8. nodaļa

Evaņģēlija pasludināšana visā pasaulē

„Mūsu darbs ir glābt cilvēku dvēseles, aicināt cilvēkus nākt pie Kristus.”

No Hovarda V. Hantera dzīves

1979. gadā elders Hovards V. Hanters, toreiz Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, teica: „Es pilnīgi ticu, ka drīzā nākotnē mēs redzēsim lielāko progresu evaņģēlija izplatīšanā visām tautām, kāds jebkad ir noticis šajā laiku atklāšanā vai jebkurā iepriekšējā laiku atklāšanā. Es esmu pārliecināts, ka mēs varēsim atskatīties pagātnē … un teikt, kā teica Lūka: „Dieva vārds auga augumā” (Apustuļu darbu 6:7).”¹

Kad elders Hanters teica šos vārdus, politiskie ierobežojumi neļāva misionāriem mācīt evaņģēliju lielākajā daļā valstu Austrumeiropā un Padomju Savienībā. 10 gadu laikā daudzi no šiem ierobežojumiem tika atcelti. 1989. un 1990. gadā Berlīnes mūris, kas gandrīz 30 gadu atdalīja Rietumvāciju no Austrumvācijas, tika nojaukts. Prezidents Hanters tajā laikā kalpoja par Divpadsmito kvoruma prezidentu un pauda šādas domas par šo vēsturisko notikumu un citām pārmaiņām, kas toreiz notika pasaulē:

„Pēdējā laikā daudz uzmanības ir veltīts Berlīnes mūrim. Protams, mēs sajūtam prieku, redzot, ka mūris tiek nojaukts, kas simbolizē jauniegūto brīvību. … Kad cenšamies saprast saskaņas garu, kas pārņem pasauli, un piešķirt tam nozīmi evaņģēlija kontekstā, mums sev ir jājautā: „Vai tā nav Tā Kunga roka, kas noņem politiskos šķēršļus un paver spraugas līdz šim neuzveicamos mūros, lai evaņģēlijs varētu tikt mācīts — un tas viss notiek saskaņā ar dievišķu plānu un dievišķu grafiku?””²

Prezidents Hanters sajuta, ka šīs pārmaiņas uzlika svarīgu atbildību uz Baznīcas locekļiem. Arvien jaunām valstīm kļūstot pieejamām misionāru darbam, viņš teica, ka vairāk misionāru būs nepieciešami, lai izpildītu uzdevumu — nest evaņģēliju visai pasaulei.³

Prezidenta Hantera dedzīgā vēlme sniegt palīdzīgu roku visiem Dieva bērniem, neatkarīgi no viņu tautības vai ticības, izpaudās viņa darbā Tuvajos Austrumos. Augstākais prezidijs uzticēja viņam zīmīgus uzdevumus Jeruzālemē, tostarp Orsona Haida memoriālā dārza un Brigama Janga universitātes Tuvo Austrumu studiju Jeruzālemes centra būvniecības uzraudzību. Lai arī tajā reģionā nebija atļauts pievērst ticībai, prezidents Hanters izveidoja draudzīgas attiecības ar tiem, ar kuriem strādāja, — gan jūdiem, gan arābiem. „Jēzus Kristus evaņģēlija nolūks ir īstenot visaugstākā līmeņa mīlestību, vienotību un brālību,” viņš teica.⁴

Savā darbā ar Dieva bērniem visā pasaulē prezidenta Hantera vēstījums bija viens un tas pats: „Mēs esam jūsu brāļi — mēs neskatāmies ne uz vienu tautu vai tautību kā uz mazvērtīgākiem cilvēkiem. Mēs aicinām visus … izpētīt mūsu vēsti un nākt mūsu sadraudzībā.”⁵

„Jēzus Kristus evaņģēlijs … ir vispasaules ticība ar visaptverošu vēsti.”

Hovarda V. Hantera mācības

Atjaunotais evaņģēlijs ir visiem cilvēkiem, pamatojoties uz pārliecību, ka visi ir tā paša Dieva bērni.

