Sabata diena

Čads H. Vebs

Administrators, Reliģijas semināri un institūti

Reliģijas semināru un institūtu satelīta pārraide•2015.gada 4.augusts

Man ir prieks būt kopā ar jums un par to, ka līdz šim esam tik labi mācīti. Tas patiešām ir prieks — būt šeit. Es ceru, ka jūs visi zināt, ka es mīlu jūs un patiesi novērtēju, un cienu ikvienu no jums un visu, ko jūs darāt. Man ir īpašs prieks, ka man līdzās ir mana sieva Kristija. Šodien ir mūsu 25. kāzu gadadiena, tādēļ mēs padomājām, ka tas būtu jautri — to nosvinēt kopā ar 98 000 mūsu tuvāko draugu. Tas patiešām ir ievērojami, ko jūs un jūsu dzīvesbiedri dara šajā organizācijā. Paldies jums par jūsu ieguldījumu un paldies, ka esat šeit. Tas ir brīnišķīgi — piedalīties šajā darbā kopā ar jums visiem.

Līdztekus nesen notikušajai Baznīcas vispārējai konferencei, Augstākajiem pilnvarotajiem bija apmācība par tēmu „Ievērot sabatu un padarīt to par svēta prieka dienu”. Baznīcas prezidējošie kvorumi ir vienoti, pieliekot lielas pūles visā pasaulē, lai mācītu, cik svarīgi ir ievērot sabata dienu gan baznīcā, gan mājās. Tas tiek mācīts reģionu, koordinēšanas un stabu padomēs. Stabu prezidenti ir apmācījuši bīskapus, un kopā viņi turpinās mācīt savus staba un bīskapijas locekļus.

Baznīcas vadītāju apmācība

Vairāki video no šīm Augstāko pilnvaroto apmācībām būs pieejami un tiks izvietoti mūsu mājaslapā.¹ Es ceru, ka jūs tos rūpīgi noskatīsities, iepazīsit un izmantosit šo svarīgo resursu. Šodien es gribētu, lai jūs noskatāties daļu no divām video prezentācijām, kas bija apmācībā. Pirmajā runās prezidents Rasels M. Nelsons. Pēc viņa runās elders M. Rasels Balards.

Prezidents Rasels M. Nelsons: „Dārgās māsas un brāļi, es paužu dziļu mīlestību un apbrīnu par katru no jums. … Augstākais prezidijs šorīt pievērsās lielajām bažām, kas mums visiem ir, attiecībā uz pazudušajiem, nezināmajiem un mazaktīvajiem. Pievēršoties šai problēmai, mēs vēlamies koncentrēties uz šo problēmu novēršanu. Tāpēc šodienas un rītdienas sesijās mēs daudz runāsim par to, kā attīstīt ticību Dievam, ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, un ticību Viņa Izpirkšanai. … Būdams viens no Viņa ordinētajiem apustuļiem, es esmu patiesi pateicīgs par šo uzdevumu, kas man ir dots, — runāt par šo tēmu. Tā Kunga bauslis — svētīt sabata dienu un turēt to svētu — ir pienākums, ko mēs uztveram ļoti nopietni un burtiski. Ja mēs patiešām to darīsim — ja mēs patiešām to darīsim, — mēs palīdzēsim saviem Baznīcas locekļiem stiprināt ticību Tam Kungam un padziļināt viņu pievēršanos Viņam un Viņa Baznīcai. … Ja mēs iemācīsimies, kā labāk varam svētīt sabata dienu, visā pasaulē pieaugs ticība.”

