Sareptas atraitne, kas bija viena no nabadzīgākajām starp nabadzīgajiem, patiesībā bija ļoti pašpaļāvīga persona savā bada plosītajā zemē. Iespējams, jūs atceraties, ka viņai gandrīz bija beidzies ēdiens un viņa savāca zarus uguns iekuršanai, lai pagatavotu pēdējo maltīti. Tas šķiet gluži pretēji pašpaļāvības būtībai. Taču viņas garīgās pašpaļāvības saknes bija tik dziļas, ka tad, kad Dieva pravietis prasīja pēdējo ēdiena porciju, „viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis” (1. Ķēniņu 17:15). Svētajos Rakstos mēs lasām, ka pēc tam, kad viņa bija izmantojusi pēdējos graudus, lai pabarotu pravieti, „milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka” (16. pants), un „viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku” (15. pants). Viņai gandrīz beidzās ēdiens, taču tas nenotika — ne tāpēc, ka viņai bija pietiekami daudz naudas, bet gan tāpēc, ka viņai bija pietiekami daudz ticības. Ja mēs pēc iespējas labāk centīsimies dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai sevi uzturētu, Tas Kungs atalgos mūsu ticību un smago darbu.