4. nodaļa

Palīdzība no augšienes

„Laikam jau neviens no solījumiem šajā dzīvē nav mierinošāks par dievišķas palīdzības un garīgas vadības apsolījumu dzīves grūtībās.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

Hovards V. Hanters iemācījās lūgt, būdams mazs zēns. „Mana māte mācīja man lūgt un pateikties Debesu Tēvam par visu, kas mani iepriecina,” viņš teica. „Es bieži pateicos Viņam par skaisto pasauli un brīnišķīgo laiku, ko varēju pavadīt fermā, pie upes un kopā ar skautiem. Vēl es iemācījos lūgt Viņam to, ko vēlējos vai kas man bija vajadzīgs. … Es zināju, ka Dievs mani mīl un uzklausa.”¹

Prezidents Hanters izmantoja lūgšanu kā dievišķas palīdzības avotu visa mūža garumā un mācīja to arī citiem. Piemēram, kad viņš kalpoja par bīskapu, kāds viņa bīskapijas loceklis pastāstīja viņam, ka dusmojas uz kādu vīrieti. Prezidenta Hantera dotajā padomā atspoguļojas viņa liecība par to, kā lūgšana var palīdzēt:

„Es teicu viņam: „Mans brāli, ja tu tagad dosies mājās un ik rītu un vakaru lūgsi par viņu, mēs tiksimies pēc divām nedēļām šajā pašā laikā un izlemsim, kas būtu darāms.”

Vīrietis sekoja šim padomam un atgriezies pazemīgi sacīja par otru: „Viņam nepieciešama neliela palīdzība.”

„Vai tu vēlies viņam palīdzēt?” Prezidents Hanters vaicāja.

„Jā, protams!” vīrs atteica.

„Viss niknums un viss rūgtums bija pagaisis,” vēlāk atminējās prezidents Hanters. „Tā notiek, ja mēs cits par citu lūdzam.”²

sieviete lūdz — „Tas Kungs ir apsolījis — ja … grūtos brīžos mēs būsim pazemīgi un vērsīsimies pie Viņa pēc palīdzības, mēs tiksim „darīti stipri un svētīti no augstumiem” (M&D 1:28).”

Hovarda V. Hantera mācības

Mūsu Debesu Tēvs ir apsolījis palīdzēt mums un vadīt mūs dzīves grūtībās.

Mums visiem nākas piedzīvot brīžus, kad nepieciešama īpaša un steidzama debesu palīdzība. Mums visiem gadās brīži, kad jūtamies nospiesti vai apmulsuši, uzklausot citu padomus, un jūtam, ka mums ārkārtīgi nepieciešama garīga vadība, ka mums ārkārtīgi nepieciešams rast pareizo ceļu un rīkoties pareizi. Šai pēdējo dienu atklāšanas laikmeta Svēto Rakstu priekšvārdā Tas Kungs ir apsolījis — ja šādos grūtos brīžos mēs būsim pazemīgi un vērsīsimies pie Viņa pēc palīdzības, mēs tiksim „darīti stipri un svētīti no augstumiem, un [saņemsim] zināšanas laiku pa laikam”. (M&D 1:28.) Mēs saņemsim šo palīdzību, ja tieksimies pēc tās, paļausimies uz to un sekosim tam, ko ķēniņš Benjamīns Mormona Grāmatā nodēvējis par „Svētā Gara mudinājumiem”. (Mosijas 3:19.)

Laikam jau neviens no solījumiem šajā dzīvē nav mierinošāks par dievišķas palīdzības un garīgas vadības apsolījumu dzīves grūtībās. Tā ir par brīvu dota debesu dāvana — dāvana, kas mums nepieciešama kopš pašas bērnības līdz pat pēdējām mūsu dzīves dienām. …

Dzīvojot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, mums tiek sniegta palīdzība no augšienes. „Turiet drošu prātu,” saka Tas Kungs, „jo Es vadīšu jūs uz priekšu.” (M&D 78:18.) „Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku.” (M&D 11:13.)

