7. nodaļa
Nepārtraukta atklāsme caur mūsdienu praviešiem
„Mūs vada mūsdienu Dieva pravietis — cilvēks, kurš saņem atklāsmi no Tā Kunga.”
No Hovarda V. Hantera dzīves
Pēc tam, kad 1994. gada oktobra vispārējā konferencē Hovardu V. Hanteru atbalstīja par Baznīcas prezidentu, viņš pauda savas sajūtas par saviem svētajiem pienākumiem:
„Dārgie brāļi un māsas, pateicos par jūsu atbalstu. Es stāvu jūsu priekšā pazemībā un lēnprātībā, skumju pārņemts par neseno mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Ezras Tafta Bensona, aiziešanu aizsaulē. Mana sirds sāp par mana dārgā drauga nāvi, it īpaši ņemot vērā tos jaunos pienākumus, kas tagad gulstas uz mani.
Es esmu lējis daudzas asaras un meklējis manu Debesu Tēvu dedzīgā lūgšanā, vēlēdamies būt piemērots šim augstajam un cēlajam aicinājumam. Es esmu lūdzis, kaut varētu būt cienīgs pildīt šo uzdevumu, kuru ir pildījuši trīspadsmit citi vīri šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Iespējams, vienīgi viņi, veroties no priekškara otras puses, var pilnībā izprast to pienākumu smagumu un lielo atkarību no Tā Kunga, kuru es jūtu, pieņemot šo aicinājumu.”
Prezidents Hanters paskaidroja, ka viņš rada spēku un apstiprinājumu savai pārliecībai, ka Baznīcu nevada cilvēki, bet gan Pats Jēzus Kristus, kurš sagatavo un iedvesmo tos, kurus Viņš aicina prezidēt:
„Mans lielākais spēks šo pēdējo mēnešu laikā ir bijusi mana paliekošā liecība, ka šis ir Dieva, nevis cilvēka darbs. Jēzus Kristus ir šīs Baznīcas galva. Viņš to vada vārdos un darbos. Es esmu neizsakāmi pagodināts, ka uz laiku esmu aicināts būt par darbarīku Viņa rokās, lai prezidētu Viņa Baznīcā. Taču bez zināšanām, ka Kristus ir Baznīcas galva, nedz es, nedz arī kāds cits cilvēks varētu panest šī aicinājuma smagumu.
Uzņemoties šo pienākumu, es atzīstu Dieva brīnumaino roku savā dzīvē. Viņš atkārtoti ir saudzējis manu dzīvību un atjaunojis manus spēkus, ir atkārtoti atgriezis mani atpakaļ no mūžības robežas un ir ļāvis man turpināt manu mirstīgo kalpošanu vēl kādu laiku. Dažkārt es esmu domājis par to, kāpēc mana dzīvība ir saudzēta. Taču tagad šo jautājumu esmu atlicis un lūdzu vienīgi pēc Baznīcas locekļu ticības un lūgšanām, lai mēs kopā — jūs un es —varētu strādāt un piepildīt Dieva nolūkus šajā mūsu dzīves posmā. …
Ir pagājuši 35 pieci gadi, kopš mani atbalstīja par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Tie ir bijuši bagātīgas sagatavošanās gadi. … Šobrīd mana gaita ir lēnāka, taču mans prāts ir skaidrs, un mans gars ir jauns. …
Tāpat kā brāļi, kas bijuši pirms manis, es pieņemu šo aicinājumu ar pārliecību, ka Dievs vadīs Savu pravieti. Es pazemīgi pieņemu aicinājumu kalpot un kopā ar psalmu autoru pasludinu: „Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība” (Psalmi 28:7).”1
Būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, prezidents Hovards V. Hanters deva padomu pēdējo dienu svētajiem — sekot Baznīcas prezidentam.
Hovarda V. Hantera mācības
1
Katrā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Dievs ir iecēlis praviešus, kas pārstāv Viņu.
Atverot Vecās Derības lappuses, varam lasīt senu, dižu vīru, kurus dēvēja par praviešiem, pierakstus. Jaunās Derības grāmatas, līdz ar citām tēmām, ietver pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmeta vīru, kas bija iecelti par praviešiem, pierakstus, mācības un vēsturi. Mums ir arī praviešu, kas dzīvoja pasaules rietumu daļā, pieraksts; viņi pacēla savas balsis, pasludinot Tā Kunga vārdu, iebilstot pret netaisnību un mācot evaņģēlija principus. Viņi visi ir atstājuši savas liecības.
Pravietis ir cilvēks, kuru Tas Kungs ir aicinājis un audzinājis, lai virzītu uz priekšu Dieva nodomu izpildi Viņa bērniem. Viņš ir saņēmis priesterību un runā ar pilnvarām. Pravieši ir skolotāji un evaņģēlija aizstāvji. Viņi liecina par Tā Kunga Jēzus Kristus dievišķumu. Pravieši ir paredzējuši nākotnes notikumus, taču tas nav vissvarīgākais viņu pienākums, lai gan tas var būt pierādījums pravietiskajam spēkam.