Elders M. Rasels Balards: „Brāļi un māsas, mēs jūs laipni sveicinām šajā nozīmīgajā vispārējās konferences apmācībā. Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums iepriekšējos pāris mēnešos ir veltījuši daudzas stundas, pārskatot pieejamos pētījumus par Baznīcas doktrīnām un principiem, kas stiprina ticību mūsu Debesu Tēvam, Tam Kungam, Jēzum Kristum, un Viņa Izpirkšanai. Kā jūs zināt, mūs satrauc jautājumi, kas ir saistīti ar pastāvīgu pievēršanos, derību turēšanu, vairāku paaudžu ģimenēm un garīgi stiprinātiem Baznīcas locekļiem. Mēs esam secinājuši, ka no visām organizatoriskajām vai noteikumu izmaiņām, vai doktrīnu apmācībām, kas varētu pasteidzināt glābšanas darbu, šajā laikā Gara un spēka vairošanai sabata dienā būs vislielākā ietekme, tuvinot Baznīcas locekļus un ģimenes Tam Kungam, Jēzum Kristum.”

Prezidents Nelsons izteica bažas par neaktīvajiem un nepieciešamību stiprināt ticību Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanai. Viņš apsolīja: „Ja mēs iemācīsimies, kā labāk varam svētīt sabata dienu, visā pasaulē pieaugs ticība”.

Esmu pārliecināts, ka jūs sadzirdējāt arī eldera Balarda sacīto: „Mēs esam secinājuši, ka no visām organizatoriskajām vai noteikumu izmaiņām, vai doktrīnu apmācībām, kas varētu pasteidzināt glābšanas darbu, šajā laikā Gara un spēka vairošanai sabata dienā būs vislielākā ietekme, tuvinot Baznīcas locekļus un ģimenes Tam Kungam, Jēzum Kristum.”²

Reliģijas semināru un institūtu uzdevums

Pieliekot pūles visā pasaulē, reliģijas seminārus un institūtus vada Baznīcas izglītības padome, lai palīdzētu no jauna vērst mūsu uzmanību uz to, lai tiktu mācīts princips par sabata dienas turēšanu un doktrīna, kas saistīta ar Svēto Vakarēdienu, kā arī gūtu atbalstu no Baznīcas jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem, lai labāk izprastu un dzīvotu pēc šiem principiem. Mums tas ir jādara, uzsverot šos principus, kad tie dabiski parādās mūsu secīgajās Svēto Rakstu apmācībās un mūsu mācību programmā. Cik gan brīnišķīga iespēja apvienot mūsu centienus ar tiem, kuri ir pilnvaroti mūs vadīt kā pravieši, gaišreģi un atklājēji! To darot, mēs labāk izpildīsim mūsu mērķi — palīdzēt jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izprast un paļauties uz Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas mācībām.

Lai ilustrētu, kā mēs varētu mācīt principus par sabatu un Svēto Vakarēdienu tā, lai tas stiprinātu ticību Jēzum Kristum, es esmu izvēlējies piemērus, galvenokārt no Vecās Derības, jo daudzi no jums nākamos mēnešos mācīs no Vecās Derības.

Sabata diena

1. Sabats ir zīme, ko Tas Kungs dod mums

2. Mozus grāmatā, 31. nodaļā, ir kāds svarīgs princips par sabata dienu:

„Turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. …

Tāpēc Israēla bērni lai svētī sabatu … [kā] mūžīgu derību.”³

Šī mācība par sabatu kā Dieva derības zīmi mums ir svarīga, jo mēs visi saskaramies ar vienu problēmu — „nekas netīrs nevar dzīvot kopā ar Dievu”,⁴un, mēs zinām, ka „visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”.⁵Risinājums, kā tas ir aprakstīts Mācības un Derību 60:7, ir šāds: „Es varu padarīt jūs svētus.” Tas tiek paveikts, protams, caur Jēzu Kristu, kas ir centrālā figūra Tēva pestīšanas iecerē. Jeb, kā apustulis Pāvils mācīja: „[Mēs] esam dārgi atpirkti.”⁶

Šī cena sevī ietvēra pilnīgā Dieva Dēla dzīvības atdošanu, ciešanas un nāvi. Un kas pierāda, ka pirkums ir veikts? Kas norāda uz to, ka cena tika samaksāta? Sabats ir mūžīga zīme, kas apliecina, ka Dievs ir izpildījis Savu derību attiecībā pret Saviem bērniem, tā ir zīme, ka Viņš spēj mūs padarīt svētus.