Es liecinu par Jēzus Kristus dievišķumu. Dievs tik tiešām dzīvo un dāvā mums Savu Garu. Kaut mēs visi, sastopoties ar dzīves grūtībām un pildot dzīves uzdevumus, pieprasītu šo dāvanu no Dieva, mūsu Tēva, un rastu garīgu prieku!³

Mēs, tāpat kā Džozefs Smits, varam pievērsties Svētajiem Rakstiem un lūgšanai, lai tiktu mācīti no augšienes.

Zēna gados, juzdamies apjucis un noraizējies, pravietis Džozefs Smits … tiecās izzināt Tā Kunga prātu un gribu. … Palmīras reģionā, Ņujorkas štatā, Džozefa jaunības laikā bija izcēlies „neparasts satraukums reliģijas dēļ”. Tik tiešām, Džozefam šķita, ka viss apgabals ir nemieru pārņemts, un viņš rakstīja, ka „milzīgi ļaužu pulki pievienojās dažādām reliģiskām grupām, radot lielus strīdus un šķelšanos cilvēku starpā” [Džozefs Smits — Vēsture 1:5].

Kā zēnam, kuram tik tikko bija palicis četrpadsmit, viņa patiesības meklējumus sarežģīja un visu vēl mulsinošāku padarīja tas, ka tolaik Smitu ģimenes locekļi deva priekšroku dažādām reliģijām.

Un nu, labi zinot šo priekšvēsturi un apstākļus, es aicinu jūs padomāt par to, cik apbrīnojamas bija tās domas un jūtas, kas pārņēma šo gados tik jauno puisi. Viņš rakstīja:

„Šajā lielā satraukuma laikā mans prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām un lielu nemieru; bet, neskatoties uz to, ka manas sajūtas bija dziļas un bieži mokošas, es tomēr turējos savrup no visām šīm grupām …, [jo] tik liels bija apjukums un strīdi starp dažādām konfesijām, ka bija neiespējami tik jaunam, nepieredzējušam cilvēkam, kāds biju es, nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizs un kas nepareizs.

Kņada un nemieri bija tik milzīgi un nemitīgi, ka reizēm mans prāts bija ļoti satraukts. …

Šajā vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū es bieži sev jautāju: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm grupām ir pareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?”

Kamēr es mocījos ar ārkārtīgajām grūtībām, kurām par iemeslu bija šo reliģisko grupu strīdi, kādu dienu es izlasīju Jēkaba vēstules pirmās nodaļas piekto pantu, kurā teikts: Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.

Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es; jo es nezināju, kā rīkoties, un, ja es nebūtu spējis iegūt vairāk gudrības, nekā man toreiz piemita, es nekad to arī neuzzinātu.” [Džozefs Smits — Vēsture 1:8–12.]

Tas, kas notika pēc tam, neapšaubāmi mainīja vēstures gaitu. Apņēmies „lūgt no Dieva”, gados jaunais Džozefs devās uz birztalu, kas atradās pie viņa lauku mājām. Tur, atbildot uz Džozefa dedzīgo lūgšanu, viņam parādījās Dievs, Mūžīgais Tēvs, un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, kuri deva viņam padomu. Šī diženā vīzija, par kuru es pazemīgi liecinu, sniedza atbildi ne vien uz to, kurai baznīcai jaunajam Džozefam vajadzētu pievienoties, bet izskaidroja daudz vairāk mūsu atklāšanas laikmeta jautājumu.

Taču mans mērķis … nav atstāstīt Atjaunošanas sākotnējos notikumus, lai gan tas ir viens no svētākajiem Svēto Rakstu stāstiem. Drīzāk es vēlos vienkārši uzsvērt, cik iespaidīgu garīgā jutīguma pakāpi demonstrēja šis ļoti jaunais un neskolotais zēns.

Cik daudzi no mums četrpadsmit gadu vecumā varētu saglabāt skaidru galvu un mierīgu prātu tik dažādu viedokļu karā, īpaši runājot par tik svarīgu tēmu kā mūsu mūžīgā glābšana? Cik daudzi no mums spētu izturēt emocionālos konfliktus, kas rodas, kad vecākiem ir atšķirīga reliģiskā pārliecība? Cik daudzi no mums četrpadsmit vai piecpadsmit gados ielūkotos savā dvēselē un pētītu Svētos Rakstus, lai izprastu to, ko apustulis Pāvils nodēvējis par „Dieva dziļumiem”? (1. korintiešiem 2:10.)

