15. nodaļa
Tā Kunga Svētais Vakarēdiens
„Kad [Jēzus] ņēma maizi un lauza to, un ņēma kausu, un svētīja to, Viņš parādīja, ka Viņš ir Dieva jērs, kurš dāvās garīgu barību un mūžīgo glābšanu.”
No Hovarda V. Hantera dzīves
Hovardu V. Hanteru audzināja aktīva pēdējo dienu svēto māte un krietns tēvs, kurš nebija Baznīcas loceklis. Viņa tēvs neiebilda pret ģimenes iesaistīšanos Baznīcas dzīvē (viņi pat laiku pa laikam kopīgi apmeklēja dievkalpojumus), taču viņš nevēlējās, lai viņa bērni tiktu kristīti astoņu gadu vecumā. Viņam šķita, ka tiem vajadzētu pieņemt šo lēmumu, kad būs paaugušies. Tā kā, sasniedzot 12 gadu vecumu, Hovards vēl nebija kristīts, viņš nevarēja saņemt Ārona priesterību un tikt ordinēts par diakonu. Kaut arī Hovards varēja piedalīties citos jauno vīriešu pasākumos, viņš bija ļoti vīlies, ka nevar kopā ar tiem pasniegt Svēto Vakarēdienu.
„Svētā Vakarēdiena sanāksmēs es sēdēju līdzās citiem zēniem,” viņš atminējās. „Kad pienāca laiks pasniegt Svēto Vakarēdienu, es sagumu savā krēslā. Es jutos tik atstumts. Es gribēju pasniegt Svēto Vakarēdienu, bet nedrīkstēju, jo nebiju kristīts.”1
Gandrīz piecus mēnešus pēc savas 12. dzimšanas dienas Hovards pārliecināja tēvu, lai tas ļauj viņam kristīties. Drīz pēc tam viņš tika ordinēts par diakonu. „Es atceros pirmo reizi, kad pasniedzu Svēto Vakarēdienu,” viņš teica. „Es biju izbijies, bet tajā pašā laikā dziļi saviļņots par šo privilēģiju. Pēc sanāksmes bīskaps uzteica mani par to, kā biju izturējies.”2
Kad Hovards V. Hanters tika aicināts par apustuli, viņš regulāri kopā ar pārējiem Augstākajiem pilnvarotajiem piedalījās Svētā Vakarēdiena priekšrakstā Soltleiksitijas templī. Elders Deivids B. Heits, kurš kopā ar elderu Hanteru kalpoja Divpadsmito kvorumā, aprakstīja, kā viņš svētīja Vakarēdienu:
„Es vēlētos, kaut Ārona priesterības puišiem visā Baznīcā būtu tāda pati iespēja dzirdēt, kā elders Hovards V. Hanters svētī Vakarēdienu, kā mums, templī. Viņš tik tiešām ir īpašs Kristus liecinieks. Klausoties, kā viņš lūdz, lai Debesu Tēvs svētī Vakarēdienu, es jūtu, cik dziļš garīgums piemīt viņa dvēselei. Katrs viņa vārds ir skaidrs un jēgpilns. Viņš nekad neko nesasteidz. Vēršoties pie mūsu Debesu Tēva, viņš kalpo par visu apustuļu runasvīru.”3
Iepriekšminētajos stāstos atspoguļojas godbijība, ar kādu prezidents Hanters visu savu mūžu attiecās pret Kristus Izpirkšanas upura svētajiem simboliem.
Kā parāda šajā nodaļā ietvertās mācības — prezidents Hanters centās izskaidrot Baznīcas locekļiem Svētā Vakarēdiena nozīmi, parādot tā saistību ar senajiem Pashā svētkiem un sniedzot pārskatu par to, kā Glābējs ieviesa šo priekšrakstu, ieturēdams Pashā mielastu ar Saviem mācekļiem.
„To darait Mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19.)
Hovarda V. Hantera mācības
1
Pashā svētki liecina, ka nāvei nav paliekošas varas pār mums.
[Pashā svētki] ir senākie jūdu svētki, kuros tiek pieminēti notikumi, kas risinājās pirms tradicionālā Mozus likuma ieviešanas. Tie atgādina par Israēla bērnu atgriešanos apsolītajā zemē un par lielajām grūtībām, ar ko viņi saskārās pirms tam, dzīvojot Ēģiptē. [Šajos svētkos] tiek atzīmēta atbrīvošanās no pakļautības un brīvības atgūšana. Tie ir Vecās Derības pavasara svētki, kad dabā viss atmostas, lai dzīvotu, augtu un nestu augļus.