2. Sabats ir zīme, ko mēs dodam Tam Kungam

Sabats ne tikai pierāda, ka ir veikta atmaksa, dodot zīmi, ka Tas Kungs mūs padarīs svētus. Tā ir arī zīme, ka Tas Kungs mūs padarīs svētus, — arī mēsViņam dodam zīmi, atklājot savu attieksmi par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, — kā mēs attiecamies pret Viņa upuri un kā mēs attiecamies pret savām derībām.

Prezidents Nelsons iepriekšējā Baznīcas vispārējā konferencē mācīja: „Būdams jaunāks, es studēju citu cilvēku darbus, kas bija apkopojuši, ko darīt un ko nedarīt sabata dienā. Taču tikai vēlāk es uzzināju no Svētajiem Rakstiem, ka mana rīcība un attieksme sabata dienā bija manu attiecību ar Debesu Tēvu izpausme. Iegūstot šādu izpratni, man vairs nebija nepieciešami uzskaitījumi ar to, ko var un ko nevar darīt. Kad man bija jāpieņem lēmums, vai kāda aktivitāte ir vai nav sabata dienai piemērota, es vienkārši pajautāju sev: „Ko es vēlos paust Dievam?” Šis jautājums ļāva man pavisam skaidri veikt izvēles attiecībā uz sabata dienu.”⁷

Katra izvēle attiecībā uz sabatu ir personiska; tas ir katra ziedojums jeb mūsu pateicības zīme par to, ka Viņš vēlas mūs padarīt svētus. Es neuzskaitīšu, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, vien vēlos pateikt, ka visā pasaulē esmu sastapis jauniešus un jaunos pieaugušos, kas ir izvēlējušies turēt sabata dienu svētu. Daudzi ir izvēlējušies svētdienās nestrādāt, citi ir izvirzījuši mērķi — svētdienās nepildīt skolas mājasdarbus. Kāda jauniete Taizemē riskēja pazaudēt draugus, jo viņa izvēlējās neapmeklēt sabiedriskus pasākumus sabatā (jēdziens, kuru viņas draugi nekad iepriekš nebija dzirdējuši). Es zinu kādu talantīgu futbolistu Kalifornijā, kurš, neskatoties uz lielu spiedienu no vienaudžiem un treneriem, kā arī riskējot ar vērtīgas stipendijas iespējām, ir nolēmis nepiedalīties organizētos sporta pasākumos sabatā.

Es esmu pārliecināts, ka Tas Kungs godās šos brīnišķīgos jauniešus, jo viņi godā Viņu, izvēloties turēt Viņa dienu svētu. Mēs varam mācīt mūsu studentiem, ka mūsu attieksme un rīcība sabatā parāda Tam Kungam mūsu attieksmi pret mūsu derībām un ka sabata turēšana simbolizē visas derības turēšanu.⁸

3. Sabats ir svēts prieks

Vēl kāds princips no Vecās Derības:

„Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām,

tad Tas Kungs būs tavs prieks.”⁹

2. Mozus grāmatas 16. nodaļa brīnišķīgi ilustrē šo principu. Kad Israēla bērni sūdzējās par savu izsalkumu un vēlējās atgriezties pie Ēģiptes „gaļas podiem”, Tas Kungs sacīja:

„Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu, lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne.

Un notiks sestajā dienā, kad sagatavos to, ko tie atnesuši, tas būs otrtik, ko tie ik dienas salasa.”¹⁰

Šajos pantos ir vismaz divi papildus principi. Pirmais — Tas Kungs sabatā pārbauda mūsu paklausību. Otrais — Tas Kungs saglabā un sagatavo ceļu, lai mēs spētu turēt Viņa baušļus. Padomājiet, kā tas izpilda solījumu — sabats ir svēts prieks. Ja jums ikdienu būtu smagi jāstrādā, vācot mannu, lai paliktu dzīvi, un kādā dienā Tas Kungs sacītu: „Šodien varat nestrādāt, bet es jūs pabarošu, it kā jūs būtu strādājuši,” vai tas nesagādātu svētu prieku?

