Es ticu eņģeļiem
Tas Kungs zina par grūtībām, ko jūs pieredzat. Viņš jūs pazīst, Viņš jūs mīl, un es apsolu, ka Viņš sūtīs jums palīgā eņģeļus.
Brāļi un māsas, es ticu eņģeļiem, un es vēlos pastāstīt jums, kādas man ir bijušas pieredzes ar viņiem. To darot, es ceru un lūdzu, lai mēs saprastu, cik eņģeļi mūsu dzīvēs ir svarīgi.
Lūk, eldera Džefrija R. Holanda vārdi no kādas agrākas vispārējās konferences: „Kad mēs runājam par tiem, kuri ir darbarīki Dieva rokās, mums tiek atgādināts, ka ne visi eņģeļi ir no priekškara otras puses. Ar dažiem no viņiem mēs staigājam un runājam šeit, tagad un katru dienu. Daži no tiem dzīvo mūsu apkaimē. … Patiesi, Debesis nekad neliekas tuvākas kā tad, kad redzam Dieva mīlestību tik labu un šķīstu cilvēku laipnībā un dievbijībā, ka eņģelis ir vienīgais vārds, kas nāk prātā” („Eņģeļu kalpošana”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2008. g. nov., 30. lpp.).
Es vēlos parunāt par eņģeļiem šajā priekškara pusē. Eņģeļi, kuri ik dienu ir mūsu vidū, spēcīgi atgādina par Dieva mīlestību, ko Viņš izjūt pret mums.
Pirmie eņģeļi, kurus es pieminēšu, ir divas māsas misionāres, kuras man jaunībā mācīja evaņģēliju: māsa Vilma Molina un māsa Ivonete Riviti. Mēs ar manu jaunāko māsu tikām uzaicināti uz Baznīcas pasākumu, kurā mēs satikām šos divus eņģeļus. Es nekad nebūtu iedomājies, ka šis vienkāršais pasākums tik ļoti izmainīs manu dzīvi.
Tolaik mani vecāki un pārējie brāļi un māsas nevēlējās vairāk uzzināt par Baznīcu. Viņi pat nevēlējās uzņemt misionārus mūsu mājās, tāpēc es piedalījos misionāru pārrunās Baznīcas ēkā. Kāda neliela telpa dievnamā kļuva par manu „svēto birzi”.
Mēnesi pēc tam, kad šie eņģeļi mani iepazīstināja ar evaņģēliju, es tiku kristīts. Man bija 16 gadu. Diemžēl man nav fotogrāfijas ar šo svēto notikumu, taču man ir fotogrāfija ar mani un manu māsu no pieminētā pasākuma. Man laikam vajadzētu paskaidrot, kurš šajā fotogrāfijā ir kurš. Es esmu tas garākais, labajā pusē.
Kā jau jūs varat iedomāties, pusaudzim, kura dzīvesveids tik tikko bija mainījies un kura ģimene negāja pa to pašu ceļu, palikt aktīvam Baznīcā bija diezgan grūti.
Cenšoties pielāgoties savai jaunajai dzīvei, jaunajai kultūrai un jaunajiem draugiem, es īsti nejutos savā ādā. Es daudzkārt jutos vientuļš un zaudējis drosmi. Es zināju, ka Baznīca ir patiesa, bet man bija grūti iejusties un kļūt par daļu no tās. Kaut arī es jutos neērti un nedroši, mēģinot iekļauties savā jaunajā reliģijā, es atradu drosmi, lai piedalītos trīs dienu jauniešu konferencē, domājot, ka tā iegūšu jaunus draugus. Tajā es satiku vēl vienu glābjošu eņģeli, vārdā Monika Brandao.
Viņa tikai nesen bija sākusi dzīvot šajā apkaimē, pārceļoties uz šejieni no citas Brazīlijas daļas. Viņa ātri vien man pievērsa uzmanību un, man par laimi, ar mani sadraudzējās. Es domāju, ka viņa vairāk uzlūkoja manu sirdi, nevis ārieni.