Pashā svētki ir saistīti ar kristiešu Lieldienu svinībām. … Pashā svētki [un Lieldienas] liecina par dižo dāvanu, ko mums deva Dievs, un par upuri, ko tas prasīja. Abas šīs dižās atceres dienas apliecina, ka nāve ies mums secen, ka tai nav paliekošas varas pār mums un ka kaps negūs uzvaru.
Atbrīvojot Israēla bērnus no Ēģiptes jūga, pats Jehova runāja ar Mozu no degoša krūma Sinaja kalnā, sakot:
„Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. …
Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus 3:7, 10.)
Kaut arī faraona nepiekāpības dēļ pār Ēģipti nāca daudz sodību, „faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus”. (2. Mozus 9:35.)
Saņēmis faraona atteikumu, Tas Kungs teica: „Un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē — no faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimtā līdz kalpones, kas aiz maltuves, pirmdzimtajam — un visu liellopu pirmajie.” (2. Mozus 11:5.)
Lai pasargātu Israēla bērnus no šīs pēdējās, visbriesmīgākās sodības, kas tika uzsūtīta ēģiptiešiem, Tas Kungs norādīja Mozum, lai katrs vīrs ņem nevainojamu jēru:
„Tad paņemiet no šīm asinīm un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit.
Un ēdiet to gaļu tanī naktī, uz uguns ceptu, un ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm to ēdiet. …
Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā. …
Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, —
tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē.” (2. Mozus 12:7–8, 11, 26–27.)
Kad israēlieši bija izbēguši no faraona tvēriena un ēģiptiešu pirmdzimtie miruši, israēlieši beidzot pārgāja Jordānas upi. Rakstos ir minēts, ka pēc tam „Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā, un tie sarīkoja Pashā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā”. (Jozuas 5:10.) Un tā visas ebreju ģimenes (tai skaitā arī Jāzeps, Marija un puisēns Jēzus) darīja gadu pēc gada.4
2
Tas Kungs ieviesa Svētā Vakarēdiena priekšrakstu Pashā svētku mielasta laikā.
Jāņa evaņģēlijā ir skaidrots, ka Pashā svētki kalpoja par nozīmīgiem atskaites brīžiem Kristus laicīgajā kalpošanā. Pirmajos Savas kalpošanas Pashā svētkos Jēzus darīja zināmu Savu misiju, šķīstīdams templi, izdzenot pa tā vārtiem naudas mijējus un dzīvnieku pārdevējus. Otrajos Pashā svētkos Jēzus parādīja Savu spēku, paveicot brīnumu ar maizi un zivīm. Tobrīd Kristus iepazīstināja visus ar simboliem, kuriem vēlāk augšistabā tika piedēvēta daudz ievērojamāka nozīme. „Es esmu dzīvības maize,” Viņš teica. „Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:35.)
Protams, tieši Viņa pēdējā Pashā mielastā pilnībā atklājās šo seno svinību nozīme. Savas laicīgās kalpošanas pēdējā nedēļā Jēzus skaidri apzinājās, ko Viņam nozīmēs šie īpašie Pashā svētki. … Gaisā virmoja satraukums. Matejs raksta:
„Kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
„Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu.”” (Mateja 26:1–2.)
Pilnībā apzinādamies, kas Viņu sagaida, Jēzus lūdza Pēterim un Jānim sarīkot Pashā mielastu. Viņš teica, lai tie pavaicā vietējā nama kungam: „Kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?” (Lūkas 22:11.)
Viņa vientulīgajai nāvei bija zināmā mērā jāatspoguļo Viņa vientulīgā piedzimšana. Lapsām bija alas un putniem — ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nebija kur nolikt Savu galvu ne Savas laicīgās dzīves pirmajā naktī, ne pēdējos brīžos [skat. Mateja 8:20].
Beidzot sagatavošanās Pashā mielastam, ievērojot gandrīz tūkstoš piecsimt gadu ilgās tradīcijas, bija galā. Jēzus piesēda kopā ar Saviem mācekļiem un pēc sendienu mielastā paredzētā upurjēra, maizes un vīna baudīšanas pavēra tiem jaunu, svētāku izpratni par šo seno Dieva svētību.