Jēzus Kristus evaņģēlijs, ko mēs mācām un kā priekšrakstus mēs veicam, ir vispasaules ticība ar visaptverošu vēsti. Tam nav robežu, tas nav daļējs, ne arī pakļauts vēsturei vai modei. Tā būtība ir universāla un mūžīga patiesība. Tā vēstījums ir domāts visai pasaulei, kas ir atjaunots šajās pēdējās dienās, lai apmierinātu katras tautas, cilts, valodas un tautības pamatvajadzības. Tas atkal ir iedibināts, kā tas bija sākumā — lai veidotu brālību, saglabātu ticību un glābtu dvēseles. …

Evaņģēlija vēstī visa cilvēce ir viena ģimene, kas cēlusies no viena Dieva. Visiem vīriešiem un sievietēm ir ne tikai fiziska izcelsme, kas ved atpakaļ līdz Ādamam un Ievai, viņu pirmajiem Zemes vecākiem, bet arī garīgs mantojums, kas ved atpakaļ līdz Dievam, Mūžīgajam Tēvam. Tādējādi visi cilvēki uz Zemes ir burtiski brāļi un māsas Dieva ģimenē.

Tieši saprotot un pieņemot šo universālo Dieva tēva lomu, visa cilvēce var vislabāk novērtēt Dieva rūpes par viņiem un viņu attiecības citam ar citu. Šis ir dzīvības un mīlestības vēstījums, kas vēršas tieši pret smacīgajām tradīcijām, kas pamatotas rasē, valodā, ekonomiskajā vai politiskajā stāvoklī, izglītības pakāpē vai kultūrā, jo mums visiem ir vienāda garīgā izcelsme. Mums ir dievišķi ciltsraksti; katrs cilvēks ir Dieva garīgais bērns.

Šajā evaņģēlija skatījumā nav vietas aprobežotiem, šauriem vai aizspriedumainiem uzskatiem. Pravietis Džozefs Smits teica: „Mīlestība ir viena no Dievības galvenajām rakstura īpašībām, un tā ir jāizrāda tiem, kuri tiecas kļūt par Dieva dēliem. Cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, nav apmierināts tikai ar savas ģimenes svētīšanu, bet ceļo pa visu pasauli, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 328. lpp.]. …

Atjaunotais evaņģēlijs ir dievišķas mīlestības vēsts visiem cilvēkiem it visur, pamatojoties uz pārliecību, ka visi cilvēki ir tā paša Dieva bērni. Galvenais reliģiskais vēstījums tika šādi ietērpts skaistos vārdos Augstākā prezidija 1978. gada 15. februāra paziņojumā:

„Pamatojoties gan uz senu, gan mūsdienu atklāsmi, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ar prieku māca un paziņo kristīgo doktrīnu, ka visi vīrieši un sievietes ir brāļi un māsas, — ne tikai asins radniecības dēļ no kopīgiem mirstīgiem priekštečiem, bet arī kā Mūžīgā Tēva burtiskie gara bērni” [Statement of the First Presidency Regarding God’s Love for All Mankind, 1978. g. 15. febr.].

Pēdējo dienu svētajiem ir pozitīva un draudzīga attieksme pret citiem cilvēkiem, kuri nav no mūsu ticības. Mēs ticam, ka viņi burtiski ir mūsu brāļi un māsas, ka mēs esam viena un tā paša Debesu Tēva dēli un meitas. Mums ir kopīga ģenealoģija, kas ved atpakaļ līdz pat Dievam.⁶

Baznīcai ir misija mācīt evaņģēliju visām tautām.

Tā kā Baznīca ir Dieva valstība uz Zemes, tās misija ietver visas tautas. „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,

tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mat. 28:19–20). Šie vārdi, kas izskanēja pār Skolotāja lūpām, nepazīst nekādas tautu robežas; tos neierobežo rase vai kultūra. Viena tauta nav izredzētāka par citu. Pamācība ir skaidra — „darait par mācekļiem visas tautas”. …

Kā Tā Kunga Baznīcas locekļiem, mums ir jāvērš savs skats pāri personīgajiem aizspriedumiem. Mums ir jāatklāj augstākā patiesība, ka mūsu Tēvs patiesi neuzlūko cilvēka vaigu. Dažkārt mēs nepamatoti aizvainojam brāļus un māsas no citām tautām, piedēvējot izredzētību vienai tautībai pār citu. …

