134. nodaļa
Ticības deklarācija attiecībā uz valdībām un likumiem kopumā, vienbalsīgi pieņemta Baznīcas vispārējā konferencē, kas tika noturēta Kērtlandē, Ohaio štatā, 1835. gada 17. augustā. Daudzi svētie sapulcējās, lai apspriestu grāmatas „Mācība un Derības” pirmā izdevuma piedāvāto saturu. Tajā laikā šai deklarācijai tika dots sekojošais ievads: „Lai mūsu ticība attiecībā uz zemes valdībām un likumiem kopumā netiktu nepareizi iztulkota, nedz nepareizi saprasta, mēs uzskatām par pareizu izklāstīt šīs grāmatas noslēgumā mūsu viedokli par iepriekšminēto.”
1–4, Valdībām ir jāaizsargā sirdsapziņas un pielūgšanas brīvība; 5–8, Visiem cilvēkiem ir jāatbalsta savas valdības un jāizrāda respekts un cieņa pret likumu; 9–10, Reliģiskajām sabiedrībām nedrīkst būt civilā vara; 11–12, Cilvēki tiek attaisnoti, aizstāvot sevi un savu īpašumu.
1 Mēs ticam, ka valdības tika Dieva iedibinātas cilvēku labumam; un ka Viņš tur cilvēkus atbildīgus par viņu rīcību attiecībā uz tām, gan pieņemot likumus, gan izpildot tos sabiedrības labumam un drošībai.
2 Mēs ticam, ka neviena valdība nevar pastāvēt mierā, ja vien nav noteikti un turēti neaizskarti tādi likumi, kas nodrošinās katram cilvēkam sirdsapziņas brīvību, īpašuma tiesības un kontroli, un dzīvības aizsardzību.
3 Mēs ticam, ka katrai valdībai ir noteikti vajadzīgas civilās amatpersonas un miertiesneši, lai īstenotu tās likumus; un ka tādiem, kas izpildīs likumu vienlīdzībā un taisnībā, ir jātiek atrastiem un atbalstītiem ar tautas balsi, ja tā ir republika, vai ar valdnieka gribu.
4 Mēs ticam, ka reliģija ir Dieva iedibināta; un ka cilvēki ir atbildīgi Viņa un tikai Viņa priekšā par tās īstenošanu, ja vien viņu reliģiskie uzskati nemudina tos aizskart citu tiesības un brīvības; bet mēs neticam, ka cilvēku likumam ir tiesības iejaukties, nosakot dievkalpojuma noteikumus, lai saistītu cilvēku sirdsapziņu, nedz diktēt publiskās vai personiskās pielūgšanas formas; ka civilajiem miertiesnešiem ir jāapvalda noziegumi, bet nekad nav jākontrolē sirdsapziņa; jāsoda vainīgie, bet nekad nav jāapspiež dvēseles brīvība.
5 Mēs ticam, ka visi cilvēki ir saistīti stiprināt un atbalstīt atbilstošās valdības, kur tie dzīvo, kamēr viņi tiek aizsargāti savās dabiskajās un neatsavināmajās tiesībās ar šo valdību likumiem; un ka musināšana un pretošanās ir nepiemērotas katram tādā veidā aizsargātam pilsonim, un tām jātiek atbilstoši sodītām; un ka visām valdībām ir tiesības ieviest tādus likumus, kādi pēc to domām vislabāk aizsargā sabiedriskās intereses; tajā pašā laikā tomēr turot svētu sirdsapziņas brīvību.
6 Mēs ticam, ka katram cilvēkam jātiek cienītam savā vietā, arī valdniekiem un miertiesnešiem, viņi ir nolikti nevainīgo aizstāvēšanai un vainīgo sodīšanai; un ka pret likumiem visiem cilvēkiem ir jāizrāda respekts un cieņa, jo bez tiem miers un saskaņa tiks aizstāti ar nekārtību un varmācību; cilvēku likumi ir iedibināti noteiktam mērķim—lai regulētu mūsu kā atsevišķu cilvēku un tautu intereses, starp cilvēku un cilvēku; un dievišķie likumi doti no debesīm un nosaka noteikumus garīgām lietām, ticībai un pielūgšanai, par abiem cilvēkam būs jāatbild savam Radītājam.