Es dzirdēju kādu mūsdienu versiju par šo stāstu, kuru pastāstīja māsa un elders Bečeri, misionāru pāris, kurš kalpoja Āfrikā. Viņi rakstīja:

„Mēs dzīvojam ļoti nabadzīgā Kenijas apvidū, kas ir uz robežas ar Ugandu. Viens no mūsu draudžu prezidentiem … ir zemnieks, kurš dzīvo ģimenes īpašumā. Viņš ir jauns tēvs, kuram ir neliela ģimene. …

… Viņa draudzē ir Baznīcas locekļi, kas viņiem apgalvo, ka tie nevar svētdienās apmeklēt Baznīcu, jo viņi baidās atstāt savas mājas, uztraucoties, ka viņu kaimiņi nozags viņu labību. … Tās ir ļoti PAMATOTAS bažas. … Patiesībā cilvēki … pat nogaida, līdz viņu kaimiņi stāda labību, lai mazinātu iespēju, ka viņu agrīnā raža varētu tikt nozagta. …”

„Viņi arī apgalvo, ka svētdien nevar nākt uz Baznīcu, jo viņu nabadzības dēļ … viņiem esot jāstrādā.”

[Draudzes prezidents] turpināja: „Es viņiem stāstu: „Es katru svētdienu atstāju savas mājas un esmu Baznīcā garas stundas. Es sabatā nestrādāju. Kad es atgriežos mājās, es bieži secinu, ka mani kaimiņi ir nozaguši manu kukurūzu, manas vistas, to olas, manus augļus — jo viņi ir izsalkuši, un viņiem nav ēdiena. Tomēr, kad pienāk laiks novākt ražu, es esmu svētīts, jo mana ir lielāka raža nekā viņiem, neskatoties uz to, ka viņi strādā katru svētdienu. Man ir ražīgāka zeme, un es esmu svētīts, jo es turu sabata dienu svētu.”

Izdzirdējis [šī draudzes prezidenta] stāstīto, [vēl kāds draudzes prezidents] sacīja: „Es varu apliecināt to pašu. Man ir divi akri [kukurūzas]. Manam kaimiņam ir desmit akri. Viņš strādā katru svētdienu. Es — nē. Kad ir laiks ievākt ražu, man ir pietiekoši. Mans kaimiņš nāk pie manis pēc ēdiena, jo viņam nav pietiekami. Arī es esmu svētīts, jo dzīvoju saskaņā ar sabata likumu.””¹¹

Tā Kunga ceļi ir augstāki par mūsu ceļiem, un tāpat ir ar Viņa matemātiskajiem aprēķiniem. Tie atšķiras no mūsējiem. Tas tā ir ar desmito tiesu, vai ne tā? Kad runa ir par desmito tiesu, 10 mīnus 1 nav 9. Tas Kungs mūs svēta ar visu nepieciešamo un vairāk. Tā tas ir arī ar sabatu. Nedēļā ir septiņas dienas, taču strādāšana sešās no septiņām dienām patiesībā sniedz mums vairāk, nevis mazāk no tā, kas mums ir patiesi nepieciešams. Tas Kungs vēlas, lai mēs sadzirdētu: „Pārbaudiet tad Mani šai ziņā, … vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”¹²

Sabats ir ne tikai atpūtas diena no fiziska darba, bet arī diena, kad gūt garīgu atspirdzinājumu. Tā ir diena atpūtai no pasaulīgajām rūpēm.

Prezidents Džozefs F. Smits mācīja, ka ieiet Tā Kunga atdusā nozīmē — „nonākt pie Dieva atziņas un mīlestības, ticēt Viņa mērķim un Viņa iecerei, … nepadoties katram mācības vējam un nebūt citu cilvēku viltīgas rīcības piekrāptiem.”¹³(Padomājiet par šī apsolījuma spēku saistībā ar mūsu prioritāti palīdzēt mūsu studentiem meklēt patiesību un atšķirt patiesību no maldiem.)