Pateicoties tam, ka viņa ar mani sadraudzējās, viņa mani iepazīstināja ar saviem draugiem, kuri kļuva arī par maniem draugiem, un mēs kopīgi izbaudījām daudzus jauniešu pasākumus, ko es vēlāk apmeklēju. Šie pasākumi bija ārkārtīgi svarīgi, lai es spētu iejusties šajā jaunajā dzīvē.
Šiem labajiem draugiem bija ļoti liela nozīme, taču tā kā manās mājās netika mācīts evaņģēlijs un mana ģimene mani neatbalstīja, tas joprojām apdraudēja manu pievēršanās procesu. Sarunas par evaņģēliju Baznīcā kļuva arvien būtiskākas, lai es varētu turpināt pievērsties [Glābējam]. Tad Tas Kungs atsūtīja vēl divus eņģeļus, lai tie man palīdzētu.
Viens no tiem bija Leda Vetori, mana agrā rīta semināra skolotāja. Caur savu pieņemošo mīlestību un iedvesmojošajām nodarbībām viņa man sniedza ikdienas „labā Dieva vārda” devu (Moronija 6:4), kas man visu dienu tik ļoti bija vajadzīgs. Tas man palīdzēja iegūt garīgu spēku, lai es varētu turpināt iet uz priekšu.
Vēl viens eņģelis, kas tika atsūtīts, lai man palīdzētu, bija Jauno vīriešu prezidents Marko Antonio Fusko. Viņš tika iecelts arī par manu vecāko mājskološanas pārinieku. Neskatoties uz manas pieredzes trūkumu un atšķirīgo izskatu, viņš man uzdeva mācīt mūsu priesteru kvoruma sanāksmēs un mājskološanas apmeklējumos. Viņš man deva iespēju rīkoties un mācīties, nevis tikai būt evaņģēlija vērotājam. Viņš man uzticējās vairāk, nekā es uzticējos sev.
Pateicoties visiem šiem eņģeļiem un daudziem citiem, kurus satiku šo svarīgo pirmo gadu laikā, es saņēmu pietiekami daudz spēka, lai paliktu uz derību ceļa, gūstot garīgu liecību par patiesību.
Un starp citu, tā jaunā eņģeļu meitene Monika? Pēc tam, kad mēs abi bijām kalpojuši misijās, viņa kļuva par manu sievu.
Es nedomāju, ka tā bija tikai sagadīšanās, ka labie draugi, Baznīcas pienākumi un barošana ar labo Dieva vārdu bija daļa no šī procesa. Prezidents Gordons B. Hinklijs gudri pamācīja: „Nav viegli savā dzīvē veikt pārmaiņas, lai pievienotos šai Baznīcai. Tas nozīmē — saraut saites ar iepriekšējo dzīvi. Tas nozīmē — atstāt draugus un atteikties no iepriekš pieņemtiem uzskatiem. Iespējams, tas nozīmē — mainīt ieradumus un apspiest tieksmes. Daudzos gadījumos tas nozīmē — saskarties ar vientulību un pat bailēm no nezināmā. Šajā grūtajā dzīves posmā par jaunpievērsto cilvēku ir jārūpējas un viņš ir jāstiprina” („There Must Be Messengers”, Ensign, 1987. g. okt., 5. lpp.).
Vēlāk viņš arī mācīja: „Ikvienam no viņiem ir nepieciešamas trīs lietas: draugs, atbildība un barošana ar „labo Dieva vārdu”” („Converts and Young Men”, Ensign, 1997. g. maijs, 47. lpp.).
Kāpēc es ar jums dalos šajās pieredzēs?
Pirmkārt, lai nodotu vēstījumu tiem, kuri šobrīd iet cauri līdzīgam procesam. Iespējams, jūs esat jaunpievērstais vai kāds, kurš pēc laba laika ir atgriezies Baznīcā, vai vienkārši kāds, kurš cenšas iederēties. Lūdzu, lūdzu, nepārstājiet censties, lai kļūtu par daļu no šīs lielās ģimenes. Šī ir patiesā Jēzus Kristus Baznīca!