7 Mēs ticam, ka valdniekiem, valstīm un valdībām ir tiesības un tās ir saistītas ieviest likumus visu pilsoņu reliģiskās ticības brīvas īstenošanas aizsardzībai; bet mēs neticam, ka tām ir tiesības taisnīgi atņemt pilsoņiem šo privilēģiju vai aizliegt tiem viņu uzskatus, ja vien likumiem tiek izrādīta pietāte un godbijība, un šie reliģiskie uzskati neattaisno nedz musināšanu, nedz sazvērestību.
8 Mēs ticam, ka nozieguma izdarīšana ir jāsoda atbilstoši šī nodarījuma būtībai; ka slepkavība, nodevība, laupīšana, zādzība un sabiedriskās kārtības traucēšana visos veidos ir jāsoda atbilstoši to noziedzībai un to tieksmei uz ļauno starp cilvēkiem, saskaņā ar to valdību likumiem, kuru teritorijā šie noziegumi ir veikti; un visiem cilvēkiem ir jāiestājas par sabiedrisko mieru un kārtību un jāizmanto visas savas iespējas, lai labo likumu pārkāpējus nodotu sodīšanai.
9 Mēs neticam, ka ir taisnīgi sajaukt reliģisko ietekmi ar civilo valdību, ar ko viena reliģiskā sabiedrība tiek veicināta un citai aizliegtas tās garīgās privilēģijas, un to locekļu, kā pilsoņu, personīgās tiesības tiek noliegtas.
10 Mēs ticam, ka visām reliģiskajām sabiedrībām ir tiesības rīkoties ar saviem locekļiem par viņu neatbilstošu uzvedību saskaņā ar šo sabiedrību noteikumiem un nolikumiem; ja šī rīcība ir attiecībā uz biedrību un stāvokli sabiedrībā; bet mēs neticam, ka kādai reliģiskajai sabiedrībai ir pilnvaras tiesāt cilvēkus attiecībā par tiesībām uz īpašumu vai dzīvību, atņemt viņiem šīs pasaules labumus vai arī likt briesmās to dzīvību vai ķermeņa locekļus, vai arī uzlikt tiem jebkādu fizisku sodu. Tās var tikai izslēgt tos no savas sabiedrības un atņemt tiem viņu locekļa statusu.
11 Mēs ticam, ka visiem cilvēkiem ir jāvēršas pie civilā likuma pēc atlīdzības par visām netaisnībām un pārestībām, ja ir notikuši personīgi aizvainojumi vai arī ir aizskartas tiesības uz īpašumu, vai aizskarta reputācija, kur ir tādi likumi, kas to aizsargās; bet mēs ticam, ka visi cilvēki ir attaisnoti, kritiskos brīžos aizsargājot sevi, savus draugus un īpašumu, un valdību no visu personu nelikumīgiem uzbrukumiem un aizskaršanas, ja nav iespējams nekavējoties vērsties pie likumiem un nodrošināt palīdzību.
12 Mēs ticam, ka ir pareizi sludināt evaņģēliju zemes tautām un brīdināt taisnīgos glābties no pasaules samaitātības; bet mēs neticam, ka ir taisnīgi traucēt nebrīvos kalpus, nedz sludināt tiem evaņģēliju, nedz kristīt tos pretēji viņu kungu gribai un vēlmei, nedz jaukties, nedz ietekmēt tos pat vismazākā mērā, lai liktu tiem justies neapmierinātiem ar savu stāvokli šajā dzīvē, tādējādi riskējot ar cilvēku dzīvībām; tādu iejaukšanos mēs uzskatām par nelikumīgu un nepareizu, un bīstamu katras valdības mieram, kura pieļauj, ka cilvēki tiek turēti kalpībā.