Reģiona vadības vēstījums
Aicinājums sekot pravietim
Kad 2018. gada janvārī prezidents Rasels M. Nelsons tika stādīts priekšā medijiem kā pravietis un Baznīcas prezidents, kāda mana tālaika kolēģe, kura nebija Baznīcas locekle, runāja ar mani par mūsu jaunā prezidenta vecumu. „Neuztraucies,” es viņai teicu. Galu galā viņa nevarēja zināt, ka viņš vēl aizvien katru dienu pildīja savus garīdzniecības pienākumus, sava aicinājuma ietvaros ceļoja pa visu pasauli, apguva ķīniešu valodu, esot jau ievērojami gados, un jauneklīgajā 93 gadu vecumā joprojām dedzīgi traucās lejup pa Jūtas štata slēpošanas nogāzēm.
Tomēr viņas vārdos bija jaušama arī smalka kritika, ko mēs mēdzam dzirdēt no dažādām pasaulīgām balsīm: Kā jūs varat „modernā sabiedrībā” „akli” sekot vienam cilvēkam? Šāds izteikums apliecina to, ka pasaule vēl aizvien neizprot pravieša lomu. Elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma paziņoja: „Tā Kunga pravieša būtiskākā loma ir mācīt mums par Glābēju un vest mūs pie Viņa. … Pravietis nav [mūsu] starpnieks Glābēja priekšā. Viņš, drīzāk, stāv [mums] līdzās, rādot ceļu pie Glābēja.”1
Tādējādi pravietim vienmēr ir pienākums vērst mūsu skatienu un visu mūsu sirdi uz To Kungu Jēzu Kristu — vienīgo mūsu pestīšanas un glābšanas avotu. Nebija nekāds pārsteigums, ka viens no pirmajiem prezidenta Nelsona aicinājumiem pēc viņa iecelšanas amatā bija šāds: „Kādas gudrības jums trūkst? Ko jums, jūsuprāt, vajadzētu steidzami uzzināt un saprast? Sekojiet pravieša Džozefa Smita piemēram. Atrodiet kādu klusu vietu, kurp varat regulāri doties. Rodiet pazemību Dieva priekšā. Atklājiet savu sirdi savam Debesu Tēvam. Vērsieties pie Viņa pēc atbildēm un mierinājuma. Lūdziet Jēzus Kristus Vārdā par savām bažām, savām bailēm, savām vājībām, jā, savas sirds dziļākajām alkām. Un pēc tam ieklausieties! Pierakstiet domas, kas ienāk jūsu prātā. Pierakstiet savas izjūtas un dariet to, ko jūtaties mudināti paveikt. … Jums nav jāšaubās par to, kas ir patiesība. Jums nav jāšaubās par to, kam jūs varat droši uzticēties. Caur personīgo atklāsmi jūs varat saņemt personīgu apliecinājumu.”2
Man ļoti patīk šis Jēzus Kristus evaņģēlija mūžīgais princips, ka mēs varam un mums vajadzētu saņemt personīgu atklāsmi un iegūt personīgu apliecinājumu. Tam nav nekāda sakara ar aklu paklausību. Pilnīgi pretēji — akla paklausība būtu pretrunā ar šo principu.
Patiesībā Jēzus Kristus Baznīca tika atjaunota tieši pateicoties šai vēlmei saņemt personīgas atbildes. Kad jaunais Džozefs Smits pārnāca mājās pēc savas brīnumainās Pirmās vīzijas un viņa norūpējusies māte viņam jautāja, kā viņš jūtas, viņš būtu varējis viņai daudz ko pastāstīt. Taču tajā mirklī nozīmīga šķita viena atskārsme, un viņš gribēja ar viņu tajā dalīties: „Nekas, viss kārtībā — ar mani viss ir kārtībā. … Es esmu uzzinājis [pats].”3 Viņš iepriekš bija runājis ar daudziem reliģijas skolotājiem, Bībelē studējis praviešu vārdus, uzklausījis ģimenes locekļu un draugu padomus. Taču tajā brīdī, kad viņš saņēma atbildes tieši no Tā Kunga, viņš bija gatavs savai lielajai, uzticīgajai un brīnumainajai kalpošanai.
Šis piemērs no Džozefa Smita dzīves, kā arī prezidenta Nelsona aicinājums ir mīlošs uzaicinājums mums katru dienu tiekties pēc personīgās atklāsmes. Lai cik paradoksāli tas pirmajā brīdī neizklausītos, sekošana pravietim nozīmē, ka mēs paši noskaidrojam, iegūstam personīgu liecību un meklējam Dieva vadību savā dzīvē un savos dažādajos pienākumos.
Uzklausīsim un apdomāsim mūsu pravieša padomus un atkal un atkal paši noskaidrosim, ko Tas Kungs mūs personīgi aicina darīt, — un tad šo aicinājumu iedzīvināsim — ar apņēmību un no visas savas sirds.