Ikvienā evaņģēlija atklāšanas laikmetā ir bijuši nepieciešami taisnīgi vadītāji, un šim nolūkam Dievs izvēlējās praviešus ilgu laiku, pirms viņi nāca šajā mirstīgajā pasaulē [skat. Jeremijas 1:5; Ābrahāma 3:23].2
Studējot Tā Kunga atklāsmes Svētajos Rakstos, apstiprinās fakts, ka jebkurā evaņģēlija atklāšanā praviešus un Baznīcu vada nepārtrauktā atklāsme. Ja nebūtu nepārtrauktās atklāsmes, Noa nebūtu bijis sagatavots plūdiem, kas pārņēma zemi. Ābrahāms netiktu vadīts no Hāranas uz Hebronu, Apsolīto zemi. Nepārtrauktā atklāsme izveda Israēla bērnus no jūga uz viņu apsolījuma zemi. Atklāsme, kas saņemta no praviešiem, vadīja misionāru centienus, virzīja Salamana tempļa atjaunošanu un apsūdzēja pagānu ieražu ieviešanu israēliešu starpā.
Pirms Kristus uzkāpšanas debesīs, Viņš apsolīja atlikušajiem vienpadsmit apustuļiem: „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20.) Pēc Savas uzkāpšanas debesīs Viņš vadīja Baznīcu ar atklāsmi līdz apustuļu nāvei un attiecīgi — līdz Jēzus Kristus Baznīcas atkrišanai.3
Visā pastāvēšanas vēsturē, līdz pat šai dienai, Baznīcai ir bijis pravietis, gaišreģis un atklājējs. Baznīcas galva ir Jēzus Kristus, kurš vada Savu pravieti. … Viņa padomnieki [un] Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi … arī ir pravieši, gaišreģi un atklājēji. … Baznīcas locekļiem nav jāklausās neskaidra taure. Viņi var ticēt savu vadītāju balsij, zinot, ka viņus vada Tas Kungs.4
2
Dievs Saviem bērniem nodrošina vadību caur mūsdienu pravieti.
Tas pats apustulis, kurš uzrakstīja Atklāsmes grāmatu, vīzijā redzēja raksturīgu pēdējo dienu zīmi, kas būs vērojama pirms Tā Kunga Otrās atnākšanas. Viņš sacīja:
„Es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.” (Jāņa atkl. 14:6.) …
Mēs liecinām visai pasaulei, ka debesu kalpotāji jau ir parādījušies mūsdienās, nesot pilnvaras no debesīm un atjaunojot patiesās mācības, kas bija zudušas nepareizu mācību un ieražu dēļ. Dievs no jauna ir runājis un šodien turpina nodrošināt vadību visiem Saviem bērniem caur mūsdienu pravieti. Mēs pasludinām, ka Viņš, kā apsolīts, vienmēr ir kopā ar Saviem kalpiem un vada Savas Baznīcas darīšanas visā pasaulē. Tāpat kā pagātnē, atklāsme vada misionāru darbu, tempļu celtniecību, priesterības amatpersonu aicināšanu un brīdina par ļaunām tendencēm sabiedrībā, kas var liegt mūsu Tēva bērnu pestīšanu.
Atklāsmē mūsdienu pravietim Džozefam Smitam Tas Kungs teica:
„Jo Es nešķiroju cilvēkus un gribu, lai visi cilvēki zinātu, tā diena nāk ātri; tā stunda vēl nav, bet ir tuvu, kad miers tiks paņemts prom no zemes un velnam būs vara pār viņa paša valdījumu.
Un arī Tam Kungam būs vara pār Viņa svētajiem un Tas valdīs viņu vidū.” (M&D 1:35–36.)
Šodien Glābējs valda starp Saviem svētajiem caur nepārtrauktu atklāsmi. Es liecinu, ka Viņš ir kopā ar Saviem kalpiem šajā dienā un būs līdz pat pasaules galam.
Neļausim mūsu redzējumam būt tik šauram un neuzskatīsim, ka atklāsmes bija tikai senatnē. Dievs ir žēlsirdīgs un mīl Savus bērnus visos laikos, un ir atklājis Sevi šajā vēstures posmā.5
Tas Kungs ir atklājis Savu prātu un gribu Saviem iesvētītajiem apustuļiem. Nebeidzama atklāsmes straume nemitīgi plūst no debesu avotiem pie Dieva iesvētītajiem kalpiem uz Zemes. Kopš pravieša Džozefa Smita nāves Tā Kunga balss, tāpat kā agrāk, turpina uzrunāt Viņa praviešus.6
3
Šajā garīgā bada laikā mēs varam atrast garīgu pārpilnību, uzklausot pravieša balsi.
