Pieaugušajiem jauniešiem
Kā sevī saskatīt labo
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Kā jūs definētu izpratnes dāvanu? Vēl nesen es nesapratu vienu no šīs dāvanas būtiskākajiem nolūkiem.
Fotogrāfija no Getty Images
Lielāko daļu savas dzīves es domāju, ka izpratnes dāvana ir spēja atšķirt pareizo no nepareizā, patiesību no maldiem. Kaut arī tā ir šīs dāvanas būtiska daļa, es nesen sapratu, ka tā ietver ko vairāk.
Es atradu ļoti vērtīgu atziņu 2020. gada aprīļa vispārējās konferences uzrunas zemteksta piezīmēs. Runātājs citēja prezidentu Stīvenu L. Ričardsu (1879–1959), bijušo Baznīcas Augstākā prezidija padomnieku, kurš teica: „Augstākais izpratnes veids saskata un atklāj citos cilvēkos viņu labāko pusi un to labo, kas viņiem piemīt.”1
Vai tas neizklausās pēc dzejas?
Svētais Gars mums var palīdzēt saredzēt labo, kas piemīt citiem. Šī apgalvojuma patiesība man šķita tik patīkama, ka es gribēju uzzināt vairāk. Es atklāju, ka elders Deivids A. Bednārs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, ir mācījis, ka izpratnes dāvana mums palīdz arī „atrast un iznest uz āru to labo, kas mūsos slēpjas”.2
Kopš šī atklājuma es esmu sapratusi, cik svarīga ir šī izpratnes dāvanas daļa. Mums ir jāatklāj sevī labās īpašības, lai mēs tās varētu attīstīt. To darot, mēs vēl vairāk jutīsimies un rīkosimies kā Dieva bērni, kas mēs patiesībā arī esam (skat. Psalmu 82:6; Mosijas 5:7; Moronija 7:19).
Ko mēs varam darīt, lai sāktu sevī saskatīt labo? Lūk, dažas idejas, ar ko jūs varat sākt.
Pievērsieties savām stiprajām pusēm, lai caur tām svētītu citus
Tā ir doktrināra patiesība, ka ikvienam ir noteiktas Dieva dāvanas (skat. Mācības un Derību 46:11) — un nav veltīgi par tām domāt. Patiesībā Tas Kungs no mums to prasa! Svētajos Rakstos mums tiek mācīts „nopietni [tiekties] pēc labākajām dāvanām, vienmēr atcer[oties], kādēļ tās tiek dotas” (Mācības un Derību 46:8; uzsvērums pievienots).
Kad mēs arvien vairāk sākam apzināties savas dāvanas un talantus, mums vajadzētu atrast veidus, kā tos pielietot, lai kalpotu citiem.
Viens no veidiem, kā saprast, kādas ir jūsu dāvanas, ir pajautāt par tām kādam, kuram jūs uzticaties! Pajautājiet viņiem, kādas ir jūsu stiprās puses. Ja jūs līdzināties man, jums tas var šķist savādi. Taču atcerieties, ka tā nav iedomība; tas nozīmē, ka jūs cenšaties atklāt, kādas iezīmes vai īpašības jums piemīt, lai jūs tās varētu izmantot savu pasaules brāļu un māsu labā (skat. Mosijas 8:18).
Piemēram, kāds laipns kaimiņš man reiz pateica, ka man ir talants — likt cilvēkiem justies ērti. Tā vietā, lai neņemtu šo komentāru par pilnu un uzskatītu, ka tā ir tikai pieklājīga frāze, es sāku pievērst šim talantam uzmanību. To darot, es sapratu, ka Debesu Tēvs man varētu palīdzēt izmantot manas sociālās prasmes, lai es varētu iedraudzēties ar citiem un svētīt ne tikai savējo, bet arī citu cilvēku dzīves.
Atpazīstot savas dāvanas, jūs varat apzināti izvēlēties tās pielietot, lai svētītu citus (skat. Mācības un Derību 82:18).
Rūpīgi izlasiet savu patriarhālo svētību
Džūditas Annas Bekas fotogrāfija
Arī patriarhālā svētība ir labs avots, kur ieraudzīt savas unikālās, Dieva dotās dāvanas. Elders Lerijs R. Lorencs, goda Septiņdesmito loceklis, teica: „Gars mums var parādīt mūsu vājības, bet tāpat Viņš mums var parādīt mūsu stiprās puses. … Kad mēs lasām savu patriarhālo svētību, mums tiek atgādināts, ka mūsu Debesu Tēvs zina mūsu dievišķo potenciālu.”3
Studējot savu patriarhālo svētību, jūs varēsiet pievērsties to īpašību pilnveidošanai, kas jums var palīdzēt sasniegt jūsu potenciālu.
Piemēram, es bieži vien iztēlojos, kāda mamma es kādu dienu vēlētos būt. Pati to neapzinādamās, es pieķēru sevi domājam, ka laba mamma ir sieviete, kas ir labā fiziskā formā, ir organizēta un skaista, un ka viņas kanēļmaizītes ir tik izcilas, ka liek savām Palīdzības biedrības māsām apskaust viņas cepšanas prasmes. Lai gan šīs lietas nav sliktas, studējot savu patriarhālo svētību, es sapratu, ka Tam Kungam vairāk rūp tas, lai es būtu laipna un žēlsirdīga mamma. Manā gadījumā tieši šīs kristīgās īpašības man vajadzētu vēlēties attīstīt visvairāk.
