„24.–30. jūlijs. Apustuļu darbu 16.–21. nodaļa: „Tas Kungs ir aicinājis mūs sludināt evaņģēliju””, „Nāciet, sekojiet Man!” Svētdienas skolai: Jaunā Derība 2023 (2022)
„24.–30. jūlijs. Apustuļu darbu 16.–21. nodaļa”, „Nāciet, sekojiet Man!” Svētdienas skolai: 2023
24.–30. jūlijs
Apustuļu darbu 16.–21. nodaļa
„Tas Kungs ir aicinājis mūs sludināt evaņģēliju”
Pirms šī nodarbības izklāsta aplūkošanas lūdziet un lasiet Apustuļu darbu 16.–21. nodaļu, paturot prātā savus nodarbības dalībniekus. Turpmāk minētās idejas var kalpot par papildinājumu iedvesmai, ko jūs saņemsiet no Svētā Gara.
Aiciniet dalīties
Jūs varētu aicināt nodarbības dalībniekus dalīties kādā no Apustuļu darbu 16.–21. nodaļā ietvertajām rakstvietām, kas viņiem atgādina viņu personīgo pieredzi evaņģēlija sludināšanā.
Māciet doktrīnu
Būdami Glābēja Baznīcas locekļi, mēs liecinām par Viņu un dalāmies Viņa evaņģēlijā.
-
Viens no galvenajiem vēstījumiem Apustuļu darbu 16.–21. nodaļā ir Svētā Gara būtiskā loma evaņģēlija sludināšanā. Piemēram, nodarbības dalībnieki varētu izlasīt, kā Svētais Gars palīdzēja Pāvilam un Sīlam, par ko ir rakstīts Apustuļu darbu 16:6–15. Kādēļ mums ir nepieciešams Svētais Gars, kad mēs dalāmies evaņģēlijā? (Skat. 2. Nefija 33:1; Mācības un Derību 33:8–10; 42:14; 100:5–8). Nodarbības dalībnieki varētu pastāstīt, kā Svētais Gars ir viņus vadījis viņu centienos dalīties evaņģēlijā.
-
Kā Pāvila pieredze varētu palīdzēt nodarbības dalībniekiem būt drosmīgiem, kad viņi jūt pamudinājumu dalīties savā liecībā? Jūs varētu aicināt katru nodarbības dalībnieku izpētīt vienu no šīm rakstvietām: Apustuļu darbu 16:16–34, 17:16–34 un 18:1–11. Aiciniet viņus norādīt uz to, kas apliecina Pāvila drosmi un drošsirdību. Kuras no mācībām, ko Pāvils sniedza (un izprata), viņam deva pārliecību par to, ko viņš saka? Kādēļ mēs dažkārt vilcināmies dalīties evaņģēlijā, un kā Glābējs mums palīdz? Mudiniet nodarbības dalībniekus padomāt, kā viņi varētu sekot Pāvila piemēram un biežāk dalīties savā liecībā par Kristu. Viņiem būtu noderīgi noskatīties video angļu valodā „I’ll Go Where You Want Me to Go” [ChurchofJesusChrist.org].
Mēs esam Dieva atvases.
-
Sludinot Marsa kalnā, Pāvils mācīja par Debesu Tēvu kādam ļaužu pulciņam, kuri neko daudz nezināja par Dieva patieso dabu. Lai izpētītu šīs mācības, nodarbības dalībnieki varētu izlasīt Apustuļu darbu 17:24–31 un uzrakstīt uz tāfeles patiesos principus, ko viņi ir uzgājuši, domājot par Debesu Tēvu, mūsu attiecībām ar Viņu un mūsu attiecībām citam ar citu. Tad viņi varētu pastāstīt, kad viņi ir sajutuši, ka Pāvila apgalvojums par to, ka Dievs „nav tālu nevienam no mums” (27. pants), ir patiess.
-
Kad jūs kopīgi pētīsiet šos pantus, jūs varētu pārrunāt patieso principu, kas tiek mācīts 29. pantā: „Mēs esam Dieva cilts.” Jūs varētu uzrakstīt uz tāfeles šo: Tā kā mēs esam Dieva bērni, … un Ja mēs nezinātu, ka esam Dieva bērni, …. Aiciniet nodarbības dalībniekus ieteikt veidus, kā pabeigt šos teikumus. Piemēram, ko mums par sevi māca fakts, ka mēs esam Dieva bērni, un ko tas mums māca attiecībā uz to, kā mums vajadzētu izturēties citam pret citu? Kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs nezinātu par mūsu patiesajām attiecībām ar Dievu? Kā eldera Dalina H. Ouksa izteikums sadaļā „Papildu avoti” varētu papildināt šo diskusiju?
Papildu avoti
Mēs visi esam Dieva bērni.
Paziņojumā „Ģimene — vēstījums pasaulei” ir izklāstīti mūžīgie patiesības principi, kas vēsta par mūsu attiecībām ar Dievu: „Visi cilvēki — gan vīrieši, gan sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ikviens ir Debesu vecāku mīlēts garīgais dēls vai meita, un tādēļ katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un likteni” (jezuskristusbaznica.org).
Prezidents Dalins H. Oukss runā par to, cik būtiski — pirmkārt un galvenokārt — uz sevi paraudzīties kā uz Dieva gara bērnu:
„Esiet piesardzīgi tajā, kā paši sevi raksturojat. Nemēģiniet sevi raksturot, ņemot par pamatu laicīgās īpašības. Vienīgā īpašība, kam būtu mūs jāraksturo, ir tā, ka mēs esam Dieva dēli un meitas. Šī īpašība paceļas pāri visam pārējam, ieskaitot rasi, nodarbošanos, fiziskās iezīmes, pagodinājumus un pat reliģisko piederību. …
Mums ir mūsu rīcības brīvība, un, raksturojot sevi, mēs varam izvēlēties jebkuru no savām īpašībām. Taču mums ir jāzina, ka tad, ja, raksturojot sevi vai iepazīstinot ar sevi, mēs izvēlamies kādu laicīgu vai mūžības skatījumā nenozīmīgu īpašību, mēs pievēršam pārāk mazu uzmanību tam, kas attiecībā uz mums ir pats svarīgākais, un liekam pārāk lielu uzsvaru uz salīdzinoši mazsvarīgo. Tas mūs var novest uz nepareizā ceļa un kavēt mūsu mūžīgo progresu” („Be Wise” [Brigama Janga Aidaho universitātes svētbrīdis, 2006. g. 7. nov.], byui.edu).