Ideālā dāvana
Kādu gadu bērnībā, apmēram trīs dienas pirms Ziemassvētkiem, mans vīrs Robs atklāja, ka viņa divas vecākās māsas savā guļamistabā slepeni izsaiņoja divas savas Ziemassvētku dāvanas. Pēc tam, kad viņas tās bija apskatījušās, viņas vēlreiz iesaiņoja savas dāvanas. Roba māsas viņam teica: „Ja tu neteiksi mammai, mēs tev parādīsim, kā tas jādara.”
Beigu beigās viņš padevās kārdinājumam, jo īpaši tāpēc, ka zem Ziemassvētku eglītes atradās basketbola bumbas izmēra kaste ar viņa vārdu uz tās.
Tomēr dāvana likās savādi viegla, kad viņš to slepeni nesa uz savu guļamistabu. Viņš uzmanīgi to atvēra un atklāja, ka tajā nekā cita nebija, kā tikai piezīmju lapiņa. Piezīmju lapiņā bija rakstīts: „Es zinu, ko tu dari. Nesabojā savus Ziemassvētkus. Ar mīlestību, mamma.” Viņš guva savu mācību, un tas izbeidza viņa draiskošanos ar Ziemassvētku dāvanu apskati.
Atsauciet atmiņā skaistās ainas, eņģeļu skaņas un neaizmirstamās smaržas, kas nāk prātā, kad jūs domājat par Ziemassvētkiem. Vēl mīļākas daudziem no mums ir tās atmiņas, kuras glabājam savā sirdī kopš bērnības, par Ziemassvētku svētumu — Glābēja piedzimšanas svētkiem. Šīs svētās sajūtas nekad mūs nepamet.
Mēs tās jūtam katru reizi, kad domājam par šo mazo Bētlemes silīti, kurā tik daudz gadsimtiem ilgu pareģojumu piepildījās zem zvaigžņotās nakts debesīm, — kad mūsu Glābējs un Izpircējs nāca šajā pasaulē kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.
Mēs bieži dzirdam, ka Ziemassvētki ir domāti bērniem, bet vai mēs visi sirdī neesam bērni? Kādu dienu māte un viņas deviņus gadus vecā meita rosīgi iepirkās Ziemassvētkiem. Kad viņas steidzās garām universālveikala rotaslietu stendam, meita pamanīja milzīgu reklāmas plakātu, kas karājās virs vitrīnas. Ar lieliem sarkaniem burtiem reklāmas plakātā bija paziņots: „Dāvana, kas nekad nepārstāj dot”.
Meita izlasīja šo paziņojumu, uz brīdi to apdomāja un tad pasmaidīja. Viņa lepni teica savai mātei: „Mammu, es zinu, kas tā ir par dāvanu, kas nekad nepārstāj dot.”
„Ak, kas?” viņas māte jautāja, kad viņas ātri gāja cauri pūlim.
Meita naivi paziņoja: „Tas ir Jēzus!”
Viņas māte kļūdaini atbildēja: „Nē, mīļā. Tie ir dimanti.”
Jesaja mums atgādina: „Un mazs [bērns] tos ganīs.”1
Izmantojot vienu interneta meklētājprogrammu, es atradu tūkstošiem priekšmetu, kas tika reklamēti ar frāzi „Dāvana, kas nekad nepārstāj dot”. Tomēr, lai kā mēs mēģinātu, neviena laicīga dāvana, ko mēs dāvājam, nebūs mūžīga.
Turpretim ļaujiet man dalīties vienās no manām mīļākajām Ziemassvētku atmiņām par divām personām, kuras, manuprāt, nekad nepārstāja dot. Tie bija mani vecāki — Aldo un Eleanora Hārmeni.
Togad mūsu mazajā pilsētiņā ziemā bija daudz sniega, taču tas neatturēja manu tēti aizvest mūsu ģimeni meklēt ideālo Ziemassvētku eglīti. Kad egle bija mājās un nostiprināta statīvā, mirgojošās gaismiņas, eņģelīšu rotājumi un vizuļi ar mīlestību tika uzlikti uz tās zariem. Mūsu pieticīgās mājas oficiāli bija gatavas Ziemassvētkiem.
Rotaļlietu katalogi tika atsūtīti pa pastu, un mani brāļi un māsas ar prieku šķirstīja to lapas, vēlēdamies saņemt Ziemassvētku dārgumus. Piparkūku un kēksu smarža piepildīja mūsu mājas, un decembris lēnām virzījās uz galveno notikumu adventes kalendārā. Mēs atstājām pie kaimiņu durvīm pārsteigumus un centāmies kalpot ģimenēm, kurām bija vajadzīgs neliels Ziemassvētku uzmundrinājums.
