Ciānas nostiprināšana
Elders Gerits V. Gongs
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Tā kā mēs, pēdējo dienu svētie, esam svētīti ar atjaunoto evaņģēliju, mēs esam aicināti stiprināt Baznīcu un nostiprināt Ciānu.
Kartes attēls no Getty Images
Vēstures gaitā Tā Kunga tauta ir centusies radīt evaņģēlija sabiedrību, kurā Viņš varētu dzīvot. Lai mēs varētu kļūt par šādu svēto sabiedrību, mums ir jāmācās iesvētīt un apvienot mūsu sirdis un prātus, rīkoties taisnīgi, nestrīdēties un dzīvot taisnīgumā, lai mūsu vidū nebūtu nabago (skat. Mozus 7:18).
Lūk, kāds piemērs: pēc tam, kad Džons un Marija Linfordi 1842. gadā pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai Greivlijā, Anglijā, Džons kļuva par vietējās draudzes prezidentu. Taču radi un draugi nebija apmierināti, ka Linfordi ir atraduši prieku atjaunotajā evaņģēlijā. Tā kā viņi nevarēja pārliecināt Džonu atteikties no savas jaunās ticības, viņi nolēma apgrūtināt viņa dzīvi, boikotējot viņa apavu ražošanas uzņēmumu — cerībā, ka viņš šī iemesla dēļ atteiksies no savas ticības.
1856. gadā Pastāvīgais emigrācijas fonds deva iespēju Džonam un Marijai pārcelties uz Soltleika ieleju. Viņi aizkuģoja uz Ņujorku ar saviem trīs dēliem. No turienes viņi devās uz Aiovas pilsētu Aiovas štatā, no kuras viņi devās prom 1856. gada jūlijā kopā ar nelaimei nolemto Džeimsa G. Villija rokas ratiņu grupu.
21. oktobra agrā rītā netālu no Svītvateras upes krasta Vaiomingā Džons pateica savus pēdējos vārdus.
„Es esmu priecīgs, ka mēs atbraucām,” viņš teica Marijai, kad viņa tam jautāja, vai viņš nožēlo, ka pameta Angliju. „Es nenodzīvošu tik ilgi, lai sasniegtu Sālsezeru, bet tu un zēni gan, taču es nenožēloju neko no tā, kas mums bija jāpiedzīvo, ja vien mūsu zēni var augt Ciānā un audzināt tur savas ģimenes.”1
Kas ir Ciāna?
Ir tikai dažas tēmas, neskaitot Tā Kunga, Jēzus Kristus, dzimšanu, kas sendienu un mūsdienu praviešus un svētos ir iedvesmojušas vairāk par Israēla nama sapulcēšanos un Ciānas celšanu šajās pēdējās dienās, gatavojoties Glābēja Otrajai atnākšanai.2
Kāpēc Ciāna ir tik svarīga gan tā laika, gan mūsdienu pēdējo dienu svētajiem, lai arī kur Tā Kunga ļaudis atrastos?
Elders Brūss R. Makonkijs (1915–1985) no Divpadsmit apustuļu kvoruma paziņoja: „Sākot ar Ādamu, līdz pat mūsdienām — ikreiz, kad Tam Kungam ir bijusi sava tauta, ikreiz, kad ir bijuši cilvēki, kuri ir uzklausījuši Viņa balsi un pildījuši Viņa baušļus, ikreiz, kad Viņa svētie ir kalpojuši Viņam ar visu sirdi, — uz pasaules ir bijusi Ciāna.”3
Svētajos Rakstos ir aprakstīta Ciānas sabiedrība. Ēnohs — pravietis ar ārkārtīgi lielu ticību, kurš dzīvoja Noas laikā, — „uzcēla pilsētu, kas tika nosaukta par Svēto Pilsētu, patiesi Ciānu” (Mozus 7:19). Tas Kungs tur dzīvoja ar Saviem ļaudīm, svētot viņus un viņu zemi (skat. Mozus 7:16–18). Tas Kungs sacīja Ēnoham: „Lūk, Es esmu Dievs; Svētuma Cilvēks ir Mans Vārds” (Mozus 7:35).
Ciāna ir centieni izveidot vienotu ticības vietu, kas ir balstīta celestiālos Debesu principos, kur Dieva ļaudis var staigāt kopā ar Viņu un kur var dzīvot pats Dievs.
Mormona Grāmata liecina, kad tad, kad augšāmceltais Glābējs apmeklēja Jauno pasauli, „visi ļaudis bija pievērsti Tam Kungam uz visas zemes virsas. …
Un savā starpā viņiem viss bija kopīgs, tādēļ tur nebija nedz bagāto, nedz nabago, nedz nebrīvo, nedz brīvo, bet viņi visi bija brīvi, un visi bija debesu dāvanas dalībnieki. …
Un notika, ka nebija strīdu tai zemē dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs” (4. Nefija 1:2, 3, 15).
Bruņoti ar taisnību un spēku
Ēnohs dzīvoja kara, asinsizliešanas, baiļu, tumsības un naida laikā — kad „Sātana vara bija pār visu zemes virsu” (Mozus 7:24; skat. arī 16., 17. un 33. pantu). Taču Ēnohs bija uzticīgs, un Tas Kungs viņu aicināja piesaukt ļaudis uz grēku nožēlošanu.