Un no šīm Svēto Rakstu atsaucēm man ir jāpiemin vēl kāda ļoti būtiska svētība. 2. Mozus 31. nodaļā ir frāze „uz audžu audzēm”¹⁴ un Jesajas 58. nodaļā ir apsolījums, ka Tas Kungs „tev do[s] tava tēva Jēkaba mantojumu”.¹⁵ Studējot šos pantus un mūsu Baznīcas vadītāju sniegto apmācību, jūs redzēsit, ka vienu no lielākajām svētībām, turot sabata dienu svētu, gūs jūsu bērni un jūsu mazbērni. Jums katru svētdienu ir iespēja mācīt saviem bērniem to, kas jūsu dzīvē ir svarīgākais, un ka esat gatavi uzupurēt personīgos mērķus, lai turētu Tā Kunga baušļus.

Tā viņiem būs liela svētība. Tas palīdzēs izveidot vairāku paaudžu ģimenes ar uzticīgiem Jēzus Kristus mācekļiem. Zinot par šīm un citām ar sabatu saistītajām svētībām, kā gan tas varētu nebūt svēts prieks?

4. Sabats mūs saglabā pasaules neaptraipītus

Vēl viens princips saistībā ar sabata dienu ir Mācības un Derību 59. nodaļā: „Un lai tu varētu pilnīgāk turēt sevi pasaules neaptraipītu, tev ir jāiet lūgšanas namā un jāpienes savi Svētie Vakarēdieni Manā svētajā dienā.”¹⁶

Vecajā Derībā ir daudz iespēju mācīt šo principu. Piemēram, mācot par Ābrahāma derību, jums būs iespēja mācīt jūsu jauniešiem būt pasaulē, bet nebūt no pasaules. Vēl cita iespēja būs, kad jūs mācīsit 1. Samuēla 8. nodaļu.

Prezidents Spensers V. Kimbals izmantoja šo nodaļu, lai mācītu dziļu mācību. Viņš sacīja:

„Tas Kungs un Viņa pravietis Samuēls bija vīlušies un apbēdināti. … cilvēki pieprasīja ķēniņu: Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas.” …

Mēs no viņiem daudz neatšķiramies! Mēs ļaujam pasaules valdzinājumam sevi apburt, ne vienmēr apzinādamies savu muļķīgo vēlmju sekas. Baznīcai nepiederīgas personas [sabatā meklē izklaides iespējas, jo mēs vēlamies, lai mūs izklaidē], lai gan bieži vien tas nozīmē — atmest sabata nodarbes un neturēt svētu Tā Kunga dienu. Mūsdienās tiek rīkotas pasaulīgas laulības — mēs pārņemam tā stilu un modeli, lai gan tas slavina pasauli un neatspoguļo patieso laulību nozīmīgumu. …

Apģērbu stilu nosaka cilvēki, kas ir vulgāri un vērsti tikai uz peļņu, tie pāriet no galējības uz galējību, lai pašreizējo stilu padarītu vecmodīgu. … Mēs drīzāk būtu gatavi nomirt, nekā nēsāt vecmodīgu apģērbu. … „Mums ir vajadzīgs ķēniņš — tāpat kā citām tautām!”

Tas Kungs sacīja, ka Viņa ļaudis būs neparasti ļaudis, taču mēs nevēlamies būt neparasti. …

Kad, ak, kad mūsu pēdējo dienu svētie stabili stāvēs uz savām kājām, noteiks paši savus standartus, ievēros pareizas normas un dzīvos paši savu brīnišķīgo dzīvi, to saskaņojot ar evaņģēlija iedvesmotajām normām.”¹⁷

Kad mūsu jaunatne cīnās ar pasaulīgu filozofiju, normām, ar pasaulīgiem standartiem un apģērbu stiliem, palīdziet viņiem saprast, ka mums ir jābūt neparastiem cilvēkiem, brīviem no pasaulīgām ietekmēm.¹⁸Palīdziet viņiem saprast, ka viņi varēs saglabāt sevi tīrus no pasaules, ja turēs svētu sabata dienu.

