatavojoties pabeigt Savu dievišķo misiju uz Zemes, Glābējs Jēzus Kristus bija paraugs tam, cik svarīgi ir pastāvīgi pretoties visam, kas mūs varētu atturēt no mūsu mūžīgā mērķa sasniegšanas. Pēc vairākiem neveiksmīgiem pretinieka uzbrukumiem, kurš mēģināja novirzīt Viņu no Viņa misijas, Glābējs kategoriski atraidīja velnu, sakot: „Atkāpies, sātan! … Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”19
Vai jūs varat iedomāties, mani brāļi un māsas, kas notiktu, ja mēs smeltos spēku un drosmi no Glābēja un pateiktu „Nē!” un „Atkāpies!” netikumīgām domām pašā pirmajā mirklī, kad tās ienāk mūsu prātā? Kāda tam būtu ietekme uz mūsu sirds vēlmēm? Kā mūsu izrietošā rīcība noturētu mūs tuvu Glābējam un ļautu vēl arvien sajust Svētā Gara ietekmi mūsu dzīvē? Es zinu, ka, sekojot Jēzus paraugam, mēs izvairīsimies no daudzām traģēdijām un nevēlamas uzvedības, kas varētu radīt ģimenes problēmas un nesaskaņas, negatīvas emocijas un tieksmes, novest pie netaisnīgas rīcības un ļaunprātīgas izmantošanas, padošanās ļaunām atkarībām un visa pārējā, kas būtu pretēji Tā Kunga baušļiem.
Savā vēsturiskajā un aizkustinošajā vēstījumā šā gada aprīlī mūsu dārgais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons deva solījumu, ka visi tie, kas vēlas „uzklausīt Viņu” — uzklausīt Jēzu Kristu — un paklausīt Viņa baušļiem, tiks „svētīti ar lielāku spēku kārdinājumu, grūtību un vājību pārvarēšanai” un ka pieaugs mūsu spēja sajust prieku pat pašreizējos laikos, kad dzīve kļūst arvien nemierpilnāka.20
Es liecinu jums, ka mūsu dārgā pravieša dotie solījumi ir paša Glābēja dotie solījumi. Es aicinu mūs visus „uzklausīt Viņu” katrā domā un sekot Viņam no visas savas sirds, lai iegūtu spēku un drosmi pateikt „Nē!” un „Atkāpies!” it visam, kas varētu nest nelaimi mūsu dzīvē. Ja mēs to darīsim, es apsolu, ka Tas Kungs sūtīs lielāku mēru Sava Svētā Gara, lai mūs stiprinātu un mierinātu, un mēs varēsim kļūt par cilvēkiem pēc paša Tā Kunga sirdsprāta.21
Es liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo un ka, pateicoties Viņam, mēs varam triumfēt pār ienaidnieka ļaunajām ietekmēm un sagatavoties dzīvot mūžīgi kopā ar To Kungu mūsu mīļotā Debesu Tēva klātbūtnē. Es liecinu par šīm patiesībām ar visu savu mīlestību pret jums un pret mūsu brīnišķīgo Glābēju, kura Vārdu es slavinu, godinu un slavēju mūžīgi. To es saku Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.