Cik apbrīnojami …, ka šis jauneklis tik pamatīgi pievērsās Svētajiem Rakstiem un pēc tam arī personīgajai lūgšanai, ko varētu uzskatīt par varenākajiem garīgās atziņas un garīgās iedvesmas avotiem, kas pieejami pilnīgi visai cilvēcei! Viņu pavisam noteikti plosīja citu pretrunīgie viedokļi, taču viņš bija apņēmies rīkoties pareizi un rast pareizo ceļu. Viņš ticēja, kā vajadzētu arī mums, ka var tikt mācīts un svētīts no augšienes, kā arī notika.

Kāds varētu teikt, ka Džozefs Smits bija ļoti īpašs gars un ka tas ir īpašs gadījums. Kā tad ar mums, pārējiem, — tiem, kuri ir vecāki (vismaz vecāki par četrpadsmit gadiem) un kam nav lemts aizsākt jaunu evaņģēlija atklāšanas laikmetu? Arī mums ir jāpieņem lēmumi, jātiek galā ar apjukumu un jārod patiesība uzskatu cīņās par visdažādākajām tēmām, kas skar mūsu dzīvi. Pasaulē ir papilnam grūtu lēmumu, un dažkārt, kad nākas tos pieņemt, mums var šķist, ka neesam atbilstošā vecumā vai ka mums ir pārāk daudz vājību.

Dažkārt mums var šķist, ka esam garīgi notrulinājušies. Dažreiz, ļoti grūtos brīžos, mums pat var šķist, ka Dievs mūs ir aizmirsis, atstājis vienus — apmulsuma un raižu māktus. Taču šādām izjūtām nav attaisnojuma ne gados vecākajiem no mums, ne jaunākajiem un nepieredzējušākajiem. Dievs pazīst un mīl ikvienu no mums. Mēs visi — ikviens no mums — esam Viņa meitas un dēli, un, lai ko mums dzīve līdz šim būtu mācījusi, mums joprojām ir spēkā viņa solījums: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēkaba v. 1:5.)⁴

Džozefs Smits Svētbirzī — Mēs varam sekot Džozefa Smita piemēram, tiecoties pēc gudrības no Dieva.

Lūgšana ir viens no veidiem, kā iegūt garīgas zināšanas un vadību.

Visas pasaulīgās un laicīgās zināšanas un gudrību mēs iegūstam caur mūsu fiziskajām maņām — pasaulīgā, laicīgā veidā. Mēs pieskaramies, aplūkojam, klausāmies, pagaršojam, pasmaržojam un mācāmies. Turpretī garīgās zināšanas, kā teicis Pāvils, mēs varam iegūt tikai garīgā veidā, no garīga avota. Vēl Pāvils saka:

„Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. korintiešiem 2:14.)

Mēs esam atklājuši un zinām, ka garīgās zināšanas var iegūt vienīgi, vēršoties pie mūsu Debesu Tēva caur Svēto Garu, Jēzus Kristus Vārdā. Tādējādi, būdami garīgi sagatavoti, mēs saskatām to, ko mūsu acis iepriekš nav redzējušas, un sadzirdam to, ko, iespējams, iepriekš neesam dzirdējuši, — Pāvila vārdiem runājot, to, ko „Dievs ir sagatavojis”. (1. korintiešiem 2:9.) To visu mēs iegūstam caur Svēto Garu.

Mēs ticam un liecinām visai pasaulei, ka mēs visi vēl joprojām varam sazināties ar Debesu Tēvu un tikt Tā Kunga vadīti. Mēs liecinām, ka Dievs runā ar cilvēkiem, tāpat kā Glābēja dienās un Vecās Derības laikā.⁵

Mēs varam lūgt vienmēr, ne tikai izmisuma brīdī.

Šķiet, ka mūsu modernajos laikos cilvēki domā, ka godbijīga pielūgsme un bijība svētuma priekšā ir kaut kas nesaprātīgs vai nevēlams, vai pat abējādi. Un tomēr arī skeptiskajiem, „modernajiem” cilvēkiem ir nepieciešama lūgšana. Apdraudējums, milzu atbildība, ārkārtīgs satraukums, neizmērojamas bēdas — visas šīs grūtības, kas „izgrūž” mūs no ierastās komforta zonas un paredzamās rutīnas, liek pievērsties dabiskajām tieksmēm. Ja vien mēs ļaujamies, tās padara mūs pazemīgus, mīkstina sirdi un pievērš cieņpilnai lūgšanai.

