Atcerieties un rīkojieties
Reliģijas semināru un institūtu satelīta pārraide•2015.gada 4.augusts
Elders Marlins K. Džensens vispārējā konferencē sacīja: „Ja mēs pievēršam uzmanību vārda atceries lietošanai Svētajos Rakstos, mēs apzināsimies, ka atcerēšanās, kā to iecerējis Dievs, ir evaņģēlija pamata un glābšanas princips.” Kāpēc atcerēšanās ir „pamata un glābšanas princips”? Elders Džensens turpināja: „Tāpēc, ka pravietiskie brīdinājumi atcerēties bieži ir aicinājumi uz darbību: klausīties, redzēt, paklausīt, darīt, nožēlot grēkus.”1
Mums ir šāds piemērs pierakstīts Mormona Grāmatā. Helamans nosauca savus dēlus par Nefiju un Lehiju un pateica viņiem — kāpēc:
„Lūk, es esmu devis jums mūsu pirmo vecāku vārdus, kuri iznāca no Jeruzālemes zemes; un to es esmu darījis lai, kad jūs atcerēsities savus vārdus, jūs varētu atcerēties viņus; un, kad jūs atcerēsities viņus, jūs varētu atcerēties viņu darbus; un, kad jūs atcerēsities viņu darbus, jūs varētu zināt, kā tas ir sacīts un arī rakstīts, ka tie bija labi.
Tādēļ, mani dēli, es gribu, lai jūs darītu to, kas ir labs.”2
Šis ir viens veids, kā atcerēšanās var būt par pamata un glābšanas principu. Tas mums var palīdzēt rīkoties pareizi un taisnīgi. Šī iemesla dēļ Baznīca mūs iedrošina atcerēties tos, kas ir dzīvojuši pirms mums, — mūsu ģimenes vēsturē, Baznīcas vēsturē, tos, kas ir Svētajos Rakstos, un pats svarīgākais — atcerēties pašu Glābēju.
Kāda jauna jūdu sieviete, kas nomira Otrā pasaules kara vajāšanu laikā, brīnišķīgi aprakstīja, kā cilvēki, kuri vairs nav starp mums, var svētīt mūsu dzīves. Viņa rakstīja: „Ir zvaigznes, kuru spožums ir redzams uz Zemes, lai gan tās sen jau ir izdzisušas. Ir cilvēki, kuru spožums turpina izgaismot pasauli, kaut arī viņu vairs nav starp dzīvajiem. Šī gaisma ir īpaši spoža tumšā naktī. Tā izgaismo cilvēces ceļu.”3
Šo principu var attiecināt arī uz semināru un institūtu vēsturi. Mūsu vēsturē ir daudz kā atcerēšanās vērta. Tādēļ ir sarakstīta Reliģijas semināru un institūtu vēsture. Mēs esam priecīgi paziņot, ka drīzumā šī vēsture būs pieejama publicētā formātā vai tiešsaistē katram no jums. Mēs ceram, ka to lasīs un tā kļūs par svarīgu resursu mūsu individuālajās un kopīgajās studijās. Šī vēsture var mums palīdzēt mācīties no cilvēkiem, kas ir veicinājuši Reliģijas semināru un institūtu attīstību. Mēs turpinām viņu iesākto darbu un baudām bagātīgo mantojumu, ko viņi mums ir atstājuši. Un, lai gan daudzi jau sen ir viņsaulē, viņi joprojām var būt mums kā paraugs. Mēs ceram, ka, atceroties viņus, mēs atcerēsimies viņu darbus un atcerēsimies rīkoties.
Šorīt es gribētu dalīties dažos stāstos no mūsu vēstures. Es to daru cerībā, ka, atceroties tos, kuri aizsāka šo darbu, mēs vēlēsimies līdzināties viņiem — gan viņu vēlmēs, gan viņu centienos.