Iedomājieties tēvu, kuram ir daudzi dēli, un katram ir savs temperaments, spējas un garīgās īpašības. Vai viņš vienu dēlu mīl mazāk nekā citu? Varbūt tam dēlam, kurš vismazāk ir noskaņots uz garīgām lietām, tēvs velta vairāk uzmanības un lūgšanu nekā citiem. Vai tas nozīmē, ka viņš citus mīl mazāk? Vai jūs iedomājaties, ka mūsu Debesu Tēvs mīl vienu tautu ar Saviem bērniem ar sevišķāku mīlestību nekā citas? Kā Baznīcas locekļiem, mums ir nepieciešams, lai mums tiktu atgādināts Nefija izaicinošais jautājums: „Vai jūs nezināt, ka ir vairāk tautu nekā viena?” (2. Nef. 29:7.) …

Saviem brāļiem un māsām visās tautās mēs svinīgi liecinām, ka Dievs ir runājis mūsu dienās, ka debesu sūtņi ir sūtīti, ka Dievs ir atklājis Savu prātu un gribu pravietim, kuru sauc Džozefs Smits. …

Tā kā mūsu Tēvs mīl visus Savus bērnus, arī mums ir jāmīl visi cilvēki — no katras rases, kultūras un tautības — un jāmāca viņiem evaņģēlija principi, lai viņi tos varētu pieņemt un nākt pie zināšanām par Glābēja dievišķumu.⁷

Ar pazemību cenšoties izveidot brālību un mācīt atklāto patiesību, mēs sakām pasaules iedzīvotājiem to, ko tik mīļi ierosināja prezidents Džordžs Alberts Smits:

„Mēs neesam nākuši, lai jums atņemtu patiesību un tikumus, kas jums piemīt. Mēs nenākam pie jums, lai meklētu jūsos vājības vai jūs kritizētu. … Paturiet visu to labo, kas jums ir, un ļaujiet mums sniegt jums vairāk laba, lai jūs būtu laimīgāki un lai jūs būtu sagatavoti ieiet mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.”⁸

Mūsu darbs ir glābt cilvēku dvēseles, aicināt cilvēkus nākt pie Kristus, ievest viņus kristību ūdeņos, lai viņi varētu turpināt progresēt, ejot pa ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Šai pasaulei ir vajadzīgs Jēzus Kristus evaņģēlijs. Evaņģēlija ceļš ir vienīgais ceļš, pa kuru ejot, pasaule iepazīs mieru.⁹

Kā Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs cenšamies apvienot visu patiesību. Mēs cenšamies vairot mīlestības un sapratnes jūtas starp visiem Zemes iedzīvotājiem. Tādējādi mēs cenšamies iedibināt mieru un laimi — ne tikai kristietībā, bet starp visiem cilvēkiem. …

Džozefs [Smits] bija darbarīks Dieva rokās, izveidojot Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, un tagad tā ir kļuvusi par pasaules reliģiju, nevis tikai tāpēc, ka tās locekļi tagad ir atrodami visā pasaulē, bet galvenokārt tāpēc, ka tai ir visaptverošs un ietverošs vēstījums, kas balstās visas patiesības pieņemšanā, kas ir atjaunota, lai apmierinātu visas cilvēces vajadzības.

… Mēs sūtām šo mīlestības un cerības vēsti visai pasaulei. Nāciet pie visas patiesības Dieva, kurš turpina runāt ar Saviem bērniem caur praviešiem. Uzklausiet Tā vēsti, kurš turpina sūtīt Savus kalpus sludināt mūžīgo evaņģēliju katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai. Nāciet un mielojieties pie galda, ko jums sagatavojusi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca. Pievienojieties mums, kad mēs cenšamies sekot Labajam Ganam, kurš šo visu ir sagatavojis.¹⁰

Tiem, kas ir pieredzējuši Jēzus Kristus īstenotās Grēku Izpirkšanas svētības, ir pienākums liecināt par Viņu.

Kāda gan Grēku Izpirkšanai saistība ar misionāru darbu? Ikreiz, kad baudām Izpirkšanas svētības savā dzīvē, mēs vienkārši nevaram nejust rūpes par citu cilvēku labklājību.

