„Atjaunošanas balsis: Pulcēšanās Ohaio štatā”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: Mācība un Derības 2025 (2025. g.)
„Pulcēšanās Ohaio štatā”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: 2025
Atjaunošanas balsis
Pulcēšanās Ohaio štatā
Kirtland Village [Kērtlandes ciemats], Els Raundss
Fēbe Kārtere
Starp daudziem svētajiem, kuri 1830‑tajos gados pulcējās Ohaio štatā, bija arī Fēbe Kārtere. Viņa pievienojās Baznīcai aptuveni 25 gadu vecumā Amerikas Savienoto valstu ziemeļaustrumos, kaut arī viņas vecāki Baznīcai nepievienojās. Vēlāk, rakstot par savu lēmumu pārcelties uz Ohaio, lai pievienotos svētajiem, viņa stāstīja:
„Manus draugus, tāpat kā mani pašu, ļoti pārsteidza mans lēmums, taču kaut kas manas sirds dziļumos mudināja to īstenot. Mana māte tik ļoti bēdājās par to, ka es gatavojos viena pamest mājas, ka es tikpat kā nespēju to izturēt; un, ja ne pateicoties garam manā sirdī, es beigās būtu sākusi šaubīties un palikusi. Mana māte teica, ka labāk redzētu, kā mani apglabā, nekā to, kā es viena dodos nežēlīgajā pasaulē.
„[Fēbe],” viņa uzsvērti vaicāja, „vai tu atgriezīsies pie manis, ja mormonisms izrādīsies nepatiess?”
Es atbildēju: „Jā, māt, es atgriezīšos.” … Mana atbilde mazināja viņas nemieru, taču šķiršanās lika mums visiem ļoti bēdāties. Kad pienāca laiks doties projām, es neuzdrošinājos atvadīties, tādēļ uzrakstīju katram atvadu vārdus un, atstājot tos uz sava galda, noskrēju pa kāpnēm, un ielēcu ratos. Tā es pametu savas mīļās bērnības dienu mājas, lai saistītu savu dzīvi ar Dieva svētajiem.”
Kādā no šiem atvadu vēstījumiem Fēbe rakstīja:
„Mīļie vecāki, es gatavojos uz laiku atstāt savu vecāku mājas … es nezinu, uz cik ilgu laiku, taču daru to ar pateicību par to laipnību, ko esmu saņēmusi kopš agras bērnības līdz pat šim brīdim. Bet šķiet, ka dievišķā labvēlība liek man rīkoties citādi, nekā līdz šim. Nodosim to visu dievišķās labvēlības rokās un būsim pateicīgi, ka mums ir bijis ļauts tik ilgi dzīvot kopā tik labvēlīgos apstākļos, kādi mums ir bijuši, ticot, ka viss nāks mums par labu, ja vien mēs vairāk par visu mīlēsim Dievu. Apzināsimies, ka mēs varam pielūgt vienu un to pašu Dievu, kurš uzklausīs visu savu radību sirsnīgās lūgšanas un dos mums to, kas mums būs tas labākais. …
Māt, es ticu, ka tā ir Dieva griba manā dzīvē, lai es dotos uz rietumiem, un es esmu pārliecināta, ka tā tas ir bijis jau ilgu laiku. Tagad šis ceļš ir pavēries … ; es ticu, ka tas ir Tā Kunga Gars, kas ir to paveicis un ar ko pietiek, lai paveiktu pilnīgi visu. Ak, neraizējieties par savu bērnu — Tas Kungs mani mierinās! Es ticu, ka Tas Kungs par mani parūpēsies un dos man to, kas būs tas labākais. … Es dodos, jo mani sauc mans Kungs, Viņš ir skaidri pavēstījis man manu pienākumu.”