Kā es varu palīdzēt savas bīskapijas vai staba locekļiem sajust, ka viņi ir mīlēti, novērtēti un vajadzīgi?

Cilvēkiem ir nepieciešams — justies vajadzīgiem

Kā Baznīcas locekļiem, mums visiem ir pienākums radīt atbalsta pilnu, mīlošu vidi visiem mūsu brāļiem un māsām. Šāds atbalsta loks atvieglo dzīvošanu saskaņā ar evaņģēliju un tiekšanos pēc Gara, kamēr mēs meklējam savu ceļu, sastopoties ar dažādiem laicīgās dzīves aspektiem.

„Manuprāt, es neesmu sastapis nevienu, kurš nevēlētos piederēt kaut kam, kas viņam liek justies vajadzīgam un vērtīgam.

Kad cilvēki prāto: „Vai man te ir vieta?”, tam var būt vairāki iemesli, un tad viņi sev jautā: „Vai es te iederos? Vai esmu šeit iederīgs? Vai es patiešām viņiem esmu vajadzīgs?” Un es teikšu skaidri: „Jā!”

Es domāju par Pāvilu, kuru es ļoti mīlu, un līdzību, [kurā] Baznīca tiek salīdzināta ar Kristus miesu. Viņš saka, ka mēs tiekam kristīti šajā miesā. Un viņš saka, ka tā ir viena miesa. Daudz locekļu, bet viena miesa.

Es saprotu, ka dažkārt cilvēki jūtas nevajadzīgi. Un dažkārt citi ir vainīgi, sakot, ka mums nav vajadzīga ne šī, ne tā persona, jo mums tāpat ir labi. Šāda attieksme ir nepareiza. Kristieši tā nerīkojas. Kristus mūs neuzlūko šādā veidā. Viņš mūsos saskata bezgalīgu vērtību. Lai kādā mēs šobrīd būtu situācijā, Kristus miesa ir paredzēta katra Baznīcas locekļa atbalstīšanai. Kad cilvēks jūtas nošķirts no pārējiem, — un es nenoliedzu, ka cilvēki var tā justies, kā arī to, ka tā justies ir dabiski, — tad viņam, šādi sākot justies, ir jāapstājas un jāapdomā: Jēzus Kristus nomira par mani. Jēzus Kristus uzskatīja mani par Savu asiņu cienīgu. Un Viņš mani mīl. Viņam ir cerības attiecībā uz mani. Un Viņš var izmainīt manu dzīvi. Viņa labvēlība var mani izmainīt. Un varbūt šī persona, kura sēž man blakus, mani ignorē vai pat vēlas doties prom (iespējams, ka tas nekādi arī neattiecas uz mani), taču tas nemaina to, ko par mani domā Kristus un kādas iespējas man ir, pateicoties Viņam.

Man sāp sirds, ja kāds emocionāli jūtīgs cilvēks atnāk un saka: „Es vēlos uzzināt, kā ir būt baznīcā. Es vēlos šeit būt,” un tad saskaras ar nelaipnu vai nevērīgu attieksmi. Tas ir traģiski. Tas patiešām ir traģiski. Mums jārīkojas labāk.

Šī daudzveidība, kāda mums tagad ir Baznīcā, iespējams, ir tikai sākums. Atklāti sakot, manuprāt, mums būs arvien lielāka un lielāka daudzveidība. Sendienu baznīcā pastāvēja ļoti liela daudzveidība. Šāda daudzveidība ir nepieciešama, kaut vai apzinoties to faktu, ka cilvēki ir apveltīti ar dažādām dāvanām un skatījumu, cilvēki ir guvuši ļoti daudz un dažādu pieredžu, katram ir sava vēsture un izaicinājumi, un tas viss mums parāda, kas patiešām ir būtiski Kristus evaņģēlijā. Un lielu daļu no visa pārējā, kas, iespējams, ir iegūts laika gaitā un ir vairāk kulturāls nekā doktrinārs, mēs varam pakāpeniski atmest ar mērķi — iemācīties būt par mācekļiem” (D. Tods Kristofersons, „Is There a Place for Me?”, ChurchofJesusChrist.org).