Svētais Vakarēdiens

Svētā Vakarēdiena mērķi

Vai mēs varam mainīt tēmu un dažas minūtes parunāt par Svētā Vakarēdiena mērķiem?

Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, pieminot Dēla ķermeni un asinis. Šis ir Svētā Vakarēdiena iemesls, kā Pats Tas Kungs norādīja, personīgi to ieviešot Svētajā zemē un Amerikas kontinentā.¹⁹ Tam katru nedēļu vajadzētu būt nozīmīgam mūsu pieredzes aspektam. Svētais Vakarēdiens ir iespēja atcerēties Viņu un visu, ko Viņa ķermenis un Viņa asinis simbolizē attiecībā uz Augšāmcelšanos, pestīšanu no mūsu grēkiem un žēlastību, kas ir pietiekama, lai stātos pretī visiem dzīves izaicinājumiem.

Mēs liecinām Dievam, Mūžīgajam Tēvam, ka mēs esam ar mieru uzņemties uz sevis Viņa Dēla Vārdu un turēt Viņa baušļus, šādi atjaunojot visas mūsu derības. Vai jūs varat iedomāties, ka katrs no mums to sirsnīgi darītu katru nedēļu? Svētā Vakarēdiena sanāksme būtu garīgs mielasts, kurš noslēgtos ar Tā Kunga apsolījumu, ka „Viņa Gars vienmēr būs ar mums”, sniedzot cerību, dziedinājumu, spēku, mierinājumu un piedošanu.²⁰

Mums visiem ir nepieciešama piedošana un dziedināšana, un dažiem no mums nepieciešams piedot un atlaist rūgtās sajūtas, kuras esam kultivējuši pārāk ilgi. Izpirkšana un Svētais Vakarēdiens sniedz mums iespēju to izdarīt jau tagad.

Svētajos Rakstos un visos mūsu kursos ir iespējas mācīt par Svētā Vakarēdiena mērķiem. Es vēlos ieteikt vismaz divus konkrētus veidus, kā to izdarīt. Pirmkārt, jebkurā laikā, kad mēs mācām par Glābēja paraugu vai simbolu, mums ir iespēja mācīt par Svētā Vakarēdiena mērķiem. Un, otrkārt, kad mēs mācām principus, kas ir saistīti ar derībām, mums ir iespēja attiecināt šos principus uz Svēto Vakarēdienu.

Vai es drīkstu dalīties vienā piemērā par katru no šiem diviem iespēju veidiem (arī šoreiz no Vecās Derības)?

1. Paraugi un simboli norāda uz Jēzu Kristu

Pirmais piemērs, kurš ilustrē Glābēja paraugu un simbolus, ir no 3. Mozus grāmatas 1. nodaļas. Tajā Tas Kungs māca Israēla bērniem brīvprātīgi pienest upuri Tam Kungam. Upurim bija jābūt vīriešu kārtas dzīvniekam, kas ir bez vainas un kurš būtu pieņemams par tā cilvēka, kas ir atnācis pielūgt, salīdzināšanu. Pēc tam cilvēkam šis dzīvnieks bija jānokauj un priesterim asinis bija jāslaka no visām pusēm pār altāri.²¹

Ir viegli saskatīt simbolismu un tā saikni ar Svēto Vakarēdienu, kā arī saprast: kamēr cilvēks tika darīts svēts, Pats Tas Kungs uzņēmās viņa vai viņas ciešanas, bēdas un grēkus. Es domāju, ka tas ir pārsteidzošs paradokss, ka taisnīgie ir tie, „kuru drānas ir baltas caur Jēra asinīm”.²²Bet „Tas Kungs būs sarkans Savās drānās”. Jo, kā Viņš sacīja: „Es esmu uzšļakstījis uz Savām drēbēm un notraipījis visu Savu tērpu.”²³