Prezidents Dž. Rūbens Klārks savā runā „Detalizētais plāns” sacīja, ka galvenā prasība, lai cilvēks varētu būt reliģijas pedagogs, ir personīga liecība, ka Jēzus ir Kristus un ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis.”4 Šī liecība ir motivējusi daudzus uzticīgus reliģijas pedagogus un viņu ģimenes uzņemties grūtus un neērtus uzdevumus un upurēt savus personīgos mērķus un ērtības. Viņu rīcība atspoguļo prezidenta Gordona B. Hinklija paraugu, kurš par sevi sacīja: „Es nezinu citu veidu, lai kaut ko izdarītu, kā vien mesties uz ceļiem un lūgt pēc palīdzības, un tad piecelties kājās un sākt strādāt.” 5 Tas raksturo arī Reju Džonsu, kuram lūdza sākt Baznīcas agrā rīta semināra programmu.
„1950. gadā norisinoties vispārējai konferencei, 10 stabu prezidenti no Losandželosas reģiona satikās ar elderu Džozefu Fīldingu Smitu, lai pārrunātu iespēju izveidot kādu semināra programmu jauniešiem viņu reģionā.” Viņi nebija pārliecināti, kā to izdarīt, jo viņu štatā bija aizliegts pasniegt reliģiska rakstura apmācību laikā, kad skolās ir mācības.
Franklins L. Vests, Baznīcas izglītības pilnvarotais, zināja, ka Jūtā dažas semināra nodarbības ir no rītiem, pirms skolas, un viņš uzskatīja, ka šis varētu būt risinājums, ko piedāvāt stabu prezidentiem no Dienvidu Kalifornijas. Pilnvarotais vaicāja Rejam L. Džonsam, semināra vadītājam Loganā, Jūtā, vai viņš varētu doties uz Kaliforniju, lai tur uzsāktu šo programmu. Brālis Džonss, kurš bija apmierināts ar savu pašreizējo uzdevumu un tolaik iekārtojās nesen nopirktajā mājā, pauda šaubas, ka tieši viņam vajadzētu sākt šo programmu.
Ļoti vēloties uzsākt šo programmu, pilnvarotais Vests ierosināja, ka brālis Džonss varētu atstāt savu ģimeni Loganā un periodiski „braukāt” uz Losandželosu, kas ir vairāk nekā 700 jūdžu (1000 km) attālumā. Brālis Džonss galu galā piekrita lūgt par šo jautājumu. Aizvadījis kādu laiku pārdomās, viņš nolēma atteikties no savas mājas Loganā un pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Losandželosā, lai uzsāktu programmu.”6
Kā Nefijs, kurš sacīja: „Es tiku vadīts no Gara, nezinādams iepriekš to, ko es darīšu,” 7 Rejs L. Džonss devās ceļā uz Dienvidkaliforniju.
Baznīca nesedza viņa ceļa izdevumus, tāpēc brālis Džonss dabūja darbu — palīdzēja vadīt lopvagonu, kas pārvadā mājlopus no Jūtas uz Kaliforniju. Galu galā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Losandželosu un palīdzēja organizēt vietējo izglītības valdi. Vietējais staba prezidents, Hovards V. Hanters, kalpoja par šīs valdes priekšsēdētāju, un pārējais, kā mēdz teikt, jau ir vēsture.8 1950. gadā bija tikai 195 studenti septiņās klasēs, taču mūsdienās, pēc 65 gadiem, mums ir vairāk nekā 250 000 studentu 136 valstīs.
Šāda ziedošanās un uzupurēšanās atkal un atkal izpaužas reliģijas pedagogu sirdīs ikvienā pasaules daļā. Ieklausieties šajā stāstā par vienu no mūsu reliģijas pedagogiem Mongolijā, kurš, uzklausot sava priesterības vadītāja padomu, uzsāka darbu grūtos apstākļos:
Jaunpievērstais Odžerels Očirjavs bija ieguvis doktora grādu mežsaimniecībā un Mongolijā strādāja par pētnieku, kad viņu aicināja strādāt pilnu slodzi par semināra un institūta koordinatoru. Sākotnēji piedāvājumu viņš noraidīja, taču vēlāk piekrita. 2008. gada novembrī brālim Odžerelam un viņa reģiona direktoram, Patrikam Čejukam, bija sanāksme ar misijas prezidentu. Prezidents vaicāja, kāpēc Mongolijā netiek noturētas agrā rīta semināru nodarbības. Brālis Odžerels atbildēja: „Prezident, šeit ir Mongolija. Šeit ir auksts, tumšs, daudz niknu suņu un nav sabiedriskā transporta.” Gadu vēlāk viņi satikās vēlreiz un misijas prezidents uzdeva to pašu jautājumu. Brālis Odžerels sniedza to pašu atbildi: „Auksts, tumšs, daudz niknu suņu un nav sabiedriskā transporta.” Pēc sanāksmes brālis Čejuks paaicināja brāli Odžerelu uz sarunu un sacīja: „Odžerel, kad tavs priesterības vadītājs tev lūdz kaut ko izdarīt, tev ir jātiecas to izdarīt!” Sniedzot atbildi, brālis Odžerels sacīja: „Patrik, tu nesaproti, cik Mongolijā ir tumšs, auksts, cik suņi ir nikni, un to, ka mums nav sabiedriskā transporta!” Ar to viņu saruna beidzās.
