Mācoties no pravieša Džozefa
Sjū Bareta, Baznīcas žurnāli
Viens no mūsu ģimenes mīļākajiem mājvakariem bija stāsta par Džozefu Smitu un Pirmo vīziju attēlošana. Es stāstīju stāstu; tad mani mazbērni to attēloja, pēc kārtas spēlējot sludinātāju un Džozefa Smita lomas. Es uzzīmēju dažus papīra kokus, kas attēloja birzi, un piestiprināju tos istabas stūrī pie sienas, izveidoju dažas zīmes, uz kurām bija rakstīts “Sludinātājs” sludinātājiem, kā arī krēslu un Bībeli, no kuras “Džozefs” mācījās.
Katrs no sludinātājiem teica Džozefam: “Mana baznīca ir tā īstā. Pievienojies manai baznīcai, Džozef.” Un Džozefs atbildēja: “Es nezinu” vai “Man vajag par to padomāt.” Pēc tam, kad visi sludinātāji bija runājuši ar viņu, Džozefs apsēdās krēslā un skaļi lasīja Jēkaba vēst. 1:5. Tad viņš devās uz birzi un nometās ceļos, lai lūgtu. Neviens netēloja Debesu Tēva un Jēzus Kristus lomas, un mēs visi bijām godbijīgi, kad katrs “Džozefs” devās uz birzi, lai lūgtu. Katram bērnam bija iespēja būt par sludinātāju un Džozefu.
Tad mēs runājām par to, ko Džozefs iemācījās Pirmajā vīzijā un kā mēs saņemam atbildes uz mūsu lūgšanām pat tad, kad mēs neredzam vīzijas, un kā Svētie Raksti var mūs vadīt.