Vecās Derības dienās bads bija viens no izplatītākajiem postiem, un ļaudis saprata, cik iznīcinošas sekas ir niecīgai ražai un badā esošiem cilvēkiem. Amoss to precīzi paskaidroja, paredzot garīgu badu. Viņš teica: „… badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus” [Amosa 8:11]. …
Mūsdienu ziņojumi, kas vēsta par indivīdu un reliģisku institūciju apjukumu un vilšanos, kad viņi mēģina kliedēt savas reliģiskās šaubas un konfliktus, atgādina par šiem Amosa vārdiem: „… viņi [skraidīs] grīļodamies, … lai meklētu pēc Tā Kunga vārda — un tomēr to [neatradīs]” [Amosa 8:12].
Viņi cenšas rast risinājumu, taču neceļ savu pamatu uz atklāsmes klints, kā Tas Kungs mums ir licis darīt [skat. Mateja 16:17–18]. …
… Uzticīgajiem Baznīcas locekļiem pasaules apjukums un vilšanās nav ierasta lieta. … Tiem, kam ir ticība un griba noticēt, ir pieejama uzticama balss. Bez šaubām, mēs dzīvojam bada laikā, kā raksturojis Amoss. … Neskatoties uz to, ir daudzi, kas šajā garīgajā badā atraduši garīgu pārpilnību.
Tā ir … mana pazemīga liecība, ka evaņģēlijs visā tā pilnībā ir atjaunots šajās pēdējās dienās un ka šodien uz Zemes ir pravietis, kurš vēsta Tā Kunga prātu un gribu tiem, kas uzklausīs un kuriem būs ticība sekot.7
4
Ja mēs sekojam mūsdienu praviešu mācībām, mēs nekļūdīsimies.
Cilvēkiem, kas dzīvojuši iepriekšējās evaņģēlija atklāšanās un laikmetos, vissvarīgākais bija tā brīža pravietis, kas mācīja un atklāja Tā Kunga gribu viņu dienās. Ikvienā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs ir iecēlis praviešus kā runasvīrus tā laika perioda ļaudīm un tam laikam raksturīgajām problēmām.
Tieši pašreizējais pravietis ir mūsu vadītājs, mūsu skolotājs. Tieši no viņa mēs saņemam norādījumus, kā dzīvot mūsdienu pasaulē. No visiem Zemes stūriem mēs, kas atbalstām viņu kā Tā Kunga pravieti, paužam savu pateicību par šo dievišķo vadības avotu. …
Atminoties visus praviešus no iesākuma līdz pat mūsdienām, mēs pārliecināmies par lielajām svētībām, kuras saņemam, pateicoties tā laika pravieša ietekmei. Vēsturei mums vajadzētu iemācīt: ja vien mēs neesam gatavi uzklausīt Tā Kunga pravieša brīdinājumus un sekot viņa mācībām, mēs būsim pakļauti Dieva sodiem.8
Tikai Baznīcas prezidentam ir tiesības saņemt atklāsmi visai Baznīcai vai sniegt oficiālus Svēto Rakstu vai Baznīcas mācību skaidrojumus:
„Neviens netiks nozīmēts saņemt pavēles un atklāsmes šajā baznīcā, izņemot [Baznīcas prezidentu], jo viņš tās saņem tāpat kā Mozus” (M&D 28:2).9
Ja mēs sekojam Baznīcas vadītāja padomam, ieteikumam un mācībām, mēs nekļūdīsimies tajā, kas ir svarīgs mūsu pašu personīgajai pestīšanai un paaugstināšanai.10
Esmu pateicības pilns par atklāsmēm, kas ir ieviesušas apbrīnojamu sistēmu, ar kuru tiek pārvaldīta Baznīca. Ikviens cilvēks, kurš ir ordinēts par apustuli un iecelts par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, tiek atbalstīts par pravieti, gaišreģi un atklājēju. Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu kvorumam, kas ir aicināti un ordinēti priesterības atslēgu turēšanai, ir pilnvaras un pienākums pārvaldīt Baznīcu, izpildīt tās priekšrakstus, skaidrot tās mācības un ieviest, un saglabāt tās paradumus.
Kad Baznīcas prezidents ir slims vai nav spējīgs pilnvērtīgi pildīt visus sava amata pienākumus, abi viņa padomnieki, kuri kopā ar viņu veido Augstākā prezidija kvorumu, turpina prezidija darbu. Augstākā prezidija padomnieki un Divpadsmit apustuļu kvorums ar lūgšanām rūpīgi izskata ikvienu būtisku jautājumu, noteikumu, programmu vai mācību. Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums nepieņem nevienu lēmumu bez visu iesaistīto pilnīgas vienprātības.