Atsauciet atmiņā notikušo un gremdējieties pārdomās Svētā Vakarēdiena laikā
Džerija Gārnsa fotogrāfija
Svētais Vakarēdiens ir laiks, kad domāt par Glābēju. Tas ir arī laiks, kad gremdēties pārdomās par to, cik ļoti jūs Viņam līdzināties. Strādājot pie savu labo īpašību atklāšanas, atskatieties uz katras nedēļas sasniegumiem, pieredzēm un attiecībām ar cilvēkiem, lai saprastu, kādos brīžos parādās jūsu talanti.
Prezidents Henrijs B. Airings, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, teica: „Es ceru, ka Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā, izvērtējot savu dzīvi, jūsu domas pievēršas ne vien tam, ko esat darījuši nepareizi, bet arī tam, ko esat darījuši pareizi, — tiem brīžiem, kad jūs esat jutuši, ka Debesu Tēvs un Glābējs ir ar jums apmierināts. Svētā Vakarēdiena laikā jūs pat varat veltīt kādu brītiņu tam, lai lūgtu Dieva palīdzību to saskatīšanā.”4
Lūk, daži jautājumi, ko jūs varat uzdot sev vai Dievam Svētā Vakarēdiena laikā:
-
Kā es šonedēļ sekoju Kristus piemēram?
-
Kuram es kalpoju?
-
Kad es šonedēļ sajutu Garu? Kāpēc?
-
Kādu kristīgu īpašību es cenšos pilnveidot? Kā man ar to veicas?
-
Vai manā dzīvē ir kas tāds, attiecībā uz ko man vajadzētu lūgt palīdzību?
-
Vai ir kāds, kuram man vajadzētu piedot?
-
Ar kādu lielu vai nelielu problēmu man šonedēļ palīdzēja tikt galā Debesu Tēvs un Jēzus Kristus?
Svētā Vakarēdiena laikā gremdējoties pārdomās par Dieva labestību un novērtējot labo savā dzīvē, nevis tikai koncentrējoties uz savām neveiksmēm un trūkumiem, es spēju vairāk uzticēties Viņam.
Turiet godā savu aicinājumu
Aicinājumi mums tiek doti kaut kāda iemesla dēļ, pat ja mēs ne vienmēr to sākumā saprotam.
Reiz es tiku aicināta kļūt par Palīdzības biedrības prezidija locekli savā jauno neprecēto pieaugušo bīskapijā. Es ļoti vēlējos pildīt šo aicinājumu. Taču pēc dažiem mēnešiem es kļuvu nomākta. Es nesaskatīju nekādu garīgu izaugsmi tajos cilvēkos, kuriem es centos kalpot. Šķita, ka mani centieni apmeklēt māsas un ar viņām sadraudzēties ir neveiksmīgi.
Kādā svētdienā es sajutu, ka man pietrūkst kādas garīgas dāvanas, kas palīdz labi kalpot. Todien, Svētā Vakar-ēdiena laikā, es lūdzu, lai es sajustu pārliecību, ka es spēju tikt galā ar savu aicinājumu. Es sajutu pamudinājumu palūgt priesterības svētību.
Es satikos ar savu bīskapu, un, līdzko viņš uz manas galvas uzlika savas rokas, vieni no pirmajiem vārdiem, ko viņš man teica, bija šādi: „Debesu Tēvs augstu vērtē to, ka tu citiem izrādi laipnību.”
Pār mani nolija Gars, un es sajutu pārliecību, ka Tas Kungs ir apmierināts ar manām pūlēm. Es sajutu, ka man ir tās dāvanas, kas ir nepieciešamas mīlošai kalpošanai. Es vienkārši biju raudzījusies uz savām neveiksmēm, nevis panākumiem.
Jūsu aicinājumi ir lieliska iespēja atklāt un izmantot jūsu garīgās dāvanas.
Jūs varat sākt jau tagad
Mums nav jāgaida, lai varētu sākt atklāt sevī labo.
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs, kurš tobrīd bija otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, teica:
„Dažkārt mēs zaudējam drosmi, jo neesam kaut kādā ziņā „pārāki” — garīgāki, vairāk cienīti, inteliģentāki, veselīgāki, bagātāki, draudzīgāki vai spējīgāki.
Es savā dzīvē esmu mācījies, ka mums nav jābūt „pārākiem” nevienā jomā, lai kļūtu par tādu cilvēku, par kādu Dievs ir paredzējis mums kļūt.”5
Mēs varam sākt ar lūgšanu. Pastāstiet Debesu Tēvam, kā jūs jūtaties tagad un kā jūs vēlētos justies. Jo īpaši lūdziet pēc izpratnes dāvanas, lai jūs spētu sevī saskatīt labo. Dažus no jaukākajiem brīžiem sava dzīvē es esmu pieredzējusi tieši šo lūgšanu laikā. Es ticu, ka Debesu Tēvs ļoti vēlas mums palīdzēt saskatīt visu to, ko saskata Viņš.
Pateicoties tam, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam nolemti kam dižam (skat. Mācības un Derību 78:17). Pateicoties izpratnes dāvanai, mēs varam to saprast.