Nedaudz vēlāk brālis Odžerels izlasīja Mācības un Derību 85:8 un pievērsa uzmanību frāzei „saturēt Dieva šķirstu”. Institūta rokasgrāmatā viņš … izlasīja prezidenta Deivida O. Makeja citātu, kurā bija teikts, ka tie, kas centīsies „saturēt Dieva šķirstu”, drīz zaudēs garīgumu. Brālis Odžerels vēlāk rakstīja: „Nevēlēdamies zaudēt Garu, es uzsāku darbu pie agrā rīta semināru programmas Mongolijā. Pārsteidzoši — mūsu vietējie priesterības vadītāji šo ideju uzņēma ar entuziasmu.”9 2009. gada septembrī viņi sāka ar 140 studentiem, bet martā jau bija 352 apmeklētāji, izturot aukstāko ziemu Mongolijā pēdējo 30 gadu laikā — ziemu, kurā vidējā temperatūra bija mīnus 25 grādi pēc Fārenheita.
Vispārējā konferencē bīskaps Viktors L. Brauns sacīja: „Pasaulē daudzas organizācijas, baznīcas, valdības un pat ģimenes ir zaudējušas lielu daļu savas vitalitātes, jo viņiem ir bail aicināt cilvēkus uzupurēties. Svarīgi, lai mēs nepieļautu to pašu kļūdu.”10
Es vēlos jums pateikties, visas administrācijas vārdā, par upuriem, ko katrs no jums nesat. Daudzas no nozīmīgākajām lietām, ko jūs darāt, svētot jauniešus, netiek pamanītas un nekad neparādās atskaitēs. Es esmu pārliecināts, ka kalpošana un uzupurēšanās mūsu organizācijā joprojām iet vairumā. Paldies jums. Kā mēs dziedam vienā no mūsu dziesmām — lai jūsu uzupurēšanās „atnes debesu svētības”11 jums un jūsu mīļajiem.
Lai varētu veiksmīgi izpildīt semināru un institūtu programmas, vienmēr bijis svarīgi, lai reliģijas pedagogiem ir labas darba attiecības ar citiem, tostarp ar vecākiem, priesterības vadītājiem, skolas personālu un vietējās apkaimes iedzīvotājiem. Mūsu uzvedībai un darbam, sadarbojoties ar citiem, būtu vienmēr jāatspoguļo Kristus Gars un Viņa evaņģēlijs.
Elders Roberts D. Heilzs reiz sacīja: „Tas, kā mēs izturamies pret saviem ģimenes locekļiem, kaimiņiem, darba kolēģiem un visiem, ar ko sastopamies, atklās, vai mēs esam uzņēmušies Viņa vārdu uz sevis un vienmēr atceramies Viņu.”12 Tas raksturoja paša pirmā institūta vadītāju — brāli Vailiju Dž. Sesionu.
Pēc tam, kad viņš septiņus gadus bija kalpojis par Dienvidāfrikas misijas prezidentu, Augstākais prezidijs aicināja brāli un māsu Sesionus pārcelties uz Maskavu, Aidaho štatā, lai uzsāktu institūta programmu. „Lai gan Baznīcas locekļi Maskavā, Aidaho, brāli Sesionu un viņa ģimeni uzņēma ar prieku, dažas kopienas grupas raudzījās uz viņiem ar aizdomām. Neskaidrais uzdevums, kas viņam Maskavā bija jāpilda, viesa zināmu neuzticību. … Vairāki vietējie uzņēmēji pat izveidoja komiteju, kurai vajadzēja viņu uzmanīt un pārliecināties, lai viņš universitātē neuzspiež mormonismu.”