Cik iespaidīgi būs redzēt To Kungu sarkanā tērpā, ko ieskaus eņģeļi — tērpti baltā! Pateicoties Jēzus Kristus ciešanām, „kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna”.²⁴

Tālāk, upuris tika sadalīts gabalos — galva, iekšas, kājas un tauki.²⁵ Galva simbolizēja mūsu domas; iekšas — mūsu sirdi, mūsu sajūtas, un kājas — mūsu rīcību. Šie simboli mums atgādina par Svēto Vakarēdienu, kad mēs uzņemamies saistības — mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību.²⁶

Citiem vārdiem sakot, kā elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Dzīvnieka novietošana uz altāra nekad nav bijis patiess, personisks upuris. Tā vietā šāds upuris ir gatavība nolikt uz altāra mūsos esošās dzīvnieciskās tieksmes un ļaut tās paņemt.”²⁷

Lai mācītu mūsu jaunajiem vīriešiem, cik svarīga Svētā Vakarēdiena laikā ir viņu loma, mēs varam izmantot priesteru, „Ārona dēlu”²⁸, lomu. Māciet mūsu priesteriem, ka viņi ir Ārona dēli, ka viņiem ir jātiek nošķirtiem no pasaules un ka viņi pārstāv Glābēju. Māciet Ārona priesterības skolotājiem, ka viņi stāv Jāzepa no Arimatijas vietā, sagatavojot Kristus ķermeni. Dažiem no jums ir bijusi svēta pieredze, sagatavojot ķermeni apbedīšanai. Vai varat iztēloties, kāda bija Jāzepa no Arimatijas svētā pieredze?²⁹ Palīdziet mūsu jaunajiem vīriešiem saprast, ka Svētā Vakarēdiena sanāksme ir piemiņas laiks, lai atcerētos Glābēju.

Kāds staba prezidents mācīja šo principu skolotāju kvorumam. Tagad viņu 15 gadus vecais skolotāju kvoruma prezidents katru svētdienu aicina visu kvorumu ierasties 30 minūtes pirms Svētā Vakarēdiena sanāksmes, lai kopā lasītu Rakstus un lūgtu, un pēc tam viņi kā kvorums sagatavo Svēto Vakarēdienu.

Mēs varam mācīt arī mūsu diakonus par viņu lomu. Vai varat iztēloties, ka nesat zārku Glābēja piemiņas pasākumā?

Palīdziet visiem viņiem izprast, ka, godājot savu priesterību, viņi palīdz katram no mums saņemt Ģetzemanē izlieto asiņu svētības, tostarp piedošanu un dziedinājumu.

2. Mācot par derībām, mums ir iespējas mācīt par Svēto Vakarēdienu

Vēl viena iespēja mācīt par Svēto Vakarēdienu būs tad, kad mācīsim ar derībām saistītos principus.

Viens šāds piemērs ir atrodams Hozejas grāmatā, kur ir vīra, viņa jaunlaulātās un viņas nodevības simboli un laulības derību pārbaudījums, lai mums mācītu par mūsu derību attiecībām ar mūsu Debesu Tēvu. Tas Kungs teica Hozejam: „Ņem sev netikli sievu līdz ar netiklībā dzimušiem bērniem.”³⁰Un tā Hozeja ņēma Gomeru par savu sievu. Taču pēc tam, kad viņš viņu pieņēma, gādāja par viņu un izrādīja savu mīlestību pret viņu, viņa atgriezās pie sava iepriekšējā dzīvesveida un bija neuzticīga.

Kā jūs justos Hozejas vietā? Bet ieklausieties, kā Hozeja reaģēja uz šo nodevību:

„Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī, un runāšu laipni ar viņu.