Mormona Grāmatā ir pārpilnam piemēru, kas ilustrē šo principu. Kad Lehijs nobaudīja dzīvības koka augli, kas simbolizē Izpirkšanu, viņš teica: „Es sāku vēlēties, lai mana ģimene arī nobaudītu no tā” (1. Nefija 8:12). Kad Ēnoss tika pievērsts ticībai un saņēma savu grēku piedošanu, pateicoties savai ticībai Jēzum Kristum, viņš teica: „Es sāku just vēlmi pēc savu brāļu nefijiešu labklājības” (Ēnosa 1:9). Tad viņš lūdza par lamaniešiem, nesamierināmiem nefijiešu ienaidniekiem. Tad ir četru Mosijas dēlu — Amona, Ārona, Omnera un Himnija — piemērs, kuri saņēma grēku piedošanu caur Izpirkšanu un tad daudzus gadus sludināja evaņģēliju starp lamaniešiem, lai vestu viņus pie Kristus. Grāmatā ir teikts, ka viņi nevarēja paciest domu, ka kādai dvēselei būtu jāiet bojā (Mosijas 28:3).

Šis dievišķīgais piemērs tam, kad kāds cilvēks, kurš ir noslēdzis derību ar Dievu, vēlas dalīties evaņģēlijā ar citiem, vislabāk izpaužas Almas, jaunākā, piemērā. Es vēlētos jums nolasīt viņa liecību. …

„… No tā laika līdz pat šai dienai es esmu strādājis bez mitēšanās, lai es varētu vest dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās izbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko izbaudīju es, lai arī tās varētu piedzimt no Dieva un tikt piepildītas ar Svēto Garu” [Almas 36:24; skat. arī Almas 36:12–23].

Vēlme dalīties evaņģēlijā ar citiem ir lielisks personīgās pievēršanās rādītājs. Šī iemesla dēļ Tas Kungs uzlika par pienākumu katram Baznīcas loceklim būt par misionāru.

Ieklausieties derības vārdos, ko cilvēks uzņemas uz sevis, kad tiek kristīts Baznīcā:

„Tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai jūs tādi varētu palikt līdz pat nāvei, lai jūs varētu tikt Dieva pestīti un tikt pieskaitīti tiem, kas ir no pirmās augšāmcelšanās, lai jums varētu būt mūžīgā dzīve” (Mosijas 18:8–9).

Mums ir jāstāv kā Dieva lieciniekiem visos laikos un visās vietās līdz pat nāvei. Mēs atjaunojam šo derību Svētā Vakarēdiena laikā, kad noslēdzam derību uzņemties uz sevis Kristus Vārdu.

Misionāru kalpošana ir viens svarīgs veids, kā mēs uzņemamies uz sevis Viņa Vārdu. Glābējs ir teicis, ja mēs vēlamies uzņemties Viņa Vārdu ar visu sirdi, mēs esam aicināti iet pa visu pasauli sludināt Viņa evaņģēliju katrai radībai (skat. M&D 18:28). …

Tiem no mums, kas esam izbaudījuši Izpirkšanu, ir pienākums uzticīgi liecināt par mūsu Kungu un Glābēju. … Aicinājums dalīties evaņģēlijā ar citiem atspoguļo mūsu lielo mīlestību pret mūsu Debesu Tēva bērniem, kā arī pret Glābēju un to, ko Viņš izdarīja mūsu labā.¹¹

Ar Tā Kunga palīdzību mēs varam pārvarēt visus šķēršļus evaņģēlija sludināšanai.

Sabrūkot „sienām” Austrumeiropā … un daudzās citās pasaules daļās, atbilstoši vajadzība pēc vairāk misionāriem — piepildīt dievišķo uzdevumu nest evaņģēliju visai Zemei — noteikti pieaugs! Vai mēs esam gatavi šiem jaunajiem apstākļiem?

Lai apmierinātu jaunās prasības, kas mums tiek izvirzītas šajā diženajā pēdējo dienu misionāru darbā, varbūt dažiem no mums (it īpaši vecākajai paaudzei, kuru ģimenes jau ir pieaugušas) vajadzētu kritiski izvērtēt, lai noteiktu, vai „sienas”, kuras esam uzcēluši savos prātos, arī nebūtu jānojauc.

Piemēram, „komforta sienu”, kas liekas daudziem precētiem pāriem un neprecētiem cilvēkiem liedz doties misijā? Kā ir ar „finanšu sienu” jeb parādiem, kas traucē dažiem Baznīcas locekļiem doties misijā, vai „mazbērnu sienu”, vai „veselības sienu”, vai „pašpārliecinātības trūkuma sienu”, vai „pašapmierinātības sienu”, vai „pārkāpumu sienu”, vai baiļu, šaubu vai bezrūpības „sienu”? Vai kāds patiešām kaut vai uz brīdi šaubās, ka ar Tā Kunga palīdzību viņš vai viņa nevar nojaukt šīs sienas?

