„1960–ajos gados Stendfordas universitātes profesors uzsāka vienkāršu eksperimentu, lai pārbaudītu četrgadīgu bērnu gribasspēku. Viņš viņu priekšā nolika lielu zefīru un teica, ka viņi to var apēst uzreiz, bet, ja pagaidīs 15 minūtes, tad viņi varēs dabūt otru zefīru.
Tad viņš bērnus atstāja vienus un caur spoguļstiklu skatījās, kas notiks. Daži bērni zefīru apēda uzreiz; daži spēja pagaidīt vien dažas minūtes, līdz padevās kārdinājumam. Tikai 30 procenti dalībnieku spēja nogaidīt. …
Tas, kas sākās kā vienkāršs eksperiments ar bērniem un zefīriem, kļuva par nozīmīgu pētījumu, kas izteica domu, ka spēja gaidīt — būt pacietīgam — bija galvenā rakstura iezīme, kas varētu noteikt turpmākos panākumus dzīvē. …
… Dieva solījumi ne vienmēr tiek piepildīti tik ātri vai tādā veidā, kā mēs to vēlētos. …
Pacietība nozīmē darīt līdz galam. Tā nozīmē atteikšanos no tūlītēja apmierinājuma par labu nākotnes svētībām. …
… Pacietīgs darbs ir rezumējams šādi: turiet baušļus, uzticieties Dievam, mūsu Debesu Tēvam, kalpojiet Viņam ar lēnprātību un Kristum līdzīgu mīlestību, esiet ar ticību un cerību uz Glābēju un nekad nepadodieties.”
(„Continue in Patience”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 56., 58., 59. lpp.)