Runājot par jūsu laimi un glābšanu, tas vienmēr ir tā vērts — pielikt pūles un turpināt censties. Ir vērts pielikt pūles, lai pielāgotu savu dzīvesveidu un tradīcijas. Tas Kungs zina par grūtībām, ko jūs pieredzat. Viņš jūs pazīst, Viņš jūs mīl, un es apsolu, ka Viņš sūtīs jums palīgā eņģeļus.
Pats Saviem vārdiem Glābējs teica: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu” (Mācības un Derību 84:88).
Mans otrais mērķis, daloties šajās pieredzēs, ir nodot vēstījumu visiem Baznīcas locekļiem — visiem mums. Mums vajadzētu atcerēties, ka jaunpievērstajiem, draugiem, kuri atgriežas Baznīcā, un tiem, kuriem ir atšķirīgs dzīvesveids, nav viegli uzreiz iederēties. Tas Kungs zina par grūtībām, ko viņi pieredz, un Viņš meklē eņģeļus, kuri vēlas palīdzēt. Tas Kungs vienmēr meklē brīvprātīgos, kuri ir ar mieru kļūt par eņģeļiem citu cilvēku dzīvē.
Brāļi un māsas, vai jūs vēlaties kļūt par darbarīku Tā Kunga rokās? Vai jūs vēlaties kļūt par vienu no šiem eņģeļiem? Kļūt par Dieva pārstāvi, ko Viņš sūta šaipus priekškaram pie kāda, par ko Viņš ir noraizējies? Jūs Viņam esat vajadzīgi. Jūs viņiem esat vajadzīgi.
Mēs, protams, vienmēr varam paļauties uz mūsu misionāriem. Viņi vienmēr ir līdzās, viņi ir pirmie, kuri piesakās šim eņģeļu amatam. Taču ar viņiem vien nepietiek.
Ja jūs rūpīgi palūkosieties apkārt, jūs atradīsiet daudzus, kuriem ir nepieciešama eņģeļu palīdzība. Šie cilvēki, iespējams, nevalkā baltus kreklus, kleitas vai jebkādu standarta svētdienas tērpu. Viņi, iespējams, sēž vieni paši dievnama vai klases aizmugurē, dažkārt jūtoties neredzami. Iespējams, viņiem ir nedaudz pārgalvīga frizūra vai atšķirīgs vārdu krājums, taču viņi tur ir, un viņi cenšas.
Daži, iespējams, prāto: „Vai man turpināt nākt? Vai man turpināt censties?” Citi, iespējams, prāto, vai viņi jebkad jutīsies pieņemti un mīlēti. Eņģeļi ir vajadzīgi tagad; eņģeļi, kuri ir gatavi pamest savu komforta zonu, lai viņus apskautu; „[cilvēki, kuri ir] tik labi un šķīsti, ka eņģelis ir vienīgais vārds, kas nāk prātā, [lai viņus raksturotu]” (Džefrijs R. Holands, „Eņģeļu kalpošana”, 30. lpp.).
Brāļi un māsas, es ticu eņģeļiem! Mēs visi — milzīga eņģeļu armija — esam aicināti šajās pēdējās dienās kalpot citiem un palīdzēt mīlošajam Radītājam Viņa darbā. Es apsolu, ka tad, ja mēs vēlēsimies kalpot, Tas Kungs mums sniegs iespēju kļūt par kalpojošiem eņģeļiem. Viņš zina, kuram ir nepieciešama eņģeļu palīdzība, un Viņš noliks viņus mūsu ceļā. Tas Kungs ik dienu mūsu ceļā noliek tos, kuriem ir nepieciešama eņģeļu palīdzība.
Es esmu ļoti pateicīgs par daudzajiem eņģeļiem, ko Tas Kungs ir nolicis manā ceļā visas manas dzīves laikā. Viņi bija vajadzīgi. Es esmu pateicīgs arī par Viņa evaņģēliju, kas mums palīdz mainīties un sniedz iespēju kļūt labākiem.
Šis ir mīlestības un kalpošanas evaņģēlijs. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.