Ja mūsu lūgšanas ir tikai kā konvulsīvs sauciens kritiskā brīdī, tad mēs rīkojamies ļoti egoistiski, uztverot Dievu kā meistaru vai pakalpojumu aģentūru, kam prasīt palīdzību vienīgi ārkārtas gadījumā. Mums vajadzētu atcerēties par Visaugstāko gan dienu, gan nakti — vienmēr, ne tikai brīžos, kad nekas cits vairs nav līdzams un mums izmisīgi nepieciešama palīdzība. Ja vien cilvēka dzīvē ir jebkāds paņēmiens, par kura brīnumaino efektu un neizmērojamo vērtību attiecībā uz cilvēka dvēseli ir veikti pieraksti, tā ir cieņpilna, godbijīga, lūgšanu pilna saziņa ar mūsu Debesu Tēvu.

„Uzklausi manus vārdus, Kungs, ņem vērā [manu apceri]!” dziedāja dziesminieks.

„Manu skaļo saucienu dzirdi, mans valdniek un mans Dievs! Jo es gribu Tevi pielūgt.

Kungs, uzklausi manu balsi jau agri no rīta, rīta stundā es [vēršos pie Tevis lūgšanā un veros augšup].” (Psalmi 5:1–3.)

Laikam jau šai pasaulei vairāk par visu vajadzīgs, kā teicis dziesminieks, „pavērties augšup” — pavērties augšup gan savos priekos, gan bēdās, gan labklājībā, gan trūkumā. Mums pastāvīgi jāveras augšup un jāatzīst, ka Dievs ir Tas, kurš dāvājis mums visu labo, ka Viņš ir mūsu pestīšanas avots. …

Mūsu sabiedrībā ir daudz tādu jomu, no kurām pilnībā pagaisis lūgšanas, godbijības un pielūgsmes gars. Lai gan daudzās aprindās sastopami gudri, interesanti, pat izcili vīrieši un sievietes, viņu dzīvē trūkst kāda būtiska elementa, lai to varētu uzskatīt par pilnvērtīgu. Viņi neveras augšup. Viņi nepienes savus solījumus taisnīgumā [skat. M&D 59:11]. Viņu sarunas ir spīdošas, bet ne svētas. Viņu runas ir gudras, bet ne viedas. Lai kur tas būtu — birojā, ģērbtuvē vai laboratorijā —, viņi tik lielā mērā zaudē pašcieņu, ka, izrādot savas ierobežotās spējas, uzskata par nepieciešamu zākāt neierobežoto spēku, kas nāk no augšienes.

Diemžēl dažkārt šāds godbijības trūkums ir sastopams pat Baznīcā. Mēs ik pa laikam pārāk skaļi sarunājamies, pārāk necienīgi ienākam un izejam no sanāksmēm brīdī, kad tiek lūgts un noris attīroša pielūgsme. Godbijība ir debesu gaisotne. Lūgšana ir dvēseles saruna ar Dievu Tēvu. Būtu labi, ja, cenzdamies vēl vairāk līdzināties savam Tēvam, mēs vērtos augšup — uz Viņu —, allaž atcerētos Viņu un no sirds gādātu par Viņa pasauli un Viņa darbu.⁶

Mēs attīstām spēju iegūt garīgas zināšanas, atvēlot laiku apcerei, pārdomām un lūgšanai.