Brālis Sesions iestājās vairākās sabiedriskajās organizācijās, cenšoties rast kontaktu ar cilvēkiem, kas citādi nebūtu gatavi runāt ar viņu. Vairākas reizes iknedēļas vakariņās Tirdzniecības kamerā viņam izdevās nosēsties blakus cilvēkam, kurš vadīja komiteju, kuras uzdevums bija pretoties viņa darbam. Vienā no šādām reizēm šis vīrietis sacīja: „Tu esi interesants cilvēks. Mani iecēla komitejā, lai parūpētos par to, ka tu pamet Maskavu, taču katru reizi, kad es tevi satieku, tu esi tik draudzīgs, ka tu man sāc iepatikties arvien vairāk.” Brālis Sesions atbildēja: „Arī es tā jūtos. Mēs varētu būt draugi.” Brālis Sesions vēlāk atcerējās, ka šis vīrs kļuva par vienu no viņa labākajiem draugiem viņa uzturēšanās laikā Maskavā.”13
Mācībā un Derībās Tas Kungs sacīja: „Neviens nevar palīdzēt šinī darbā, izņemot, ja viņš būs pazemīgs un pilns mīlestības.”14Mēs nevaram būt reliģijas pedagogi, ja mūs nemotivē mīlestība pret To Kungu, mūsu ģimenēm, studentiem un pret tiem, ar ko kopā strādājam.
1978. gadā elders Gordons B. Hinklijs, uzrunājot Baznīcas izglītības personālu, sacīja:
„Ļaujiet mīlestībai būt jūsu ceļa zvaigznei. Tas ir lielākais spēks uz Zemes. …
Vairojiet … mīlestību pret [studentiem], kurus jūs mācāt, un sevišķi pret tiem, kurus aizsniegt, šķiet, ir visgrūtāk. Viņiem jūs esat vajadzīgi visvairāk, un brīnums, ko viņi pieredzēs savā dzīvē, ja jūs viņus iedrošināsit un būsit laipni, sagādās jums prieku un gandarījumu mūža garumā, kā arī dos viņiem spēku, ticību un liecību.”15
Reizēm, iespējams, ir grūti mīlēt dažus studentus vai cilvēkus, ar kuriem strādājam. Kā rīkoties? Mūsu vēsturē mums ir kāda bijušā administratora pieredze, kuram bija grūtības mīlēt tos, ar ko viņam kopā bija jāstrādā. Lūdzu, ievērojiet šajā stāstā, kas beidzot ļāva viņam tos iemīlēt.
Baznīca pieauga starptautiskā mērogā, tāpēc Reliģijas semināru un institūtu vadītājiem bija izaicinājums nodrošināt reliģiskās izglītības apmācību jaunās valstīs, kultūrās un valodās. 1970–to gadu sākumā Reliģijas semināru un institūtu programma tika pārstrukturēta un administratora asistentiem bija jāpārrauga starptautiskie reģioni.
Frenks Dejs, viens no administratora asistentiem, Otrā pasaules karā bija jūras kājnieks. Tolaik viņš cīnījās Klusā okeāna dienvidos un viņam mācīja ienīst ienaidnieku. Brālis Dejs uztraucās, ka viņu varētu nozīmēt strādāt ar cilvēkiem no Āzijas.
Viņa bailes apstiprinājās, jo brālis Džo Dž. Kristensens, izglītības pilnvarotā palīgs, aicināja viņu pārraudzīt Klusā okeāna dienvidu daļu un Āziju. „Kad brālis Dejs lidoja pāri Klusajam okeānam uz Japānu, viņa sirdī gruzdēja … nepatīkamās jūtas, ko viņš bija pieredzējis karā, lai gan viņš sirsnīgi lūdza, lai tās tiktu apslāpētas. Kad viņš grasījās nosēsties, brālis Dejs bija baiļu pārņemts. Izkāpis no lidmašīnas, viņš devās satikt misijas prezidentu. Ieskatoties misijas prezidenta sejā, viņš tajā ieraudzīja vienīgi mīlestību, un mīlestības jūtas pārņēma arī viņu.” Visas viņa iepriekšējās negatīvās sajūtas izgaisa.16
Brālis Dejs sacīja, ka viņš bija sirsnīgi lūdzis un Tā Kunga Gars ienesa mīlestību viņa sirdī, kas sākotnēji tajā nebija. Arī mēs varam šādi rīkoties. Mormons deva padomu: „Lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību.”17
Tas pats Gars var mūs arī iedrošināt un iedvesmot, kad jūtamies vientuļi, nenovērtēti vai zaudējuši drosmi.
