Prezidents Dīters F. Uhtdorfs: Vai tā nav patiesība, ka mēs bieži esam ļoti aizņemti? Un par nožēlu jāsaka, ka mēs savu aizņemtību pat uzskatām par kaut ko godājamu, it kā aizņemtība pati par sevi būtu kāds sasniegums vai pārākas dzīves pazīme.
Vai tiešām?
Es domāju par mūsu Kungu un Paraugu, Jēzu Kristu, un Viņa neilgo dzīvi Galilejas un Jeruzālemes ļaužu vidū. Es esmu centies iztēloties Viņu steidzamies no sanāksmes uz sanāksmi vai veicot vairākus uzdevumus vienlaikus, lai paveiktu daudz steidzamu darbu savā sarakstā.
Man tas neizdodas.
Tā vietā es redzu līdzjūtīgu un gādīgu Dieva Dēlu, kurš mērķtiecīgi dzīvo katru dzīves dienu. Kad Viņš sarunājās ar apkārtējiem cilvēkiem, viņi sajutās nozīmīgi un mīlēti. Viņš apzinājās sastapto cilvēku bezgalīgo vērtību. Viņš svētīja tos un kalpoja tiem. Viņš tos iedvesmoja un dziedināja. Viņš tiem deva dārgu dāvanu — Savu laiku.
(Dīters F. Uhtdorfs, „Par nožēlu un apņemšanos”, Ensign vai Liahona, 2012. g. nov., 22. lpp.)