Ievērojot šo iedvesmoto paraugu, Baznīca virzīsies uz priekšu bez traucējumiem. Šiem pilnvarotajiem apustuļiem, kuri ir visu priesterības atslēgu nesēji un pielieto tās, vienmēr būs uzticēta Baznīcas pārvaldīšana un praviešu dāvanu pielietošana.11
„Konferences laiks ir garīgās atjaunošanās laiks, kad aug un nostiprinās liecība un zināšanas.”
5
Vispārējā konferencē mēs saņemam iedvesmotu padomu no praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem.
Pārdomājot [vispārējās] konferences vēstījumus, es esmu sev uzdevis šādu jautājumu: „Kā es varu palīdzēt citiem baudīt mūsu Debesu Tēva labestību un svētības?” Atbilde ir — sekot norādījumiem, kurus saņēmām no tiem, kurus atbalstījām par praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem, un citiem augstākajiem pilnvarotajiem. Studēsim viņu vārdus, kas izteikti Gara iedvesmā, un bieži uz tiem atsauksimies. Šajā konferencē Tas Kungs svētajiem ir atklājis Savu gribu.12
Vispārējā konferencē tiek dots ļoti iedvesmots praviešu, gaišreģu, atklājēju un citu augstāko Baznīcas pilnvaroto padoms. Mūsu mūsdienu pravieši ir mudinājuši mūs iekļaut savās personīgajās studijās kā svarīgu un regulāru sastāvdaļu Baznīcas konferenču runu izdevumu lasīšanu. Tādējādi savā ziņā vispārējā konference kļūst par pielikumu jeb papildinājumu Mācībai un Derībām.13
Konferences laiks ir garīgās atjaunošanās laiks, kad aug un nostiprinās liecība un nostabilizējas pārliecība, ka Dievs dzīvo un svēta tos, kas ir uzticīgi. Tas ir laiks, kad izpratne par to, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, tiek iekalta to cilvēku sirdīs, kuriem ir apņemšanās kalpot Viņiem un ievērot Viņa baušļus. Konference ir laiks, kad mūsu vadītāji dod mums iedvesmotus norādījumus mūsu dzīvei, — laiks, kad gūt motivāciju un pieņemt lēmumus būt labākiem vīriem un sievām, tēviem un mātēm, paklausīgākiem dēliem un meitām, labākiem draugiem un līdzcilvēkiem. …
Mums, kas šodien tiekas [vispārējā konferencē], ir īpašas, unikālas zināšanas par Glābēja evaņģēliju. Tos, kas mūs pirmo reizi satiek, visvairāk pārsteidz mūsu paziņojums pasaulei, ka mūs vada dzīvais Dieva pravietis — cilvēks, kurš sazinās ar To Kungu, kurš no Tā Kunga saņem iedvesmu un atklāsmi.14
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Pārskatiet prezidenta Hantera mācības 1. sadaļā. Kāpēc ikvienā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Dievs mums ir devis praviešus? Kādas ir dažas no praviešu funkcijām? Kā mēs varam palīdzēt bērniem iegūt liecību par praviešiem?
-
Kā mūs svēta tas, kas mums ir mūsdienu pravietis? (Skat. 2. sadaļu.) Kādēļ ir tik svarīgi, ka ir „nepārtraukta atklāsmes straume”, kas plūst no Dieva pie Viņa dzīvajiem praviešiem?
-
Kādi pierādījumi ir tam, kas mēs dzīvojam „garīgā bada” laikā? (Skat. 3. sadaļu.) Kādas svētības jūs esat saņēmuši, uzklausot dzīvā pravieša balsi?
-
Prezidents Hanters māca, ka „vienīgi Baznīcas prezidentam … ir tiesības saņemt atklāsmes visai Baznīcai” (4. sadaļa). Kā jums palīdz šīs zināšanas? Kāpēc ir noderīgi zināt, ka „mēs nekļūdīsimies”, sekojot pravietim?
-
Pārdomājiet vispārējās konferences nozīmi jūsu dzīvē. (Skat. 5. sadaļu.) Kādas vispārējās konferences mācības ir svētījušas jūs? Kā vispārējā konference var vēl spēcīgāk ietekmēt jūsu dzīvi un ģimeni?
Saistītās rakstvietas
Amosa 3:7; Mateja 10:41; Lūkas 1:68–70; Džozefa Smita tulkojums, 2. Pētera 1:20–21; Mosijas 8:15–18; M&D 1:14–16, 37–38; 21:1, 4–6; 43:2–6; 107:91–92
Ieteikums skolotājam
Kopā ar audzēkņiem uz tāfeles uzskaitiet dažus jautājumus, kurus par šo tēmu varētu uzdot cilvēki no citas ticības. Aiciniet nodarbības dalībniekus pārskatīt nodaļu, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, un pēc tam dalīties ar savām atbildēm.