2021
Kā Baznīcas vēstures studijas stiprina manu ticību
2021. gada janvāris


Kā Baznīcas vēstures studijas stiprina manu ticību

Attēls
illustration of African woman with basket on head

Attēli no Getty Images

Kad es gāju vidusskolā Dienvidāfrikā, man ļoti patika studēt vēsturi. Pabeidzot universitāti, es ieguvu zinātnisko grādu vēsturē. Kad es biju semināra un vēlāk institūta students, man ļoti patika visi kursi, bet jo īpaši Mācības un Derību kurss, jo tas man atklāja Baznīcas vēsturi. Pēdējo gadu laikā man ļoti patīk lasīt grāmatas par Baznīcas vēsturi — pat tās, kas pievēršas sarežģītām tēmām mūsu vēsturē. Turpinot mācīties par Baznīcas vēsturi no dažādiem avotiem, mana ticība ir kļuvusi stiprāka. Es jums pastāstīšu par trīs veidiem, kā tas notika.

Baznīcas vēsture man sniedz perspektīvu, it īpaši, ja runa ir par agrākajām ieražām, tai skaitā priesterības ierobežojumiem un tempļa svētībām. Kad es pirmo reizi uzzināju, ka ir bijis laiks, kad melnādainiem vīriešiem bija liegts piešķirt priesterību, mana ticība sašķobījās. Kā Baznīca, kuru mīlēju, varēja melnādainajiem liegt priesterību? Daži cilvēki man centās sniegt skaidrojumus, kas, viņuprāt, bija doktrināri vai balstīti Svētajos Rakstos. Tie bija mulsinoši un grūti saprotami.

Ar laiku vēsturiskie skaidrojumi man radīja skaidrību un sniedza mierinājumu. Vēsturiskais ievads 2. oficiālajā deklarācijā, piemēram, paskaidro, ka Džozefs Smits ordinēja dažus melnādainos vīriešus, bet Baznīcas vadītāji pārstāja piešķirt priesterību melnādainajiem Baznīcas vēstures pirmsākumos. Pēc tam tajā tiek sniegts šis svarīgais teikums: „Baznīcas pierakstos nav skaidras informācijas, kāpēc šis aizliegums tika dots.”1 Evaņģēlija tēmu esejas2 un citas Baznīcas rokasgrāmatas sniedz daudz detalizētāku informāciju un papildus vēsturisko kontekstu.3 Šie vēsturiskie skaidrojumi manī radīja skaidrību un stiprināja manu ticību.

Baznīcas vēsture man palīdz novērtēt tos, kuri ir dzīvojuši agrāk. Tas īpaši attiecas uz ieguldījumu, ko ir snieguši šķietami „parasti” Baznīcas locekļi. Piemēram, pirmos dievnamus visā Dienvidāfrikā, Zimbabvē un Zambijā 1950–tajos un 1960–tajos gados bija iespējams uzcelt, patiecoties Baznīcas locekļu ieguldījumam. Lai saņemtu tempļa priekšrakstus, bija nepieciešami vēl lielāki upuri. Apzinoties, ka paies desmitiem gadu, līdz Āfrikā būs tempļi, daudzi Baznīcas locekļi pārdeva savu īpašumu, tai skaitā savas mājās, lai viņiem būtu nauda ceļojumam uz templi un viņi varētu piedalīties svētajos priekšrakstos. Baznīca Āfrikas kontinentā ir veidota, balstoties uz šo agrīno Baznīcas locekļu ticību, kuriem bija maz, bet kuri upurēja ļoti daudz. Kad es lasu viņu pierakstus, mana ticība nostiprinās un vēlme upurēties palielinās.

Attēls
illustration of African continent

Baznīcas vēsture mani mudina kļūt par labāku pierakstu vedēju. Baznīcas vadītāji mūs ir mudinājuši rakstīt dienasgrāmatu. Kāpēc? Tāpēc, ka Baznīcas vēsture ir pieraksts par tās Baznīcas locekļu „dzīves veidu, ticību un darbiem” (Mācības un Derību 85:2). Lasot Baznīcas vēsturi, piemēram, jauno vēstures grāmatu Saints (Svētie), mani pārsteidz, ka šos sējumus var izveidot, tikai pateicoties parastu Baznīcas locekļu dienasgrāmatām, vēstulēm un citiem pierakstiem. Viņu vaļsirdīgie pieraksti, kas rakstīti pirmajā personā, mani pašu mudina kļūt par labāku pierakstu vedēju, tādējādi palīdzot nākamajiem vēsturniekiem dokumentēt patiesu vēsturi par Baznīcu Āfrikā.

Lasot Baznīcas vēsturi un cenšoties rakstīt savu dienasgrāmatu, es varu saņemt vēl personīgāku svētību. Kā mācīja Augstākā prezidija otrais padomnieks, prezidents Henrijs B. Airings: „Es esmu svētīts, jo varu saskatīt un atcerēties par Tā Kunga roku savā dzīvē un savu ģimenes locekļu dzīvēs.”4 Šīs atmiņas stiprina manu liecību un palielina spēju tikt galā ar dzīves grūtībām. Veicot pats savu pierakstu un domājot par citu Baznīcas locekļu rūpīgajiem pierakstiem, es sāku saskatīt, cik lieliskos veidos Tas Kungs atjauno Savu Baznīcu un valstību pēdējās dienās.

Šīs un daudzas citas mācības, ko esmu guvis, studējot Baznīcas vēsturi, ir devušas lielu ieguldījumu mana paša garīgajā attīstībā. Šīs mācības man ir devušas arī drosmi aizstāvēt savu ticību, jo es izprotu, kāpēc mēs darām to, ko darām. Zināšanas par daudzu mūsu paradumu un uzskatu vēsturisko kontekstu man ir palīdzējušas kļūt par labāku skolotāju un labāku mācekli.

Atsauces

  1. Skat. 2. oficiālās deklarācijas ievadu.

  2. Skat. „Race and the Priesthood” („Rase un priesterība”), Gospel Topics (Evaņģēlija tēmas), topics.ChurchofJesusChrist.org.

  3. Skat., piemēram, Foundations of the Restoration (Atjaunošanas pamati) (Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata), 2016. g., 26. nodaļa.

  4. Skat. Henrijs B. Airings, „Ak, atcerieties, atcerieties” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2007. g. nov., 66. lpp.

Attēli no Getty Images

Drukāt