Mums ir bijusi tā privilēģija piedzimt šajās pēdējās dienās, nevis kādā no iepriekšējiem evaņģēlija atklāšanas laikmetiem, lai palīdzētu nest evaņģēliju visai pasaulei. Šajā dzīvē nav lielāka aicinājuma. Ja mēs samierināmies ar slēpšanos aiz šīm pašizveidotajām „sienām”, mēs labprātīgi atsakāmies no svētībām, ko pretējā gadījumā varētu gūt. Tas Kungs mūsdienu atklāsmē paskaidro šo lielo vajadzību:

„Jo lūk, druvas jau ir baltas pļaujai; un rau, tas, kas laiž darbā savu sirpi ar visu savu spēku, tas liek krātuvē to, ka viņš neiet bojā, bet nes glābšanu savai dvēselei.” (M&D 4:4.)

Tas Kungs tajā pašā atklāsmē tālāk paskaidro, kas mums ir vajadzīgs, lai būtu labi misionāri. Pilnībā apzinoties mūsu vājības un mūsu atrunas, kad stāvam savas pašuzceltās, milzīgās „sienas” priekšā, Viņš apliecina mums, ka dievišķa palīdzība tiks dota, lai pārvarētu visus šķēršļus, ja vien darīsim savu daļu, un dod mums šo vienkāršo solījumu: „Lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.” (M&D 4:7.)

Lai Tas Kungs svētī mūs, lai sienas, kas uzceltas mūsu prātos, netraucētu mums iegūt mums sagatavotās svētības.¹²

Atkal un atkal Savas laicīgās kalpošanas laikā mūsu Kungs izteica aicinājumu, kas skanēja gan kā ielūgums, gan kā izaicinājums. Pēterim un Andrejam Kristus teica: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mat. 4:19). …

Pravieši agrākos laikos ir mācījuši, ka katram spējīgam, cienīgam jaunam vīrietim būtu jākalpo pilna laika misijā. Es uzsveru šo nepieciešamību šodien. Mums arī ir liela nepieciešamība, lai mūsu spējīgie, brieduma gadus sasniegušie pāri kalpotu misijā. Jēzus teica Saviem mācekļiem: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā” (Lūkas 10:2).¹³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Apdomājiet prezidenta Hantera mācības par to, ka evaņģēlijs ir visiem cilvēkiem, pamatojoties uz patiesību, ka mēs visi esam Dieva bērni (skat. 1. sadaļu). Kad mēs dalāmies evaņģēlijā, kā tas var mums palīdzēt, ka paturam prātā, ka katrs cilvēks burtiski ir mūsu brālis vai māsa?
Ko mēs uzzinām no prezidenta Hantera mācību 2. sadaļas par to, ko Debesu Tēvs jūt pret Saviem bērniem? Ko jūs varat darīt, lai vairāk mīlētu visus cilvēkus un dalītos ar viņiem evaņģēlijā?
Kā jūs atbildētu uz prezidenta Hantera jautājumu: „Kāda gan Grēku Izpirkšanai saistība ar misionāru darbu?” (Skat. 3. sadaļu.) Kā jūs varat vairot savu vēlmi dalīties evaņģēlijā ar citiem? Kādas svētības tika saņemtas, kad jūs dalījāties evaņģēlijā ar kādu vai kad kāds dalījās evaņģēlijā ar jums?
Pēc 4. sadaļas izstudēšanas apdomājiet, kādas „sienas” attur jūs no misionāru darba svētību saņemšanas. Pārrunājiet, kā pārvarēt šos šķēršļus.

Saistītās rakstvietas

Amosa 9:9; 2. Nefija 2:6–8; Mosijas 28:1–3; Almas 26:37; M&D 18:10–16; 58:64; 68:8; 88:81; 90:11; 123:12; Džozefs Smits — Mateja ev. 1:31

Ieteikums skolotājam

„Svētais Gars var pamudināt vienu vai vairākus audzēkņus dalīties ieskatos, ko citiem ir nepieciešams dzirdēt. Esiet atvērti pamudinājumiem, ko saņemat, lai aicinātu izteikties konkrētus cilvēkus. Jūs pat varat sajust iedvesmu palūgt izteikties personai, kas pati pēc savas iniciatīvas nav paudusi savus uzskatus” (Teaching, No Greater Call [1999], 63. lpp.).