Tas Kungs teica Ēnoham, ka līdzīgas „lielas bēdas” (Mozus 7:61) būs arī pirms Viņa Otrās atnākšanas. „Kā Es dzīvoju, patiesi tā Es nākšu pēdējās dienās, ļaundarības un atriebības dienās, lai piepildītu to zvērestu, ko Es esmu devis tev attiecībā par Noas bērniem” (Mozus 7:60).
Runājot par mūsdienām, prezidents Rasels M. Nelsons nesen teica: „Es uzskatu, ka pašreizējā [Covid–19] pandēmija ir tikai viena no daudzajām likstām, kas nomoka mūsu pasauli, tostarp arī naida, pilsoņu nemieru, rasisma, vardarbības, negodīguma un laipnības trūkuma vidū.”4 Tomēr mums ir pravietisks iedrošinājums. Prezidents Nelsons arī teica:
„Mēs dzīvojam laikā, ko „mūsu tēvu tēvi gaidīja ar nepacietīgām gaidām”. [Mācības un Derību 121:27.] Mēs atrodamies pirmajās rindās, lai paši pieredzētu to, ko Nefijs redzēja tikai vīzijā, — to, kā Dieva Jēra spēks nolaidīsies „uz Jēra Baznīcas svētajiem un uz Tā Kunga derības ļaudīm, kas [ir bijuši] izkaisīti pa visu zemes virsu; un viņi [būs] bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā”. [1. Nefija 14:14.]
Jūs, mani brāļi un māsas, esat starp šiem Nefija redzētajiem vīriešiem, sievietēm un bērniem.”5
Aicinājums pulcēties un svētīt cilvēkus abās priekškara pusēs, celt Ciānu un sagatavot pasauli mūsu Glābēja Otrajai atnākšanai attiecas uz katru no mums. „No visiem cilvēkiem, kuri jelkad ir dzīvojuši uz Zemes, mēs esam tie, kuriem ir iespēja piedalīties šajā pēdējā, varenajā sapulcināšanas pasākumā.”6
Kā lai mēs to paveicam?
Tā kā mēs, pēdējo dienu svētie, esam svētīti ar atjaunoto evaņģēliju, mēs esam aicināti „strādāt [Tā Kunga] vīna dārzā, uzcelt [Viņa] baznīcu un nostiprināt Ciānu” (Mācības un Derību 39:13). Šajā darbā ir nepieciešama mīlestība, vienotība, ticība, kalpošana, uzupurēšanās un paklausība.
„Kad cilvēki no visas sirds mīl Dievu un taisnīgumā cenšas līdzināties Viņam, sabiedrībā ir mazāk konfliktu un strīdu. Tajā ir lielāka vienotība,” teica elders Kventins L. Kuks no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Viņš piebilda: „Vienotība ir … plašs, daudznozīmīgs jēdziens, bet tas nepārprotami norāda uz abiem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un mīlēt mūsu līdzcilvēkus. Tas apzīmē Ciānas ļaudis, kuru sirdis un prāti ir sasaistīti vienotībā [Mosijas 18:21].”7
Mīlestībā un vienotībā mēs pielietojam ticību, lai izmantotu mūsu Glābēja veikto Izpirkšanu, kas mūsos var radīt pārmaiņas, šķīstot mūsu sirdis un dzīves (skat. Mosijas 3:19; Mācības un Derību 97:21). Mēs sapulcinām tos, kuri vēlas nākt pie Tā Kunga un būt taisnīgi. Caur svētiem priekšrakstiem un debesu principiem mēs ieaicinām mūsu dzīvēs dievišķības spēku (skat. Mācības un Derību 105:5). Iesvētīti caur derību, kas mūs sasaista ar Dievu un citam ar citu, mēs ceļam Ciānu un sagatavojamies Otrajai atnākšanai.
„Žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība,” teica prezidents Henrijs B. Airings, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā. „Un tieši ticība Viņam un Viņa bezgalīgās Izpirkšanas pilnīgā ietekme dos iespēju jums un tiem, kurus mīlat un kuriem kalpojat, saņemt dievišķo dāvanu — dzīvot ilgi meklētajā un apsolītajā Ciānas sabiedrībā.”8
Sagatavojieties nākamajām dienām
Mūsdienu pravieši māca, ka nākšana pie Glābēja ir individuāla apņemšanās, nevis došanās uz kādu konkrētu atrašanās vietu.
„Baznīcas pirmsākumos pievēršanās bieži nozīmēja arī emigrāciju,” skaidroja prezidents Nelsons. „Taču tagad sapulcināšana notiek katrā tautā. Tas Kungs ir licis iedibināt Ciānu katrā valstī un tautībā, kur Viņš ir ļāvis piedzimt Saviem svētajiem.”9
Kad mēs pieņemam izaicinājumu un svētību veidot Ciānu mūsu ģimenēs, draudzēs, bīskapijās, stabos un sabiedrībās, mēs, kopā ar Džonu un Mariju Linfordiem, gaidām laiku, kad mūsu bērni un mazbērni „varēs izaugt Ciānā un audzināt tur savas ģimenes” katrā ciltī, tautā un valodā.
Tiecoties vispirms pēc Tā Kunga un Viņa taisnības, mēs lūdzam, „lai Viņa valstība varētu izplatīties uz zemes, lai tās iedzīvotāji varētu to saņemt un būt gatavi nākamajām dienām, kurās Cilvēka Dēls nāks lejā debesīs, tērpts Savas godības spožumā, lai satiktu Dieva valstību, kas ir nodibināta uz zemes” (Mācības un Derību 65:5).