Bobs un Gvenda Arnoldi saņēma uzdevumu — pārcelties uz Gvatemalu, lai tur uzsāktu semināra un institūta programmu. Brālis Arnolds aprakstīja savas sajūtas, kuras viņam bija garajā braucienā uz mājām, pēc uzdotā darba pabeigšanas: „Pulkstenis bija pusviens vai viens naktī. Ap šo laiku mani pārņēma briesmīgi vientuļa sajūta, ka neviens visā pasaulē nezina, kur es atrodos. Mana ģimene domāja, ka es kaut kur guļu. Cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs nebija ne jausmas, ko es darīju. Es jutos tik vientuļš. Braucot pa skaistu [meža apgabalu], virs kura debesis bija spožu zvaigžņu pilnas, es pavēros augšup, un Gars man iečukstēja: „Es zinu, kur tu esi.” Vientulības sajūta izgaisa, un es raudāju gandrīz visu ceļu līdz mājām. Es izjutu prieku un mieru, apzinoties, ka mans Tēvs debesīs zināja par mani un to, ko es daru.”18
Semināru un institūtu vēsture mums māca, ka mēs varam būt pateicīgi par neaptveramo privilēģiju biedroties ar uzticīgajiem un ticīgajiem Baznīcas jauniešiem. Ikvienā pasaules nostūrī šie studenti demonstrē ticību un spēju uzupurēties. Piemēram, kāds jauneklis ik rītu cēlās 3:15, lai laikā varētu paspēt uz semināru. Lai nokļūtu baznīcā, viņam bija jāiet uz autobusa pieturu, 15 minūtes jābrauc ar autobusu, tad jāgaida cits autobuss, jābrauc ar to, un pēc tam četri kvartāli jāiet kājām. Viņam bieži to vajadzēja darīt lietū un aukstumā. Gada beigās viņš bija apmeklējis vairāk nekā 90 procentus nodarbību un viņam nebija parādu.
Es dalīšos vēl vienā piemērā par to, cik mūsu studenti var būt pilni ticības un uzticīgi.
Stīvens K. Iba, bijušais administratora palīgs, kalpoja par misionāru Filipīnās un pēc dažiem gadiem tur atgriezās, lai palīdzētu uzsākt semināra programmu. Viņš pastāstīja, ka apmeklēja kādu ģimeni, kuru viņš zināja kā misionārs, un šajā ģimenē bija enerģiska divpadsmit gadus veca meita, vārdā Marija. Brālis Iba rakstīja:
„Es pieklauvēja pie viņu izdedžu bloku [mājas] durvīm … un pie tām pienāca māte. … Es [pastāstīju] viņai, kāpēc esmu atgriezies, kā arī izstāstīju par mājmācības semināra programmu.
Es jautāju par Mariju, kurai tobrīd bija aptuveni 19 gadi. Māte atvilka aizkaru, kas nodalīja istabu, kur nekustīga, nelielā gultiņā gulēja Marija, svērdama kādus 20 vai 30 kilogramus, viņai bija audzējs beidzamajās stadijās. Kad es tuvojos viņai, viņa atplauka brīnišķīgā smaidā, un viņai bija mirdzošas acis.
Viņa jautāja, vai viņa varētu sākt studēt seminārā. Viņai bija atlikuši tikai seši mēneši, un viņa gribēja būt labāk sagatavota mācīt savus radiniekus garu pasaulē. Es apsolīju, ka, tiklīdz materiāli būs Manilā, viņa būs pirmā, kas tos saņems. Kad es pēc nedēļas atgriezos, Marija bija gatava mācīties.