Un došu viņai … vīnadārzus.”³¹

Un tad Svēto Rakstu aprakstā notiek pāreja no Hozejas un Gomeras uz To Kungu un Israēla derības ļaudīm. Viņš mums saka: „Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā.”³²

Redzēt, kā Hozeja attiecās pret savām derībām, un saprast, ka šādi Tas Kungs attiecas pret Savām derībām ar mums, tas mani ļoti ir svētījis.

Es pirmoreiz iemīlēju šo stāstu prezidenta Henrija B. Airinga runas dēļ. Daži no jums ir dzirdējuši viņu stāstām par savu pieredzi, kad viņš seminārā mācīja no Vecās Derības: „Vairāk iemeslu dēļ, nekā es varu izskaidrot, toreiz mācot no Hozejas grāmatas, es jutu kaut ko jaunu, kaut ko daudz spēcīgāku. Šis nebija stāsts par lietišķu darījumu starp partneriem. … Šis bija stāsts par mīlestību. Šis stāsts bija par laulību derību, ko saistīja mīlestība, nesatricināma mīlestība. Toreiz un gadu gaitā šī sajūta ir pastiprinājusies, es jutu, ka Tas Kungs, ar Kuru es tiku svētīts noslēgt derības, mīl mani un jūs, un tos, kurus mēs mācām, ar nesatricināmību, par kuru es nepārtraukti brīnos un kurai es no visas sirds vēlos līdzināties.”³³

Šo stāstu varētu aplūkot daudz dziļāk, bet to jūs izdariet paši, pārlasot prezidenta Airinga lielisko runu, kas sniegta BIS simpozijā 1995. gadā. Es vēlos pateikt, ka mums ir iespēja mācīt par derībām. Kad mums ir šī iespēja, palīdzēsim mūsu studentiem sajust to, ko prezidents Airings juta, — ka Dievs mūs mīl un ka Viņam ir prieks mūs svētīt caur mūsu derībām. Kad mēs saprotam, ka priekšraksti un derības ir Dieva mīlestības simboli un Dievs vēlas mūs paaugstināt, Svētais Vakarēdiens mūs pilnībā izmaina.

Noslēgums

Vai jūs varat iedomāties, kas notiktu, ja Baznīcas jaunieši un jaunie pieaugušie katru nedēļu apmeklētu Svētā Vakarēdiena sanāksmi un patiesi atcerētos Glābēju, jūtot pateicību par Viņa īstenoto Izpirkšanu, liecinot Tēvam, ka katru dienu viņi uzņemsies Glābēja Vārdu un centīsies turēt Viņa baušļus, un būs Svētā Gara dāvanas cienīgi? Pēc tam, nedēļas laikā, viņi apmeklētu semināru un institūtu nodarbības, kurās koncentrētos uz Glābēja galveno lomu mūsu mīlošā Debesu Tēva iecerē un atgādinātu viņiem par viņu apņemšanos — būt Jēzus Kristus mācekļiem? Un, ja savās mājās viņi runātu par to ar saviem vecākiem un kopā plānotu, kā padarīt sabatu par nedēļas centrālo elementu?³⁴ Mums ir grūti iztēloties tās svētības, ko Tas Kungs mums ir sagatavojis.

Vai es drīkstu noslēgt ar savu liecību: ja mēs vēlamies mācīt šo doktrīnu ar spēku, mums vispirms pēc tās ir jādzīvo? Ja mēs turēsim sabata dienu svētu un atcerēsimies Glābēju, katru svētdienu atjaunojot savas derības, sabats mums kļūs par svētu prieku, tas svētīs mūs un mūsu ģimenes daudzās paaudzēs. Un tas būtiski vairos mūsu spēju iedvesmot mūsu mīļotos studentus, lai viņi zinātu, kā, turot sabata dienu svētu, tas viņiem palīdzēs izprast un paļauties uz Jēzus Kristus Izpirkšanas mācībām. Tas vairos viņu pateicību un apņemšanos pildīt savas derības kā pasaules Glābēja mācekļiem.

Kaut mēs vienmēr Viņu atcerētos. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.