Katru vakaru, kad es devos gulēt, mana māte daudz laika vienatnē pavadīja savā guļamistabā. Es tikai dzirdēju viņas šujmašīnas skaņu. Tā kā viņa tik daudz šuva mums drēbes, es par to daudz nedomāju.
Bet, tuvojoties Ziemassvētkiem, mana māte bija pilnībā novārgusi. Viņa slima gulēja gultā vienu dienu pirms Ziemassvētkiem. Kad ārsts manam tēvam teica, ka viņai vismaz nedēļu būs jāpavada gultā, es biju noraizējusies, bet arī ļoti vīlusies. Kā Ziemassvētki varētu notikt bez mammas? Vai tos vispār varētu uzskatīt par Ziemassvētkiem? Un kurš gan gatavotu Ziemassvētku vakariņas?
Kamēr mans tēvs mīloši gādāja par manu māti, viņš apjauta, ka Ziemassvētku vakariņas nāksies gatavot viņam. Es atkal biju noraizējusies! Lai gan viņš bija ļoti gudrs un apdāvināts vīrs, ēdiena gatavošana viņam nepadevās.
Ziemassvētku vakarā es biju nometusies ceļos un lūdzu, lai mana māte brīnumainā veidā tiktu izdziedināta un lai Ziemassvētku rīts būtu tāds, kāds tas ir bijis vienmēr, — mūsu ģimene sapulcējusies ap Ziemassvētku eglīti. Ziemassvētku rītam pienākot, mūs pārņēma vilšanās, jo mēs atklājām, ka mūsu mīļā māte joprojām gulēja ļoti slima. Kad mēs atvērām savas dāvanas, es biju pārsteigta, ka mana īpašā dāvana bija rokām darinātie leļļu apģērba piederumi, kurus mana māte man bija šuvusi tajos daudzajos, vēlajos decembra vakaros. Es nevarēju sagaidīt, kad varēšu aizskriet pie viņas un apskaut viņu. Viņa tik ļoti bija uzupurējusies manis dēļ.
Dārgais tētis centās visos iespējamos veidos panākt, lai Ziemassvētku diena togad būtu normāla, tik normāla, cik tas ir iespējams bez mammas. Un viņam tas izdevās. Pēc mūsu vienkāršajām vakariņām mans mīļais tētis aizmiga pie kamīna krēslā, kamēr es spēlējos ar saviem brāļiem un māsām, kā arī ar savu lelli un viņas jaunajām drēbēm. Pēc ilgas atpūtas mana sirdsmīļā māte izveseļojās, un viss atkal bija labi. Taču manā dzīvē vecāki bija mana dāvana, kas nekad nepārstāja dot.
Uz mirkli apdomāsim šo frāzi. Vai dāvanu, kas nekad nepārstāj dot, nevarētu uzskatīt par ideālu dāvanu? Pirmkārt, ideāla dāvana kaut ko atklāj par dāvanas devēju. Otrkārt, tā atspoguļo dāvanas saņēmēja vajadzības. Visbeidzot, ja tā patiešām būtu ideāla dāvana, tā saglabātu savu vērtību ne tikai laikam ejot, bet mūžīgi.
Vai mūsu mīļotais Glābējs, pats pasaules Glābējs, neatbilst šīm trim prasībām? Vai Jēzus Kristus dzimšanas, kalpošanas un īstenotās Izpirkšanas dāvana kaut ko neatklāj par dāvanas devēju? Protams. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.”2 Mūsu Debesu Tēvs ziedoja savu Dēlu savas tīrās mīlestības dēļ pret mums, Saviem bērniem.
Vai Jēzus Kristus dāvana parāda to, ka mūsu Debesu Tēvs precīzi zināja, kas mums bija vajadzīgs? Atkal pārliecinošs — jā! Pēc savas dabas mēs esam krituši, un mums izmisīgi ir nepieciešams Glābējs un Izpircējs. Kā Nefijs mācīja, Jēzus Kristus „nedara neko, kā vien to, kas nāk par labu pasaulei; jo Viņš mīl pasauli”.3
Kāda bija ideālas dāvanas pēdējā prasība? Tai mūžīgi jānotur sava vērtība. Mormona Grāmata mums skaidri māca, ka Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir bezgalīga un mūžīga.4
Vai atceraties juvelierizstrādājumu stenda reklāmas plakātu? Tā jaunā meitene intuitīvi zināja, kas ir šī īstā dāvana. Šajā aptumšotajā pasaulē mēs raugāmies uz ko vairāk par dārgakmeņiem — uz Pasaules Gaismu. Pats Glābējs mācīja:
„Tādēļ turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu.”5
„Es esmu gaisma, kas spīd tumsībā.”6
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir ideāla dāvana — dāvana, kas nekad nepārstāj dot. Kaut mēs visi saglabātu šo patiesību savā sirdī šajos Ziemassvētkos un mūžīgi. Viņš ir dzīvs. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.