Viņas tēvs, tagad Baznīcas loceklis un draudzes prezidents, virs viņas galvas bija uzstādījis spoguļus, lai, paskatoties augšup, viņa varētu lasīt un rakstīt. Viņa bija pārāk novājināta, lai spētu sēdēt. Vienu nedēļu pirms savas nāves … Marija izpildīja pēdējo uzdevumu Mormona Grāmatas mājmācības kursā, kas parasti prasa 9 mēnešus, tajā ir tūkstotis vai vairāk lappuses — viņa bija izpildījusi pilnīgi visu.”19
Mēs ceram, ka, šai vēsturei kļūstot pieejamai, jūs to lasīsit, apgūsit tajā ietvertās mācības, un pats svarīgākais — tā kļūs par spēcīgu saikni mūsu nepārtrauktās vēstures posmā.
Kā teicis prezidents Dīters F. Uhtdorfs:
„Dažreiz mēs domājam par evaņģēlija Atjaunošanu kā par pabeigtu procesu, kas mums ir aiz muguras. … Patiesībā, Atjaunošana ir nepārtraukts process; mēs šobrīd dzīvojam Atjaunošanas laikā. …
Šis ir viens no apbrīnojamākiem laika posmiem pasaules vēsturē!”
Tieši tāpēc prezidents Uhtdorfs mums deva padomu „iesaistīties Atjaunošanas darbā.”20 Mums ir jābūt gan pateicīgiem, gan pazemīgiem, ka mums ir svēta privilēģija palīdzēt rakstīt šo nodaļu nepārtrauktajā Atjaunošanas stāstā.
Mēs visi esam liecinieki tam, kā Tas Kungs „pasteidzina Savu glābšanas darbu”. Elders Kventins L. Kuks sacīja: „Jums, jaunie cilvēki, būs jādara liela daļa smagā darba, lai pasteidzinātu glābšanas darbu dzīvo un mirušo labā.” 21 Kā reliģijas pedagogi, mēs varam palīdzēt viņiem sagatavoties šim smagajam darbam. Mēs vislabāk viņiem varam palīdzēt, kā pirms dažiem gadiem ieteica prezidents Airings, prasot vairāk, nevis mazāk.22
Kad studenti pilnveidos savu mācību procesu, regulāri apmeklējot nodarbības, lasot ārpus nodarbībām un piedaloties novērtēšanā, viņi būs sagatavoti — kā neviena cita iepriekšējā paaudze.
Kristiešu autors un apoloģēts K. S. Luiss reiz rakstīja: „Katra vēstures posma svarīgākie notikumi nav iekļauti vēstures grāmatās.” 23 Vairāk nekā 100 gadus cilvēki klusiņām ir kalpojuši un uzupurējušies semināros un institūtos, lai palīdzētu vest jauniešus pie Kristus. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem un viņu stāsti nekad netiks aprakstīti grāmatā, tomēr mēs zinām, ka viņu darbi nepaliek nepamanīti. „Eņģeļi augšā par darbiem steidz pierakstu vest,” 24 un ir vēl kāda grāmata, kurā būs pierakstīti visi darbi, arī jūsu darbi, kuri palīdz Tam Kungam paveikt Viņa darbu.
Šodien mēs nedaudz esam runājuši par mūsu vēsturi. Taču, ja mēs paraugāmies uz nākotni, būtu labi atcerēties, ko ir sacījis elders Džeimss E. Talmidžs. „Pravietojums,” viņš sacīja, „ir pieraksts par lietām, pirms tās notiek. Vēsturē ir aprakstīti jau esoši notikumi; un, no šiem abiem, pravietojumiem var uzticēties vairāk, jo tie ir precīzāki nekā vēstures apraksti.”25
Un kas pravietojumos ir teikts par mūsu nākotni? Pravietis Džozefs Smits mums sacīja: „Neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba virzīšanos uz priekšu; … Dieva patiesība dosies uz priekšu drosmīgi, cēli un neatkarīgi, līdz tā pārņems katru kontinentu, ieies katrā reģionā, ieplūdīs katrā valstī un aizsniegs katru ausi, līdz Dieva mērķi būs sasniegti un diženais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts.”26
Lai Tas Kungs svētī katru no mums mūsu centienos pielietot mūsu vēsturi, lai atcerētos un lai rīkotos, kad mēs palīdzam veicināt Tā Kunga darba brīnišķīgo uzvaru. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2015 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 6/15. Tulkojuma apstiprinājums: 6/15. „Remember and Act” tulkojums. Latvian. PD10054335 153