Viņš paņēma vienu no plakanajiem, apaļajiem neraudzētās maizes plāceņiem, svētīja to, salauza gabaliņos un izdalīja apustuļiem, sacīdams: „Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19.)
Kad tika pieliets kauss, viņš paņēma to un pateicies aicināja tos dzert, sacīdams: „Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas 22:20.) Runājot par to, Pāvils teica: „Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1. korintiešiem 11:26.)
Maizei un vīnam, nevis dzīvniekiem un augiem, bija jākļūst par diženā Jēra miesas un asins simboliem, ko godbijībā ēst un dzert, mūžīgi pieminot Viņu.
Tik vienkārši, bet reizē iespaidīgi Glābējs ieviesa priekšrakstu, kas tagad zināms kā Tā Kunga Svētais Vakarēdiens. Ar Savām ciešanām Ģetzemanē, upuri Golgātā un Augšāmcelšanos no kapa, dārzā, Jēzus piepildīja sendienu likumu un ieviesa jaunu Atklāšanas laikmetu, balstītu uz augstāku, svētāku upurēšanas likuma izpratni. No cilvēkiem vairs netika prasīts upurēt savu ganāmpulku pirmdzimtos jērus, jo Dieva Pirmdzimtais bija nācis, lai dāvātu Sevi kā „bezgalīgu un mūžīgu upuri”.
Tajā tad arī ir ietverts Izpirkšanas un Augšāmcelšanās diženums, ka caur bezgalīgu upuri mums tiek dāvāta ne vien glābšana no nāves, bet arī mūžīgā dzīve.5
Cik iederīgi, ka Jēzus ieviesa šīs jaunās aizsardzības derības simbolus — Savas paša miesas un asins simbolus —, ievērojot senās aizsardzības derības [Pashā maltītes] priekšrakstu! Kad Viņš ņēma maizi un lauza to, un ņēma kausu, un svētīja to, Viņš parādīja, ka Viņš ir Dieva jērs, kurš dāvās garīgu barību un mūžīgo glābšanu.6
„Kad Viņš ņēma maizi un lauza to, un ņēma kausu, un svētīja to, Viņš parādīja, ka Viņš ir Dieva jērs.”
3
Dalība Svētā Vakarēdiena priekšrakstā sniedz iespēju izvērtēt savu dzīvi un atjaunot savas derības.
Nesen … man [bija] tas gods apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmi mūsu pašu bīskapijā. … Kamēr priesteri sagatavoja Vakarēdienu, mēs kopīgi dziedājām:
„Dievs Tēvs, esi labvēlīgs!
Mūsu lūgsnas uzklausi,
Kad mums maize, ūdens šis
Kristus Vārdā svētīts tiks!”
[Garīgās dziesmas, nr. 102.]
Priesteris nometās uz ceļiem pie lauztās maizes un lūdza: „Lai viņi varētu ēst, atceroties Tava Dēla miesu, un liecināt Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru pieņemt Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus.” (M&D 20:77.) Diakoni izklīda pa zāli, lai pienestu lauzto maizi. Viens no viņiem pienāca pie mūsu rindas un turēja sudraba trauku, kamēr es ņēmu maizi. Tad es pieturēju trauku, lai māsa Hantere varētu paņemt maizi, un viņa, savukārt, pasniedza to blakus sēdošajam. Tādējādi trauks turpināja ceļot pa rindu, lai katrs varētu paņemt un padot tālāk.
Es aizdomājos par notikumiem, kas norisinājās pirms gandrīz divtūkstoš gadiem, tovakar, kad Jēzus tika nodots. … Tā Kunga Svētais Vakarēdiens [tika] iedibināts, lai aizstātu [dzīvnieku] upurēšanu un atgādinātu visiem, kuri to pieņem, ka Viņš tik tiešām ir pienesis upuri to labā, kā arī kalpotu par papildu atgādinājumu derībām, ko tie slēguši, solot sekot Viņam, turēt Viņa baušļus un palikt uzticīgiem līdz pat beigām.
Domājot par to, man prātā ienāca Pāvila vēstulē izteiktais brīdinājums baznīcai Korintā. Viņš rakstīja: „Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.
Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.
Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” (1. korintiešiem 11:27–29.)
