3 Un notika, ka Ābrāms nometās uz sava vaiga un piesauca Tā Kunga Vārdu.

4 Un Dievs runāja ar viņu, sacīdams: Mani ļaudis ir novirzījušies no Maniem priekšrakstiem un nav turējuši Manus rituālus, ko Es devu viņu tēviem;

5 un viņi nav ievērojuši Manu iesvaidīšanu un apglabāšanu jeb kristīšanu, ko Es tiem pavēlēju;

6 bet ir novērsušies no pavēles un uzņēmušies bērnu mazgāšanu un apslacīšanas asinis;

7 un ir sacījuši, ka taisnīgā Ābela asinis tika izlietas par grēkiem; un nav zinājuši, ar ko tie ir atbildīgi Manā priekšā.

8 Bet attiecībā uz tevi, lūk, Es noslēgšu ar tevi Savu derību, un tu būsi par tēvu daudzām tautām.

9 Un šo derību Es slēdzu, lai tavi bērni būtu zināmi starp visām tautām. Tavu vārdu arī vairs nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms; jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis.

10 Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām būs nākt no tevis, un ķēniņi nāks no tevis un no taviem pēcnācējiem.

11 Un Es nodibināšu apgraizīšanas derību ar tevi, un tā būs Mana derība starp Mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis viņu paaudzēs; lai tu uz visiem laikiem varētu zināt, ka bērni nav atbildīgi Manā priekšā, līdz viņi nav astoņus gadus veci.

12 Un tev būs censties turēt visas Manas derības, ko Es derēju ar taviem tēviem; un tev būs turēt pavēles, ko Es esmu devis tev ar Savu paša muti, un Es būšu Dievs tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis.

23 Tad Ābrahāms nometās uz sava vaiga un priecājās, un sacīja savā sirdī: Bērns piedzims tam, kurš ir simts gadus vecs, un Sāra, kura ir deviņdesmit gadus veca, dzemdēs.

24 Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: Ak, kaut Ismaēls dzīvotu taisnīgi Tavā priekšā.