Attīstīt garīgumu un pieskaņoties dievbijības augstākajām izpausmēm nav viegls uzdevums. Tas prasa laiku un bieži vien arī iekšējus cīniņus. Tas nenotiks nejauši, tas ir paveicams vienīgi, pieliekot apzinātus pūliņus, piesaucot Dievu un ievērojot Viņa baušļus. …

Pravietis Džozefs Smits …, iespējams, vislabāk izskaidrojis, kādēļ mums vajag kļūt garīgiem, kā arī to, ka tas prasa laiku un pacietību, kas, kā mums jāatzīst, ir daļa no šī procesa. [Viņš] teica: „Mēs uzskatām, ka Dievs ir radījis cilvēku ar prātu, kas spējīgs mācīties, un spējām, kas var tikt pilnveidotas atbilstoši tai uzmanībai un uzcītībai, ko saprāts pievērš tai gaismai, ko saņem no debesīm; un, jo vairāk cilvēks tuvinās pilnībai, jo skaidrāki kļūst viņa uzskati un jo lielāks viņa prieks, līdz viņš ir pārvarējis visu ļauno savā dzīvē un pilnībā zaudējis vēlmi grēkot, un līdzīgi sendienu svētajiem sasniedz tādu ticības pakāpi, ka tiek ietērpts sava Radītāja spēkā un godībā un uzņemts debesīs, lai dzīvotu kopā ar Viņu. Taču mēs uzskatām, ka šādu stāvokli neviens cilvēks nav sasniedzis vienā acumirklī.” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 208. lpp.]⁷

Mums ir jāatvēl laiks, lai sagatavotu savu prātu garīgām lietām. Pilnvaru piešķiršana nenodrošina garīgo spēju attīstību. Tam ir nepieciešama vēlme, centieni un personīga sagatavošanās. Tas, protams, prasa … gavēšanu, lūgšanu, Svēto Rakstu studēšanu, pieredzi, apceri, kā arī salkšanu un slāpšanu pēc taisnīgas dzīves.

Man šajā ziņā palīdz šo Visvarenā Dieva norādījumu pārskatīšana:

„Ja tu lūgsi, tu saņemsi atklāsmi pēc atklāsmes, zināšanu pēc zināšanas, lai tu varētu zināt noslēpumus un miermīlīgās lietas — to, kas nes prieku, to, kas nes dzīvi mūžīgo.” (M&D 42:61.)

„Lūdziet Tēvu Manā Vārdā, ticībā ticot, ka jūs saņemsit, un jums būs Svētais Gars, kas pavēsta visu, kas ir nepieciešams, cilvēku bērniem.” (M&D 18:18.)

„Lai mūžības nopietnība paliek jūsu prātos.” (M&D 43:34.)

„Paglabājiet savos prātos nepārtraukti dzīvības vārdus, un jums tiks dota tanī pašā stundā tā daļa, kas tiks piešķirta katram cilvēkam.” (M&D 84:85.)

„Meklējiet uzcītīgi, lūdziet vienmēr un esiet ticīgi, un visas lietas strādās kopā jūsu labumam, ja jūs staigāsit taisnīgi un atcerēsities derību, ko jūs esat derējuši viens ar otru.” (M&D 90:24.)

„Dievs ar Savu Svēto Garu, jā ar neizsakāmo Svētā Gara dāvanu, dos jums zināšanas.” (M&D 121:26.)

Tas Kungs pavisam noteikti izpildīs šos solījumus, ja vien mēs atbilstoši sagatavosimies.

Atvēliet laiku apcerei, pārdomām un lūgšanām par garīgiem jautājumiem!⁸

Dievs palīdzēs mums garīgi pilnveidoties — soli pa solim.

Daļa no grūtībām, ar kurām nākas saskarties, tiecoties pēc garīguma, ir sajūta, ka mums jāpaveic tik daudz, ka netiekam galā. Pilnība ir kaut kas tāds, kas mums visiem vēl jāsasniedz, taču mēs varam izmantot savas stiprās puses, sākt tur, kur esam, un tiekties pēc laimes, kas rodama, meklējot Dieva lietas. Mums vajadzētu paturēt prātā Tā Kunga padomu:

„Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.

Lūk, Tas Kungs pieprasa sirdi un labu gribu; un labprātīgie un paklausīgie ēdīs Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās.” (M&D 64:33–34.)

Mani allaž iedrošina Tā Kunga teiktais, ka „labprātīgie un paklausīgie ēdīs Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās”. Ikviens no mums var būt labprātīgs un paklausīgs. Man šķiet — ja Tas Kungs būtu teicis, ka tikai pilnīgie ēdīs Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās, daži no mums zaudētu cerību un padotos. …

Mums ir jāsāk jau šeit. Mums ir jāsāk jau tagad. Mums ir jāvirzās uz priekšu — soli pa solim. Dievs, kurš ir „izplānojis mūsu laimi”, vadīs mūs uz priekšu gluži kā mazus bērnus, un šajā procesā mēs pietuvosimies pilnībai.