Es jutu satraukumu. Es vaicāju sev: „Vai es lieku Dievu augstāk par visu citu un ievēroju visus Viņa baušļus?” Tad sekoja pārdomas un apņemšanās. Slēdzot derību ar To Kungu — vienmēr ievērot Viņa baušļus —, mēs uzņemamies nopietnas saistības, un arī šo derību atjaunošana, pieņemot Svēto Vakarēdienu, ir tikpat saistoša. Svētsvinīgiem pārdomu brīžiem Vakarēdiena pienešanas laikā ir liela nozīme. Tie ir pašizziņas, pašanalīzes un sevis izvērtēšanas brīži, kad varam gremdēties pārdomās un pieņemt lēmumus.
Tobrīd otrs priesteris, nometies ceļos pie galda, lūdza, lai visi, kuri dzer, „varētu [to] darīt, atceroties Tava Dēla asinis, kas tika izlietas par viņiem, … ka tie vienmēr Viņu atcerēsies, lai Viņa Gars varētu būt ar viņiem”. (M&D 20:79.)
Rāmo meditāciju un klusumu pārtrauca vienīgi kāda mazulīša balstiņa, bet viņa māte viņu ātri apklusināja. Lai gan ik skaņa, kas pārtrauc šo svēto priekšrakstu, šķiet neiederīga, Tam Kungam pavisam noteikti nav iebildumu pret mazulīša brēcieniem. Arī Viņu pašu laicīgās dzīves sākumā, kas iesākās Bētlemē un noslēdzās pie krusta Golgātā, tika aijājusi mīloša māte.
Jaunie vīrieši noslēdza Svētā Vakarēdiena pienešanu. Tad sekoja pamudinājumi un pamācības, noslēguma dziesma un lūgšana, un svētais brīdis, kad visas laicīgās rūpes gaist, bija galā [skat. „Klusā lūgšana”, Garīgās dziesmas, nr. 83]. Mājupceļā … man prātā ienāca kāda doma: cik gan brīnišķīgi būtu, ja visi cilvēki izprastu kristību nozīmi un vēlētos tikt kristīti, ja visi vēlētos ievērot derību, kas tiek slēgta, veicot šo priekšrakstu, — kalpot Tam Kungam un ievērot Viņa baušļus — un ja visi vēlētos sabata dienā pieņemt Svēto Vakarēdienu, lai atjaunotu šo derību — kalpot Viņam un palikt uzticīgi līdz beigām! …
Svētā Vakarēdiena sanāksmes apmeklējums un Vakarēdiena pieņemšana bija darījusi manu dienu daudz jēgpilnāku, un man šķita, ka tagad es daudz labāk saprotu, kādēļ Tas Kungs ir teicis: „Un lai tu varētu pilnīgāk turēt sevi pasaules neaptraipītu, tev ir jāiet lūgšanas namā un jāpienes savi Svētie Vakarēdieni Manā svētajā dienā;
jo patiesi, šī ir diena, kas tev nolikta, lai tu atpūstos no saviem darbiem un lai veltītu savas lūgšanas Visuaugstākajam.” (M&D 59:9–10.)7
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Pārskati prezidenta Hantera mācības par Pashā svētkiem senajā Izraēlā (skat. 1. sadaļu). Ko mēs varam mācīties no Pashā svētku svinībām? Kā Pashā svētki ir saistīti ar Lieldienu svinībām?
-
Pārskati prezidenta Hantera stāstu par to, kā Glābējs ieviesa Svēto Vakarēdienu (skat. 2. sadaļu). Kāda tam ir nozīme tavā dzīvē? Kādēļ var teikt, ka Svētais Vakarēdiens ir mūsu „aizsardzības derība”?
-
Kā tevi iespaido prezidenta Hantera stāsts par Svētā Vakarēdiena pieņemšanu 3. sadaļā? Ko mēs varam mācīties no šī stāsta, lai turpmāk daudz jēgpilnāk pieņemtu Svēto Vakarēdienu? Kā Svētā Vakarēdiena pieņemšana ir nākusi tev par svētību?
Saistītās rakstvietas
1. korintiešiem 5:7–8; 11:23–29; 3. Nefija 18:3–14; 20:8–9; Moronija 6:5–6; M&D 20:75–79; 27:1–2.
Ieteikumi skolotājam
„Mācot evaņģēliju, mums vajadzētu pazemīgi atzīt, ka patiesībā īstenais skolotājs ir Svētais Gars. Mums ir tas gods kalpot par instrumentiem, caur ko Svētais Gars var mācīt, liecināt, mierināt un iedvesmot.” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 41. lpp.)