Christ Preaching in the Spirit World [Kristus sludina Garu pasaulē], Roberts T. Barets

20.–26. novembris

1. un 2. Pētera vēstule

„Priecājieties neizsakāmā un apskaidrotā priekā”

Paturiet prātā, ka jūsu mērķis ir mācīt cilvēkus, nevis vienkārši vadīt nodarbību. Lasot Pētera vēstules, padomājiet par konkrētiem nodarbības dalībniekiem. Kādi principi palīdzēs viņiem stiprināt savu ticību?

Aiciniet dalīties

Uzrakstiet uz tāfeles divus virsrakstus: 1. Pētera vēstule un 2. Pētera vēstule. Atvēliet nodarbības dalībniekiem laiku to pārskatīšanai un aiciniet viņus pierakstīt zem attiecīgajiem virsrakstiem vārdus vai frāzes, kas viņiem šķiet nozīmīgas. Pēc tam izmantojiet izveidoto sarakstu, lai aicinātu klātesošos dalīties savās atziņās.

Māciet doktrīnu

1. Pētera 1:3–9; 2:19–24; 3:14–17; 4:12–19

Es varu gūt prieku, piedzīvojot pārbaudījumus un ciešanas.

• Vēl viens veids, kā pārskatīt 1. Pētera 1:3–9, 2:19–24, 3:14–17 un 4:12–19 ietvertos Pētera padomus, ir aicināt nodarbības dalībniekus padomāt par kādu sev zināmu cilvēku, kurš šobrīd saskaras ar pārbaudījumiem. Atvēliet viņiem laiku, lai viņi varētu uzrakstīt šim cilvēkam vēstuli, iekļaujot tajā šajos pantos minētos, patiesos principus, kas viņu varētu iedrošināt (skat. arī Mācības un Derību 121:1–8; 123:17). Pēc tam nodarbības dalībnieki varētu parunāt par viņu izvēlētajiem, patiesajiem principiem.

1. Pētera 1:13–20; 2:1–12

Mēs esam aicināti būt par „Dieva tautu”.

• Pētera mācības 1. Pētera 1:13–20 un 2:1–12 var būt iedvesmojošs atgādinājums par to, kā uz mums — Saviem ļaudīm — raugās Tas Kungs un ko Viņš sagaida no mums. Jūs varētu aicināt nodarbības dalībniekus izpētīt šos pantus, pievēršot uzmanību tam, ko nozīmē — būt par „Dieva tautu” (1. Pētera 2:10), un pēcāk pārrunāt uzieto. Jūs varētu paskaidrot, ka vārds „īpašums” 1. Pētera 2:9 nozīmē kaut ko iemantotu un uzturētu. Ko tas mums māca par Dieva jūtām pret mums un to, kā Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu?

1. Pētera 3:18–20; 4:6

Evaņģēlijs tiek sludināts mirušajiem, lai viņi varētu tikt taisnīgi tiesāti.

• Pirmajā Pētera vēstulē ir ietverta viena no nedaudzajām Bībelē minētajām atsaucēm uz to, ka Jēzus Kristus pēc Savas nāves apmeklēja garu pasauli. Mūsdienu atklāsmes palīdz mums daudz skaidrāk izprast šo notikumu. Lai palīdzētu nodarbības dalībniekiem gūt dziļāku izpratni par garu pasauli, jūs varētu aicināt viņus izlasīt norādītās rakstvietas un pierakstīt uz tāfeles to, ko viņi ir apguvuši: Jāņa 5:25; 1. Pētera 3:18–20, 4:6; Almas 40:7–14, 21; Mācības un Derību 138:11–32 (skat. arī sadaļu „Papildu avoti”). Kāpēc ir svarīgi zināt par Glābēja kalpošanu garu pasaulē? Kā šīs zināšanas ietekmē mūsu sajūtas par Dievu un Viņa glābšanas ieceri?

2. Pētera 1:1–11

Pateicoties Jēzus Kristus spēkam, mēs varam izkopt savu dievišķo dabu.

• Lai veicinātu apmācāmo centienus — arvien vairāk līdzināties Jēzum Kristum —, jūs varētu aicināt viņus nosaukt Kristum piemītošās īpašības, kas minētas 2. Pētera 1:1–11. Jūs varētu pierakstīt šīs īpašības uz tāfeles un lūgt, lai nodarbības dalībnieki tās definē. Pēc tam nodarbības dalībnieki varētu pārrunāt, kā vienas īpašības izkopšana vedina pie citu īpašību pilnveides. Atvēliet laiku, lai viņi varētu padomāt, kuru no šīm īpašībām viņi vēlētos izkopt vēl pilnīgāk.

Katra Kristum piemītošā īpašība, ko attīstām, mums palīdz aust garīgu māceklības gobelēnu.

Papildu avoti

Mirušo pestīšanas darbs liecina par Kristus misiju.

Elders D. Tods Kristofersons mācīja:

„Kāds ir to neskaitāmo miljardu liktenis, kuri ir dzīvojuši un nomiruši, nezinot par Jēzu? Līdz ar Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu mēs esam guvuši izpratni par to, kā tiks pestīti cilvēki, kuri nomira, būdami nekristīti, un kā Dievs var būt „pilnīgs, taisns Dievs, un arī žēlīgs Dievs” [Almas 42:15].

Vēl dzīvam esot, Jēzus pravietoja, ka Viņš sludinās arī mirušajiem [skat. Jāņa 5:25]. Pēteris stāsta mums, ka tas tika īstenots laikā starp Glābēja krustā sišanu un Augšāmcelšanos [skat. 1. Pētera 3:18–19]. Prezidents Džozefs F. Smits savā vīzijā redzēja, ka Glābējs apciemoja garu pasauli [skat. Mācības un Derību 138:30, 33]. …

Mūsu dedzīgā vēlēšanās pestīt mirušos, kā arī laiks un resursi, ko mēs ieguldām, lai īstenotu šo apņemšanos, visupirms kalpo par apliecinājumu mūsu liecībai par Jēzu Kristu. Tas ir pats iespaidīgākais apliecinājums Viņa dievišķajam raksturam un misijai, kādu vien mēs varam sniegt. Tas liecina, pirmkārt, par Kristus Augšāmcelšanos; otrkārt, par Izpirkšanas bezgalīgo vērienu; treškārt, par to, ka Viņš ir vienīgais glābšanas avots; ceturtkārt, par to, ka Viņš ir iedibinājis glābšanas priekšnoteikumus; un, piektkārt, par to, ka Viņš atgriezīsies” („The Redemption of the Dead and the Testimony of Jesus”, Ensign, 2000. g. nov., 9.–10. lpp.).

Pasniegšanas pilnveidošana

Māciet par „iemeslu”. „Dažkārt audzēkņi — it sevišķi jaunieši — prāto, kā evaņģēlija principi attiecas uz viņiem vai kādēļ viņiem būtu jāievēro noteikti baušļi. Taču, ja viņi izpratīs Debesu Tēva mūžīgo ieceri Viņa bērnu laimes nodrošināšanai, viņi gūs lielāku skaidrību par evaņģēlija principu un baušļu ievērošanas iemesliem un izjutīs lielāku motivāciju tos ievērot” (Mācīšana pēc Glābēja parauga, 20. lpp.).