Neviens no mums nav sasniedzis tādu pilnību vai garīgās izaugsmes zenītu, kāds laicīgajā dzīvē iespējams. Katrs cilvēks var un katram vajag garīgi pilnveidoties. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir dievišķa, mūžīgas garīgās pilnveidošanās iecere. Tas ir kas vairāk par ētikas kodeksu. Tas ir kas vairāk par ideālu sociālo kārtību. Tas ir kas vairāk par pozitīvu domāšanu, pašpilnveidi un apņēmību. Evaņģēlijs ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, pestīšanas spēks, kas darbojas caur Viņa priesterību, Viņa garīgo stiprinājumu un Svēto Garu. Ticot Jēzum Kristum, paklausot Viņa evaņģēlijam, ar laiku soli pa solim pilnveidojoties, lūdzot pēc spēka, mainot savu attieksmi un mērķus, mēs veiksmīgi iekļausimies Labā Gana ganāmpulkā. Tas prasa disciplīnu, vingrināšanos, pūles un izturību, taču, kā teicis apustulis Pāvils: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.)

Mūsdienu atklāsmē ir solīts: „Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu — jā, rīkoties taisnīgi, staigāt pazemīgi, tiesāt taisnīgi; un tas ir Mans Gars.

Patiesi, patiesi Es saku tev, Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku;

un tad tu zināsi, jeb ar to tu zināsi visas lietas, kuras tu vēlēsies no Manis, kuras piederas taisnības lietām, ticībā ticot Man, ka tu saņemsi.” (M&D 11:12–14.)⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Izlasi 1. sadaļu un padomā par brīžiem, kad tev ir bijusi vajadzīga debesu palīdzība. Kā dievišķas palīdzības apsolījums ir nācis tev par svētību grūtos brīžos?
Spriežot pēc 2. sadaļas — ko mēs varam mācīties no Džozefa Smita piemēra attiecībā uz to, kas mums varētu palīdzēt apjukuma brīdī? Kā mēs varam izkopt lielāku garīgu jutīgumu, līdzīgi Džozefam?
Padomā par prezidenta Hantera mācībām attiecībā uz to, kā iegūt garīgas zināšanas (skat. 3. sadaļu). Kā mēs varam stiprināt savu vēlmi un spēju iegūt garīgas zināšanas? Kā tev ir palīdzējušas garīgās zināšanas? Mini dažus piemērus!
Kas var notikt, ja mēs uztveram Dievu „kā meistaru vai pakalpojumu aģentūru, kam prasīt palīdzību vienīgi ārkārtas gadījumā”? (Skat. 4. sadaļu.) Kā lūgšana ir nākusi tev par svētību?
5. sadaļā prezidents Hanters māca mums, kā izkopt garīgumu. Kālab, izkopjot garīgumu, nepieciešams piepūlēties? Ko mēs varam mācīties no Rakstu pantiem, ko prezidents Hanters citē šajā sadaļā?
Pārskati 6. sadaļā ietvertās prezidenta Hantera mācības par garīgo izaugsmi. Kā soli pa solim norisinājusies garīgā izaugsme tavā dzīvē? Kā tev var palīdzēt šajā sadaļā ietvertās prezidenta Hantera mācības, ja šķiet, ka tava garīgā izaugsme ir pārāk lēna?

Saistītās rakstvietas

Psalmi 25:5; Salamana pamācības 3:6; 2. Nefija 32:8–9; Almas 5:46; 34:17–27; 37:36–37; M&D 8:2–3; 88:63; 112:10; Džozefs Smits — Vēsture 1:13–17.

Ieteikums skolotājam

Aicini nodarbības dalībniekus izpētīt šo nodaļu, pievēršot uzmanību, viņuprāt, svarīgākajiem teikumiem un rindkopām. Aicini, lai viņi dalās šajos teikumos vai rindkopās, paskaidrojot, kādēļ, viņuprāt, tās ir tik būtiskas.